Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Fermāta bez nozīmes. Intervija ar orķestra Sinfonietta Rīga māksliniecisko vadītāju Normundu Šnē

"Kopā muzicēšana nav stāsts par distancēšanos, bet tieši otrādi – par tuvināšanos un saplūšanu gan profesionāli, gan emocionāli," uzsver orķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs Normunds Šnē, kurš 29. maijā diriģēs sezonas noslēguma koncertu

Par nākotni šobrīd neko pateikt nevaru, un tas, ko es domāju, acīmredzot nav sevišķi svarīgi, jo esam spiesti pakļauties rīkojumiem, kurus izdod citi. Līdz ar to viss nākamajā sezonā, sākot no septembra, ir miglā tīts – saka orķestra Sinfonietta Rīga mākslinieciskais vadītājs diriģents Normunds Šnē.

Tomēr tieši tagad Normunds Šnē un orķestris ir pārsteiguši ar lēmumu neatteikties no sezonas noslēguma koncerta. Tas būs aptuveni stundu ilgs koncerts, ko varēs vērot tiešraidē no Dzintaru koncertzāles piektdien, 29. maijā, plkst. 20. Programmā līdzās vēlīnajam barokam – Karla Filipa Emanuela Baha Simfonijai Remažorā (H.663) – iekļauts somu laikmetīgās mūzikas lielmeistara Magnusa Lindberga savdabīgais ekskurss pazīstamākās mūzikas vēsturē Aventures un Volfganga Amadeja Mocarta Koncerts klarnetei un orķestrim, kura soliste būs jaunā klarnetiste, Lielās mūzikas balvas laureāte Anna Gāgane.

"Mēs ļoti gribējām, lai šī gada sabojātajai sezonai vismaz būtu kāds noslēgums, punkts. Tas ir žests, kas vislielākajā mērā ir domāts publikai, jo mūsu klausītāju uzticība ir fenomenāla. Atstāt viņus divus mēnešus un varbūt pat vēl ilgāk pilnīgā neziņā galīgi nebūtu cieņas izpausme. Tāpēc nospriedām, ka varam vismaz nospēlēt šādu koncertu tiešraidē Dzintaru Mazajā koncertzālē, ievērojot visus noteiktos ierobežojumus. Protams, bez publikas zālē," paskaidro Normunds Šnē. "Šī ir daļēji tā programma, kas normālos apstākļos būtu skanējusi Lielajā ģildē, tikai nevaram no Londonas atlidināt šurp vijolnieku Aleksandru Sitkovecki, tāpēc Džona Adamsa Vijoļkoncerta vietā būs Mocarta Klarnetes koncerts. Mums kopā ar solisti Annu Gāgani bija iespēja šo koncertu februārī nospēlēt Madonā – brīnišķīgā kultūras namā, pārpildītā zālē. Man par to palikušas vissiltākās atmiņas. Tas bija tik jauki, tāpēc ir prieks, ka to tagad varēs dzirdēt plašāka auditorija visā Latvijā. Labi, ka Anna Gāgane patlaban ir Latvijā. Slikti, ka viņa ir lauzusi kāju, bet gan viss būs kārtībā," piebilst diriģents.

Kāpēc 29. maijā uzstāsieties tieši Dzintaros?

Mums nav savas koncerttelpas, un Covid-19 ierobežojumu dēļ šobrīd Spīķeros nevaram pat mēģināt, jo telpa ir par mazu, bet no turienes kaut ko translēt būtu bezjēdzīgi, jo skaņa Spīķeros ir ļoti slikta. Tāpēc šoreiz ir jādodas prom uz Dzintaru koncertzāli.

Kāda būs atmosfēra koncertā, man nav ne jausmas. Nezinu arī, kāda būs kopspēle, jo prasītais attālums starp mūziķiem ir pilnīgi nenormāls. Kopā muzicēšana nav stāsts par distancēšanos, bet tieši otrādi – par tuvināšanos un saplūšanu gan profesionāli, gan emocionāli. Taču man šķiet, ka tagad arī pašiem mūziķiem ir labi šajos apstākļos un iespējās tomēr satikties un realizēt to, kāpēc mēs vispār dzīvojam un kāpēc esam izvēlējušies šo profesiju. Tāpēc, ņemot vērā visus apsvērumus, man šķiet, ka šis koncerts ir nepieciešams.

Kā orķestrim ir klājies šajos ārkārtas klusuma mēnešos?

Kā mums iet? Mums nekā neiet, jo nekas nenotiek. Jāpateicas laimei, ka esam valsts kolektīvs un mums vismaz maksā algu, bet tas arī ir viss. Skaidrs, ka smadzenes darbojas un nekāds vīruss tās vēl nav apēdis, bet kāda jēga tagad kaut ko domāt un sacerēt, ja nezinu, kas no tā visa varētu piepildīties. Tāpēc ir tāda pamatīga pauze jeb fermāta, mūziķu valodā runājot, turklāt bez konkrēta garuma, mūzikā fermātai ir kaut kāda nozīme, bet šai fermātai sevišķas nozīmes patlaban nav.

Izņemot to, ka tai ir graujošs efekts uz cilvēku psihi.

Jā, kā man kāda kolēģe teica: ir tik mierīgi, ka no tā vien kļūst nemierīgi.

Skan skaudri: visi plāni izmesti miskastē. Cerams, ka tas attiecas tikai uz šo pavasari un varbūt vasaru?

Nē, tas droši vien attiecas arī uz rudeni. Katrā ziņā esam tam gatavi, ka mūsu sfēra būs pēdējā, kurā kaut kas atjaunosies. Mēs esam saistīti ar lielo publisko pasākumu aizliegumu. Mums nav iespējams spēlēt tikai 25 klausītājiem. Arī piecdesmit klausītājiem ne, jo mums tas finansiāli ir vienkārši neiespējami, mums vajag atdevi biļešu ieņēmumu ziņā. Nevaram atļauties zaudējumus, jo nevaram tērēt to, kā mums nav.

Viss ir jāsāk no jauna, ļoti daudz kas ir jāpārplāno, jāsazinās ar viesiem: vai koncerts ir jāatceļ, vai varam kaut ko pārcelt, bet vēl nav skaidrs, kad… Esam atkarīgi arī no citu valstu rīcības. Ja, teiksim, atbrauks mūziķis un viņam divas nedēļas būs jāsēž karantīnā, ir skaidrs, ka neviens nebūs ar mieru to darīt. Viss karājas gaisā. Varbūt pēc kārtējā liktenīgā datuma – 9. jūnija – būs kaut kāda skaidrība.

Vienmēr esi ģenerējis jaunas idejas, apguvis un izmantojis jaunās tehnoloģijas. Kā skaties uz akadēmisko muzicēšanu attālināti, tiešsaistē?

Ļoti negatīvi. Pirmkārt, mūzikas ideja ir būt kopā. Spēlējot ansamblī, ir jābūt fiziski kopā, un ir lietas, kuras nevar noraidīt "pa vadiem". Tas – no filosofiskā aspekta. Otrkārt, šobrīd internets ir pārpildīts ar straumēšanas produkciju, kuras lielākā daļa skan vienkārši briesmīgi. To varu teikt kā profesionāls skaņu inženieris. To visu neviens vairs nav spējīgs noklausīties, jo ļoti liela mākslinieku daļa acīmredzot uzskata, ka tā viņiem ir iespēja izpausties. Nezinu, kam tas vispār ir vajadzīgs. Ir jauki, ka lielie orķestri ievieto internetā savu bijušo koncertu ierakstus, tam ir sava auditorija. Bet, ja viens sēdi mājās un mēģini kaut ko raidīt, – neredzu tam jēgu.

Orķestris attālināti mēģināt vispār nevar. Tas var tikai sabojāt to, ko līdz šim esam izdarījuši. Ievērojot noteiktos ierobežojumus, man nav nekādu ideju, kā tos apiet vai kā izmantot interneta iespējas. Protams, varam ik pa laikam translēt speciāli tam veidotus koncertus, kā tagad sezonas noslēgumā, bet galīgi neesmu pārliecināts, vai tam būs liela auditorija. Man personīgi vairāki mūsu pastāvīgie klausītāji ir teikuši, ka negrib mūs redzēt mājās pie datora, kur var atskatīties simtiem tādu koncertu, bet grib būt klāt koncerta brīdī un sajust kontaktu, kas mūzikai ir absolūti nepieciešams. Es pats ļoti daudz lietoju datoru ierakstiem un daudz kam citam, taču mūzika nav radīta tam, lai mēs ar to nodarbotos attālināti.

Tomēr Ņujorkas Metropolitēna operas kino tiešraides un Berlīnes filharmoniķu digitālā koncertzāle ir ļoti pieprasītas globālajā mūzikas tirgū.

Tāpēc, ka nevaram, kad vien gribam, aizbraukt uz Ņujorku. Bet ko tas maksā – to visu izveidot tādā līmenī, lai tas tiešām būtu skatāms, klausāms un par to varētu prasīt naudu? Tie ir miljoni, es apmēram zinu, kādas tehnoloģijas tur tiek izmantotas. Mūsu rīcībā nav tādu iespēju, lai koncertu uztaisītu gandrīz kā šovu. Pieņemu, ka lielās platformas ir dzīvotspējīgas, bet mūsu nabadzība ir ierobežojoša. Autortiesību ierobežojumu un lielo izmaksu dēļ daļa mūsu koncertu vispār netiek ierakstīti. Par Magnusa Lindberga partitūru dabūjām samaksāt translācijas tiesības – divreiz vairāk nekā dzīvajam koncertizpildījumam. Vairāk tā nedarīsim, jo mums vienkārši nav tādas naudas. Mums ir nepieciešami ieņēmumi, jo valsts dotē algas, bet nevaram nodrošināt koncertdarbību, nesaņemot atdevi no pārdotajām koncertu biļetēm.

Kā būtu, ja koronavīruss pasaulei būtu uzbrucis tad, kad vēl vadīji paša izveidoto projektu orķestri Rīgas kamermūziķi?

Tad mēs būtu bez naudas. Pat neuzdrošinos to iedomāties. Gandrīz visiem, kas tajā spēlēja, bija vēl citi darbi, bet man personīgi ne. Tagad valsts orķestrī vismaz labi, ka cilvēkiem ir ko ēst un viņi var samaksāt rēķinus.

Pēdējā laikā aktīvi tiek popularizēti autokoncerti ar klausītājiem mašīnās lielā autostāvvietā.

Esam vispār diezgan rezervēti pret āra pasākumiem, jo mazs orķestris ārā neskan tā, kā būtu vajadzīgs. Brīvdabai piemērota varbūt ir rokmūzika un lieli izpildītāju sastāvi, bet mēs dodam priekšroku spēlēšanai telpās, kur ir miers un klusums un pāri nelido lidmašīnas.

Rundāles pils cer vasarā tomēr uzņemt ikgadējo, Latvijas koncertu rīkoto Senās mūzikas festivālu. Sinfonietta Rīga tur mēdz uzstāties kopā ar senās mūzikas interpretācijas lielmeistariem.

Festivāls, visticamāk, būs, bet šaubos, vai klātienē. Viss būs atkarīgs no tā, ko izlems valdība. Mums droši vien tur būs viens koncerts neatkarīgi no tā, vai tas būs straumēts, vai būs iespēja uzņemt arī publiku, bet domāju, ka Baltajā zālē nevarēsim nodrošināt distanci. Bet par to gan nav vērts runāt, jo nekas nav zināms. Mums ir vēl dažas idejas – doma par kamermūziku augustā Dzintaros, jo tur ir visērtāk gan skaņas, gan miera dēļ un tur ir svaigs gaiss. Bet par klātienes koncertiem pagaidām pat nevaram domāt. Nevaram atļauties spēlēt 25 klausītājiem. Cik tad būtu jāmaksā biļetēm? Simts eiro?

Vai sporta lobijs bijis spēcīgāks?

Acīmredzot, taču, manuprāt, kultūras ministrs Nauris Puntulis strādā sakarīgi un mērķtiecīgi. Es ļoti pārdzīvoju par pašnodarbinātajiem kolēģiem, kuriem pašlaik ir vienkārši avārija. Piedāvāt viņiem dzīvot no uzkrājumiem ir ciniski, jo neviens nenopelna tik daudz, lai būtu uzkrājumi nebaltām dienām.

Sports sabiedrības hierarhijā vienmēr ir bijis virs kultūras. Kolosāli visa šī trakuma pašā sākumā pateica kāda spāņu daktere: "Jūs maksājat futbola zvaigznēm 30 miljonu gadā un man tūkstoti eiro mēnesī, bet tagad jūs gribat, lai es jums iedodu vakcīnu? Prasiet viņiem!" Kāds ir sausais atlikums sabiedrībai no tā, ka maksājam futbolam un hokejam milzīgu, manuprāt, neadekvātu naudu? Vai tāpēc pasaule kļūst labāka?

Cenšoties izsprukt no mēra, komponists Gijoms de Mašo esot savācis ūdens un pārtikas krājumus un ieslēdzies mājās… Varbūt bailes vēl ilgi ietekmēs cilvēku rīcību un pasaulei būs jaunas tradīcijas un vērtības?

Domāju, ka ne, jo katrs, kurš mīl mūziku, jūt atšķirību starp koncertu un translāciju. Nekas nevar aizstāt klātbūtnes mirkli. Man šķiet, ka tad, kad situācija puslīdz normalizēsies, klausītāji vēlēsies atgriezties koncertzālēs tikpat ļoti, cik mūziķi to vēlas. Protams, nevaru runāt visu vārdā, bet tā ļauj cerēt vienmēr sirsnīgā atmosfēra mūsu koncertos. Tā ir abpusēja nepieciešamība, nevis mēs vienkārši kaut ko darām un publika pērk biļetes.

Man rindā uz plauktiņa vairāki jauni darbi gaida pirmatskaņojumu. Tie ir Lindas Leimanes un Mārtiņa Viļuma opusi un vēl šis tas. Ceru, arī tiem pienāks laiks.

Un tomēr daudz var nobremzēt mūsos iesētās nāves bailes…

Kā kuram. Daudzi filosofi uzskata, ka dzīvei vispār nav jēgas. Ja mēs mēģinām savai dzīvei piešķirt jēgu ar savu darbu, ar ģimeni un bērniem, tas vismaz kaut kādā mērā mums palīdz atbildēt uz jautājumu, kāpēc mēs dzīvojam. Esam pielikuši daudz pūļu, lai izveidotu ģimeni un lai izveidotu orķestri. Vēlos, lai manai dzīvei būtu jēga, nevis visu laiku trīcēt bailēs, ka varu saslimt. Tad nevajag vispār iet laukā uz ielas, jo jebkurā brīdī var kaut kas notikt. Uz galvas var uzkrist ķieģelis, uz gājēju pārejas uzbraukt virsū piedzēries šoferis. Tas ir jautājums katram pašam: vai viņš vēlas nodzīvot pilnīgi drošu, sterilu dzīvi vai pilnasinīgi nodzīvot mums šajā pasaulē atvēlēto mazo kriksīti laika, kaut ko mēģinot izdarīt un saprast.

Katram ir savs liktenis. Ja man būs lemts uzkāpt uz mīnas, no vīrusa nenomiršu. Manī nemīt bailes par savu kailo dzīvību.

Varbūt tas ir totāls ambīciju trūkums? Man ir bail tikai par savu ģimeni – kas tad notiks ar viņiem? Man nav pretenziju, ka esmu baigā vērtība kosmosā, kurā katrs esam tikai smilšu graudiņš. Ja man ir dots šis laiks, esmu priecīgs un cenšos to izmantot.

Tomēr Covid-19 pandēmijas pieredze var mainīt cilvēku uzvedību un ieradumus. Itālijā, Francijā, Spānijā, Latīņamerikas zemēs cilvēki varbūt būs pieraduši tiekoties neapskauties un nesabučoties.

Tagad tur ir ļoti smagi, bet domāju, tas ātri aizmirsīsies. Līdzko būs zāles vai vakcīna, viss būs atpakaļ savā vietā.

Daudziem iepaticies attālinātais darbs un mācības. Nav jāiet uz skolu. Var ietaupīt, jo nav vajadzīgs birojs.

Ir darbi, kam tas der, un tādi, kur tas nav iespējams. Es arī darba apspriedēs varu piecas minūtes pasēdēt pie ekrāna, bet, ja gribu runāt ar tevi, gribu to darīt klātienē, nevis pa drātīm. Mums taču ir saruna, nevis mans monologs. Ne visu noraida tikai teksts kā tāds. Mēs kaut ko nolasām no acīm, no klātbūtnes, žestiem un balss intonācijas. Acīmredzot ir kaut kas tāds, ko biti un baiti nepārraida.

Tas attiecas pat uz procentu aprēķināšanu un Pitagora teorēmu?

Iespējams. Skološana, mācīšana ir ļoti radošs darbs. Citādi to visu varētu vienkārši izlasīt grāmatā. Kāpēc ir skola, kur skolotājs bērniem stāsta savas atziņas, uzskatus, patiesības – principā iepazīstina viņus ar dzīvi? Acīmredzot tam ir papildu nozīme, nevis tikai faktam, ko skolēns iemācās. Tur ir vēl kaut kas.

Personības iespaids un spēks?

Saskare ar personību. Aizrautība. Vai tas ieinteresē vai ne. Sirsnība vai tieši otrādi – vēsums. Tiekoties ar cilvēku, mēs jūtam, kāda ir viņa attieksme un emocijas: vai viņš ir ieinteresēts sarunā vai tikai formāli sēž un klausās. Ir skaidrs, ka orķestra darbs nevar tikt aizstāts ar kādu no šiem tehnoloģiskajiem aizvietotājiem. Tas ir bleķis un surogāts, un nemēģināsim sevi mānīt, ka mūzika tādā veidā varētu pastāvēt turpmāk mūžīgi.

Dīvaini, ka sportistiem treniņos distance vairs nav jāievēro, bet starp dziedātājiem un dejotājiem prasītais attālums ir trīs metri – še tev Gulbju ezers…

Ja uzmanīgi lasām, šie noteikumi ir ļoti pretrunīgi. Tad jau arī puse veikalu plauktu būtu jāizmet pagalmā, jo realitātē nav šīs divu metru distances un visi beržamies cits gar citu.

Piemēram, leģendāri pilnajā Depo…

Visi remontē mājas, es arī, un veikalā bija tāda burzma, ka prieks skatīties. Interesants ir stāsts par Austriju, kur orķestru uzstājības rezultātā no augusta gandrīz visi notikumi būs atpakaļ savā vietā. Septiņi orķestri pasūtīja pētījumu: tika veikts eksperiments, uzskatāmi izmērot pūšaminstrumentu mūziķu elpu. Cilvēkiem liekas: tas, kurš spēlē pūšaminstrumentu, ir kā torpēdmetējs, kurš pūš metriem tālu, bet izrādījās, ka pat gribēdams tālāk par 80 centimetriem aizpūst nevari, jo gaisam arī ir pretestība. Cilvēkiem šķiet: ja kāds spēlē oboju vai trompeti, no viņa vīrusi lido metriem tālu kā no lielgabala. Tā nav taisnība. Zalcburgas festivālam šogad ir simt gadu jubileja, un tas ir sagatavojis programmu o-ho-ho! Tracis par to bija ne pa jokam, pagājušās nedēļas sākumā no amata atkāpās kultūras ministre. Latvija ierobežojumu ziņā ir ļoti konservatīva.

Varbūt tas ir labi, jo zemēs, kur pulcēšanās ierobežojumu nav vai tie palaisti vaļīgāk, inficēto un mirušo skaits ir proporcionāli lielāks.

Patlaban ir laiks, kad internetā var atrast apstiprinājumu pilnīgi jebkurai teorijai. Intervijā ar Zviedrijas epidemiologu izlasīju, ka ir tikai divi veidi, kā epidēmijā iegūt imunitāti: vai nu ir vakcīna, vai cilvēki slimo. Izolācija var apturēt epidēmiju tikai uz kādu brīdi, jo vīruss tepat vien ir – tāpat kā daudzi citi vīrusi. Gan jau vakcīna tiks izgudrota.

Kad, tavuprāt, beidzot atgriezīsimies normālā dzīvē?

To es nevaru pateikt, bet tas ļoti lielā mērā ir atkarīgs no cilvēku drosmes atgriezties kaut kādā kontaktā un apritē. No drosmes iet ārā no mājas, doties tuvākos un tālākos ceļojumos. Ceļojums kaut kādā mērā ir arī došanās uz koncertu. Taču nevienam arī nevar pārmest, ka viņš grib sevi pasargāt.

Man datorā ir Sinfonietta Rīga plāni trim gadiem. Līdzko būs zināms skaidrāk par nākotni, ķersimies klāt. Tagad esam visu atlikuši. Ir, protams, iezīmēti datumi dažiem viesiem, kurus negribam pazaudēt un sākt sarunu pilnīgi no jauna, bet, cik lielā mērā tas viss piepildīsies, nezinām. Nākamās sezonas koncertus neesam atcēluši, bet arī neesam izsludinājuši. Gaidām. Ja vajadzēs, teiksim: "Nē." Ja būs iespējams, teiksim: "Jā, brauciet."

Vai divu mēnešu pauzi izmantoji partitūru apgūšanai?

Īsti nebija, ko apgūt, jo tās, kuras būtu jāstudē, bija aizķērušās ceļā. Es šo laiku esmu izmantojis, vairāk esot kopā ar savu pavisam mazo meitiņu Monu (viņai ir pieci mēneši) un abiem jau mazliet lielākajiem bērniem – Ādamu (četrarpus gadu) un Almu (septiņarpus gadu). Vēl esmu iztīrījis apmēram hektāru meža savos laukos, kur jau sen gribēju izgriezt vecos krūmus. Man tas tīri labi patika, tā bija iespēja pavadīt laiku svaigā gaisā. Šo to, kas jau ilgu laiku bija gaidījis, esam paremontējuši mājās.

Mazliet vairāk laika ir manam hobijam radioamatierismam, kurā tagad ir milzīgs cilvēku daudzums, jo visi sēž mājās. Pasaulē joprojām ir vairāk nekā divi miljoni radioamatieru, kuriem mājās ir raidītājs, uztvērējs un antena. Tā cits ar citu cenšamies sazināties. Ir arī sacensības, adrenalīns. Man ļoti patīk klasiskas lietas – Morzes ābece ātrā tempā. Manuprāt, telegrāfs ir daudz grūtāks un interesantāks par ciparu tehnoloģiju, jo tur pašam jādarbina smadzenes. Pie datora ir garlaicīgi, tikai sēdi un skaties, kā dators drukā burtiņus.

Vecāko meitu jau vadā uz Dārziņskolu?

Nē. Alma pirmo klasi mācījās mājmācībā un tā arī turpinās, bet vijolīti mācāmies pēc Sudzuki metodes.

Ko par šādu izvēli saka tavs tēvs, ilggadējais vijoļspēles skolotājs Dārziņskolā Romāns Šnē?

Viņš par to nav izteicies, bet apmēram varu iedomāties, ko viņš varētu teikt. Sudzuki metode balstās uz intereses saglabāšanu, prasības novirzot otrajā plānā, lai nesabojātu bērnam prieku. Varu teikt godīgi, ka es savu prieku jaunībā sabojāju. Mūzika man patika, bet negribējās spēlēt vijoli, un, kad tas pārvērtās par ikdienas slogu un uzdevumu, tas man nebija pieņemami.

Zinu daudzus, kam tā ir sabojātas attiecības ar mūziku uz ilgiem gadiem, un es negribētu, lai Almai tā būtu. Varbūt tas ir kompromiss, jo viņa spēlē vienkāršas dziesmiņas, nevis tehniski smagu repertuāru. Taču medaļai ir otra puse, un tas ir līdzsvara jautājums. Ja viņa vēlēsies iet profesionālu ceļu, ikvienā brīdī to var pagriezt tajā virzienā. Bērni ir atšķirīgi – visi nevar vienādi pusgadā apgūt četras gammas un piecas etīdes. Kāds to var, kāds nevar. Varbūt bērns vēl nav atradis savu īsto instrumentu. To es zinu pēc sevis – kā man negāja ar vijoli, un kā viss mainījās vienā mirklī, kad paņēmu oboju. Tāpēc pagaidām mēģinām Almai vienkārši palīdzēt izmēģināt, un tad jau redzēs.

Vai nebija vienkāršāk sūtīt skoloties pie vecpapa?

Atklāti sakot, mēģinājām, bet tā īsti nesaslēdzās. Uzreiz atcerējos savu jaunību, kad viņš diezgan striktā veidā ķērās man klāt.

Daudzi par stingro "dresūru" vēlāk ir pateicīgi.

No šīsdienas pozīcijām skatoties – protams, bet tajā laikā man likās: kaut nu beidzot man liktu mieru. Tēvs gribēja vislabāko, bet kaut kā man bija par daudz. Arī tā, ka visu laiku esi pie vecākiem gan skolā, gan mājās. Šo pieredzi atceros, lai attiecībā uz saviem bērniem darītu citādi. Pats galvenais ir ļaut lietām ritēt dabiskā tempā. Neuzspiest olimpisko uzdevumu vai tempu pasaulē, kurā viss notiek arvien ātrāk.

Cilvēks nav Intel procesors, kas ar katru gadu kļūst ātrāks. Mums katram ir sava robeža, kā varam uzņemt informāciju un attīstīties, lai no tā vispār būtu kāda jēga, lai mēs nesabojātu savas smadzenes, veselību, savstarpējo cieņu, interesi par darāmo. Ir jābūt tolerancei, kaut kādai sāta sajūtas robežai.

Vai pats arī nodarbojies ar pedagoģiju?

Vairs ne. Es vairs nespēlēju oboju un uzskatu, ka man nav tiesību mācīt citus, ja pats vairs neko nedaru. Pasniegt skaņu režiju pārtraucu, jo daudziem radās interese par populāro mūziku un tas, ko stāstīju par akadēmisko mūziku, nevienu vairs īpaši neinteresēja. Aicināju studentus uz saviem ierakstiem, bet neviens nenāca, lai gan iemācīties šo amatu var tikai divos veidos: vai nu skatoties, kā to dara kāds cits, vai arī daudz darot pašam un krājot bagāžu no savām kļūdām.

Literatūru var izlasīt zibenīgi, bet pieredze un auss treniņš ir pavisam kas cits. Esmu ar mieru ziedot daudz laika, ja redzu, ka kādam tas ir vajadzīgs, bet, ja neredzu tam jēgu, – man nevajag. Patlaban skaņu režisoru apmācības ideja ir pārāk izkliedēta, bet, ja grib, lai cilvēks dara visu, viņš īsti nedara neko. Var arī jautāt, cik Latvijai ir vajadzīgi akadēmiski izglītoti toņmeistari? Protams, ļoti maz, taču konkurence nāk kvalitātei tikai par labu.

Skaņu režija mani interesēja jau studiju laikā, taču šādas specialitātes tolaik Mūzikas akadēmijā vēl nebija. Ļoti daudz gāju klausīties, kad ierakstījām simfonisko orķestri. Tur strādāja Jāzeps Kulbergs, Kārlis Pinnis, Aleksandrs Grīva – cilvēki ar milzu pieredzi –, un es ar vaļā ausīm klausījos, ko viņi saka. Daudz no tā atceros arī tagad. Lūk, tā ir skola, un ļoti vērtīga. Man nav skaņu inženiera diploma, bet ir pieredze no visām pusēm. Gan popmūzikā, kad braukāju ar grupām un sēdēju zālē pie skaņu režijas pults, gan no diriģenta skatpunkta. Tas ir baigais kapitāls.

Man vienmēr ir gribējies visu izmēģināt. Esmu spēlējis ģitāru ballītēs, improvizējis uz obojas. No tā visa esmu sapratis, ko es varu un ko nevaru. To, ko nevaru, šodien vairs nedaru. Darbojos jomās, kurās varu dot pozitīvu pienesumu. Ierakstu joma ir viena no tām. Pasaulē ir maz producentu, kuri spēj pārredzēt un sadzirdēt partitūru un saprast, kā tai ir jāskan gan no diriģenta, gan orķestra mūziķa puses un arī no malas. Ja kādam tas ir vajadzīgs, esmu ar mieru dalīties.

Kāpēc vairs nespēlē oboju?

Visu nevar. Oboju pārdevu vasarā tieši pirms trim gadiem. Dzīve mainās. Tagad man orķestris ir pirmajā vietā, skaņu ieraksti pamazām kļuva par otro profesiju. Dzīve to piedāvāja, un es tam nepretojos. Plus vēl mājas, ģimene, bērni, kas prasa laiku, enerģiju un arī rada lielu prieku. Tāpēc no kaut kā bija jāatsakās, un oboja šajā rindā bija pirmā. Bija ļoti žēl, jo biju ieguldījis daudz laika, spēka, naudas, un man bija īsta sapņu oboja. Vienlaikus sapratu: ja man kā obojistam ir tikai divi koncerti gadā, tas nav nemitīgas vingrināšanās vērts. Pamazām sāku just, ka vairs neesmu tādā līmenī, kādā vajadzētu būt. Sapratu, ka tam vairs nav perspektīvas. Nolēmu – ja nē, tad strikti nē.

Vai Covid-19 "fermātas" laikā ir reālas iespējas nodoties skaņu režijai?

Pamazām kaut kas kustas. Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) jūnija pirmajā nedēļā ierakstīs Tālivalža Ķeniņa mūzikas albumu, ko izdos Somijas kompānija Ondine. Jūlijā LNSO gatavojas ierakstīt vismaz daļu no Pētera Vaska autoralbuma, un Koncertā obojai un orķestrim solists būs Berlīnes filharmoniķu pirmā oboja Albrehts Maiers. Viņš ir traks cilvēks, viņš atbrauks. Ceru, ka mūziķi šos divus mēnešus nebūs piemirsuši vingrināties.

Zinot mūziķu dzīves skaudrumu Latvijā, vai tu saviem bērniem novēlētu šo profesiju?

Gan jā, gan nē. Skaidrs, ka priekš galvas un dvēseles mūzika ir ļoti skaista un es to nemainītu ne pret ko. Esmu smagi strādājis, lai uzbūvētu savu platformu un sasniegtu stabilitāti, bet līdz tam ir jānonāk un tas nenokrīt no gaisa. Ir vērts ar to nodarboties, ja tiešām vari būt ļoti labs meistars, profesionālis. Mūziķa izglītība ir ilga, dārga, prasa daudz spēka, laika, un, kad tam visam izej cauri, beigās dzīvē nonāc uz robežas: varēsi nomaksāt ikdienas rēķinus vai ne. Tas nav godīgi. Izglītība turpinās visu mūžu. Ja gribi būt konkurētspējīgs, tev visu laiku ir jāceļ sava meistarība, jāvingrinās, jāklausās. Visa aktīvā dzīve jāpavada, mācoties un sevi pilnveidojot. Manuprāt, par to ir jāmaksā nauda.

Sinfonietta Rīga

Koncerts tiešsaistē 29.V plkst. 20

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7

Top komentāri

Intars
I
Normunds Šnē liels malacis! Visu dzīvi strādā - kvalitatīvi, sevi nesaudzējot. Absolūti bez zvaigžņu slimības!
ilggadējs skats
i
Šis te mahātājs ir ļoti veikls naudas kampējs. Vuņa projektem izniekoto naudu labāk varēja dot mākslinieciski kvalitatīvākiem p;rojektiem. Bet mafija paliek mafija?
trusis nejaukais
t
es atvainojos, tajaa bildee ir sieviete vai viirietis?
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja