Skatīties režisora Valtera Sīļa jaunāko izrādi Amerikas latvieši Liepājas teātrī ir interesanti, kaut tā raisa neviennozīmīgu attieksmi. Tā, iespējams, pat apzināti nav perfekta, taču uzdod daudz jautājumu, lai skatītājs, sākumā ironiski vērodams ar lielāku vai mazāku akcentu runājošos diasporas jauniešus Saulaines nometnē, kādā brīdī saprastu, ka izrāde ir nevis par "viņiem", bet par mums visiem. Tomēr veids, kādā Rasa Bugavičute-Pēce strukturē savu lugu un Valters Sīlis to iedzīvina uz skatuves, liek aizdomāties ne tikai par izrādes saturu, bet arī to, ko šāda veida dramaturģija prasa vai neprasa no aktieriem un cik dziļi tā atspoguļo pieteikto tēmu.
Milda un pārējie
Braucot mājās no Liepājas, pieķēru sevi pie domas, ka šoreiz daudz pārdomu man saistās nevis ar izrādi, bet primāri Rasas Bugavičutes-Pēces lugu. Kā lielai daļai autores lugu, tās impulss ir reāli pašas piedzīvotajā, un prototipi pārnesti dramaturģiskajā materiālā. Savukārt darba uzbūvē ir jaušami principi, kas izmantoti divās Spēlmaņu nakts balvu ieguvušajās lugās, – te ir gan Tēvā Klusumā piedzīvotie galvenās varones komentāri par notiekošo, gan Dziesmu svētkos risinātajai diskusijai līdzīga viedokļu sadursme, šoreiz tikai īsākā formā. Visās trijās lugās ir skaidri limitēts norises laiks, šajā – pat varbūt garāks nekā abās pārējās, toties Amerikas latviešos praktiski nemaz nav noviržu no nometnes ikdienas rutīnas, respektīvi, pat tad, kad varoņi par sevi kaut ko pastāsta, šie komentāri ir ļoti īsi un neievirza lugu garākos atmiņu ekskursos. Darbība ir strukturēta pa dienām, ko ievada un noslēdz līnija pie karoga, katrā dienā izvēršot ainu ar vienas nodarbības fragmentu.
Protagoniste, kura vienlaikus pati sev ir arī antagoniste, – Madaras Kalnas atveidotā Milda – cīnās savā prātā un sirdī starp vēlmi piederēt latviešu kopienai un neticību, ka šī kopiena viņai varētu kaut ko dot. Milda kā amerikāņu audžuvecāku adoptēts bērns nevar ļauties latviskam sentimentam, atskatoties pagātnē, jo viņas reāli piedzīvotais kontrastē ar citu jauniešu prātā iedomāto Latviju kā vairāk vai mazāk ideālu pasauli. "Es esmu latviete, bet Latvijā man nav mammas. Man tur nav māju. Var, protams, teikt, ka es pametu Latviju. Bet... Latvija vispirms pameta mani. Mana Latvija mani pameta," viņa atzīstas.
Pārējo tēlu kopums ir sakārtots divās nosacītās grupās. Pirmā ir nometnes dalībnieki, kuri definēti kā latviešu jaunieši vecumā līdz 30 gadiem. Viņu lomas uzticētas pašlaik pēdējā aktieru kursa pārstāvjiem, kuriem gan nav dots uzdevums iezīmēt vairāk par kādu vienu rakstura šķautni, un ir brīži, kad varoņu pieminētie biogrāfijas fakti tā arī pazūd vēstījumā bez jebkāda izvērsuma (teiksim, Artūra Irbes varonim tēvs ir krievs, savukārt Hugo Puriņa varonim – turks). Aktieri labi jūt cits citu ansamblī, taču tās visas ir izteiktas otrā plāna lomas. Četrus nodarbību jeb ieviržu vadītājus atveido vecāki aktieri no Klaipēdas kursa vai vēl vecāki, piemēram, Kaspars Gods.
Nometnes vadītājas Māras lomā ir Anda Albuže. Atšķirībā no nometnes dalībniekiem, kuriem ir ieskicētas rakstura iezīmes un ļoti nelieli biogrāfijas aizmetņi un starp kuriem vēl veidojas kaut cik samanāmas attiecības, lai arī neizvērstas un rudimentāras (nu labi, fragmentāras), aktieriem, kuri spēlē lektorus, ārpus savas tēmas ir pavisam maz vai nemaz darāmā. Teiksim, par Lauras Jerumas un Signes Dancītes varoni mēs neuzzinām praktiski neko. Toties Signes Dancītes varonei uzticēts paust autores (visdrīzāk) nepastarpinātos uzskatus par sabiedrības iesaisti procesos, kas savā tiešumā un didaktikā balansē uz politinformācijas robežas.
Izdevīgākā situācijā ir Gata Malika Kārlis, kurš iemieso biznesmeņa domāšanas un latviskuma monetizācijas idejas kvintesenci (ienāca prātā 2008. gadā pavisam nopietni domātā Aināra Šlesera ideja, ka Dziesmu svētkus vajadzētu rīkot katru gadu kā labu preci un tirgot biļetes ārzemniekiem). Savukārt Andas Albužes ļoti izvērstais daudzinājuma teksts ir latvietības manifestācija, ko, iespējams, aktrisei būtu vieglāk runāt, atsakoties no akcenta atveidošanas un vēršoties ne tik daudz pie izrādes varoņiem, cik skatītājiem.
Iestudējuma autori, labu gribēdami, tomēr nejūt, ka tiešu pamācību forma der nometnes formātam, bet ne tās atspoguļojumam mākslas darbā, kurā gribas redzēt kaut ko mazāk klaji deklaratīvu. Protams, izrādes veidotājus var arī saprast – latvietības jēga, kas ir izrādes vadmotīvs, nav pašsaprotama tēma daudziem gados salīdzinoši jauniem latviešiem Latvijā, un arī pēdējo Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku laikā nācās lasīt feisbukā gandrīz vai lepošanos ar savu riebumu pret Dziesmu un deju svētku tradīciju.
Mildas emocionālais lūzums izrādē saistās ar valodnieciski aplamu un, šķiet, no reklāmas jomas patapinātu, tomēr jēdzieniski ietilpīgu secinājumu, ka "piederība ir darbības vārds", un šai atziņai faktiski ir universāls raksturs, kam nav sakara ar diasporu vien.
Stilizācija vai ironija
Žurnālistes Māras Rozenbergas sižetā Latvijas Radio pieminēts, ka "Uģa Bērziņa scenogrāfija ieved sendienu teātra pasaulē ar rokām gleznotiem iekariem un plaknēm, atsaucoties uz ārzemju latviešu reizēm idealizēto priekšstatu par Latviju". Vides atveidojuma uzsvērtais stilistiskais vecmodīgums un butaforiskums šķiet kā ironisks scenogrāfa komentārs, kas labi noder izrādes sākumā, bet ne tik labi beigās, kad galvenā varone latvietību sevī ir atmodinājusi un pieņēmusi, tiesa, tur savu koriģējošo artavu sniedz gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis. Komponists Edgars Raginskis veido tautiskas stilizācijas, kas necenšas iekarot sev vairāk vietas, nekā pienākas fonam. Par izrādes emocionālo kulmināciju kļūst pēdējais nometnes vakars, kurā dalībnieki uzģērbj tautastērpus. Šajā brīdī izrādes vizualitāte iedarbojas uz zemapziņas kodiem, jo tautastērps, kura lielākajai daļai skatītāju mājās nav, tomēr saistās ar kaut ko īpašu, ar svētkiem un svinīgumu.
Oriģināldramaturģijas sezonas sākums Liepājas teātrī ir programmatisks, var teikt, ka izrāde pieskaras vienai no lielajām tēmām, taču dara to samērā vienkāršā veidā. Iespējams, turēšanās pie konkrētas nometnes piemēra nav ļāvusi dramaturģei modelēt situāciju plašāk, iezīmēt raksturus grodāk un atstājusi vēstījumu tajā līmenī, ko patiešām var nosaukt kā izvēlētajā žanra apzīmējumā – "skaistākā nedēļa vasarā". Taču jau izrādē Dzīvoklis (un, godīgi runājot, arī jau senākajā darbā Liepāja – Latvijas galvaspilsēta) bija jūtams, ka Rasas Bugavičutes-Pēces un Valtera Sīļa tandēms ir orientēts uz plašu tēmas pieteikumu, bet ne padziļinātu izpēti un tas rada ierobežojumus arī aktieru iespējām. Ņemot vērā, ka jaunajā sezonā ir gaidāmi vairāki biogrāfiski darbi, kuros iespējama Amerikas latviešiem līdzīga shēma – galvenais varonis un pārējie ap viņu –, gribas ticēt, ka izrāžu veidotājiem izdosies nepalikt tikai īsu epizožu un faktu virknējumu līmenī, lai cik simpātiski tas pirmajā brīdī izskatītos.
Amerikas latvieši
Liepājas teātrī 18.X plkst. 18
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–25