Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Elīna Šimkus: Mana sirds ir tur, kur ir mans mīļotais vīrs

"Arvien vairāk novērtēju brīžus, kad izdodas labi izgulēties," atzīst soprāns Elīna Šimkus, kura šomēnes dziedās piecos mūzikas festivālos Latvijā, Itālijā un Lietuvā

Latviešu soprāns Elīna Šimkus un baroka orķestris Coin du Roi no Itālijas, kurā spēlē augstas klases senās mūzikas speciālisti no Itālijas, Francijas, Spānijas, Meksikas, Krievijas, Lietuvas, Argentīnas un ASV, – šādā sadarbībā tapusi viena no aizraujošākajām 22. Starptautiskā senās mūzikas festivāla programmām. Senā mūzika dziedātājas skatījumā nav iestīvināta un bāli nopūderēta. Tā ir dzīvīga, silta un ļoti cilvēciska. To dziedot, māksliniecei patīk spēlēties ar skaņu un tembrālajām niansēm un atklāt katra tēla savdabīgo raksturu. Par sniegumu baroka un klasicisma repertuārā Elīna Šimkus ir saņēmusi ne vien augstu publikas un kritiķu novērtējumu dzimtenē un citviet, bet arī tikusi nominēta Lielajai mūzikas balvai 2015 kategorijā Par izcilu sniegumu.

Speciāli Senās mūzikas festivālam veidoto koncertu klausītāji varēs baudīt 8. jūlijā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā diriģenta, vijolnieka un seno manuskriptu pētnieka Kristiana Fratimas vadībā. Programma būs delikatese senās mūzikas gardēžiem – Alesandro Skarlati un Džovanni Batistas Pergolēzi trauslais dramatisms savīsies ar Georga Frīdriha Hendeļa un Antonio Vivaldi lirismu. Būs arī retāk šķirstītas lappuses no Džovanni Marijas Bonončīni un divu Leonardo – Leo un Vinči – radošā mantojuma.

Kur ar šādu orķestri sastapies? Kāda ir šī kolektīva radošā seja?

Coin du Roi ir privāta baroka operas kompānija – pirmā un pašlaik vienīgā Itālijā ar specializāciju XVII un XVIII gadsimtu mūzikā. Orķestra sastāvā ir daļa ievērojamu mūziķu, kas spēlē arī, piemēram, pasaulslavenajā ansamblī I Barocchisti un tikai uz laikmeta vēsturiskajiem instrumentiem. Pagājušā gada oktobrī man bija debija Milānā – es atveidoju Melijas lomu Volfganga Amadeja Mocarta operā Apolons un Hiacints kopā ar orķestri Coin du Roi un tā diriģentu Kristianu Fratimu. Uz vienu no trim izrādēm bija ieradies Latvijas koncertu pārstāvis, kurš bija sajūsmā par orķestra augsto māksliniecisko sniegumu un uzaicināja kolektīvu piedalīties Senās mūzikas festivālā Latvijā. Es ārkārtīgi priecājos par iespēju atkal muzicēt kopā ar šiem lieliskajiem mūziķiem.

Mēģinājumi koncertam līdz pat pēdējai dienai norisināsies Milānā, un 8. jūlijā tiksimies koncertā Rīgā. Idejas programmai radās ilgstošā izziņas procesā, programmu veido XVIII gadsimta sākuma Venēcijas un Neapoles komponistu ārijas. Programmā iekļautas lielākoties mazpazīstamas un Latvijā, domājams, nekad vēl neatskaņotas ārijas. Dažas no manis izvēlētajām melodijām diemžēl nebija iespējams atrast pat komponistu oriģinālrokrakstā, tāpēc nācās no tām atteikties un meklēt ko citu. Es esmu gandarīta par izvēlēto programmu, kas būs samērā liriska ar dažiem kontrastējošiem noskaņu akcentiem. Interesanti varētu būt tas, ka esmu izvēlējusies ārijas ar tam laikmetam tipiskajiem emocionālo noskaņu raksturojumiem: aria di guerra – kareivīgā ārija, aria di furore – dusmu ārija, aria di sorbetto – maigo, saldo jūtu ārija, aria di lacrime – skumju (asaru) ārija.

Kādā ritmā un noskaņā notiek kopīgais darbs?

Ar orķestra mūziķiem esam labos draugos jau kopš Apolona un Hiacinta iestudējuma, kad kopā tika pavadītas daudzas jo daudzas stundas gan mūzikā – mēģinājumos –, gan pauzēs, kad pusdienojām kopā, un reizēm arī vakarā, kad vakariņojām kādā no Milānas picērijām un pārrunājām dienā piedzīvoto mēģinājumu procesu. Orķestra sastāvā ir vairāki krieviski un lietuviski runājoši mūziķi, un tas tikai pastiprināja saikni. Savukārt būt maestro Fratimas draugam un domubiedram mūzikā ir patiess prieks un liela veiksme. Kopā esam gan strādājuši pie interpretācijas un stila lietām, gan apmeklējuši operas teātri La Scala, kurā Kristians Fratima vairākus gadus ir strādājis mākslinieciskajā birojā.

Esmu piedalījusies dokumentālās filmas par baroka mūziku uzņemšanā: Kleriči pilī Milānā nofilmētas divas manis dziedātas baroka ārijas. Maestro Fratima Itālijā regulāri pasniedz meistarklases laikmeta stilistikā un šoreiz uzaicināja arī mani kā vokālo pasniedzēju sniegt meistarklases jaunajiem dziedātājiem.

Kādi turpmākie nodomi spārno šīs programmas un sadarbības kontekstā?

Šo programmu Latvijā atskaņošu pirmo reizi, un tā tiek gatavota īpaši Senās mūzikas festivālam. Rudenī ir uzaicinājums to nodziedāt Milānā. Ar orķestri Coin du Roi gaidāma sadarbība arī mūzikas un mākslas festivālā Varēzē netālu no Milānas – ļoti skaistā vietā ezera krastā. Jūlija beigās uz desmit dienām došos tur iestudēt Henrija Pērsela operu Didona un Enejs, kurā man uzticēta Didonas loma.

Nesenā mūsu sarunā ieminējies arī par Orfeju, kas būšot pavisam drīz.

16. un 17. jūlijā Bauskā norisināsies Kurzemes un Zemgales hercogu Ketleru laika mūzikas un mākslas festivāls Vivat Curlandia!, kura atklāšanas koncertā 16. jūlijā kopā ar maestro Māri Kupču un kolēģiem no Collegium Musicum Riga izdziedāšu Kurzemes hercogienes Luīzes Šarlotes dziesmu grāmatas iemīļotākās lappuses un vakarā piedalīšos Klaudio Monteverdi operas Orfejs brīvdabas izrādē, kurā man atvēlēta Mūzikas un Eiridīkes loma.

Lūdzu, pastāsti par būtiskākajām turpmākajām iecerēm, plāniem. Vai tajos ietilpst arī sadarbība ar tavu dzīvesbiedru pianistu Vestardu Šimku?

Šī vasara man ir koncertiem un festivāliem bagāta. Jūlijā līdzās jau minētajam Bauskas festivālam un Didonas lomai Varēzes festivālā Itālijā piedalīšos divos festivālos Lietuvā – Viļņā un Palangā, kur kopā ar Collegium Musicum Riga esam uzaicināti atrādīt Hendeļa operu Akīds un Galateja. Augustā dziedāšu Mocarta Rekviēmu maestro Risto Josta vadībā ezera mūzikas festivālā Leigo Lake Igaunijā, kas norisinās uz skatuves ūdens vidū pasakaini skaistā vietā.

Jaunajā sezonā esmu uzaicināta atveidot Suzannas lomu Mocarta Figaro kāzu jauniestudējumā Igaunijas Nacionālajā operā Tallinā, kas arī būs Risto Josta muzikālajā virsvadībā. Paredzēti vairāki koncerti ar Liepājas simfonisko orķestri Lielajā dzintarā, to vidū arī Vecgada koncerti. Vēl būs Bēthovena 9. simfonija ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri Rīgā un Rēzeknē, Baha 51. kantāte ar Collegium Musicum Riga un Adventes koncerts ar orķestri Rīga Doma baznīcā. Novembrī, iespējams, būs vēl viena Ērika Ešenvalda Iemūrēto izrāde mūsu sastāvam.

Kā sajūties jaunajā Ešenvalda operā, ap kuru savērpās tik vētrainas diskusijas?

Jāatzīst, pirms piekritu Bibliotekāres lomai, konsultējos ar uzticamiem padomdevējiem mūzikā, kuri teica, ka praksē dziedātāji bieži apvieno seno mūziku ar dalību laikmetīgās mūzikas projektos. Arī aģentūra neiebilda. Pirmajā orķestra mēģinājumā gan sapratu, ka tas būs izaicinājums maniem spēkiem, jo orķestrācija ir pamatīga un Bibliotekāres loma brīžiem iesniedzas labākajās Pučīni tradīcijās. Sākotnēji balssaitēm bija jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem un decibeliem, un nebija viegli savienot Iemūrēto mēģinājumus ar baroka mūzikas mēģinājumiem, bet gribu domāt, ka veiksmīgi tiku ar visu galā, un pieņemu šo kā piedzīvojumu, ko atcerēties visu dzīvi.

Šķiet, ka mums izdevās atrast un izdzīvot savu stāstu īpaši spēcīgi. Tas man ir svarīgi. Es neesmu no dziedātājiem, kas pēc mēģinājuma vai izrādes var mierīgi iemigt un otrā dienā par to nedomāt. Pēc izrādes es nedēļu nevarēju atgūties no Bibliotekāres pārdzīvojumiem. Var jau būt, ka tik sakāpinātas emocijas atņem man gadu no dzīves, bet tās krāsas, ko dvēsele iegūst šādi piedzīvotu emociju dēļ, nav ne ar ko citu salīdzināmas. Tās ir saldās mokas. Tenors Mihails Čuļpajevs man bija brīnišķīgs skatuves partneris, ar kuru pamazām garos mēģinājumu procesos atradām kopīgu skatījumu uz mūsu varoņu stāstu. Tagad skatos izrādes ierakstu un līdzpārdzīvoju to visu atkal no jauna. Žēl Bibliotekāres un žēl Arhitekta. Brīnos, kā mums izdevās radīt tik daudzsološu mīlestību un tik izpostītu likteni. Tiešām ceru, ka mūsu sastāvam vēl būs iespēja izdzīvot šo stāstu jaunajā sezonā, jo ir ieguldīts milzīgs darbs un būtu skumji, ja tas izrādītos vienas izrādes dēļ.

Tas bija būtiskākais aizvadītās sezonas mākslinieciskais piedzīvojums?

Jāsaka, man sezona vēl nav noslēgusies. Kā brīvmāksliniecei man nav darba devēja dota atvaļinājuma, un sezona ir tik ilgi, kamēr vien ir koncerti. Dažreiz pat nemanu, kad viena sezona beigusies un otra sākusies. Nelielu atvaļinājumu ģimenē esam ieplānojuši augusta vidū, kad būšu atgriezusies no Milānas un Vestards – no festivāla Biaricā Francijā. Latvijā pavasaris pagāja Iemūrēto noskaņās Latvijas Nacionālajā operā, un tas noteikti bija viens no spilgtākajiem skatuves piedzīvojumiem līdz šim manā karjerā. Tāpat nevaru nepieminēt gana Damona lomu Hendeļa operas Akīds un Galateja iestudējumā Sanktpēterburgā.

Kas tevi iedvesmo šajā dzīves un karjeras posmā?

Mani iedvesmo doma par katru nākamo koncertu un tikšanos ar publiku. Arī darba process mājās pie klavierēm, kad gatavoju jauno mūzikas materiālu un kad top interpretācijas. Dzīvē mani vēl vienmēr iedvesmo mīlestība un daba, skaistais man apkārt, savukārt labs miegs palīdz visu realizēt. Arvien vairāk novērtēju brīžus, kad izdodas labi izgulēties.

Kas motivē apliecināties tik plašā amplitūdā no senās mūzikas līdz Forē Rekviēmam, Ešenvalda operai, mūziklu hitiem un pat dziedāšanai modes šovā stilīgā modeles tērpā? Prioritātes mainās?

Ja nu kādreiz sanāk dziedāt vairāku žanru un stilu mūziku, tā ir tikai sakritība, nevis apzināta plānošana, lai apliecinātu sevi plašā muzikālā amplitūdā. Es mīlu mūziku, un man patīk dziedāt, tāpēc reizēm ir grūti kaut ko atteikt. Mūzikli, tāpat kā operete, gan mani nekad nav saistījuši. XVII un XVIII gadsimta mūzika ir tā, kas mani saista visvairāk un kam pēdējos gados esmu pastiprināti pievērsusies. Pārējais atkarīgs no piedāvājuma (mūzika, izpildītāju sastāvs, vieta, laiks utt.). Ja tas mani interesē un nav pretrunā ar kādiem maniem principiem, es vienmēr to apsveru.

Kopš mūsu iepriekšējās sarunas esi iesaistījusies arī jaunā kameransamblī Trio Angelicus.

Trio Angelicus esam izveidojušas kopā ar arfisti Ievu Šablovsku un flautisti Sondru Lejmalnieci. Šogad mums gaidāmi vēl vairāki koncerti ar programmu Panis Angelicus, kas tulkojumā nozīmē Eņģeļu maize, un rudenī – koncerts Latvijas Radio 1. studijā, kur pasaules pirmatskaņojumu piedzīvos īpaši mums komponēts Jēkaba Jančevska opuss.

Kāpēc mainīji aģentūru, un kā tagad jūties CLB Management paspārnē?

Pašlaik vēl pāragri spriest, jo līgums ar CLB Management noslēgts laikā, kad jaunā sezona pasaulē jau saplānota. Katrā ziņā mans aģents ir ļoti ieinteresēts un motivēts, viņam ir lieliskas idejas, kuras, cerams, arī realizēsies. CLB Management mani uzrunāja īstajā brīdī, neilgi pēc tam, kad biju nolēmusi vairs nepagarināt līgumu ar iepriekšējo aģentūru Vācijā.

Sirdī sajūties pilsētniece vai lauciniece?

Sirdī esmu neretiete. Varu dzīvot pilsētā, varu – laukos, jo vietai manā uztverē ir sekundāra loma. Galvenais ir cilvēks. Nereta ir vienīgā, kam ir arī "vietas nozīme". Pat tad, ja tur nedzīvotu neviens no maniem tuviniekiem, tā būtu mana sirdsvieta. Un vēl mana sirds ir tur, kur ir mans mīļotais vīrs. Pārējais viss ir pakārtojams.

Vai gribētu dzīvot Vīnē, Londonā, Ņujorkā vai kādā citā no pasaules mūzikas citadelēm?

Man nebūtu iebildumu, taču pašlaik tas nav aktuāli. Mēs esam laimīgi savās mājās, un jebkura no minētajām metropolēm mums ir lidojuma attālumā. Arī cilvēkam, kas dzīvo Londonā, uz Vīni vai Ņujorku ir jālido. Pašlaik atrodos Milānā, dzīvoju netālu no teātra La Scala un varu galvot, ka liela daļa manu kaimiņu ne reizi La Scala nav bijuši, savukārt manai dakterei, kas dzīvo Rīgā, ir La Scala abonements.

Kas vajadzīgs, lai tu justos harmoniski, piepildīti? Kāda ir tava laimes formula?

Lai mani mīļie ir veseli un viņiem viss ir kārtībā, lai mājās valda mīlestība un saticība. Lai varu darīt to, ko mīlu, – dziedāt, un lai kādam tas nestu iepriecinājumu. Lai pietiek laika sev – domāšanai, pašizaugsmei, miegam, mieram. Esmu laimīga, ja lietas manā dzīvē ir līdzsvarā, lai nekā netrūkst un lai nav arī par daudz.

Elīna Šimkus un baroka orķestris Coin du Roi
Rīgas Sv. Jāņa baznīcā 8.VII plkst. 20
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10 

Top komentāri

normālai sievietei, kurai ģimenes d
n
Prese jāklaigā tad, lai iestāstītu cilvēkiem, ka nav tā, kā ir
par zilo sirdi
p
Personiska dzīve ir katra personiska lieta, un man nepatīk tajā līst iekšā. Bet mākslinieks (lietosim šo apzīmējumu, kaut gan šaubos, ka E. Šimkus pēc būtības ir nopelnījusi šo vārdu) ir publiska persona. Un, protams, nav glīti, ja aprēķina laulības paver ceļu karjerai un dod priekšrocības salīdzinājumā ar tiem, kuri ir talantīgāki, bet viņiem aprēķina laulības nepalīdz..
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Maskas krīt lēni(2)

Mēdz teikt, ka slūžas nāk vaļā, kad kaut kas ir sakrājies un sāk gāzties ārā ar daudz lielāku jaudu nekā jebkad agrāk, bet šis mirklis vēl ir jāgaida.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja