No skandāla līdz skandālam – tāda man droši vien liktos Latvijas mākslas dzīve, ja es pazītu to tikai no pamatstraumes mediju publikācijām. Īstenībā tāda man liktos visa dzīve dzimtenē, ja es, iedomāsimies, būtu no tās emigrējis pirms gadiem divdesmit. Jo procesi, kas aizsākās, kad tolaik jaunie mediji – interneta portāli – izlēma konkurēt ar laikrakstiem, saplūdinot ziņu un dzeltenās preses formātu, tagad ir noslēgušies ar pilnīgu uzvaru. Patiesībā ar šķietamu uzvaru – drukātā prese gan ir marginalizēta, bet interneta portāli paši nokļuvuši apdraudētā situācijā, jo par auditoriju nākas cīnīties ar sociālo tīklu satura radītājiem, kuri ir tālāk attīstījuši savulaik revolucionāro komentēšanas iespēju pie interneta portālos pieejamajiem rakstiem. Komentāri par komentāriem ir visvairāk patērētais saturs sociālajos tīklos.
Atpakaļ pie mūsdienām un pie mākslas – tā nu ir sanācis, ka komentāru kultūrai nekāds pamats vairs nav vajadzīgs, ne dzeltens, ne pat koši oranžs. Pamatstraumes mediju patērētājs varētu būt pārsteigts, ka latviešu mākslā skandāli atgadās ļoti reti – tos vajag īpaši pameklēt un nemaz nav tik viegli atrast, kā liecina "šokējošu" raidījumu mainīgās sekmes. Skandalēt mākslā ir grūti, neizdevīgi un dārgi – procesi ir darba un laika ietilpīgi, aktualitātes mainās no rīta līdz vakaram, un reakcijas uz kārtējo sensāciju var būt neglābjami novecojušas jau pa vienu nakti. Patiesībā ne mākslinieki, ne, paldies dievam, daudzskaitlīgā auditorija nemaz tā neraujas kādu šokēt vai šokēties, tā vietā izvēloties lēnus, nesteidzīgus pieredzes apmaiņas veidus. Šķietami skandalozi tie kļūst tikai tad, kad pie darba ķeras pamatstraumes žurnālisti.
Nesen, piemēram, kāda interneta portāla redaktore izveidoja garu interviju ar Nacionālā mākslas muzeja direktori, atceroties visus (dažus), viņasprāt, kontroversiālos jautājumus pēdējo divdesmit gadu laikā. Nemaz neuzskaitīšu tos, lai netiražētu kārtējo reizi… Mierīgās un skaidrojošās atbildes lielāka efekta dēļ tika publicētas atsevišķi cita pēc citas ar skaļiem virsrakstiem, it kā tie būtu nesaistīti paziņojumi. Šādi piemēri atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti.
Pirms kāda laiciņa novēroju publisku mākslinieku diskusiju, kuru vadīt bija uzaicināts sociālo zinātņu pārstāvis. Viņš ar lielu entuziasmu cēla priekšā tos pašus dažus jautājumus – gadījumus, ko, ja ļoti vēlas, var uzskatīt par uztraucošiem. Mākslinieku reakcija bija ne pārāk atsaucīga, tomēr dažas atbildes šķita vērā ņemamas, piemēram, ka mākslinieks Latvijā var justies pilnīgi brīvs un netraucēts, jo nevienu īsti neinteresē, ko viņš dara. Citēju pēc atmiņas un tālāk piebildīšu no sevis: pat ja kāds mākslinieks vēlētos izraisīt publisku skandālu, viņam nāktos krietni papūlēties, jo konkurence ar citu jomu pārstāvjiem būtu liela, bet ieguldāmais darbs – nesamērīgs!