Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar dzejnieku Semjonu Haņinu. Kāpēc es klaigāju, ka esmu elektriķis*

Man gribas domāt, ka valoda pieder visiem, – saka dzejnieks, orbītietis Semjons Haņins, nonācis Neputna "samta vākos" un ieguvis Dienas gada balvas kultūrā nomināciju

Dzejnieks Semjons Haņins ir nolicis tikšanos Rakstnieku Savienībā. Saskrienamies durvīs. Te tomēr nevarēšot palikt. Šovakar par biezu – jauno dzejnieku recenzēšana. Ejot pa Čaka ielu un meklējot klusāku kafejnīcu intervijai, Haņins atzīstas, ka viņš mulst no lomas pamācīt kādu iesācēju, savelkot viszinīga skolmeistara grimasi: "Zini, tev ir problēma, liela problēma. Tā taču dzeja netop." Dzejnieks smieklīgo etīdi pabeidz nopietni.

Semjona Haņina dzejas izlase papildina Neputna bilingvālo samta dzejas sēriju, kurā jau izdoti autori E. E. Kamingss, Huans Ramons Himeness, Nikolajs Gumiļovs, Josifs Brodskis, V. B. Jeitss, Jānis Rokpelnis, Volts Vitmens, Rainers Marija Rilke, Viljams Šekspīrs u. c. Haņina dzejas izlase ir divpadsmitais samta sērijas izdevums. To atdzejojuši trīspadsmit latviešu dzejnieki: Ronalds Briedis, Inga Gaile, Pēteris Draguns, Aivars Eipurs, Jānis Elsbergs, Valts Ernštreits, Liāna Langa, Marts Pujāts, Edvīns Raups, Jānis Rokpelnis, Māris Salējs, Kārlis Vērdiņš un Arvis Viguls. Izdevumā apkopoti gan dzejoļi no Semjona Haņina krājumiem только что/ tikko (2003) un вплавь/ peldus (2013), gan arī jaunāki dzejoļi.

"Mēdz būt, ka apziņa izdziestot sarīko superšovu, izpleš savu pāva asti, atdod parādu par tūkstošiem pelēku dienu, lai varētu ar godu aiziet. Viesību beigās iznes svētku torti ar svecītēm un bengāliskajām ugunīm. Aptumšotā zālē. Viesi lūkojas apkārt – visi dīvainās maskās, neviens nevienu nepazīst, iespējams, līdzās jau atrodas pavisam citi cilvēki. Var skūpstīties, apkampties, pēc mirkļa viss beigsies uz visiem laikiem. Tieši tā es redzu šo grāmatu, Rīgas krievvalodīgā dzejnieka Semjona Haņina dzejoļu grāmatu – kā fantastisku augu vakuumā. Kā elpas trūkumu, kas saplaukst neparastiem ziediem, pēdējiem ziediem. Kā lidmašīnas salonā izcēlušos paniku, kas kuru katru mirkli var pārtapt rāmā nolemtībā; šausmu un haosa vidū kāds pēkšņi sāk dziedāt, iespējams, viņš nekad dzīvē nav dziedājis, un te… Pirmo un pēdējo reizi. (..) Manuprāt, tā kā Haņins varētu rakstīt pēdējais dzejnieks. Pēdējais dzejnieks visā pasaulē. Tāds kā tās testamenta izpildītājs, tās pēdējo vārdu stenogrāfists," Semjonu Haņinu cildina ukraiņu dzejnieks Ostaps Slivinskis.

Dienas gada balvas kultūrā 2017 žūrijas pārstāve rakstniece Inga Žolude: "Semjona Haņina fenomens Latvijas kultūrtelpā ir nemainīgi nozīmīgs. Katra Semjona Haņina dzejas performance ir hipnotizējošs akts. Dzejnieka personības pieticība atspoguļojas rimtajās, ar ikdienas putekļu kārtiņu – zelta putekļu – apaugušajās eksistences poētiskajās mizanscēnās, kas spēcīgi ietekmē dzejas un starpdisciplināro domu Latvijā un savieno krievvalodīgo un latviešu dzeju – jauno dzejas izlasi latviski atdzejojuši 13 dzejnieki, un uz Latvijas dzejnieku kopumu tas ir vērā ņemams skaitlis. Latvijas dzejas telpā Semjons Haņins ir savējais."

Semjons Haņins ir krieviski rakstošs Latvijas dzejnieks, mākslinieks, tekstgrupas Orbīta dalībnieks, literatūrzinātnieks, atdzejotājs. Studējis krievu valodu un literatūru Tartu Universitātē Igaunijā un Latvijas Universitātē. Kopš 1998. gada Haņins publicējies dažādos literārajos izdevumos Latvijā, kā arī ārpus Latvijas robežām. Haņina dzejas izlases iznākušas čehu, serbu, itāļu un ukraiņu valodā, darbi publicēti Maskavā izdotajās krievu dzejas antoloģijās Девять измерений un Освобождённый Улисс, kā arī Orbītas almanahos un dzejas izlasēs dažādās valodās.

Meklējot klusāku kafejnīcu, esam aizrunājušies par to, kādā krāsā ir viņa dzejas krājuma samta vāks. Melnā, saka Haņins. Strīdos pretī, ka grafīta pelēks, gandrīz melns. Gumiļovs ir pelēks, varbūt nāc intervēt viņu? – Haņinam gribas padauzīties, dzīvē, viņaprāt, pietrūkst spēles un rotaļības. Intervija gan nekāda rotaļīgā nesanāk. Par daudz cieņas. Turklāt jautājumi jau sagatavoti dzejas iespaidā, kas nebija likusies nekāda šķelmīgā. Improvizāciju atstāju nākamajai intervijai. Vienīgais rotaļības moments rodas no vienošanās intervēties "bilingvāli" – jautāšu latviski, Haņins atbildēs krieviski. Tā gan īsti nenotiek. Abi mistrojam abas valodās. Līdzīgi arī "tu" un "jūs", jo īsi pirms intervijas sākuma dzejnieks piedāvā pāriet uz tu, bet man tas vēl nav īsti asinīs.

Kafejnīcā turpinās saruna par grāmatas vāka krāsu.

Semjons Haņins. Redakcija mani laipni paaicināja paskatīties krāsu. Redzot arī citas izdotās grāmatas, uzreiz iedomājos par melno. Neputnam bija padomā cita krāsa – kaut kas līdzīgs haki. Katalogā tā saucās "kaki". Nu principā pēc krāsas tā tiešām bija "kaki". Pasmējāmies, jauka krāsa, un pret kakām man arī it kā nekas nav. Burtiski pēc divām dienām mainījās katalogs, un haki krāsas vairs nebija piedāvājumā.

Kāpēc gribējāt savai grāmatiņai tieši melno krāsu?

Cik sapratu, redakcijas ideja bija veidot kaut ko līdzīgu kabatas Bībelei. Skaidrs, ka tai pati klasiskākā krāsa ir melnā. Kad grāmatiņa jau bija iznākusi un es ar to rokās gāju pa ielu, man pēkšņi radās sajūta, ka esmu kāds cits cilvēks. Man bieži tā ir, bet šoreiz kaut kā īpaši. Sajutos kā mācītājs, kurš dodas sludināt Dieva vārdu. Bet tas ilga ne vairāk kā minūti.

Vai aicinājums izdot savu dzejas grāmatu Neputna samta sērijā tev bija pagodinošs? Abi ar Jāni Rokpelni esat vienīgie no Latvijas dzejniekiem.

Tā ir laba kompānija. Visi ir patīkami, inteliģenti ļaudis.

Nevaru aizmirst grāmatas atklāšanu rudenī peldošajā darbnīcā Noass. Tas bija ļoti iespaidīgi. Nonācu teju vai transā. Likās, ka gribat atrauties no zemes, nonākt citā orbītā, bezmaz sadalīties atomos. Kas ar jums notiek tad, kad lasāt savu dzeju?

Cik atceros, lasīju no grāmatas. Parasti lasu no galvas. Tīri tehniski – tev vajag tekstu pārraidīt un it kā nepazaudēt. Uzrakstīts teksts savā ziņā jau ir atrauts no autora. Vajag to radīt it kā no jauna. Tas ir diezgan sarežģīti. Nevis supersarežģīti, bet man sarežģīti. Tas ir nospriegots process. Varbūt tiem, kas dzeju lasa profesionāli, ir citādi, bet man vajag ļoti koncentrēties. Mijiedarbojos arī ar mūziķiem. Es arī atrodos mazliet transā. Tā ka mēs tur bijām kopā.

Kā, jūsuprāt, mainās jūsu dzeja atkarībā no tā, vai to dzird jūsu šamaniskajā lasījumā vai lasa pats mājās klusumā?

Dzejas lasīšana balsī vienmēr ir interpretācija. Lai gan, lasot klusu pie sevis, tu arī interpretē, tikai citādi – uzslāņo kaut kādas savas intonācijas. Es cenšos maksimāli neitralizēt lasījumu, lai tas nebūtu aktierisks, mēģinu neizcelt īpašas vietas.

Diez vai no tā var izvairīties?

Cik varu, tik mēģinu.

"Izklausās pēc anekdotes: cik latviešu dzejnieku vajadzīgs, lai atdzejotu vienu Semjona Haņina dzejas izlasi? Kā rāda šī grāmata, pietiek ar trīspadsmit," ievadā joko redaktors Kārlis Vērdiņš. Daļa no šiem dzejniekiem atklāšanā lasīja jūsu dzejoļus. Izskatījās, ka viņi visi jūs mīl, ka esat kā magnēts, kas pulcina ap sevi latviešu literātus.

Nedomāju, ka esmu magnēts, bet es arī viņus visus mīlu. Cenšos sekot līdzi tam, kas uzrakstīts. Daudzus cenšos atdzejot. Tos, kuru dzeja man ir pa spēkam. Ir arī tādi tik ļoti valodā iebūvēti teksti, kuri nepadodas.

Daudz spriests par to, kas īsti ir atdzeja. Cik daudz tajā saglabājas autora oriģinālā intonācija, un cik lielā mērā tas ir jauns patstāvīgs dzejolis?

Tas ir paralēlais teksts. Ir kāds ļoti neparasts fenomens. No vienas puses, ir pareizi drukāt dzejoļa oriģinālu līdzās ar tulkojumu. No otras puses, lasītājs sāk salīdzināt konkrētas vietas, kuras, protams, var atšķirties. Tām ir jāatšķiras, jo vārdi tiek būvēti citādi. Būtu jāvērtē viss teksts kopumā, nevis izraujot atsevišķas vietas. Kā es saprotu, ir padarīts liels darbs, lai panāktu latviešu valodā nepieciešamos citus kontekstus.

Daži recenzenti uzskata, ka atdzejojumos pazūd jūsu dzejas plūdums. Vai piekrītat šādam apgalvojumam?

Tas laikam ir pats sarežģītākais – kā saglabāt šo plūdumu, kuru neizdodas līdz galam saglabāt. Grāmatiņas redaktors Kārlis Vērdiņš uzskata, ka šīs pretenzijas nav pamatotas.

Redaktors ievadā jūs raksturo kā dzejnieku, kurš "mērķtiecīgi strādā ar valodu". Pati dzeja, manuprāt, to neatklāj. Varētu būt gan mērķtiecīgs darbs, gan spontāns apziņas plūsmas izvirdums.

Ļoti reti gadās, ka no manis kas izverd. Biežāk tas ir ilgstošs process. Var salīdzināt ar lēmumu pieņemšanu. Dažus mēs ļoti ilgi un rūpīgi apdomājam, citus – pieņemam spontāni. Tomēr spontānas lietas tikai izskatās tādas, arī tās ir kādu pārdomu rezultāts.

Lasot jūsu dzeju, ir sajūta, it kā zem kājām būtu plūstošās smiltis. Nevar ieraudzīt centru vai kodolu. Tajā pašā laikā ir sajūta, ka ir pateikts kaut kas ļoti būtisks. Vairāki recenzenti runā par retināta gaisa sajūtu, kas reizē ir suģestējoši, bet nav nemaz ilgi izturams.

Man pašam savu tekstu interpretēt ir ļoti grūti. Varu tikai piekrist, ka droši vien tas viss tur ir. Godīgi sakot, esmu ļoti pateicīgs, ka ar to nodarbojas kritiķi.

Ja es mēģināšu interpretēt, apjukšu un sapīšos.

Saprotu. Un tomēr. Sākot rakstīt, jums taču noteikti ir kāds konkrēts priekšstats, kādu gribētu redzēt savu dzejoli, un paškritiski redzat, ka tas nav tas!

Tas gandrīz nekad nav tas. Un tas ir normāli, ka nav tas. Bet katram dzejolim ir cits konkrētais priekšstats.

Tartu Universitātē esat studējis krievu valodu un literatūru. Vai atceraties brīdi, kad sapratāt, ka nebūsit zinātnieks, Lotmana skolas pēctecis, jo jums tuvāka ir dzejas stihija?

Tartu mācīties, protams, bija ļoti forši. Bet tas, kā akadēmiskajā dzīvē viss iekārtots, kā cilvēki cīnās par vietām un karjeru… Šāda sistēma ar sacenšanos mani skumdināja. Tad es pārgāju brīvā mākslinieka statusā, taču izveidoju pētījumu Latviešu krievu dzeja (2011, Neputns) – dažādu latviešu dzejnieku krieviski sarakstītie dzejoļi. Man intriģējoša likās ideja, ka valoda nepieder. Piemēram, valstij. Protot valodu, tajā var radīt ikviens. Tie bija ļoti interesanti teksti. Divus gadus nosēdēju arhīvos, atradu ļoti daudz nepublicētu dzejoļu. Tā ir gan latviešu, gan krievu literatūras daļa, kas galīgi nebija zināma. Uzskatu, ka ar to esmu atdevis parādu universitātei.

Jūsu dzejas "dekorācijas" nepārprotami ir Rīga. Tur ir Botāniskais dārzs, Vērmanes dārza lauvas, operas fasāde, kāpņu telpas, trolejbusa stieņi un Matīsa tirgus… Bet vai tā tiešām ir Rīga?

Protams, kaut kādā ziņā Rīga tur ir. Bet ir arī citas pilsētas, arī iztēlotas.

Vai jums patīk Rīga?

Jā, Rīga man ļoti patīk. Piemēram, tās mērogs piestāv cilvēkam, bet patiesībā tā ir liela. Par to nesen ir rakstījis arī rakstnieks Andrejs Ļevkins. Ja dodas pastaigāties no viena gala līdz otram, piemēram, no Bolderājas līdz Juglai, tā ir diezgan liela. Mani vispār iepriecina Rīgas atmosfēra.

Vai intelektuālu kairinājumu un mākslas iespaidu pietiek? Nevilina metropoles?

Protams, ir derīgi uz pāris dienām parādīties Londonā vai uz nedēļu Ņujorkā, vai Maskavā un kaut ko smelties. Skaidrs, ka tur notiek vairāk visādu notikumu un pasākumu. Bet es neteiktu, ka man Rīgā kaut kā pietrūktu. Par septembri es vispār nerunāšu. Skaidrs, ka septembrī neviens nepaspēj ne uz ko. Katrs rada savu. Acīmredzami daudz par daudz. Arī bez visa septembra es nepagūstu Rīgā apskatīties visu, ko gribētu, – teātris, izstādes, lasījumi, muzikālie notikumi. Mums ir diezgan piesātināta kultūras dzīve. Man liekas, ja tu dzīvo Ņujorkā vai Londonā, nemaz neieplāno apmeklēt tik daudz pasākumu, jo tev vajadzētu braukt stundu vai divas līdz kādam teātrim vai galerijai. Šādā ziņā Rīgā ir pat vieglāk.

Vērtējot apgādā Ugly Duckling Presse izdoto Orbītas dzejas izlasi Hit Parade, recenzents Džeimss Jērijs secina, ka visu autoru dzejai raksturīgs neapšaubāms krievu dzejas zīmogs. Vai piekrītat? Daudz esat ietekmējies no krievu dzejas?

Ja tu raksti kādā valodā, gribot negribot tu esi tajā pašā laukā. Bet tikpat spēcīgi Orbītas dzeja atrodas arī latviešu dzejas ietekmes laukā. Tas ir robežvariants. Orbīta bieži iet robežceļus. Starp literatūru un mūziku, literatūru un vizuālo mākslu. Protams, tas ir kā sēdēt uz diviem krēsliem. Tajā ir zināms nervs. Pastāv risks nokrist no šiem krēsliem, starp tiem. Protams, ir visādi "mīnusi". Krievu dzejā Orbīta ir margināla parādība tīri ģeogrāfiski. Taču krievu dzeja pēdējos gados ir ļoti izplatījusies visā pasaulē. Tas bija piefiksēts antoloģijā Atbrīvotais Uliss, kurā tika publicēti autori, kas raksta krievu valodā, sākot no Brodska, beidzot, piemēram, ar mums, visur – no Jaunzēlandes līdz Somijai. No otras puses – valodas dēļ Orbīta atrodas arī latviešu dzejas nomalē. Man personīgi pret marginalitāti nekas nav. Ja uz to skatās maksimālistiski un ideālistiski, dzeja, tāpat kā māksla vai mūzika, ir internacionāla.

Intervijā ar Jeļenu Glazovu (puctummagazine. lv, 12.09.2017.) uz jautājumu, kādas grāmatas stāv uz jūsu naktsgaldiņa, minat, ka līdzās daudzām dažnedažādām grāmatām tur stāv arī desmit itāļu dzejas grāmatiņu. Protat itāļu valodu?

Mācos un mācīšanās procesā jau šo to esmu varējis pārtulkot.

Kuras valodas jūs vēl protat vai gribētu prast?

Neesmu nekāds superapdāvinātais valodu apguvē. Visas tās, ko universitātē mācīja, – kādreiz mācījos arī serbu-horvātu un igauņu, neko no tā vairs neatceros. Studēju arī latīņu un sengrieķu valodu. Ja vajag, ar vārdnīcu varu kaut ko pasākt. Esmu atdzejojis kādreiz kaut ko no maķedoniešu valodas, no angļu valodas – mūsdienu amerikāņu dzejnieka Jūdžina Ostaševska krājumu.

Uldis Bērziņš nesanāks, bet tik un tā cienījami.

Nē, nē, man nepavisam nav tāds līmenis. Man valodas nekad nav padevušās viegli.

Jums ir brīnišķīga rindiņa: "Es bojāšos kā pārtika, pat sliktāk – kā literatūra." Lai arī tas ir dzejas tēls, tomēr gribas pārjautāt – kā, jūsuprāt, literatūra bojājas?

Godīgi sakot, man liekas, ka mēs nevaram teikt, ka vislabākais ir jau uzrakstīts, tāpēc ka mēs nezinām, kas vēl tiks uzrakstīts. Var uz to skatīties arī tā, ka viss labākais vēl priekšā.

Es agrāk domāju, ka Semjons Haņins un Aleksandrs Zapoļs ir…

Kas tas tāds? …

vismaz trīs cilvēki. Tagad šie vārdi ir saplūduši vienā konkrētā cilvēkā. Kas jums ir Semjons Haņins – pseidonīms, maska, paralēlā literārā identitāte?

Nepazīstu tādu Zapoļu. Iekavās varu pačukstēt, ka tas ir klasisks gadījums – kā doktors Džekils un misters Haids. To es jums kā doktors teicu. Neesmu doktors, protams, bet lai tas paliek vēl lielākās iekavās. Varbūt tas trešais ir doktors?

Ja Zapoļu negribat pazīt, būs vien jāturpina sarunāties tikai ar vienu no jums – Haņinu. Vai iespējams melanholisku, smeldzīgu dzeju rakstīt līksmā noskaņojumā?

Es domāju, kas dzejas rakstīšana ir patīkams stāvoklis, pat ja ir skumji. Skumjas arī mēdz būt saldas.

Jūs ar domubiedriem 1999. gadā izveidojāt savam laikam avangardisku dzejnieku un mākslinieku apvienību Orbīta (tekstgrupa, izdevniecība). Kā gandrīz 20 gadu laikā, jūsuprāt, ir mainījusies eksperimenta būtība? Mākslu saplūsme šodienas mākslā ir kļuvusi pašsaprotama.

Jā, kādreiz mūs interesēja mākslu saplūsme. Tagad tā ir kļuvusi par kopīgu lietu, un tas ir normāli. Nedomāju, ka Orbītai tā bija saplūsme saplūsmes dēļ.

Teikt par tādiem darbiem kā Divi soneti no Laputas, Radiosiena, Actual Spacescape, Shēma A. Shēma B., Čiekurkalna poēma, pirātisks radio Marx FM vai performance FM Slow Show, ka tā ir mākslu saplūsme, nozīmē nepateikt neko. Mehānismi katru reizi ir citi. Viens pats un arī kopā ar dažādiem māksliniekiem esmu taisījis instalācijas Dz-ej, Izlaistas detaļas, Rimčikā, trīs darbus no sērijas Telpa uz laiku jeb Laiku topoloģija: Stūri top par centriem, Rīgas stūru karte un Mikrorajonu kastu dzeja, man bija arī performance Vienas sejas teātris. Tagad taisu projektu Poe3D – katrs, kurš grib, jau var rakstīt trīsdimensionālu dzeju interneta vietnē poetry3d.herokuapp.com, un ir iespēja to pēc tam izdrukāt ar 3D printeri. Māksla dažreiz ir eksperiments, kuram nav zināms ne tikai rezultāts, bet arī paši radīšanas apstākļi. Kad tu nezini, vai tev rokās ir baltas peles vai muša.

Jaunībā izveidotas domubiedru grupas pieaugot nereti pašķiras un piedzīvo krīzes. Cilvēku attīstības ceļš taču ir ļoti individuāls. Vai ir iespējams četriem dažādiem cilvēkiem 19 gadu garumā būt uz viena viļņa? Latvijā tipiskākais ir Prāta vētras gadījums.

Vispirms vajadzētu pateikt, ka neesam uz viena viļņa, katrs raksta kaut ko savu, kas ļoti atšķiras, taisa savus projektus. Bet ir lietas, kuras mums ir interesanti darīt kopā. Atšķirībā no muzikālas grupas, kura kopā regulāri mēģina, mēs netiekamies tik daudz, varam distancēti kaut ko apspriest pa e-pastu. Tagad gan ir arī iespēja, ka mūziķi no dažādiem planētas punktiem, izmantojot internetu, var kopā radīt. Internets ir viena no lietām, kas ir ietekmējusi mūsu sadarbības ilglaicību.

Vai Orbītai ir pievienojušies arī jaunākas paaudzes dzejnieki un mākslinieki? Kodols ir palicis nemainīgs?

Orbītas sastāvs ir mainījies. Tajā vairs nav Žorža Uaļļika. Iekšējā saite ar viņu nav pazaudēta, bet mūsu priekšnesumos viņš vairs nepiedalās. Orbīta vienmēr ir sadarbojusies ar jaunās paaudzes, vecās paaudzes un vidējās paaudzes dzejniekiem, māksliniekiem un mūziķiem. Orbītas izpausmes notiek plašā laukā, un tas vienmēr kā negaidīta mijiedarbība ir pārsteidzoši. (Orbītā vēl darbojas Sergejs Timofejevs, Arturs Punte, Vladimirs Svetlovs – red.)

Esmu dzirdējusi, ka ir iecere veidot grāmatu par Orbītu. Tas droši vien liek paskatīties uz sevi no malas. Kā jums šķiet, vai un kā Orbīta ir ietekmējusi Latvijas mākslas procesu?

Uh! Man ir sarežģīti skatīties no malas. Sanāk, ka tev jāaizlido kosmosā un jāpaskatās no turienes.

Saprotu. Tomēr gleznotāji arī glezno pašportretus.

Bet viņi nenovērtē savu nozīmi pasaules mērogā. Grāmata ir, to ir sarakstījušas Ilva Skulte un Aiga Dzalbe. Patīkami ir atkal atgriezties pie izdevniecības Neputns. Iespējams, šī grāmata drīz iznāks. Man liekas, ka ir neiespējami paskatīties no malas. Varbūt mums šķiet, ka esam kaut ko mainījuši, bet patiesībā neesam. Es nezinu. Šodien Orbītai bija tikšanās ar britu žurnālistiem. Viens no viņiem teica – you are very famous*. Jūs tātad jau visu par mums zināt, un mums nevajag neko stāstīt? Nē, neko nezinām, bet zinām, ka esat slaveni. Ko tad nozīmē famous? Ja kādam šķiet, ka esam kaut ko mainījuši, droši vien tas ir labi.

Mūsu ceļi jau reiz ir krustojušies apmēram pirms divdesmit gadiem. Kad strādāju Rīgas Kino muzejā, tur mēdza iegriezties kāds "dīvainis", kurš ņēma skatīties kaudzēm filmu. Tolaik vēl VHS formātā. Vai atceraties, kāpēc gribējāt tā piesātināties ar filmām un kādu nospiedumu tās ir atstājušas?

Jā, es tiešām biju sinefils. Atceros, ka uz Arsenālu gāju no pirmā seansa līdz pēdējam. Tā bija nedēļa tumsā. Jūs arī?

Jā, līdzīgi.

Kādā plauktiņā tās filmas gan jau manī guļ. Protams, daudzas no tām es neatceros, bet tēli, krāsas, noskaņas manī ir palikušas. Tolaik es pats biju uzņēmis divas īsfilmas uz 16 mm filmas, abas parādīja Kristapa Tapā. Pats montēju uz montāžas galda. Vienu filmu sauca Cinefobia, tāds mocumentary par cilvēkiem, kuri baidās no tā, ka viņus filmē. Atceros, ka bija aina, kurā meitenei kinokadra sienas nāk virsū, draudot saspiest. Kino pieredze man bija svarīga arī tad, kad gatavoju savu fotoizstādi M kā Mācība galerijā Karuselis. Kino valoda mani vienmēr ir ļoti interesējusi. Patiesībā – joprojām, vienīgi nav vairs laika skatīties tik daudz kā Arsenāla laikā.

Tas bija kaut kas!

Jā, es uzskatu, ka Arsenāls lielā mērā ir veidojis mūsu paaudzi. 

 

*Rinda no Semjona Haņina dzejoļa

*Jūs esat slaveni (no angļu valodas)


Vairāk par Dienas gada balvu kultūrā - Diena.lv/DGBK.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 496

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Metrs – izcili(1)

Nesen piedalījos viedokļu apmaiņā par kādu balvu, ko vajadzētu piešķirt. Nebija runa par konkrētu cilvēku, drīzāk par tā saukto nozari, kurā kādu personu vai darbu vajadzētu īpaši izcelt, lai tādā v...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja