Laika ziņas
Šodien
Migla

Gaismas gobelēns sev pašai

Rakstniecei Norai Ikstenai, lai runātu par mīlestību, nav nepieciešamas nedz deklarācijas, nedz pašironija.

Tikko klajā nākusī Noras Ikstenas stāstu un eseju izlase Mīlestība, kā norāda rakstniece, ir viņas pašas dāvana sev apaļā jubilejā. Atšķirībā no vienlaikus ar izlasi izdotās grāmatas Suņa dzīve, kurā līdzās autores oriģinālstāstiem, vērojot pasauli ar cilvēka uzticamāko līdzgaitnieku acīm, lasāmi Aivara Vilipsōna draiskie "suņdzejas" paraugi, Mīlestībā ievietoti darbi no rakstnieces agrāk publicētajām grāmatām, sakārtoti apgriezti hronoloģiskā secībā.

Izlasi aizsāk 2012. gadā izdotais garstāsts Besa, tālāk – īsāki un garāki prozas darbi no krājumiem Ulubeles pasakas, Dievmātes draudzene, Dzīves stāsti un citiem, un grāmatu noslēdz noveles no autores pirmajiem 90. gadu vidū izdotajiem īsprozas krājumiem Maldīgas romances un Nieki un izpriecas. Šādi, it kā apli pēc apļa kāpjoties arvien tālāk pagātnē, teksts aiz teksta ved arvien dziļāk rakstnieces izpratnē par neizdibināmo jēdzienu, kas likts krājuma nosaukumā.

 

Arvien dziļāk pagātnē

Mīlestība, liekas, ir viens no visvairāk un visbezcerīgāk valkātajiem vārdiem pasaules literatūrā. Ar to tiek piediegti ielāpi un aiztrieptas brūces. Mirdza Ķempe par Mīlestību nosaukusi savu 1958. gada dzejas krājumu, kā spītējot sava laika drūmajām socreālisma prasībām, kas individualitāti spiež zem kolektīvisma smagās nastas. Umberto Eko jutis nepieciešamību paziņot, ka postmodernisma laikmetā atzīšanās mīlestībā iespējama tikai ar atsauci uz Bārbaru Kārtlendu.

Norai Ikstenai, lai runātu par mīlestību, nav nepieciešamas nedz deklarācijas, nedz pašironija. Savos tekstos viņa atļaujas pilnīgi atklāti lobīt mīlestības izpratni slāni pa slānim kā sīpolu – taču tas nav Pēra Ginta ikoniskais bezkodola sīpols, bet priekšstatu kopums, kur katrā jaunā slānī slēpjas cita jēga. Interesanta ir autores izvēle kārtot tekstus nevis no senākajiem uz jaunākajiem, bet pretēji, liekot lasītājam ar katru jaunu stāstu iegrimt arvien dziļāk pagātnē. It kā taču loģisks būtu pretējais virziens – no jaunības maksimālisma, eksaltācijas, barokālās valodas greznuma, ar ko rakstniece fascinēja pirmajos īsprozas krājumos, pakāpeniski virzoties uz pieklusinātāku, vienkāršāku, cilvēciskāku mīlestības atklāsmi jaunākajos eseju krājumos, dokumentālās prozas un folkloras atbalsīs. Taču nē, Nora izvēlas atpakaļgaitu, it kā dižkoka celmā šifrējot gadu gredzenus. Viņa to var atļauties, jo visi mīlestības tulkojumi – no plosošiem līdz rimtiem – ir patiesi.

 

Tas pats gaišums

Zināmā mērā par šādas pieejas šifru kalpo jau grāmatas ievada garstāsts Besa, kuram, stingri ņemot, nav sižeta – taču vientuļās, dzīves nomāktās pastnieces dzīvi izkrāso veseli trīs rakstveida mīlestības kodi, ko tā lasa bēniņos atrastās vecās vēstulēs, kuras XX gadsimta 20. gados mājas agrākā iemītniece Anna saņēmusi no sava pielūdzēja kaimiņmāju saimnieka, lasa dzejiskās rindās, ko pasta nodaļā regulāri saņem no autoostā nejauši iepazīta vai, pareizāk sakot, nepavisam neiepazīta dzīves nomocīta vīrieša, un lasa savas mātes piezīmēs un pierakstos.

Trīs dažādu laikmetu dažādās valodās – tie visi ir veidi, kā runāt par nepasakāmo, mīlestības multilingvālisms. Par to pašu vēsta Ulubeles teiksmas jaunieši, Gruzijas klostera mūki, Latgales tantīte, tie, kas kāpj augšup Sīnājā, un tie, kas kāpj lejup uz Nino avotu Bodbē, tie, kas ada puscimdiņus, un tie, kas tetovē gliemežnīcas sev uz pleciem. Caur dažādu toņu stikliņiem te žilbinošā dzidrumā, te sadzīves duļķainībā atspīd viens un tas pats gaišums.

Šo tik dažādo tekstu rāmā sadzīvošana cits citam līdzās rāda tikai to, ka mīlestība autores apjausmā ir pieņemt šo daudzveidību, nepastāvot tikai uz vienu interpretāciju. Tāpēc atkāpšanās pagātnē, atminoties sevi citādu, tāpēc literārais un dokumentālais, valodiski izsmalcinātais un galēji vienkāršais cits citam līdzeni virknējas blakus kā rožukroņa krellītes vienā pavedienā. Jo aiz visiem stikliņiem atspīd viena un tā pati lielā gaisma. Reducēt to tikai uz dzimumu fizisko pievilkšanos būtu tikpat kļūdaini kā reducēt visu Gaismas gobelēns sev pašai Rakstniecei Norai Ikstenai, lai runātu par mīlestību, nav nepieciešamas nedz deklarācijas, nedz pašironija TekstsBārbala Simsone tikai uz garīgo lidojumu, tāpēc krājumā netrūkst neviena no šiem aspektiem. Nora uzlūko mīlestību kā komplicētu gobelēnu, no kura velk pa diedziņam un rāda: tā var, un tā var, un vēl arī tā...

 

Prozas iespēju  jūrā

Krājumā neatrast teju nevienu stāstu, kas būtu tāds šī vārda klasiskajā nozīmē, t. i., ar vienotu sižetu, skaidri nolasāmu sākumu, vidu un beigām, – pat agrīnajos darbos rakstniece jau pieprot rotaļāties prozas bezgalīgo iespēju jūrā. Varbūt tieši vispārpieņemto kategoriju neesamības dēļ krājums ir mazāk sižetu, vairāk izjūtu tekstu kopums, kas nespiež lasītāju lēkāt no vieniem personāža pārdzīvojumiem uz nākamajiem, bet slāni virs slāņa klāj apjausmas un izjūtas.

Kaut gan stāstu un eseju tapšanas laiks aptver divdesmit un vairāk gadu, nevienā nepazūd Noras Ikstenas prozas īpatnējās iezīmes – brīva peldēšanās valodas, dialektu, intonāciju straumēs, nekur nepazūd prasme kā Austrumu kaligrāfam ar vienu otas vilcienu uzgleznot seju, tēlu, apvārsni. Vien pašķirot grāmatu pretējā virzienā, rodas sajūta, ka gadu gaitā šim talantam pamazām noslaukās nost ārējais spožums, atstājot tikai īsteno, mazāk vārdu un detaļu karuseļa, vairāk dziļumtieces. Tomēr katram musturam gobelēna rakstā – no spalgā līdz mierpilnajam – ir nozīme. Mīlestības dēļ var vēnas griezt, bet var arī pankūkas cept. Un rakstniece ieauž abus šos pavedienus vienu otram līdzās, atsakoties vienu vērtēt augstāk nekā otru, jo – kurš gan mums devis tādas tiesības. Bet tieši tāpēc, ka katrs lasītājs, atverot Mīlestību, atradīsies citā un savā gaišuma meklēšanas posmā, šīs dziesmas melodiju ir iespējams izvēlēties. Besa, Marija, Izolde, Terēze, Matilde, Anna, Nora – visas viņas šķērkrusto Mīlestības gobelēnu katra ar savu krāsu. Ir, protams, tekstos arī talantīgi gleznoti vīrieši, tomēr gribas teikt, ka šī ir sievietes grāmata, stāsts nevis par iekarojumiem, bet par dziļurbumiem, nevis par ņemšanu, bet atdošanos. Taču Mīlestību negribas ielikt kādā noteiktā plauktiņā. Nepiedēvēt tai nedz biogrāfiskas, nedz pašanalītiskas iezīmes. Šī ir grāmata, ko atšķirt un lasīt, un patiesībā vienalga, kā – no sākuma uz beigām, no beigām uz sākumu vai vienkārši no jebkuras uzšķirtas vietas. Vienas definīcijas šim gaismas gobelēnam nekad nebūs. Un labi, ka tā.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Mūžībā devies dizainers Modris Bakmanis

Pagājušajā nedēļā zemes klēpī guldīts dizainers Modris Bakmanis, aģentūru LETA informēja Latvijas Mākslinieku savienības pārstāvis Igors Dobičins.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja