Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Bija ļoti izteikta nepiepildītības sajūta

Dacei Vīgantei tā arī nav izdevies tikt prom no rakstīšanas. Viņas debijas stāstu krājumu Ledus apelsīns augstu novērtējusi LALIGABA žūrija.

Piektdien, 21. aprīlī, plkst. 18 mūzikas namā Daile uzzināsim jaunos Latvijas Literatūras gada balvas laureātus. Nemainīgi īpaši svarīga nominācija ir Debija, jo tā nozīmē jaunu balsi literatūrā. Uz īpašo LALIGABA Lampu pretendē četri debitanti – Svens Kuzmins ar stāstu krājumu Pilsētas šamaņi, Ilga Raščevska ar romānu Norakstītie, Jānis Tomašs ar dzejas krājumu Melnie darba cimdi un Dace Vīgante ar stāstu krājumu Ledus apelsīns

Diena bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem par vienas nominantes izcelšanu intervijai uzrunāja Daci Vīganti. Ir pilnīgi skaidrs, ka viņas talants ir pašpietiekams, un to neizgaismos saņemtā vai nesaņemtā Lampa. 

Pēc tam, kad Dace līdz 8. klasei bija izlasījusi visas grāmatas, kas vien bija atrodamas mājās, atbrīvota no literatūras eksāmeniem, jo skolotājām tas licies lieki, kad pati blociņā sāka sacerēt baleta libretus, tālāk viņas dzīve ne bez pašas izdarītām izvēlēm ilgu laiku virzījās prom no rakstīšanas. Uzaugušai šķirtā strādnieku ģimenē, viņai bija pamatīgi nosēdies priekšstats, ka vajag „kārtīgu” darbu. Strādājusi gan par mēteļu šuvēju fabrikā Latvija, gan 90. gadu sākumā iepazinusi privātbiznesu, paralēli mēģinot rast iespēju studēt Latvijas Mākslas akadēmijā, tad iestājusies juristos. "Aizgāju nevis sirds, bet prāta ceļu," dzīves pieredzi līdz rakstnieces gēna pilnīgai akceptēšanai sevī rezumē Dace Vīgante. 

"Kaut izvirzīta apbalvošanai debijas kategorijā, Dace Vīgante mierīgi varētu pretendēt arī uz gada balvu prozā. Diemžēl reglaments to nepieļauj, tāpēc atliek secināt, ka ar grāmatu debitējusi nobriedusi prozaiķe. Apveltīta ar stāstnieces talantu, viņa to izmanto kā darbarīku, lai pārceltu bagātu dzīves pieredzes materiālu prozas audumā, kas savukārt ieauž jaunu, krāsainu ziedu latviešu prozas sievišķajā dominantē," Vīgantes stāstu krājumu Ledus apelsīns cildina žūrijas pārstāvis rakstnieks Egīls Venters. 

Vai jums ir nodoms profesionāli nodoties rakstniecībai?

Jā, tāds nodoms man ir gan. Pēc četrdesmit gadiem, kad bērns jau bija paaudzies un sevī tika veikts pašnovērtējums, kritiski paskatoties uz savu dzīvi, sapratu, ka nepiepildītā rakstīšanas vēlme ir palikusi, zemdegas tur gruzd. Ik pa laikam priekšā nāca situācija pamēģināt rakstīt – taisīju gan uzņēmuma avīzi, gan Havjers Garsija mani uzaicināja uzrakstīt kopā savu grāmatu (dokumentālās prozas grāmata Gatavots a la Mexicana (2009)).  

Likās – man ir tik daudz gadu, kāda tur vēl proza... Tad sapratu – ja tagad nepamēģināšu, neizdarīšu to nekad. Bija ļoti izteikta nepiepildītības sajūta. Jautājums bija eksistenciāls. Iestājos Literārajā akadēmijā, jo man likās, ka nemāku rakstīt. Ieva Melgalve, kas ir Ledus apelsīna redaktore, jau pirmajos mēnešos pievērsa man uzmanību un interesējās, vai es vēl kaut ko esmu rakstījusi. Viņa man teica – tu māki rakstīt, tev vienkārši tas ir jādara!

Tas jūs iedrošināja?

Tas mani iedrošināja, man sāka nākt stāsti. Pirmie stāsti grāmatā, paldies Dievam, nav iekļauti. Manuprāt, tie ir briesmīgi. Es arī publicētos stāstus vairs nevaru palasīt. Gribas sēdēt ar zīmuli un atķeksēt. Pateicoties Ievai Melgalvei, grāmata ir iznākusi. Es viņai pirms tam jautāju – ja nu gadījumā tikšu līdz kādam apjomam, vai drīkstu cerēt, ka būsi man redaktore? Viņa no sākuma mēģināja atkratīties, teica, lai es kaut ko jēdzīgu uzrakstu. Uzrakstīju, aizsūtīju, un viņa man piezvanīja tajā pašā dienā. Esot ar mieru. Pēc tam viss aizgāja ļoti ātri. Teicu Ievai – pag, pag, tur vēl vajadzētu strādāt, bet viņa – tā tu ķibināsi līdz mūža beigām un tā arī neko jaunu vairs neuzrakstīsi.

Vai šis ietilpīgais lakonisms, par kuru jūs slavē, ir vienkārši jūsu balss vai rūpīgi to veidojat, cīnoties ar liekvārdību, daudz svītrojot un dzēšot? 

Tā varētu būt mana balss. Kad uzlieku uz papīra stāsta pirmo skeletu, tur ir viskautkas lieks. Sāku skaldīt nost. Šis process man patīk visvairāk, bet tas arī ir visgrūtākais un ilgākais posms. Gandrīz kā tēlnieka darbs. Tāpat kā māksliniekam (es gan nevaru sevi gluži salīdzināt ar mākslinieku) – var dienām stāvēt pie gleznas, un viņam tā neelpo, neelpo, neelpo. Tas pats ar tekstu. Nu nav un nav! Vēlāk saproti, ka pietrūkst trīs mazu nianšu, lai tas atdzīvotos. Bet līdz tām niansēm ir jātiek. Reizēm nav viegli. Esmu no tiem autoriem, kas var sēdēt trīs dienas pie viena nobeiguma teikuma. Vēl jau nekas īsti nav izdarīts. Uzskatu, ka pirmā grāmata ir tikai pirmā grāmata. Ceru, ka viss vēl ir priekšā, ka varēšu radīt vēl kaut ko jaudīgāku.

Vai bijāt pārsteigta, uzzinot par Ledus apelsīna nomināciju? 

Man ir diezgan izteikta paškritika. Protams, kad no citiem dzirdu labas atsauksmes, tas mani iejūsmina un sapurina. Man pašai liekas, ka teksti vēl nav tik ļoti labi, lai par viņiem sajūsminātos. Bet, no otras puses, tie ir uzrunājuši lasītājus. Ja kaut kas viņos no šī teksta ir saviļņojies, es esmu ļoti laimīga. Tas laikam ir pats galvenais. Tik daudz atsauksmju, cik esmu saņēmusi šī pusgada laikā, tas ir vienkārši neticami! Cilvēki raksta vēstules pat rokrakstā.

Dažādu paaudžu?

Pat jauni cilvēki, tie, kas dzimuši 90. gados, man ir teikuši, ka viņi ļoti labi  spējuši iejusties tajā laikā (XX gadsimta otrā puse – aut.), lai arī paši to nav piedzīvojuši. Vērojusi, acīmredzot, esmu kopš bērnības. Un joprojām vēroju. Man liekas, Andra Neiburga teica, ka būt par rakstnieku, ir kā staigāt ar noplēstu ādu – visu laiku just un redzēt. Reizēm tas jau ir kretīnisms, ka visur saskati kaut kādas situācijas, ieklausies sarunās pie galda vai palūri, kas notiek aiz stūra. Es esmu no tiem, kas visu laiž caur sevi.

Iztēlojaties,  ka esat viens vai otrs cilvēks? 

Jā. Es esmu tas tēls, un mēģinu viņu iztēloties līdz pat viņa dzimšanai. Man ir svarīgs psiholoģiskais pamatojums. Citādi nav jēgas uzrakstīt vienkārši burvīgu stāstiņu. Vajag, lai cilvēkam būtu pagātne. Es runāju arī ar psihoterapeitiem. Man nav problēmu pajautāt, kā jūtas cilvēks šādā situācijā, kas ar viņu notiek. Psihoterapeite Ināra Vārpa mani iepazīstināja ar Eriksona sociālās psihoanalīzes  teoriju, kas pēta cilvēka ego attīstību no viņa dzimšanas līdz dzīves beigām. Tajā ir astoņi attīstības posmi. Un, ja kādā no tiem netiek piepildītas cilvēka vajadzības, tas atstāj pēdas un nospiedumus uz visu turpmāko dzīvi. Tas man, veidojot tēlus, ļoti palīdzēja. Tad, kad rakstu, mēģinu iztēloties vidi un sajūtas, kādas ir piedzīvojis mans personāžs. Vairākas reizes man ir bijis jāraud. Nevis tāpēc, ka man ir ļoti bēdīgi, bet tāpēc, ka man liekas, ka esmu trāpījusi īstajās emocijās, kā cilvēks patiesi varētu justies.

Pārmiesojaties?

Laikam tā arī ir, jo mājinieki reizēm skatās uz mani šķībi, ka es dīvaini uzvedos. Vienkārši tu domā par to tēlu un sāc runāt ar viņa tekstiem (smejas). Nezinu, vai tas ir normāli, bet nervus tas prasa.

Rakstāt mājās, ģimenes lokā? Vai arī cenšaties kaut kur aizbraukt un norobežoties?

Nekur es nevaru aizbraukt. Rakstu mājās. Kad uznāk "šito vajag pierakstīt!", tad iesēžos par ilgu un nokavēju visādas ģimenes lietas. Sākumā manējiem bija grūtāk saprast, kāpēc mamma negrib runāt ar bērnu, kad viņš pienāk, bet tā diemžēl ir. Sākumā bija pretestība, bet tagad jau ir pieņēmuši. Mums ir cieņpilnas attiecības. Ģimene ir akceptējusi mammas pēkšņo vajadzību mainīt savu dzīvi un rakstīt.

Kā jums pašai šķiet, kas jums šobrīd vēl nesanāk? Ko gribat trenēt savā meistarībā?

Man vēl ir jāmācās ļoti daudz. Gribētos lielāku iekšējo brīvību, lai nav personīgā vagara, kas saka – kā tas izskatīsies vai – kā tas tiks saprasts? Gribētos arī vairāk izkopt valodu, bet to jau es daru. Apzināti ar to nodarbojos – daudz lasu dažādu literatūru. Pasvītroju un izrakstu visādus vārdus, lai man būtu materiāls, no kura vilkt ārā. Apzināti lasu valodas ģēnijus – gan Uldi Bērziņu, gan Vizmu Belševicu. Valodas ziņā burvīgs autors ir Anšlavs Eglītis. Var rakstīt lakoniski, kā es šobrīd, bet var arī vairāk attīstīt šo bagātīgās, krāšņās valodas aspektu. Man visu laiku maisās pa galvu Guntis Berelis ar romānu Vārdiem nebija vietas. Man liekas, ka tā ir viena no jaudīgākajām Mēs sērijas grāmatām (Mēs. Latvija, XX gadsimts – red.). Gan valodas, gan stilistikas, gan tēmas ziņā man tas liekas ģeniāli uzbūvēts darbs, filigrāns ļaunuma manifests. Man gribētos kādreiz radīt tādu apaļu darbu. 

Kā vērtējat citu nominēto debitantu darbus?

Svena Kuzmina stāstus esmu lasījusi jau sen. Man patīk, kā viņš raksta. Viņš ir savdabis latviešu literatūrā, jo ir gan dzēlīgs, gan ļoti intelektuāls, gan arī tur ir klāt sirreālisma moments. Pluss ir tas, ka viņš ir mākslinieks. Ilgas Raščevskas Norakstītos lasu šobrīd. Esmu sajūsmināta, ka viņa ir izvēlējusies smagu tēmu un apraksta to bez žēlīguma. Šis darbs ir ļoti neērts mūsu lasītājiem, bet ļoti, ļoti nozīmīgs. Tas ļauj paskatīties uz mūsu sabiedrību no ēnas puses. Atceros, ka dabūju arī kritiku par savu Mēness parhēliju – kāpēc jāraksta tik drūmi? Mums taču gribas priecīgo! Un ka tie bomži aprakstīti pašmērķīgi.

Man gribējās parādīt to, kā sabiedrība skatās uz šiem cilvēkiem, uz stereotipiem. Ieraugot noplīsušu, smirdošu bomzi, mums ir skaidrs, ka viņš ir izlaidies, deģenerāts, sabiedrības iznirelis un nav ko viņam pievērst uzmanību. Gribējās norādīt uz to, ka mēs nezinām tos cēloņus, kāpēc cilvēks par tādu ir kļuvis. Varbūt viņš ir pārdzīvojis tādu traumu, pēc kuras vairs nav varējis piecelties. Cenšos situācijas izgaismot no visām pusēm. Nevienu nesodu.

Jāni Tomašu atceros no jau 2013. gada, kad viņš publicēja pirmos dzejoļus Ineses Zanderes un Aivara Eipura kūrētajā Kultūras Dienas projektā. Man toreiz viņš iekrita acīs ar ļoti savdabīgu negludumu. Joprojām atceros vienu dzejoli, kas ir iekļauts arī Melno darba cimdu krājumā. Viens dzejnieks man nesen teica – Tomašs dzejā ir tāds AC/DC. Jautājums ir – vai cilvēkiem patīk AC/DC dzejā? Man patīk.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja