Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +12 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 28. marts
Ginta, Gunda, Gunta

Ikstena: Dzīvie un mirušie

2012. paliks vēsturē arī kā Dzintara Soduma divu mūža darbu – Džeimsa Džoisa Ulisa un Dubliniešu tulkojuma – iznākšanas gads.

Latviskais Uliss jau paspējis radīt plaša spektra emocijas – no iekļūšanas grāmatu topu pirmajās vietās, cildinošām atsauksmēm sociālajos tīklos, no pārdomātām recenzijām līdz sīka aizvainojuma radītiem opusiņiem, no daudziem lasītājiem, kas pirmo reizi sastopas ar Ulisu, līdz maģistrantu un doktorantu pētniecības objektam. Abiem šiem izdevumiem ļoti paveicies ar redaktoru Artūru Hansonu un ar L. L. Ranriveru, kura rūpīgi salīdzināja tulkoto Ulisa tekstu ar oriģinālu. Kāds apskatnieks, nezinot kontekstu, uzteic redaktores Lūcijas Rambekas "centienus turēties pie Džoisa" izdevniecības Liesma izdotajā Ulisā, kas tā sarūgtināja tulkotāju. Uzteic, nezinot, ka Rambeka strādāja ar Soduma 1988. gadā sūtīto Ulisa manuskriptu, bija pagājuši 28 gadi kopš tulkojuma pirmā izdevuma trimdā  un visus šos gadus Sodums pats bija pārstrādājis tulkojumu, tolaik iznākušie kvalitatīvie pētījumi un komentāri par Ulisu visu laiku  rosināja viņu uzlabot tulkojumu.

Šī visa ir mūsu, dzīvajo, daļa. Džoiss un Sodums jau atrodas citā telplaikā. Kā Dubliniešu pēdējā stāstā Mirušie savā galda runā saka Gabriels: "Viņu laiku bez pārspīlējuma var dēvēt par telpīgu laiku; un, ja viņi ir aizgājuši un vairs nav atsaucami, tad vismaz cerēsim, ka šādās sanāksmēs joprojām viņus pieminam ar lepnumu un prieku, joprojām lolojam sirdī to mirušo un reiz izcilo piemiņu, kuru slavai pasaule labprātīgi neļaus mirt."

Dzīves laikā piedzīvojis neskaitāmus izdevēju atteikumus, kritikas uzbrukumus, savu grāmatu tekstu cenzūru, mirušais Džoiss kļuvis par pasaules literatūras vēstures ikonu. Tāpat savu tulkojumu iznākšanu neizdevās piedzīvot Sodumam. Par milzīgu iedvesmas avotu Džoisam viņa dzīves laikā kļuva  Henrika Ibsena luga Kad mēs, mirušie, mostamies. 1900. gada 20. janvārī savā koledžā Džoiss nolasīja recenziju par Ibsena lugu. Dažs pētnieks par to saka – tieši tur, pirmajās jaunā gadsimta dienās, sākusies XX gadsimta literatūra. Džoiss rakstīja: "Joprojām domāju, ka eksistences drūmā, garlaicīgā vienmuļība sniedz vielu dramatiskas dzīves triepieniem. Pat lielākā ikdienība un banalitāte, mirušākie starp dzīvajiem var nospēlēt galveno lomu lielajā drāmā. Dzīve mums jāpieņem tāda, kādu redzam to savu acu priekšā, vīrieši un sievietes – kādus tos satiekam reālajā dzīvē, nevis kādus tos nojaušam pasaku pasaulē. Cilvēces lielā komēdija, kurā mēs visi piedalāmies, sniedz ierobežotu iespēju patiesam māksliniekam šodien, vakardien un aizgājušos laikos."

Džoisam no "cilvēces lielās komēdijas" izdevās atšķetināt nemirstīgus stāstus. Pietuvoties tai apziņai, kurā robeža starp dzīvo un mirušo pasauli ir vien nojaušama. Stāstīt par pasauli, kurā nekas nezūd un nekas nerodas no jauna. Kurā dzīvodami starp piedzimšanas un aiziešanas nolikto laiku, mēs piedzīvojam savas dvēseles epifānijas – dievišķos atklāsmes un pārvērtības brīžus. Tā, kā tas aprakstīts vienā no skaistākajām XX gadsimta stāsta izskaņām, ar kuru pašam Džoisam un modernajai literatūrai sākās jauni – domu mocīti laiki.

"Daži viegli sitieni pa rūti viņam lika pagriezties pret logu.

Atkal snieg. Miegaini viņš vēroja, kā sudrabainas un tumšas

pārslas slīpi krīt gar āra laternu. Pienācis viņa laiks ceļot

uz rietumiem. Jā, avīzēm taisnība: visa Īrija apsnigusi. Sniegs

krīt katrā tumša vidus līdzenuma daļā, bezkoku kailos kalnos,

mīksti sakrīt Allena tīrelī un tālāk uz rietumiem mīksti birst

tumšā, nemierīgā Šannonā. Tas viscaur krīt arī kalna gala

vientuļā kapsētā, kur norakts Maikls Furejs. Sniegs saputināts

pār loka krustiem un kapakmeņiem, uz šauro vārtu šķēpiem

un kailiem ērkšķiem. Viņa dvēsele lēni reiba, dzirdot, kā sniegs,

caur universu gurdi krizdams, gluži kā pēdējā nokāpšanā gurdi

krīt pār visiem dzīviem un mirušiem." (Džeims Džoiss Mirušie no grāmatas Dublinieši)

Top komentāri

Jānis Zinātājs
J
Starp citu, tikko konstatēju, ka fragmentu no "Ulisa" ar nosaukumu "Leopolda Blūma rīta stunda" jau 1930. gadā tulkojusi Veronika Kļava! Iespiests žurnālā "Daugava", 1930. g. Nr. 8.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Līdzināties, mierā!

Kur viņi paliek? Lauzu galvu katru reizi, kad dzirdu uztrauktas balsis, kas atkārto vēl un vēlreiz: trūkst cilvēku

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja