Tulkotājs Nikolā Ozano jau daudzus gadus ir viens no galvenajiem latviešu literatūras vēstnešiem frankofoniskajā pasaulē, ne vien meistarīgi tulkojot Jāņa Joņeva, Rūdolfa Blaumaņa un citu autoru darbus, bet arī regulāri pievēršot lasītāju un izdevēju uzmanību Latvijas literatūrai franču medijos un neformālās sarunās. Šo ilggadējo interesi nu ir vainagojusi arī latviski iznākusī grāmata Biblihigianse – vienlaikus detektīvstāsts par pirmās latviešu-franču vārdnīcas mīklaino vēsturi un mīlestības vēstule abām valodām, kultūrām, vēsturei. Tā ir lieliska iespēja arī latviešu lasītājiem iepazīt Ozano un tādējādi vēl mazliet satuvināties abām tautām – tā Latvijas Literatūras gada balvas žūrijas pamatojumā, piešķirot speciālbalvu Nikolā Ozano, saka rakstnieks, tulkotājs un redaktors Vilis Kasims.
Nikolā Ozano ir dzimis un audzis Francijā, šobrīd dzīvo Briselē. Tā kā intervija notiek dienu pirms 4. maija, pavaicāju Ozano arī, kā viņa acīs ir mainījusies Latvija. Uz sev pilnīgi svešu zemi pēc darba Polijā Nikolā Ozano ieradās 90. gados, strādāja par franču valodas skolotāju Franču licejā (1996–1998) un izglītības atašeju Francijas vēstniecībā (2000–2004). Vēl pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā kādā intervijā Ozano ir minējis, ka Francijas diplomātus šajā laikā visvairāk ir pārsteidzis tas, ka par ļoti svarīgiem dosjē atbildīgi bijuši ļoti jauni un ārkārtīgi kompetenti cilvēki. Kaut kas tāds, viņaprāt, Francijā nebūtu iespējams. "Izdarīts ir ļoti, ļoti daudz," šodien Latvijas kopējo virzību novērtē Nikolā Ozano. Bet tā jau ir cita saruna. Šoreiz vairāk par literatūru un Nikolā Ozano veikumu.
Viņa pirmā paša sarakstītā grāmata Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums ir dokumentāls stāsts par pirmo latviešu-franču vārdnīcu, kas iznākusi 1941. gadā – kā uzsver autors, visbriesmīgākajā gadā Latvijas jau tā neizturamajā vēsturē. "Vai nav jābūt jukušam, lai šajā laikā publicētu latviešu-franču vārdnīcu? [..] Vai neatradās nekā steidzamāka, ko darīt? Nogalināt, tikt nogalinātam, strādāt ar elkoņiem, glābt ādu. Audzēt kartupeļus vai kāpostus. Nenosprāgt badā. Ņemt kājas pār pleciem. [..] Publicēt vārdnīcu 1941. gadā ir reizē absurdi, grezni un bezcerīgi." Grāmatas varonis grib saprast, kā un kāpēc tapusi šī vārdnīca, kas bijuši tās autori un kas ar viņiem noticis. Valodai veltīts mīlas stāsts izvēršas dramatiskā detektīvstāstā. Visa izmeklēšana notiek lasītāja acu priekšā, un sižeta pavērsieni ir tik pārsteidzoši, kā iespējams tikai patiesos stāstos. Jāpiebilst, ka atrisinājuma meklējumos piedalījušies vairāki Latvijā labi pazīstami valodniecības eksperti, arī šīs grāmatas tulkotājs Jānis Joņevs, redaktore Sanda Rapa un dizainers Aleksejs Muraško.
Intervijas beigās puspajokam vaicāju – vai Nikolā Ozano ir piedevis, ko latvieši ir izdarījuši ar viņa uzvārdu? Viņš atbild diezgan nopietni, ka sākumā tas kaitinājis, bet tagad jau pierasts. Draugi, uzliekot akcentu uz otrās zilbes, reizēm viņu pataisa vēl par itāli – Ozanno. "Nu jau esmu pieradis, ka tas ir kāds mans dubultnieks, bet tas neesmu es," saka Nikolā Ozano.
Tā kā šī ir svētku intervija, nolēmām uzdāvināt Nikolā Ozano iespēju redzēt savu vārdu nodrukātu dzimtajā valodā. Tieši tāpat kā noveles Nāves ēnā tulkojumu franču valodā rotā Rūdolfa Blaumaņa vārds ar visu latvisko garumzīmi. "Es to vienmēr ievēroju," saka Nikolā Ozano.
Paldies par jūsu smalkjūtīgo skatījumu uz Latvijas sarežģīto vēsturi un rūpīgo iedziļināšanos! Lielu tautu pārstāvjiem tas nemaz nav tik raksturīgi. Vai pie tā ir "vainīga" jūsu sieva – latviete Rūta, kura ir arī jūsu darbu korektore, vai tā ir jums pašam piemītoša īpašība?
Ir ļoti grūti zināt, kā būtu, ja būtu. No 1996. līdz 1998. gadam es strādāju Latvijā un palēnītēm iemācījos latviešu valodu. Sākumā brīvajā laikā studēju latviešu un krievu valodu, pēc tam vairāk biju latviešu vidē, un krievu valoda pamazām pazuda. Sāku sadarboties ar Intu Geili-Sīpolnieci. Mūsu pirmā kopīgā grāmata iznāca 1997. gadā – Latviešu literatūra 20. gadsimtā (Nordik). Tur man bija jāveic redaktora darbs un kopā ar tulkotājām jāmeklē labākie risinājumi. Visas tulkotājas bija ar ārkārtīgām dotībām – Inta Šmite, Astra Skrābane, Inta Geile –, bet tomēr viņas netulkoja uz dzimto valodu. Pēc tam nāca Erika Ādamsona noveles. Tas bija, vēl pirms es satiku Rūtu. Tobrīd man bija plāni drīzāk strādāt kultūrā un diplomātijā. Tajā laikā vēl nebija Francijas institūta Latvijā. Mana iecere bija strādāt franču diplomātijā. Tas nozīmētu – divi gadi šeit, divi gadi citur, un es nezinu, vai būtu palicis sakaros ar Latviju, šaubos. Es jau grasījos braukt atpakaļ uz Franciju, bet nedēļu pirms tam satikos ar Rūtu. Jā, noteikti ģimene ir galvenais iemesls manai padziļinātajai interesei par Latviju.
Astras Skrābanes rakstā žurnālā Domuzīme par jūsu grāmatu Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums lasām jūsu komentāru, ka grāmata esot bijusi kā atbilde ārzemju kolēģu "ceļojuma piezīmēm", kurās viņi visai augstprātīgi gājuši gatavu klišeju un stereotipu pavadā. Esat novērojis šādu tendenci? Aicināt vairāk pievērsties avotiem.
Jā, ir dažāda līmeņa darbi. Šī mana pirmā grāmata tapa tādā dzīves posmā, kas man nebija īpaši viegls. Ir t. s. ceļojumu literatūra, kad slavens rakstnieks, piemēram, vienu gadu ceļo pa Āfriku un pēc tam – pa Ameriku un tad viņš raksta par to un brīnās. Šajā žanrā ir daudz labas literatūras, bet bieži man ir arī sajūta, ka tas ir pavirši, ka autors daudz nezina par to valsti, detaļās visur ir kļūdiņas. Latvijas saistībā Francijā ir īpaši raksturīgs krievu naratīvs, kas ļoti ietekmē franču sabiedrību. Negribēju rakstīt pamfletu vai ko tamlīdzīgu, bet vēlējos pateikt – ir sarežģīti un jums ir jāuzmanās, kad runājat par citiem, un par Latviju – jo īpaši. Dzīvojot šeit un lasot, redzu, ka ir tik daudz lietu, kuras es nezinu. Arī mani draugi latvieši, rakstnieki bieži brīnās – nu kā mēs varējām nezināt?! Nesen ar Jāni Joņevu brīnījāmies, kā mēs varējām nezināt Ziedoni Ligeru (etnogrāfs un afrikāņu kultūras pētnieks – U. A.)! Tas ir brīnišķīgi, mums arī tas bija atklājums. Maza valsts, bet ir tik daudz ko atklāt.
Nikolā Ozano. Biblihigianse. Izdevniecība Aminori. 2024
Runājot par stereotipisko domāšanu un vēstures avotu nestudēšanu – vai arī daudzi šodienas valstu līderi nav pārāk nezinoši? Arī Francijas prezidenta Emanuela Makrona retorika attiecībā uz Krievijas karu Ukrainā mainās ļoti lēnām, šķiet, tikai pamazām viņš nedaudz sāk apjēgt, ar kādu brutālu barbarismu sastopas. Iespējams, viņam kā nākušam no senas kultūras tautas Putina mežonība un ciniskā melošana pa īstam nemaz nav saprotama?
Neesmu pārliecināts, ka šī saprašana ir pa īstam notikusi. To mēs redzējām pirms sešiem mēnešiem Amerikā, mēs domājām, ka viņi zina un saprot, kas ir Krievija. Bet Tramps ir pie varas, un visas šīs zināšanas pazūd. Par Makronu man ir šaubas. Pašlaik Francijā viņš nav vissliktākais. Viņš runā ļoti smalki, bet ļoti bieži pārāk maz dara. Runājot par Krievijas briesmīgumu, arī Latvijā ne vienmēr visi to ir apzinājušies. Atceros, ka vēl nesen lieli mākslinieki brauca spēlēt uz Maskavu teātri un sniegt koncertus. Tas bija pēc Krimas. Mums visiem bija cerības, ka mēs varēsim Krieviju kaut kā pieradināt.
Kā jums izdevās tik miniatūrā grāmatiņā ietilpināt tik sarežģītu Latvijas vēstures posmu? Forma ir oriģināla un grūti raksturojama – reizē gan eseja, gan pētījums, gan dzejolis, gan mīlestības vēstule, gan detektīvs. Kas ir Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums jūsu iecerē?
Tas ir tāds žanrs, par kuru runāju arī LALIGABA ceremonijā, saņemot balvu. Non fiction – neizdomātā literatūra. Tas ir kā pētījums, bet gribēju arī parādīt, ka neesmu vēsturnieks. Esmu daudz lasījis, bet vēsturnieki ir darījuši lielāko darbu. Manā galvā bija gan vēsturnieku, gan dzejnieku darbi, kas mani ļoti ietekmēja.
Piemēram?
Piemēram, Fransiss Ponžs (1899–1988). Viņš sevi sauca par materiālistu un uzskatīja, ka dzejnieka uzdevums ir, cik vien iespējams precīzi ar valodu raksturot lietas. Ponžs katrā dzejolī izdomāja īpašu formu, lai raksturotu, piemēram, ziepju gabaliņu vai garneli, vai vienkārši kasti. Viņš izmantoja visas valodas iespējas, lai raksturotu, kā tā garnelīte peld vai ziepju gabaliņš rokās slīd. Ietekmējos arī no franču vēsturniekiem, kuru darbus es lasu un kuri arī izmanto literatūru, lai rakstītu par vēsturi. Piemēram, Ivans Jablonka, Filips Artjērs, kurš strādā ar dokumentiem. Ietekmējos no viņiem. Trīs gadus strādāju arī Eiropas vēstures namā Briselē un novēroju, kā kuratori strādā ar priekšmetiem. Tieši tā arī bija, kā es rakstu grāmatā, – man bija tā vārdnīca, un man bija jautājums, kas tie bija par cilvēkiem. Šī grāmata ir arī neveiksmes rezultāts. Es gribēju rakstīt daudz sarežģītāku grāmatu par Rūtas vectēvu, kurš ir bijis strēlnieks un piedalījies krievu revolūcijā Pēterburgā. Viņš studēja par skolotāju. 1921. gadā viņš atbrauca atpakaļ uz Latviju un neko vairs negribēja dzirdēt par boļševikiem. Tā kļuva par slepenu ģimenes atziņu. Tā iecere man bija pārāk sarežģīta un prasīja ārkārtīgi daudz laika.
Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpuma detektīva šķetināšanā negaidīti iesaistījās arī vairāki Latvijas kultūras darbinieki, kuriem bija izšķirīga loma noslēpuma atklāšanā. Tas notika spontāni?
Jā. Sākumā es domāju, ka vienkārši rakstīšu Astrai Skrābanei vai Intai Šmitei, kas tā bija par J. Baltgalvi. Domāju, ka viņas atbildēs – jā, jā, viņa bija Ievas Lases draudzene, un mēs viņu labi pazīstam. Tas būtu vienkārši. Bet viņām J. Baltgalve nebija zināma, un nekur datubāzēs neparādījās. Mēs, protams, zinām Latvijas vēsturi, bet par holokaustu šajā gadījumā es nebiju domājis. Ha, muļķis! Š. Golanska ir iznīcināta kā ebrejiete un Harbleihere – tāpat. Ārkārtīgi aizkustinoši, ka abām sievietēm, kuras vārdnīcu ir veidojušas, ne latviešu, ne franču valoda nebija dzimtā valoda. Šodien mums ir vārdnīca, kas joprojām ir tik forša!
Jūs to joprojām lietojat?
Nuja! Man ir trīs šīs vārdnīcas eksemplāri.
Grāmatas tulkotājs Jānis Joņevs savā pēcvārdā raksta, ka kāda sieviete, aizkustināta, cik izjusti jūs grāmatas sākumā aprakstāt savas bažas par vārdnīcas sairšanu, esot uzdāvinājusi jums savu eksemplāru, kas iesiets ādas vākos.
Jā. Es jums varu to parādīt. Man to uzdāvināja Vaira – viena apbrīnojama liepājniece, viņa labi runā franču valodā. Mēs iepazināmies novembrī manas grāmatas atklāšanā. Mans īstais eksemplārs joprojām ir Aminori izstādē. Trešais man ir Briselē.
Otrā daļa vairāk bija domāta kā pēcvārds, nevis literatūra. Mani ļoti ietekmēja Annas Auziņas poēma Identitāte, ko pārtulkoju franču valodā. Aizņēmos dažus Annas paņēmienus.
Vai jūs ieteiktu šo vārdnīcu lietot arī citiem?
Nuja, būtu forši to pārdrukāt un digitalizēt. Man ļoti patīk tulkot klasiķus, un tam šī vārdnīca ir ļoti laba. Vārdnīca ir ļoti bagāta, vecā, smalkā valodā. Ir Zvaigznes ABC izdotā lielā franču-latviešu vārdnīca, bet otrā virzienā, es atvainojos, šī ir vienīgā daudzmaz kvalitatīvā.
Varbūt jums franču kultūrā arī kāda grāmata liekas tik saistoša un noslēpumaina, lai par to uzrakstītu jaunu stāstu?
Nē, nē, tādas nav. Es Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpumu uzskatu par tulkotāja, nevis rakstnieka grāmatu. Mans darbs ir tulkot latviešu literatūru franču valodā, un tas man nozīmē daudz. Varbūt kaut ko vēl rakstīšu, bet man nav nekādu literāru ambīciju. Es gribu, lai franču bibliotēkās būtu vairāk latviešu grāmatu.
Jūs savā laikā esat pasniedzis arī Franču licejā, vai ne? Kādas, jūsuprāt, ir labākās mācību metodes, lai cilvēks varētu gan lasīt Moljēru, gan saprast, ko runā garāmgājēji Parīzes nomalē? Vai tas vispār ir iespējams? Kā students vislabāk varētu dabūt priekšstatu gan par klasisko, gan reālo dzīvo valodu?
Par to es maz ko varu teikt, jo jau 20 gadus vairs nestrādāju par skolotāju un man trūkst pieredzes. Es nezinu, viss tik ātri mainās, ka man bail pateikt muļķības. Mācīties valodas šodien ir pilnīgi citādi. Manā laikā nebija interneta. Ārkārtīgi sarežģīti bija dabūt autentisku materiālu, ko stundās klausīties. Darbs, ko mēs ieguldījām, lai iegūtu autentisku materiālu, bija milzīgs. Tagad viss ir internetā – video, audio, attēli – un Google Translate, viss kaut kas. Domāju, ka tagad attiecības ar valodu ir daudz savādākas. Tas, ko es dzirdu no draugiem, kuri strādā skolās, kā tagad jaunieši gan Latvijā, gan Francijā raksta dzimtajā valodā, – tā ir pilnīgi cita pasaule.
Rakstīt draugiem latviski es sāku samērā nesen. Ļoti ilgi latviešu valodu man vajadzēja tikai ikdienas dzīvei, lasīšanai un tulkošanai. Cilvēkam ir ļoti personīgi un precīzi jāapzinās, kāpēc viņš mācās to valodu, tad ir jēga. Es strādāju Eiropas iestādēs par tulkotāju. Man ir daži vienkārši apbrīnojami kolēģi, kuri ir spējīgi mācīties 50–100 vārdu dienā un kuri tulko 15 valodās. Jūs varat viņiem iedot vienalga kādu tekstu jebkurā valodā, un tulkojums būs labs, bet runāt viņi nevar.
Vienā no pirmajām intervijām 90. gados minējāt, ka Latvijā ir salīdzinoši neliels skaits cilvēku, kuri prot franču valodu. Vai jums ir ziņas, uz kuru pusi situācija ir mainījusies?
Es nezinu. Tajā laikā man bija svarīgi to zināt, jo es ar šiem jautājumiem nodarbojos Francijas vēstniecības Kultūras nodaļā. Varbūt tagad kaut kas mainīsies saistībā ar svešvalodu reformu vidusskolās. Cik saprotu, tas vēl ir procesā, bet taisās paaugstināt franču valodas pieejamību izglītības sistēmā.
Vai jums ir priekšstats, kāda šobrīd ir franču valodas loma Eiropā? Galvenā saziņas valoda laikam vairumā gadījumu ir visai viduvēja angļu valoda?
Nē, man nav viedokļa, es nezinu, neesmu speciālists. Man jau liekas, ka angļu valoda ir kā savā laikā latīņu valoda. Tā ir ļoti prasta, bet tomēr izdevīga, jo visi var sazināties. Tomēr kaut kā tas palīdz, bet man ir žēl, ka politiķi Briselē runā angļu valodā un nelieto latviešu valodu. Man nepatīk, ka viņi raksta angļu, nevis latviešu valodā, tāpēc ka kvalitāte dzimtajā valodā vienmēr ir augstāka. Tam ir domāti tulkotāji. Domāju, ka ikdienas praktiskajām lietām angļu "globish" ir ļoti laba. Bet, kad ir jārunā pa īstam intelektuāli politikā vai jebkurā citā jomā, dzimtā smalkā valoda ir ļoti, ļoti vajadzīga.
Eriks Ādamsons, Rūdolfs Blaumanis, Rainis, Gunārs Astra, Jānis Joņevs, Andra Neiburga, Luīze Pastore – tā ir tikai daļa no vārdiem, kuru darbus esat tulkojis. Raiba kompānija. Kas viņos ir radniecīgs, kādēļ izvēlējāties tieši šos autorus?
Tas nebija tikai izvēles jautājums. Lasot Joņeva Jelgavu, tiešām sapratu, ka gribu to darīt nopietnāk, dziļāk un regulārāk. Eriks Ādamsons bija Intas Geiles projekts, es par Ādamsonu neko nezināju. Tas bija ārprātīgi sarežģīti laikā vēl pirms interneta. Ādamsona valoda tulkošanai bija ārkārtīgi sarežģīta, bet man ļoti patika. Viņš ir apbrīnojams autors. Gunārs Astra – bija piedāvājums. Andra Neiburga man jau sen patīk, un viņu esmu tulkojis. Bērnu literatūrā Latvijā pēdējos apmēram piecpadsmit gadus ir ļoti augsta līmeņa produkcija, īpaši pateicoties Ineses Zanderes un Alīses Nīgales izlolotās izdevniecības Liels un mazs darbībai. Bērnībā es maz lasīju bērnu literatūru, man patika vēsture un arī komiksi, kas Latvijā ir ļoti maz attīstīts žanrs. Bērnu literatūra nav joma, ko es ļoti labi pārzinātu, bet man tik ļoti patīk Liels un mazs kā izdevniecība un māksliniece Elīna Brasliņa, ka man ar prieku gribas palīdzēt. Tā jaunā paaudze ir tik forša! Darbs ar bērnu literatūru arī ir ļoti smalks, tuvu dzejai. Jābūt ļoti trāpīgam. Izdevniecības un redaktori, ar kuriem sadarbojos, ir ļoti prasīgi, un rediģēšana notiek ļoti rūpīgi. Man ļoti patīk, ja ir kārtīgs redaktors, ar kuru varu diskutēt, vai mana izvēle ir piemērotākā.
Tulkojums. Signe Viška, Elīna Brasliņa. Kate, kas gribēja kļūt par vectēvu/La Petite fille qui voulait devenir grand-père. Izdevniecība Les 400 coups. 2023
Pastāstiet, lūdzu, par sadarbību ar grāmatu izdevniecībām Francijā. Kā tās ieinteresēt par Latvijas literatūru? Vai jūsu iespējās ir ieteikt, rekomendēt?
Katra grāmata ir atsevišķs gadījums. Franču izdevniecību ainava ir ļoti dažāda un joprojām ļoti bagāta. Var teikt, ka ikkatra izdevniecība strādā savā virzienā un savai publikai. Kas der sadarbībā ar vienu izdevniecību, nebūs pareizi saziņā ar citu.
Jāizprot un jārespektē izdevniecības profils?
Jā. Profils, mērķi un auditorija katrai izdevniecībai ir cita. Ilgu laiku bija viedoklis, ja kāds franču izdevējs ir izdevis vienu latviešu autoru, tad viņš paņems arī citus. Kvalitatīvie izdevēji parasti meklē vienkārši labu grāmatu. Vienalga – latviešu, igauņu vai vēl kādu. Viņi ļoti labi zina, ko viņiem nozīmē laba grāmata. Izdevniecības seko līdzi arī tam, cik daudz katrā valstī grāmata ir pārdota. Kalnozols? Tulkots vācu valodā? Ahā, nu, pagaidīsim drusku, vai pirks. Inga Gaile? Viņai izdota grāmata Spānijā? Ahā, tā gan ir nišas izdevniecība, bet varbūt arī mums ir vērts pamēģināt? Blaumaņa Nāves ēnā, ko izdeva Éditions do, pēdējos gados ir man dārgākais projekts. Viss process bija patiešām jauks. Izdevējs Olivjē Demetrs ir no Bordo. Viņš meklē kaut ko savādāku – īpašu un neparastu –, un viņam ir vienalga, vai tā ir mūsdienu literatūra, klasika vai tulkotā literatūra. Viņš meklē tekstus, kas sader ar kopējo izdevniecības katalogu. Viņam patīk skaistas grāmatas. Viņš izdod maz, bet viņam ir izcila reputācija, daudzi neatkarīgie grāmatu veikali viņam seko un skatās, ko viņš jaunu izgudros.
Mēs iepazināmies aptuveni pirms pieciem gadiem. Mums ir kopīga draudzene tulkotāja. Olivjē Demetrs ir bijis Rīgā platformas Latvian Literature rīkotajā lieliskajā iepazīšanās braucienā. Es viņam sūtīju Neiburgas, Joņeva, Zvirgzdiņa stāstus. Forši, forši, bet līdz galam viņš nebija pārliecināts. Vilis Kasims ir bijis Bordo un uzdāvināja Olivjē Blaumaņa Nāves ēnā Ulža Baloža tulkojumā, un Olivjē ārkārtīgi patika. Olivjē fascinēja arī filma. Precīzāk, viņš nebija redzējis pat pašu filmu, bet tikai fotogrāfijas ar filmas kadriem. Grāmatā visi zīmējumi ir radušies to ietekmē. Šī bija pirmā reize, kad viņš pats ilustrēja. Ar vāku notika brīnišķīgi. Teicu – esmu Rīgā, varu aiziet uz Nacionālo mākslas muzeju un pavaicāt, varbūt viņiem ir kāda ideja par vāku. Satikos ar Gintu Gerhardi-Upenieci no muzeja, sēdējām kopā divas stundas, un viņa teica: "Zini, mums ir viena kolēģe, kurai ir labi sakari ar Viju Celmiņu. Varbūt mēs varam pajautāt, vai viņa būtu ar mieru." Man liekas, ka šī Vijas Celmiņas satikšanās ar Rūdolfu Blaumani ir ļoti veiksmīga (vāka ilustrācijai ir izmantota Vijas Celmiņas glezna Untitled (Ocean with Cross) – U. A.). Ļoti, ļoti forši. Francijā bija labas atsauksmes presē – Le Monde un dažos žurnālos.
Tulkojums. Rūdolfs Blaumanis. Nāves ēnā/ À l’ombre de la mort. Izdevniecība Editions Do. 2024
Vai ir zināms, kāda ir franču lasītāju interese par Blaumaņa Nāves ēnā? Kā panākt, lai šo pasaules līmeņa eksistenciālisma meistardarbu savestu kopā ar lasītāju? Lai nejaušs grāmatnīcas apmeklētājs milzu klāstā ievērotu un nopirktu mazo pelēko grāmatiņu?
Latvijā man trūkst īstu grāmatnīcu, kādu praktiski vairs nav. Ir veikali, kuros var nopirkt grāmatas, bet grāmatnīcu – librairies, kā mēs saucam Francijā un Beļģijā, īsti nav. Tajās grāmatu pārdevēji ir intelektuāli erudīti. Rakstniekiem Francijā un Beļģijā grāmatnīca ir kā otrā akadēmija. Cilvēki, kas strādā grāmatnīcās, lasa vienu grāmatu dienā. Viņi visu zina, organizē tikšanās ar lasītājiem utt. Ja grāmatnīcā Parīzē vai Grenoblē grāmatnieks saka – tā ir laba grāmata, jums tā ir jāizlasa –, viņam var uzticēties. Daudzi no viņiem ir studējuši vismaz piecus gadus universitātē. Tās mums trūkst. Varbūt tā ir antikvariātā? Valters Dakša ir tāda tipa cilvēks.
Ievēroju, ka Jāņa Joņeva romānam Jelgava 94 franču tulkojumā ir mainīts nosaukums – Metāls. Vai to noteica izdevēja mārketinga apsvērumi, pieņemot, ka vārds "Jelgava" franču lasītājiem neko neizteiks?
Jā, tas nav tulkotāja lēmums. Francijā saskaņā ar līgumu grāmatas nosaukumu izvēlas izdevējs. Tulkotāji un autori drīkst protestēt, bet pēdējais lēmums ir izdevējam. Šajā gadījumā es biju pārliecināts, ka būtu vērts paturēt šo jocīgo nosaukumu, ņemot vērā, ka man nav bail no jocīgiem nosaukumiem (smejas). Izdevējam bija bail un šķita pārāk sarežģīti. Metāls ir kompromisa lēmums. Par citām izdevēja piedāvātajām idejām mēs bijām pat apmulsuši. Man datorā ir vesela tabula ar nosaukumu variantiem, mēs piedāvājām ārkārtīgi daudz. Mums arī Reiņa Pētersona dizains šķita perfekts un likās, ka tas nav jāmaina. Daudzās valstīs tā ir bijis, ka paņem oriģinālo dizainu. Šīs izvēles ir tīrais mārketings, un tur mēs neko nevaram ietekmēt. Ir diezgan daudz grāmatu, kas saucas À l’ombre de la mort/Nāves ēnā, visādi krimiķi un citi darbi. Es uzstāju un izdevējs bija ar mieru, ka tā tomēr ir klasika.
Tulkojums. Jānis Joņevs. Jelgava 94. Gaïa Éditions mainīja nosaukumu uz Metāls/ Metal. 2019
Šķiet, ka ar Jāni Joņevu jums ir izveidojušās visciešākās radošās attiecības – esat tulkojis arī viņa stāstu krājumu Tīģeris. Viņš savukārt jūsu grāmatu Biblihigianse jeb Kādas grāmatas noslēpums. Kā esat apmierināts ar Joņeva tulkojumu?
Jā, Joņevs man ir ļoti svarīgs un dārgs cilvēks. Var teikt – mēs esam draugi. Nebijām pazīstami, iepazināmies, tikai tulkojot Jelgavu 94. Viņam tā bija pirmā grāmata, un man tas bija pirmais tulkotais romāns. Jānis Joņevs diezgan smalki māk franču valodu, un Jelgavas 94 sakarā mēs ļoti daudz sarakstījāmies. Mana sieva Rūta man vienmēr palīdz, bet šoreiz viņa arī nevarēja palīdzēt tikt galā ar visu žargonu un līdz galam paskaidrot. Mēs ļoti, ļoti daudz kopā ar Joņevu nodarbojāmies ar tekstu, un tā sākās draudzība.
Gandrīz neticams šķiet Nikolā Ozano atklātais fakts, ka viņa Baznīcas ielas dzīvoklī komunālo dzīvokļu ērā vienā istabā dzīvojis arī Jānis Joņevs!