Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Asins garša plus bezgalīga mīlestība. Intervija ar aktrisi Inesi Kučinsku

"Ir lomas, kuras tevi svilina gan saturiski, gan dvēseliski," saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska. Tāda ir arī Ričarda III loma Elmāra Seņkova izrādē Šekspīrs, kas viņai atnesa gada labākās aktrises godu.

Atklātība man vienmēr ir atspēlējusies. Pēc intervijas man liekas, ka esmu nonākusi daudzu cilvēku mēles galā. Un man tā sajūta nepatīk – saka Liepājas teātra aktrise Inese Kučinska, kad iesildoties nedaudz iezīmējam intervijas teritoriju. Tomēr, sarunājoties ar Inesi, ir skaidrs, ka citādi kā atklāti viņa nemaz nevar, ja reiz vispār piekritusi runāt. Smiekli, asaras, izspēlētas etīdes, koncentrēti klusuma brīži, spriegums starp vārdiem. Patiesībā nemaz nepārsteidz, ka, tieši sarunājoties ar viņu – elektrizēta temperamenta aktrisi –, teātris vairākas reizes salīgojas no pārlidojušo NATO patruļlidmašīnu virsskaņas triecienviļņa. Jau daudzus gadus Inese Kučinska ir Liepājas teātra redzamākā aktrise, kura savās plaša spektra lomās jauc kopā debesis ar zemi. Bet tādi apzīmējumi kā prīma vai primadonna viņai nepiestāv. Drīzāk – savas profesijas fanāte, darbarūķis, dziļurbēja.

Bet ne vienmēr tā ir bijis. Aktrise vēl ļoti labi atceras brīdi, kad pēc Normunda Naumaņa nesaudzīgajiem secinājumiem 90. gadu sākumā par viņas Elvīru Santa Krusā ir kārtīgi izraudājusies un it kā izvēmusi krupi. "Viss, kas mani grib noslīcināt, liek man lidot. Es uz viņu nedusmojos, viņam bija taisnība, man pietrūka pieredzes," atceras aktrise. "Es biju pāratbildīga, centīga, gribēju būt teicamniece, man gribējās visu izdarīt perfekti. Aiz centības sažņaudzu visus iespējamos kanālus, pa kuriem aktieriskās maņas var dabiski plūst. No manis ārā nenāca nekas cits kā pliki vārdi. Tās bija skaņas bez satura," neveiksmes iemeslu atceras Inese Kučinska, kurai tobrīd bija 26 gadi. Bet tad notika lūzums.

"Atceros, esmu ieķērusies kulisēs, skan trešais zvans un es sev saku: šodien būs ļoti laba izrāde, un katra nākamā būs arvien labāka." Tā arī ir noticis. Ir rindojušās nominācijas un balvas par sarežģītiem, skaistiem aktierdarbiem, līdz 2018. gadā teātra zinātniece un kritiķe Silvija Radzobe kopā ar autorkolektīvu rakstītajā grāmatā 100 izcili Latvijas aktieri pagodinošajā izlasē iekļāva arī Inesi Kučinsku: "Man tas nozīmē ļoti daudz, bet vairāk tādā ziņā, ka varu parādīt grāmatu saviem bērniem. Mamma aizgāja tieši pirms tās iznākšanas, bet es viņai paspēju pateikt – mammīt, tava meita ir iekļauta simts labākajos. Tas ir prātam neaptverams fakts, jo tur ir iekļautas apbrīnojamas leģendas, tādas, kurām es dziļā cieņā varu tikai paklanīties. Un tas, ka es tur kaut kur figurēju blakus lappusēs, – tas man liekas neticami un aizkustinoši."

Liepājas teātrī šogad bijāt Spēlmaņu nakts ceremonijas saimnieki. Kā tu juties pustukšajā zālē, saslēdzoties ar citiem teātriem?

Es jutos drošībā – savā teātrī un kopā ar sev mīļiem cilvēkiem. Tā diena bija viens vienīgs saviļņojums, un saviļņojums turpinājās līdz pašam noslēgumam. Mūsu puiši [Sandis Pēcis, Viktors Ellers un Gatis Maliks] kopā ar Rasu [Bugavičuti-Pēci] bija sagatavojuši asprātīgu un pārdomātu scenāriju. Man likās, ka pasākums tika novadīts liepājnieciski roķīgi. Protams, tas visiem beidzās ar milzīgu emocionālo sprādzienu. Otro gadu pēc kārtas saņemot skatītāju balvu, saproti, ka esi iemantojis viņu mīlestību un uzticību – tas nenotiek vienā dienā. Tā ir skaistākā balva. Protams, liels prieks par visām iegūtajām balvām.

Kad tiki apbalvota kā gada labākā aktrise, no tevis izlauzās tik cilvēcīgs izsauciens, ka gribi to nosvinēt, sasodīts, kas droši vien izteica daudzu sajūtu. Ir grūti pārlaist klusuma periodu?

Jā. Līdz Spēlmaņu naktij dzīvojām kā kolbā. Nav īsti pie kā pieķerties. Spēlmaņu nakts atsprāga vaļā burtiski kā pudeles korķis un ļāva sajūtām dzirkstīt un putot kā šampanietim. Pāris dienu sajūtas vēl virmoja – gan gaisā, gan pašā. Bet ar laiku tas noplok, piezemējies un saproti, ka tas bija tikai mirklis.

Dzirdēju translācijā balsis. Kas jums šobrīd notiek teātrī?

Vadības uzstādījums bija tāds, ka ir jāpabeidz tie darbi, kas ir iesākti. Ir tapusi Edgara Pujāta monoizrāde Tas arī ir viss, Andas Albužes monoizrāde Maģiskās domāšanas gads, un pašlaik Gundars Silakaktiņš strādā pie izrādes Kā mīl tā otra puse. Pieļauju, ka aktieri, kas mēģina, jūtas nodarbināti, vajadzīgi un piesaistīti procesam.

Tev topošajās izrādēs nav lomu?

Nē.

Gada aktrises godu tev atnesa Ričarda III loma Elmāra Seņkova izrādē Šekspīrs. Teātra kritiķe Edīte Tišheizere recenzijā raksta: "Inese Kučinska šajā lomā dara… es nezinu, ko." Atklātu klaunādi, nerra skumjo ņirgšanu tu izoderē ar traģēdijas telpu. Vai tu varētu, lūdzu, pastāstīt, ko un kā tu dari, lai rastos šāds Ričards III? Ko jūs ar režisoru runājāt par viņu?

Liepājas teātris jau sen bija pelnījis Elmāru Seņkovu. Herberts [Laukšteins] kā teātra direktors ir ļoti atvērts visādiem eksperimentiem un izaicinājumiem. Tas ir tikai likumsakarīgi, ka Šekspīrs tapa pie mums. Liepājas aktieri ir ļoti elastīgi. Viņiem nav galvaspilsētas aktieru ambiciozitātes, kur katram ir savas prasības un vajadzības. Mēs vairāk darbojamies kā komanda. Ja režisors spēj "pavilkt", mūsu aktieri ir gatavi darīt neiedomājamas lietas.

Mazliet oponējot – Elmārs Seņkovs Nacionālajā teātrī arī ir iestudējis visai traku izrādi – Trīne –, kurā arī nebija vietas aktieru solo ambīcijām, visiem bija jāgriežas kopā kā zobratiem.

Es vienkārši stāvu un krītu par saviem aktieriem. Elmārs mūs "pavilka". Tas bija absolūti traks pasākums, avantūra. Elmārs un mēs visi riskējām. Šobrīd, manuprāt, mums ir izteikta spēles izrāde – krāšņa groteska ar krietnu devu melnā humora, jēgpilnu saturu un vārdos neizsakāmu smeldzi. Kokteilis. Tad, kad Otello žņaudz Dezdemonu, es sēžu savā zelta tronī un vienlaikus smejos un raudu. Domāju par to, kāda mīkla ir cilvēka daba un ka mums, man tai skaitā, ir dota iespēja minēt šo mīklu. Ričards man tapa ļoti grūti. Varbūt traucēja mana pāratbildība, ar kādu es materiālam piegāju. Elmāra uzstādījums bija huligānisks, un mēģinājumi pagāja radošā gaisotnē – mēs smējāmies un raudājām. Tas viss iedvesmoja, bet es pati sevi kādā brīdī iekšēji samocīju. Man likās – visi tēli ir smieklīgi, izņemot manējo! Nonācu iekšējā konfliktā ar to, ka Ričarda tekstiem ir intelektuāla slodze, bet tos vajadzēja ielikt groteskā formā. Tas bija grūti. Procesa otrajā pusē mēs pamainījām Ričarda fiziku – padarījām kompaktāku, savāktāku, koncentrējoties vairāk uz saturisko pusi. Elmārs deva precīzus uzdevumus. Viņš ir tik artistisks! Es skatījos uz viņu un domāju – lielisks aktieris! Kaut es tā varētu! (Smejas.) Vismaz ārēji nevienu brīdi viņš neizrādīja, ka šaubās par savu ideju. Visa mēģinājuma procesa laikā tikai vienu reizi redzēju Elmāru salīkušu muguru, klusu un nerunīgu. Režisors nāca uz mēģinājumiem pilns enerģijas un spara, ar jauniem piedāvājumiem. Arī aktieri nāca ar savām idejām. Visa radošā komanda bija iedegusies. Kad pirmo reizi ieraudzīju Reiņa Suhanova radīto vidi un mēģinājumu zālē tika ienesti kostīmi, salasīti, nopirkti humpalās, domāju – nopietni?! Skatījos uz to visu kā uz balagānu, ne vienu mirkli nelikās, kas tas ies kaut kādā rakstā ar materiālu. Līdz brīdim, kad tas viss sāka darboties.

Vai tev izdevās saprast savu Ričardu, principā maniakālu slepkavu. Citādi jau laikam nav iespējams lomu nospēlēt? Vai tu viņu mīli?

Jā. Esmu bezgala pateicīga Elmāram, ka viņš man uzticēja šo lomu. Esmu gandarīta, ka manā kontā ir šis cilvēciņš. Ķeroties pie lomas, pirmais ir saprast, izlaist caur sevi un tad meklēt izpausmes veidu, kādā tēls tiek līdz skatītājam. Man tika iedoti atribūti, kas man stipri palīdzēja, – 46. izmēra zābaki, Adidas sporta tērps un visi citi rīki, lai saprastu, ka no manis kā Ineses paliks ļoti maz. Man būs jāmeklē spilgtas izpausmes. Nepaspējām nospēlēt pietiekami daudz izrāžu, lai Ričards manī nosēstos. Līdz šim, cik esmu spēlējusi, katru reizi parādās jaunas lietas. Viņš transformējas kopā ar mani.

Kādā virzienā?

Elmārs mani mērķtiecīgi veda prom no iekšējās traģikas un smeldzes, bet es kā aktrise tomēr atļāvos paturēt tai telpu.

Mani aizkustina šis tēls. Visas izrādes garumā man ir dotas labi ja piecas minūtes, lai nospēlētu Ričarda traģiku. Visa izrāde dinamiski iet uz priekšu, priekšplānā tiek izvirzīta varaskāre un viņa ļaunums, asinskāre. Bet kāpēc? Uz to es sev atbildu tikai izrādes pēdējās piecās minūtēs.

Nemīlestība?

Pilnīga nemīlestība. Atļāvos pat nedaudz papildināt Šekspīra tekstu, par to ar Elmāru kopā vienojāmies. Fināla dialogā ar māti Ričards saka: "Māt, es redzu – nav jūsu acīs mīlestības." Es pieliku dažus vārdiņus: "Nekad nav bijis." Tas man likās ļoti būtiski, kā sakne visai kroplībai. Sasauce ar mūsdienām. Mīlestības trūkums pasaulē kā tādā. Ir akūti nepieciešams mīlēt un saprast citam citu, būt tolerantiem un iejūtīgiem. It īpaši šajā laikā. Elmārs atstāja man sajūtu, ka tic man līdz pēdējam brīdim, lai gan es pati šaubījos.

Esi aktrise, kurai vieglāk, ja tic vai – pabaksta un provocē?

Es pati sevi pietiekami bakstu, un mani labi vārdi no režisora vienmēr tikai stimulē turpināt iesākto. Kad pēc pirmizrādes saņemu labus vārdus, iekšēji nespēju tam noticēt un nāk raudiens. Pēc Šekspīra 1. cēliena ieslēdzos grimētavā un raudāju – man likās, ka ir pilnīgā pakaļā, ka es neeju tur un tā, kā vajadzētu. Šekspīrs ir izteikta ansambļa izrāde, kurā mēs cits citu papildinām. Es kā vienīgā sieviete visu laiku jutos partneru mīlēta un apčubināta. Tā ir izrāde, kurai ir asins garša un bezgalīga mīlestība.

Kā ir slepkavot uz skatuves? Tas tevī atstāj kādas pēdas, vai ieslēdz spēles reģistru, un viss ir kārtībā?

Nē, nē, nē! Es distancējos. Tā ir rotaļa, spēles elements, skatuviski izteiksmes līdzekļi. Šķaidos pa labi un pa kreisi, tāpat kā visi pārējie. Skatuve piedāvā simtiem izteiksmes līdzekļu, un, jā, smieklīgi, ka reizēm stāvi un tev nav neviena.

Padauzīšanās?

Dauzīšanās. Svarīgākais ir – kādu pēcgaršu tas atstāj. Manuprāt, tas ir ļoti svētīgs rezultāts, ja cilvēki var izsmieties līdz asarām un pēc tam pārdomās doties prom no teātra.

Atzīšos, skatoties Šekspīru otro reizi, īpaši ar binokli vēroju tavu Ričardu. Tev ir daudzas ainas, kad tu tikai vēro darbību, bet redzēju, ka tās nav tavas, bet Ričarda acis – duļķainas, zaglīgas, nemierīgas, asinspelēkas.

Jā, man ir pietiekami daudz laika uz skatuves, kad nosacīti nedaru neko. Tā ir ārkārtīga koncentrācija. Visas sajūtas un motivācija uzbriest līdz maksimumam. Tu pārkāp sadzīviskās robežas. Tev nav kā psiholoģiskajā reālismā jāattaisno katrs žests un vārds. Elmārs visu laiku teica – dauzieties, dauzieties! Izrādei ir savs rāmis, kurā darbojamies. Pēdējā izrādē jutu, ka izraujos no šī rāmja un pat nepaspēju piefiksēt, kas ar mani notiek, kur rodas impulss, taču ķermenis reaģē uz kādu ļoti intensīvu iekšējo procesu un pats atrod fizisko izpausmi.

Kāda būtu tava Ričarda reakcija, ja kāds viņam pēkšņi uzdāvinātu Ziemassvētku paciņu – ar pāris mandarīniem un konfektēm?

Es domāju, ka viņš raudātu. Man liekas, ka viņš raudātu… Man jaunībā bija kāds draugs, kuram īsti nebija ne mammas, ne tēta, viņš uzauga pie omītes. Uzdāvināju viņam dzimšanas dienā pavisam nelielu nieku, un viņš tiešām raudāja, teica – es neatceros, kad man pēdējo reizi kāds būtu kaut ko dāvinājis. Runājot par Ričardu. Es domāju, kādai tev ir jābūt iekšējai jaudai, kādām bruņām, ar kurām dzīvo… Jau no trešās minūtes par viņu saka: tu – kroplis, tu – nīstams, tu – mātes klēpja kauna traipeklis, un vēl, un vēl, un vēl.

Lāstu lavīna.

Nemitīga lāstu lavīna no visiem, ieskaitot māti. Ko viņš sevī ir pārvarējis… Viņš nīst šo pasauli. Ričards saka – es gribu kļūt par nelieti un nīst – jo neko labu šī pasaule viņam nav devusi, un es viņu tajā brīdī saprotu un attaisnoju.

Šosezon piedzīvoji vēl vienu neparastu sadarbības pieredzi ar Elmāru Seņkovu – biji starp vienpadsmit laimīgajiem dažādu teātru aktieriem, kuri teātru apturētās darbības laikā pavasarī spēlēja Irānas konferencē – gada notikumā digitālajā vidē. Kā bija vienai pašai sēdēt zoom lodziņā? Pieslēdzies no mājām vai teātra?

No teātra. Bija jau sākusies pandēmija, bija saulaina diena, staigāju pa vientuļām Liepājas ielām, un zvana Elmārs Seņkovs. Domāju – Elmārs man nemēdz katru dienu zvanīt. Viņš saka – man ir traka ideja, esmu uzrunājis tādus un tādus aktierus – un sauc uzvārdus. Domāju – o, laba kompānija! Man pat nenāca prātā, ka varētu apšaubīt iespēju piedalīties šajā projektā. Mēģinājumi notika zūmā, visi pieslēdzas, es arī. Es redzu viņus, viņi redz mani, bet saprotu, ka jānospiež kaut kāda poga, lai varētu arī dzirdēt. (Smejas.) Tā bija tam laikam piemērota, bet man neparasta pieredze. Mums visiem kopā bija tikai nedaudz mēģinājumu. Pāris bija individuāli. Atceros pirmo mēģinājumu, kad sanācām kopā un gājām cauri materiālam, redzēju, ka visi ir apjukuši. Teksta apjoms bija milzīgs, un laika, lai to apgūtu, – maz. Nezinu, kā citi, bet es sev nospraudu mērķi zināt tekstu no galvas, lai man nebūtu jāizkaisās teksta meklējumos. Man bija svarīgi, ka varu sakoncentrēties un domāt. Tas bija aktierisks pārbaudījums. Saproti, ka patiesībā tas ir kino – nevari atļauties pārlieku izmantot mīmiku vai citus aktieriskus elementus, kurus pieļauj lielā skatuve. Tā bija mana pirmā saskare ar Ivanu Viripajevu. Tas, kas Viripajevam ir patiesi iedarbīgs, neapšaubāmi ir lugas teksts. Blīvs un piepildīts. Pats vārds kļūst par darbību. Es piefiksēju, ka man nav līdzpārdzīvojuma, līdzjušanas citiem personāžiem, un tajā pašā laikā es jūtu, kā mana apziņa pieslēdzas ļoti intīmam, dziļam iekšējam procesam, man pēkšņi viss, ko šie cilvēki runā, šķiet būtisks un rosina meklēt atbildes. Autora vārdu virtenes ir maģiskas.

Tā ir īsta mākslinieka iezīme, un Elmārs tāds ir – viņš paiet solīti laikam pa priekšu un uzdrošinās pārkāpt vispārpieņemtās robežas. Viņš sajuta, ka laiks mainās, atrada atbilstošu materiālu un izcēla tēmas, kas daudzus un arī mani personīgi uzrunāja.

Radās zināmas asociācijas ar Māras Zālītes 1988. gadā sarakstīto traģisko poēmu Dzīvais ūdens, kurā savā starpā tiek konfrontētas četras patiesības balsis. Irānas konferencē ir veselu vienpadsmit patiesību polifonija. Seko katrai pārliecībai, un liekas, ka katrai savu brīdi ir taisnība.

Klausos, piemēram, Artūru Skrastiņu, un domāju – tā ir! Tā ir patiesība. Nāk nākamais personāžs ar savu patiesību, uz mirkli apjūc, bet ej līdzi viņa tēmai – un, jā, arī tā ir patiesība! Tās ir vienpadsmit patiesības.

Kāda ir tavas varones patiesība?

Mana varone ļoti drosmīgi, publiski atzīst, ka viņa, dzīvojot savu labklājīgo dzīvi, nav laimīga. Mēs protam smaidīt, protam izlikties, protam ārkārtīgi labi pielāgoties, esam politkorekti. Bet viņas uzdotais jautājums sev un citiem ir – vai mēs esam laimīgi? Kā sabiedrība, kā indivīds. Skaram Irānas problēmu, bet mēs jau nespējam izprast šos cilvēkus. Tas, ko mana varone risina, – viņi dzīvo grūtos apstākļos, bet viņi ir laimīgi. Tas ir jautājums – kur slēpjas laimes atslēga?… Irānas konferencē visas vienpadsmit patiesības ir patiesības. Man liekas, ka Viripajevs tajā ir ielicis mūsdienu pasaules esenci – caur kādu prizmu mēs katrs uztveram pasauli – caur materiālām vērtībām un garīgām vērtībām, kurām ir nepieciešama vertikāle, lai saprastu savas dzīves jēgu.

Drīz vien notika tava nākamā saskaršanās ar Viripajeva dramaturģiju – rudenī paguvāt nospēlēt vairākas Saviļņojuma izrādes Māras Ķimeles režijā. Diemžēl nepaguvu izrādi noskatīties, tāpēc jālūdz tevi padalīties ar iespaidiem sadarbībā ar Ķimeli un nedaudz raksturot savu lomu – poļu izcelsmes amerikāņu rakstnieci Ulji Rihti. Lasīju, ka Māra Ķimele tev kopš Otello iestudējuma esot iemācījusi, ka uz skatuves uzreiz ir jākāpj verdošā temperatūrā, nevar uzkāpt remdens un tad lēnām uzsilt. Tā bija arī šoreiz?

Otello 2000. gadā, manuprāt, bija brīnišķīga, tajā laikā īsti nenovērtēta izrāde. Tā bija tiešām stilīga gan scenogrāfiskajā risinājumā, gan kostīmos. Idejiski arī šobrīd būtu ļoti aktuāla. Viripajeva luga oriģinālā ir tulkota kā Satraukums. Māra un mēs visi ilgi domājām par pārfrāzējumu. Tagad izrādi sauc Saviļņojums. Ilgi tam pretojos, jo man likās, ka vārds "satraukums" ir ietilpīgāks. Lai gan satraukums apziņā, saviļņojums sirdī. Luga ir ļoti sarežģīta tāpēc vien, ka tur ir tik daudz vārdu! Tūkstošiem un tūkstošiem vārdu. Runā, runā un runā. Māra mēģinājumu sākumā vieglprātīgi izteicās – tu nesteidzies, tu vari tēlu gatavot līdz pat pirmizrādei, galvenais – nesteidzies! Tā arī notika – novilku līdz pat pirmizrādei un sapratu – kaut kas nestrādā, kaut kādas skrūvītes trūkst, lai es pilnībā varētu iziet savu trasi, pamatojot katru savu vārdu un kustību. Tikai trešajā pirmizrādē nonācu pie secinājuma, ka ir jābūt drosmīgākai. Pirms izrādes partneriem teicu – mīļie, sorry, es nezinu, kā šovakar spēlēšu, un tas pavēra skatuvisko telpu, ka tu ej savu trasi un nezini, kur tevi tā aiznesīs. Tā bija pirmā reize, kad sajutu gandarījumu par izrādi. Šobrīd esmu iemīlējusies savā Uljā Rihtē. Ilgojos pēc viņas… Izdzīvoju ļoti sarežģītas personības un sarežģītas sievietes dzīvi, kas ir pārblīvēta ar notikumiem, sajūtām, dažādām pārdomām. Viņas pieredze kaut kādā brīdī top par manu dvēseles pieredzi. Saviļņojumu mēs uzlikām uz skatuves desmit dienās, jo mums bija ļoti liels pārtraukums sakarā ar apstākļiem, kādi tagad ir ārpasaulē. Vienu brīdī pretojos materiālam. Man tas likās garlaicīgs. Gribēju atrast atsperi, kas to padarītu man interesantu un citiem baudāmu. Tagad es to varētu citēt no vienas vietas. Tieši pašlaik mākslinieka un radīšanas tēma kā tāda ir tik svarīga.

Žēl, ka neesmu redzējusi.

Ir dažādi viedokļi, bet tie mani neiespaido. Man šobrīd ir sava ass, uz kuras turos un ap kuru rotēju. Man ir skaidrs absolūti katrs solis, es saprotu, ko tā sieviete domā, ko viņa grib un uz kurieni viņa dodas. Beigās viņa saka – mana dzīve ir vārdi. Ja tā padomā – mana dzīve arī ir vārdi. Paņemu jaunas lugas eksemplāru, un tie ir tikai vārdi, kamēr mana apziņa sāk tos gremot, līdz brīdim, kad tie top par veselu cilvēka mūžu.

Vai tu vari izprast gluži katra tēla loģiku? Vai ir bijuši gadījumi, kad apzinies, ka starp jums ir palikusi plaisa?

Varbūt tas, ko pateikšu, skanēs diezgan pašpārliecināti un kategoriski, bet es neprotu spēlēt, ja man ir plaisa. Izlīdīšu caur adatas aci, bet uztamborēšu tā, ka es sapratīšu. Man nedrīkst palikt tukši laukumi, jo tad parādās meli, un man nepatīk melot pašai sev. Protams, izrāde no izrādes atšķiras. Ir vieglās izrādes, kurās dauzies un gūsti prieku, bet ir lomas, kuras tevi svilina gan saturiski, gan dvēseliski. Jo jaudīgāks materiāls, koncentrētāki un blīvāki iekšējie pārdzīvojumi, jo tos grūtāk aizslaucīt no savas smadzeņu garozas un sirds. Tas paliek ar mani.

Teātris ir zona, kurā man ir interesanti. Pieļauju, ka daudzi kolēģi uzskata mani par sava darba fanātiķi un darbaholiķi, bet es tiešām tāda arī esmu. Teātris man ir vieta, kur es joprojām turpinu skoloties, kur veidojos kā cilvēks, kā māksliniece, kā personība. Es zinu un saprotu, ko nozīmē nodoties teātra spēlei pa īstam. Tā ir unikāla iespēja, uzdrošināšos teikt, paplašināt savu apziņu.

Jebkuram radīsies jautājums – kā to ir bijis iespējams apvienot ar sadzīvi un četru bērnu audzināšanu?

Šobrīd man jau divi bērni ir projām. Mājās ir divi pusaudži, un man ir neierasti daudz laika. Ņemot vērā to, kas notiek aiz loga, – laika ir vēl vairāk. Paliek ārkārtīgi daudz iekšējās telpas pārdomām. Godīgi – man šis laiks ir grūts. Pieņemu, ka daudziem māksliniekiem, kuri var strādāt vienatnē – rakstīt, gleznot –, ir savādāk. Es esmu kolektīvās mākslas pārstāve.

Nesaņem savu mākslinieces skābekli – atgriezenisko saiti ar publiku?

Jā. Nesaņemu. Mana lielā mīla ir dzīvais teātris un dzīvā saskarsme ar skatītāju. Es neticu, ka var zust dzīvā teātra vērtība. Pirms daudziem gadiem man ar kādu labu draugu izvērtās diskusija par to, ka kino ar laiku izskaudīs teātri, vispār viss varēs notikt virtuāli. Mūsu sarunas objekts bija sekss un teātris. Mēģināju pastāvēt uz savu un vēl līdz šim neesmu mainījusi savas domas. Es viņam teicu – kā, nu kā tu virtuāli vari sajust sievietes smaržu?! Tas vienkārši nav iespējams! Tas pats – par teātri klātienē. Mana pasaulslavenā rakstniece Ulja Rihte Saviļņojumā saka – mākslas darbs ir tas, ko jūs izjūtat šajā brīdī, tieši pašlaik. Tas ir radīšanas mirklis, ar kuru tu dalies un kuru tieši tajā brīdī sajūt skatītājs. Tā ir teātra burvība. Protams, laiks mainās, un nāksies meklēt jaunas formas un pielāgošanos. Es domāju, ka mums ir potenciāls – jaunie režisori gan jau izlauzīs ceļu novitātēm. Tas nebūs viegli, bet es domāju, ka tas notiks. Es esmu spēlējoša aktrise. Man vajag spēlēt. Es nerakstu projektus, nevadu pasākumus, man ir šī akūtā nepieciešamība pēc radīšanas procesa. Protams, tā ir arī mana iztika, bet šobrīd vairāk runāju par emocionālo nepieciešamību.

Kuru lomu tev šobrīd visvairāk gribētos nospēlēt pilnā skatītāju zālē?

Es pat teiktu, ka jebkuru. Man bail domāt, kā tas būs, kad atvērsies priekškars… Man nav ne jausmas, kad tas notiks. Būs sāpīgi pieķerties visām izrādēm, kas tagad ir noliktas plauktiņā un lēnām pārklājas ar putekļu kārtu. Īpaši grūti būs atdzīvināt lielgabarīta izrādes – Purva bridēju, Ķiršu dārzu – un arī neiespēlētās izrādes.

Kā ieiet lauku mājā, kurā ilgi nav būts un kurināts un uz palodzēm mētājas beigtas mušas?

Jā, ir jāiesilda un jāizvēdina. Un jāiedod tam visam jauna elpa.

Pavisam drīz teātrī ienāks atkal jauns kurss. Vai gaidāt?

Nu noteikti! Mūsējie trīsdesmitgadnieki sakās esam jau saguruši. Un, ja gadījumā paredzēts nākt režisoram Sergejam Zemļanskim, viņi ļoti cer uz jauno papildinājumu (smejas). Man kā Inesei, kā cilvēkam un aktrisei, ir svarīgi kādu no jaunajiem, kas ienāk teātrī, aplipināt ar teātra mīlestību, kāda ir man. Lielus panākumus var gūt, tikai smagi strādājot. Reizēm – neskaitot stundas. Radošs process ir radošs process. Tu nevari dejas vidū pateikt – tagad ir pusdienas laiks. Tev tā ir jānodejo līdz galam un tikai tad jāiet pusdienās. Manā gadījumā teātris ir mākslas templis, kur cilvēki nāk kustināt savu sirdi, apzināti kairināt savu prātu un jutekļus. Teātra būtība, man liekas, ir padarīt sabiedrību un cilvēkus gudrākus, mīlošākus, iejūtīgākus. Es esmu ideāliste.

Šī intervija tiks publicēta Ziemassvētku laikā. Kādi tev būs svētki? Vai tu skaiti pantiņus pie eglītes vai dzīvē labāk gribi atpūsties un paklusēt?

Es skaitīšu. Gaidu savu meitu, kura atgriezīsies no Londonas. Koncentrēšos uz saviem bērniem. Iedegšu sveces.

Eglīte būs liela?

Piefiksēju, ka šajā laikā bieži aizpeldu atmiņās. Sāku pārāk bieži šķirstīt albumus. Šodien pilnīgi fiziski atcerējos smaržu, kāda bija, kad tētis nesa iekšā egli. Mēs dzīvojām mazā divistabu dzīvoklītī, un mums egle vienmēr bija līdz griestiem. Līdz griestiem! Tāds uzstādījums ir arī manā ģimenē. Nekādas puskoklēcējas egles mums nebūs (smejas). Mums būs kārtīga egle līdz griestiem. Fiziski sajutu, kā tētis ir vilcis egli pa sniegu un sniegs kūst istabā. Skaisti.

Top komentāri

glosters
g
Kas var būt nožēlojamāks par visādu seņkovu, nastavševu, džilindžeru, vinu pakļauto aktierīšu un aktrisīšu, kā arī nekompetento, slinko, korumpēto teātru vadītāju izpausmēm. Kā gribētos noskatīties Ričardu III, Pazudušo dēlu, Indrānus, Ugunī, Pēru Gintu cilvēcīgā, mirstīgajiem saprotošā režijā, attēlotajam laikmetam atbilstošos tērpos u.t.t. Kas tev to dos, pamuļķi, ņem pretī Brechta atvasinājumus trešajā pakāpē un maksā naudu. Jo vairāk naudas maksāsi jo lielākus murgus pretī saņemsi, letiņu baur!
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Drīz vārti atvērsies(2)

Lūk, kā ačgārni projicējas pasaule – mūsu pašu cilvēkiem labpatīk ienīst upurus, ne varmākas

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja