Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Laika mašīna – trolejbuss

Eiropas nabadzīgākā valsts Moldova savas pērles atklāj tikai nedaudziem tūristiem. Tiem, kuri uzdrīkstas ceļot uz vietu, par kuru nav atrodams tūrisma ceļvedis, un tiem, kuri piedzīvojumus vērtē augstāk par komfortu

Moldovas galvaspilsētā Kišiņevā iebraucam naktī, un pilsētas centrs sākotnēji atgādina dīvainu ciematu. Daudzas mājas ir zemas koka būves, trotuāru nav, vai arī uz tiem šķībi saliktas automašīnas. Tikai nākamajā dienā atklājam, ka tepat aiz stūra atrodas Kišiņevas sirds – Štefana čel Mares bulvāris –, Kristus Piedzimšanas katedrāle, Triumfa arka un vairāki pilsētas centra parki. Krāšņie parki ir viena no Kišiņevas vizītkartēm. Labākais laiks Moldovas apmeklējumam ir septembris, kad vēl ir ļoti silts un ir gatava jaunā vīna raža.
 

Radošā nekārtība

Neatņemama Kišiņevas ainavas sastāvdaļa ir trolejbusi – gan dzelteni ragaiņi, kas Rīgā nav redzēti kopš deviņdesmitajiem, gan pavisam svaigi eksemplāri ar bezmaksas Wi-Fi. Tikpat dažādi ir arī trolejbusos saimniekojošie konduktori – no bordo uzsvārcī un vilnas čībās tērptas omītes līdz naskam puisim treniņbiksēs –, taču visus vieno uzdevums apmainīt Moldovas lejas (10 centu) pret papīra biļetīti.

Dažādu paaudžu trolejbusi ir kā metafora dzīvei Moldovā. No vienas puses, valsti raksturo tiekšanās uz demokrātijas attīstību, sadarbība ar Eiropas Savienību un vēlme celt dzīves līmeni. No otras puses, šeit vēl arvien valda korupcija, nabadzība un citi pagātnes rēgi, kas kavē dzīves apstākļu uzlabošanos. Pēdējos divdesmit gados no Moldovas labākas dzīves meklējumos aizbraukusi vismaz ceturtā daļa iedzīvotāju. Daudzi aizbraucēji sūta mājup daļu ienākumu, atbalstot ģimenes locekļus un valsts ekonomiku.

Kišiņeva nav klasiska Eiropas galvaspilsēta, tāpēc mums šeit ir interesanti. Var just, ka Kišiņevai nav lielpilsētas vēstures, piemēram, vecpilsēta kā tāda neeksistē. Toties visur valda rosība, it īpaši Centrāltirgū un centra bulvāros. Pilsētas centra tuvumā atrodas liels ezers, kuru apjož parks Valea Morilor un varenas kāpnes ar skulptūrām. Vienkārša pastaiga centra apkārtnē neliks vilties, jo visur valda "radošā nekārtība" un pārsteigumi – jāuzmanās nepaklupt kādā bedrē.

Kad vēlamies sasildīties un "sajusties kā Eiropā", iemūkam kādā no stilīgajām kafejnīcām, kur pasniedz izcilu kafiju. Piemēram, Tucano Coffee labprāt paņemtu sev līdzi uz Latviju – šīs kafejnīcas etnostila interjeru iedvesmojušas tādas kafijas ražotājvalstis kā Jamaika un Brazīlija. Šī Moldovas kafejnīcu ķēde darbojas arī Rumānijā, Krievijā, Kiprā un citur.
 

Festivāls pazemē

Esam pārsteigti, uzzinot, cik iespaidīgas ir Moldovas vīna darīšanas tradīcijas. Moldovā ir lielākais vīnadārzu blīvums pasaulē, un šī nozare valstij ienes 3,2% no iekšzemes kopprodukta. Moldova lepojas ar Ginesa rekordu grāmatā ierakstīto lielāko vīna kolekciju pasaulē – vairāk nekā pusotra miljona pudeļu, kas tiek glabātas Milešti Miči vīna darītavā.

Lai gan brīdī, kad viesojamies šajā paradīzē, nav sezonas, Dionīss mūs ir svētījis – Krikovas vīna darītavā Kišiņevas pievārtē notiek vīna, mūzikas un mākslas festivāls. Vārdi "vīna festivāls» jau skan labi, taču realitāte pārspēj visas cerības. Krikovas 70 kilometru garajos pazemes vīna pagrabos izvietotas vairākas skatuves ar koncertiem un mākslas priekšnesumiem. Līdz ar vietējo rokdarbnieku produkciju šeit var iegādāties gardus moldāvu ēdienus un, protams, vīnu.

Vīna pagrabus savienojošais tunelis ir tik plats, ka pa to var braukt tūristu vilcieniņš. Esam nonākuši veselā pazemes pilsētā ar ielu nosaukumiem – te ir gan Cabernet iela, gan Sauvignon bulvāris. Pagrabos pastāvīgi tiek uzturēta 14 grādu temperatūra, kas nāk par labu vīnam.
 

Drakulas vīns

Kad izbraucam no Kišiņevas dienvidaustrumu virzienā, skatienam paveras bēdīga ainava. Mūsu pacilātās, ceļojumam raksturīgās sajūtas atduras pret pelēcīgiem laukiem, šausmīgu ceļu kvalitāti un nabadzīgām mājām. Par labu noskaņai nenāk arī tumšā, aukstā diena – viena no nedaudzajām dienām gadā, kad šajā valstī nespīd saule.

Šis nabadzīgais reģions izauklējis krāšņus vīnogulājus, kuru vidū pēkšņi izslejas izskatīgā Purkari – vecākā vīna muiža Moldovā, kuras vēsture sākās 1827. gadā. Atšķirībā no Krikovas, kuras produkcija domāta masām, Purkari tiek ražoti izsmalcināti un godalgoti vīni.

Ekskursijā Purkari uzzinām, ka Moldovas klimats (pat īsās un aukstās ziemas) un augsne ļauj izaugt brīnišķīgiem vīnogulājiem. Gids ar lepnumu stāsta, ka Purkari vīnu izvēlējusies pat Anglijas karaliene Elizabete. Savukārt visvairāk neizpirkta vīna noliktavās palicis no 1986. gada, jo tika uzskatīts, ka vīnogas saņēmušas radiāciju no Černobiļas katastrofas. Uzzinām arī, ka dzirkstošo vīnu sauc par Vino Draculi, jo tas gatavošanas procesā izdod baisas rūcošas skaņas. Pēc aizraujošās ekskursijas bauda visām maņām – lieliska vīna degustācija un izsmalcinātas pusdienas. Moldovā var arī tā!
 

Mums ir varavīksne

Esam pārāk tuvu, lai neaizbrauktu uz slaveno Piedņestras republiku – neatzītu valsti Moldovas teritorijā, kuru atbalsta Krievija un kurā vēl arvien valda Padomju Savienības simbolika un dzīvesveids. Pēc 1992. gada Piedņestras kara ar Moldovu sen iestājies pamiers, taču ir saglabājies uzskats, ka aizbraukt uz šo vietu ir bīstami vai vismaz sarežģīti. Patiesībā viss izrādās vienkārši – no Kišiņevas uz Piedņestras galvaspilsētu Tiraspoli regulāri kursē mikroautobusi, robežu šķērsojam bez problēmām un divās stundās esam klāt.

Tiraspolē patiešām valda sirreāla noskaņa, ko pastiprina visapkārt redzamie padomju simboli un goda plāksnes, kā arī garāmbraucošie žiguļi un gaziki. Salīdzinājumā ar Kišiņevu šeit viss ir kārtīgāks, plašāks un cilvēki šķiet smaidīgāki. Ik pa brīdim sajūtamies kā realitātes šovā vai teātra izrādē – tikai nesēžam skatītāju zālē, bet mums ir atļauts darboties šajā dīvainajā scenogrāfijā. Tā vien šķiet, ka tūlīt kāds padomju ģerbonis sagrīļosies un nokritīs, bet Ļeņina piemineklis izrādīsies putuplasta butaforija. Tomēr šeit viss ir pa īstam. Īsti cilvēki pārvalda savu "valsti" kā tādu mikronāciju, izdod savus likumus, pases un naudu, daudz nebēdājot par visu pārējo pasauli, kas Piedņestras republiku par valsti neatzīst.

Kad vēlamies samainīt Moldovas lejas pret Piedņestras rubļiem, secinām, ka lielākās valūtas maiņas interneta vietnes šo naudu neuzrāda. Kad beidzot izdodas noskaidrot kursu, samainām aptuveni 15 eiro, lai pa dienu varētu paēst, kaut ko nopirkt un vēl paņemt šo unikālo naudu līdzi piemiņai. Taču pastaigas laikā iemaldāmies Piedņestras slavenā konjaka Kvint ražotnē, kur dzimst ideja iegādāties dažas pudelītes kā suvenīru. Kad vēlamies samaksāt ar karti, pārdevēja noraidoši krata galvu: "Jums droši vien ir tas Masterklas, vai kā to sauc (pārdevēja domā Mastercard – I. B.). Bet mums ir Raduga (krievu val. – varavīksne)!" Tā nu paliekam bez konjaka.

Mierinājumam iekārtojamies kādā kafejnīcā, kur pie sienām karājas ierāmēti iedvesmojoši citāti un kafiju pasniedz "hipsterīgās" metāla krūzītēs. Uz letes izliktās cukurotās austiņas, rūcošās saldētavas un "divu pēdu" labierīcības atsauc atmiņā pavisam citu desmitgadi.
 

Nostalģijas garša

Vēl bez vīna tūrisma Moldovā iespējams apvienot lauku un reliģisko tūrismu. Ja braucat ar mikroautobusu uz pareizticīgo svētvietu Veco Orheju (Orheiul Vechi), ceļš ved cauri noplukušiem piepilsētas ciematiem. Lai arī daudzas mājiņas ir šķības un greizas, tās izkrāsotas koši zilos un zaļos toņos.

Vecās Orhejas baznīca un klintī izcirstais klosteris slejas pāri Reutas upes ielejai un apkārtnes ciematiem. Kad atverat durvis uz klintij pieaugušu tornīti, parādās tumša un šaura eja lejup, kas izved akmenī izcirstā svētnīcā. Šeit saimnieko mūks ar gariem matiem un bārdu, kurš šķiet gandrīz tikpat vecs kā šī klints. Tomēr viņš prot dažas frāzes angliski un pat tirgo magnētiņus. Večuks mums parāda zemas mūku celles, kas izvietotas vēl dziļāk klintī, un atver durvis uz balkonu – iespaidīgu klints veidojumu, no kura paveras varens skats uz upes lokiem.

Pirms pametam šo maģisko vietu, izstaigājam blakus esošo Butučeni ciematiņu. Spilgti izkrāsotie pagalmu vārti, senatnīgās akas un kalnu skati visapkārt iesēj manī smeldzīgu vēlmi – kaut es mācētu šo noskaņu uzgleznot!

Šī ir mūsu pēdējā diena Moldovā, un ģimeniskā Butučeni restorānā atvadāmies arī no moldāvu ēdieniem. Kukurūzas putra mamaliga ar gaļu, spēcīgās garšas brinza, sātīgā vistas zupa zeama, kāpostu un vīnogu lapu tīteņi iespiedīsies garšas atmiņā uz ilgu laiku. Apetīti visur Moldovā tikai pastiprina patīkami zemās cenas. Starp citu, lai nobaudītu tradicionālo virtuvi Kišiņevā, jādodas uz restorānu, kas nosaukts kārtainās mīklas pankūkas vārdā, – La Placinte.

Tomēr vislabāk šeit var izgaršot nostalģiju – to īpašo sajūtu, kas atgādina sen aizmirstu sapni vai tālu bērnību. Moldovas apmeklējumam ir arī negaidīts blakusefekts – lai arī ceļojums ir bijis aizraujošs un vērtīgs, atgriezties mājās ir ļoti patīkami.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai mūsdienās bez pieejas internetam ir iespējams pilnvērtīgi iekļauties sabiedrībā?

Kopā nobalsojuši: 675

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

"Tajā brīdī viss aiziet malā"

"Zied pļavas, zied labība, zied kartupeļi, zirņi un pupas, un klāt ir Jāņi – lielais ziedēšanas laiks, jo Jānis katru gadu atved ziedu vezumu – pa saujai katram, lai zied visa pasaule. Šogad...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja