Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Intervija ar dzejnieku Uldi Bērziņu. Alpīnists valodas līdzenumā

Uldis Bērziņš uzrakstījis no iepriekšējām atšķirīgu dzejoļu grāmatu Idilles. 14. septembrī viņš piedalīsies Dzejas dienu galvenajā pasākumā – klasiķu dzejas vakarā

Man ir tas gods būt klasiķu laikabiedram – Uldi Bērziņu (1944), vienu no četriem dzejniekiem, kuri uzstāsies Dzejas dienu galvenajā pasākumā, klasiķu dzejas vakarā, 14. septembrī centrā Koka Rīga, atceros vēl jaunā dzejnieka statusā, tātad pirms 35 gadu vecuma un pirms viņa pirmās grāmatas iznākšanas. Tiesa, Ulža nonākšana klasiķa statusā jau tad bija tikai laika jautājums, Rakstnieku savienībā viņš tika uzņemts 1974. gadā bez savas publicētas grāmatiņas, tikai ar atdzejojumiem, lai gan parastais uzņemšanas kritērijs bija divi izdoti dzejoļu krājumi.

"Ulda Bērziņa Piemineklis... "atklāsies" lēnām un ne uzreiz katram..." gluži kā labu viskiju viņa pirmo, 1980. gadā iznākušo grāmatu priekšvārdā sāk raksturot Ojārs Vācietis, protams, paturēdams prātā tos ideoloģiskos nosacījumus, kuru dēļ Pieminekli kazai nebija iespējams izdot veselus desmit gadus, lai gan Bērziņa gadījumā komunistu vietvalži nespēja sagremot arī viņa dzejas pilnīgi oriģinālo stilu. Tajā pašā gadā – 1980. gada 25. jūlijā – krājuma recenzijā Knuts Skujenieks rakstīja, ka no visiem mūsdienu autoriem visvairāk kopīga Uldim Bērziņam ir ar Ojāru Vācieti – ieinteresētībā un atbildības mērā: "Tikai katrs no viņiem uz mērķi iet pa gluži pretējiem ceļiem. Ja Vācietis emocionālu improvizāciju izaudzē līdz problēmai, tad Bērziņš ilgi nēsāto problēmu noved līdz atbrīvotai, bezmaz improvizētai izteiksmei, tā panākdams lielu ticamības un klātbūtnes efektu."

Šodien Bērziņam ir jau vairāk nekā 20 grāmatu, ieskaitot jaunāko – apgāda Neputns tikko izdoto dzejas krājumu Idilles. Tas esot savādāks nekā iepriekšējie, saka Bērziņš.

 

Kāpēc relīzē, kas par tavu jauno grāmatu Idilles tiek sūtīta medijiem, tu tiec citēts sakām arī tā: ka tik tā grāmata nesanāk jau pēdējā?

Tāpēc, ka kāda grāmata katram var izrādīties pēdējā. Igauņu rakstnieks Vahre ir uzrakstījis grāmatu par igauņiem: "Pēc ilgas un darbīgas dzīves igaunis nomirst." Nekad nevar zināt. Ja kolēģis Pēters Brūveris nebūtu nomiris, viņam tagad būtu vēl divas grāmatas klāt.

Tajā brīdī, kad to teicu, man vēl varēja ienākt prātā arī tas, ka šī grāmatiņa atšķiras no iepriekšējām. Agrāk kādu laiku man ir licies, ka es it kā nāku ar savu projektu – ieraudzīt kādas iespējas valodā, ka dieviņš ir radījis latviešu valodu un es, izmantodams viņa daiļradi, uz tās improvizēju tālāk savā žanrā. Kā turki smejas: ja kāds ir lielīgs un plātīgs, par viņu saka: "Tos mazos kalnus es radīju." Šajā grāmatā ir citādi, te nav jaunu tēmu, jo es nenāku ar jaunu agresīvu ieceri cirkus arēnā, bet turpinu to, kas varēja būt arī kādā citā grāmatiņā.

Man bija saruna ar gudro kolēģi Jāni Rokpelni, viņš teica: "Izmēģini to, ko neesi mēģinājis, un palūdz to, kura gaumei tu uzticies, būt tev par redaktoru." Man redaktors ir Kārlis Vērdiņš. Paklausīju Jāņa padomam, sazvanījos ar Vērdiņu, un viņš teica: jā, tas nav nekas grūts, viņš apmēram redzot, kas man der, kas neder. Par dažu labu dzejoli viņš teica: "Es viņam neredzu šajā grāmatā vietu.»" Kad tu tāds kungs, tad es pakļaujos un metu laukā. Bet, Kārli, vai grāmata nebūs par plānu? "Kur tu izlasīji, ka grāmatai jābūt biezai? Ja grāmata ir bieza, katrs dzejolis attiecīgi tiek saplacināts līdz petitam."

Vai Vērdiņš tev ieteica arī dzejoļu secību grāmatā?

Jā, bet vadoties no iepriekšējām grāmatām. Man šur tur krājumos ir tā bijis, ka divi laika cikli sasummējas kopā. Viens ir vēsturiskais – vecie laiki, jaunie laiki, nākotne, otrs – gadskārtu: ziema, pavasaris, vasara, rudens, ziema. Vērdiņš šajā krājumā arī tā salika, es būtu licis tāpat. Katrā ziņā sajūta man ir laba, redaktors atbildīgs, lasītāju tribūns, pārstāv kolektīvo adresātu.

Ko tev pašam nozīmē grāmatas formāts? Tu raksti dzejoļus vai grāmatu? Pie grāmatas kompozīcijas piedomā?

Redzi, zemapziņā tas ir noticis – saliec "pavasaris, vasara, rudens", "rīts, pusdiena, vakars", "brīvā Latvija, okupācija, brīvā Latvija" – tā ir tā kompozīcija. Jā, diezgan primitīva. Iecerēt un rakstīt krājumu – esmu ar lielu interesi un skaudību klausījies, ja kāds tā saka. Man pašam tā nav bijis. Nē, viens gadījums bija, bet pēc ārējas pazīmes, kad iedomājos taisīt dzejas avīzi, dabūjis rokā 30. gadu beigās izdotu marīnistikas antoloģiju. Tad tiešām sacerēju dzejolīšus par jūru.

Cik tu pats sev esi redaktors?

Diezgan daudz ķimerējos un pārtaisu. Tas impulss, kurš padara to nodarbošanos interesantu tajā reizē, nav obligāti sižetiski vai filozofiski noslēgts. Sakarības starp vārdiem un skaņām pastāv, bet vai tas būs par politiku vai dabas ainām, vai erotiskām tēmām – to sākumā var arī nezināt. Tā droši vien ir daudziem, ka rodas šie ķieģelīši, kuri ir realitāte, – Dievs tā ir radījis valodu, šie vārdi prasās kopā, graužas, ēdas, mīlējas, bet, kurai tēmai tie tiks uzspiesti vai pārdoti, vēl nav zināms.

Vai esmu sev redaktors? Droši vien. Man ir vēl no armijas un skolas laikiem aprakstītas un švīkātas lapas, visādi mēģinājumi, kur ir bijis patīkami ņemties ar vārdiem. Var gadīties, ka nāk cits impulss, cita emocija, kura saka: ņem šito, aizmirsti, par ko tur iepriekš bija, šo materiālu dod man, sliesim augšā būceni.

Vai tu vienmēr skaidri zini, kad dzejolis ir gatavs?

Nē. Ir bijis tā, ka kāds variants it kā ir bijis gatavs, bet pēc tam to pārtaisu un pirmo variantu nelieku lietā.

Kad tu lasi savus dzejoļus publikai, tev ir vienalga, vai lasi vecus vai jaunus pantus?

Nav vienalga, jaunus labāk. Vecs dzejolis – tā cilvēka taču vairs nav. Neesmu profesionāls interpretētājs, kurš var nospēlēt sevi pirms divdesmit gadiem. Beigts, pagalam, nonīcis. Neīstuma sajūta, tādu tagad skaitot.

Tātad ideālajā variantā katru dzejoli publikai vajadzētu nolasīt tikai vienreiz?

Nē. Pilns noskaitījums var sastāvēt gan no vienas, gan no desmit, gan no tūkstoš reizēm, tā ir viena interpretācija. Bet, ja tu to ņem pēc desmit gadiem, tad tā ir atsauksme uz to laiku. Tikpat kā ja es lasītu kolēģa dzejoli, tikai tas kolēģis ir es iepriekšējais.

Cik tālu esi ticis ar savu pēdējo atdzejas darbu – spāņu varoņeposu Teiksma par manu Sidu?

Vēl man ir kādas 700 rindas, bet tagad ņemos no rīta līdz vakaram. Līdz gada beigām grāmata ir jāizdod. Pēc tam jātaisa Sida laikabiedrs, draugs un ienaidnieks, Spānijas arābu dzejnieks, pēdējais Seviljas emīrs al Mutammids – dekadents, erotisks un filozofisks dzejnieks. Viņi ir kā pāris, kā apliecinājums, ka Rietumi ir Austrumi un Austrumi ir Rietumi un nemūžam tos nevarēs šķirt, nevis kā Kiplings saka, ka tie nekad viens otru nesapratīs. Islāms patiesībā ir Rietumu kultūras zieds.

Pie darba par Sidu man ļoti palīdz un patīk amerikāņu interneta resurss, kurā varu redzēt, kāds izskatās vienīgais palikušais rokraksts ar visām kļūdām un strīpojumiem, un dzirdēt imitētu XII gadsimta izrunu. Skatos līdzi vecajiem burtiņiem un pamazām pierodu. Iznāk, ka tulkoju no rokraksta.

Tātad tie ir XII gadsimta notikumi.

XI gadsimta. Pirmie žonglieri tos apdzied XII gadsimtā. Rokraksts ir saglabājies no XIV gadsimta – tekstā pašā apakšā XIV gadsimta izpildītājs, kas ne vairs "rada" un improvizē, bet skandē no grāmatas, uzšņāpis, ka "romance nolasīta, sametiet nu priekš vīna…" XII gadsimtā nemaz tāda vārda "romance" vēl nebija.

Vai vari iztēloties, kā izklausījās latviešu valoda XII gadsimtā?

Nebija tad vēl latviešu valodas. Bija izloksnes, kuras ļoti stipri atšķīrās. Tātad kādreiz bija viena pirmvaloda, un tad tā sadalījās? Bija, bet ne latviešu. Tā bija indoeiropiešu pirmvaloda, kas vēlāk sadalījās daudzās sīkās valodās – no divām vēlāk izveidojās leišu mēle, no kādām trim līdz sešām – latviešu. (Uldim zvana par Franka Gordona 90 gadu jubileju.) Kur tas būs? Krodziņā Radi un draugi, kuru igauņi sauc Rati un trauki...

Tātad XII gadsimtā tu Sidu nemaz latviski nevarētu atdzejot.

Jā, būtu jāatdzejo kuršu, sēļu vai citā valodā – kur es būtu trāpījies. Piemēram, pie Neretas sēļos. Tur ir augšzemnieku dialekta sēļu izloksne, kura man esot. Kad pēc videnes aizgāju uz filologiem, man konstatēja, ka es runāju ar kāpjošo intonāciju.

No kurienes tev, rīdziniekam, tā intonācija?

Vecmāmiņa no turienes. Pagasts cits, bet tuvu pie Neretas. Pārnāca uz Rīgu XX gadsimta sākumā.

Bet no kurienes tavam dēlam Ansim nāk interese par latgalisko?

Ansis meklēja identitāti. Un izdomāja, ka būs latgalietis? Jā. Ansis sāka dziedāt un spēlēt folkloras ansamblī. Viņu interesē nianses, viņš ieinteresējās par latviešu mūzikas un izlokšņu niansēm. Zinādams vēsturi, ka Latgale pati pieteicās ar zināmiem noteikumiem iekļauties par trešo zvaigzni jaunajā valstī, bet tas netika īstenots dzīvē, viņi tika faktiski piešņākti...

Kurā punktā latgalieši tika piešņākti?

Viņiem netika dota valodas autonomija. Maza daļa latgaliešu gribēja savu atsevišķu valsti, otri gribēja autonomiju, trešie sacīja: "Mēs visi esam vienādi, nav ko uzsvērt atšķirības." Tie, kas Rīgā valdīja, tie, protams, izjuta zināmu skepsi pret jebkuru vietējo savdabību – pret līviem, pret čangaļiem: "Jau tā mūsu maz. Ja līvus mums nokrāps estiņi ar somiem un latgalieši paputēs, kas tad paliks no Latvijas?" Vārdu sakot, tas, ko latgalieši gribēja, viņiem tika liegts... Un tik ļoti jau viņi nemaz negribēja.

"Demokrātiskajā posmā" padomju Krievijā līdz 30. gadu sākumam tika veicinātas visas dabiskās izpausmes, ja vien tām nebija reliģiska pamata. Tur plauka latgaļu skolas, bija ieraksts pasē "latgaļec". Vācieši arī manīja, ka kaut kādu iemeslu dēļ nav pamata apspiest latgaļus, un deva viņiem iespējas nodrukāt to, kas stāvēja nenodrukāts vienotības laikos. Ansis juta, ka nav atrisinātas attiecības starp čiuļiem un čangaļiem, un gribēja tās reformēt uz taisnīgākiem pamatiem. Tāpēc viņš iemācījās izloksni, turpina strādāt pie vārdnīcas, pie gramatikas un ar saviem bērniem runā tikai čangaliski.

Kā tu risinātu sadzīvošanas jautājumu?

Pēc iespējas plašāk kopt jebkuru vietējo identitāti. Saeimā runāt arī latgaliski un lībiski? Par to jāvienojas. Tā nav tik briesmīgi principiāla padarīšana. Nacionālajai valodai, tās izdzīvošanai un veselīgai barotnei ir no svara, lai būtu dialektālais fons, uz kura tā funkcionē kā rakstu un literārā valoda, kā galma, kā kancelejas valoda. Ja šā nepieciešamā dialektālā fona, no kura baroties, nav, tad ar pliku pakaļu esam uz ledutiņa.

Rīgā?

Jebkurā vietā. Kad izzūd dialekti, izloksnes, tad izloksnes līmenī nonāk mūsu vienīgā valoda, tad tai nekā nav apakšā.

Bet Izraēlā taču atjaunoja faktiski mirušu valodu.

Tā bija apmēram tādā stāvoklī kā latīņu valoda, rabīni savā starpā varēja sarunāties, bet labāk par teoloģiskiem jautājumiem nekā funkcionālajām zinībām, jo trūka terminoloģijas.

Kā tad ivritu atjaunoja? Ar gribasspēku?

Jā, ar bagātnieku naudu un filologu entuziasmu. Vienam no valodas atjaunotājiem lieliskākā diena mūžā bija tā, kad viņš Palestīnā bija stāvējis rindā pēc ūdens, tur atkūlies viens, kurš runājis ebreju valodā, un tas izrādījies analfabēts. Tātad valoda ir atdzīvojusies, jo tajā runā ne tikai rabīni, kuri to iemācījušies no Bībeles!

Vai ivritā ir izloksnes?

Izlokšņu nav, bet ir nacionālie varianti, jo katrs nāk ar savu izrunas bāzi. Aškenaziem – Vāczemes žīdiem – bija sava izloksne, uzsvars pārsvarā uz pirmo balsienu, sefardiem – Spānijas žīdiem – savukārt uz pēdējo balsienu vairāk. Kad lasīja Bībeli, to darīja sefardu izloksnē arī aškenazi, bet dzeju viņi rakstīja ar uzsvariem uz pirmā balsiena un sillabotonikā.

Bet, ja faktiski mirušu valodu var atdzīvināt, varbūt mums par mūsu valodas situāciju nav tik ļoti jāsatraucas?

Mums ir cita situācija – mūsu nav desmit miljonu, un mums nav Bībeles. Mums ir tautasdziesmas, nezinu, vai tās ir tik stipras. Rabināta mums nav. Ir jāuztraucas, bet ne pārāk. Izloksnes stiprināt ir veselīgi valodai. Vāczemē pat to ir izpratuši, tur jau gadus desmit aicina uz skolu vecvecmāmiņas, skolotājs prasa viņām vārdus un lūdz stāstīt nostāstus, mācīt bērniem dziesmiņas vietējā izloksnē. Tur vietējā izloksne ir kā mācību priekšmets. Tāpat arī mums vajadzētu, ka skolotājam pieliek pie algas krietnu summiņu, ja viņš reizi nedēļā var vietējo izloksni smuki un interesanti mācīt bērniem, sasaukt vietējās omītes. Tas būtu arī lepnums par savu pagastu: "Pie mums to sauc tā un tā."

Vai ir iespējams līdzvērtīgi atdzejot no citas valodas?

Protams, nav iespējams, bet censties vajag, un tad, ja tavā valodā kaut kā nav, aizvietot to ar kaut ko citu.

Varbūt šī neiespējamība atdzejotājam – tieši otrādi – paver lielāku brīvību?

Atdzejotāja brīvība vienmēr ir mazāka nekā oriģināla autora brīvība.

Atdzejotājs var pakāpties uz tā, ko jau paveicis autors.

Bet es nedrīkstu, piemēram, ļoti labas latviešu valodas asonanses dēļ ņemt citu vārdu, jo tad tēli aiziet pa citu ceļu. Žonglieris pats to drīkstētu, un tā viņš arī dara – kas ienāk prātā, to liek iekšā. Bet es nedrīkstu. Ļoti ierobežoti es tā daru, bet ar kaunu – pēc tam man ir slikta sirdsapziņa, gribas pārtaisīt. Zināmu nianšu robežās, kur iedomājos, ka es varētu motivēt, ka tas ir apmēram tas pats, sev to piedodu. Bet ko teiks Dens Dimiņš? Ceru, ka viņš man šur un tur ieviesīs kārtību, jo tā tomēr nedrīkst.

Ieviesīs, ja pamanīs.

Protams, pamanīs. Tātad tev, atdzejotājam, reizēm nākas kaut ko skaistu upurēt precizitātes labad. Jā, iespēju, ko tajā situācijā būtu izmantojis žonglieris, es nedrīkstu izmantot.

Vai nav bijis tā, ka šādas nedrīkstēšanas dēļ tu no atdzejošanas pārej uz dzejošanu un to, ko nedrīkstēji likt atdzejojumā, ieliec savā dzejolī?

Īsti neatceros. Varbūt tas kaut kur iesēžas un pēc tam izlien laukā: "Šito mēs zagsim, tikai vajag pagaidīt, kad visi aizies..." Noteikti. Jo kaut kādā mērā ņemšanās ar atbilstības meklējumiem atstāj pēdas, izveido saistības un sakarības, kas ir pieejamas iekšējam cilvēkam, zemapziņai, un tas izlien kādā dzejolī, kas var būt pavisam par citu tēmu. Atceros, ka esmu pie tādām domām nācis: "Šitas man lien laukā no turienes un turienes..."

Dzejoļi tev lien paši laukā? Vai tu citreiz sēdies pie rakstāmgalda tikai ar domu, ka vajadzētu kaut ko uzrakstīt?

Dažreiz ir tā, ka sapnī kaut ko redz un tad sapni it kā atstāsta – un novilto. Jo ar sapņiem ir tā, ka jau mošanās brīdī tos pārrežisē, racionalizējot sapnis top citāds. Ja tur ir interesanta psiholoģiska situācija, pašu sapņa klimatu visbiežāk nevar atdarināt, nav tādu spēju ar vārdiem izteikt to, ko sapnī sajūt. Bet ir kaut kas plašāks, racionālāks, garlaicīgāks, tāda čaula apkārt, ko gribas atveidot, atstāstīt to sapni, bet jau ar citiem līdzekļiem. Tas ir tas, par ko tu saki "sēdies un raksti", – gribas rakstīt, žēl pazaudēt, vārdos ielikts, tas būs vieglāk saglabājams, varēs atsaukt to sajūtu, kas tam sapnim bija raksturīga, lai gan jau pārveidotu. Patiesībā jau atceras tikai sapņa apstrādāto variantu, un aiz tā tikai jūt, cik tas bija spēcīgi un bailīgi, ko tajā brīdī miegā jutu un uztvēru kā vienīgo īstenību.

Tavi sapņi ir skaistāki par taviem dzejoļiem?

Nezinu par to skaistumu. Tā ir cita lieta. Laika gaitā, kļūstot vecākam un glupākam, sapņi aizmirstas. Tagad lielāko daļu sapņu aizmirstu. Kādreiz atcerējos, tad sapņi sērijās nāca atpakaļ par to pašu tēmu, un citreiz vienā sapnī atcerējos visu sēriju un varēju pat ieslēgt tos resursus, kas tur bija. Tagad kādu laiku tā nav bijis.

Vai tavā mūžā ir bijuši kādi sapņi, kurus atceries kā īpašus?

Atceros arī bērnības sapņus, kuros kaut kas nejauks vai jauks ir bijis, kur no raganām baidījos vai lidoju pa gaisu. Ir arī tā, ka no sapņa sapnī pāriet un vienā sapnī atceras iepriekšējos, atceras adreses, pie kādiem skuķiem iepriekšējos sapņos ir gājis, – drāz uz turieni, pa trepēm augšā, un zini, cikreiz ir jāzvana! Un sapnī saņem pārmetumus no tās iepriekšējā sapņa meitenes, kur tik ilgi biji palicis. Un arī apzinies, ka tas ir sapnis un to drusku var vadīt.

Tagad tu vēl sapņus redzi bieži?

Redzu, tikai vairāk aizmirstu. Nevaru pateikt, ko šonakt sapņoju, lai gan vairākreiz modos un katru reizi iepriekš bija bijis kāds sapnis. Parasti gan tas ir kaut kas diezgan banāls, un, ja ir dramatisks, tad parastais nemiers un bailes, ka nevar paspēt uz lidmašīnu, uz vilcienu, nevar atrast metro staciju...

Tātad tev ir bijis arī tā, ka tu sapņo un jau sapnī apzinies, ka tas ir tikai sapnis?

Protams! Un tad es sapnī sāku stāstīt: "Vai jūs zināt, mēs tagad sapņojam! Pamēģiniet rīt atcerēties, kad atkal sastapsieties sapņu telpā." Jo sapnī iedomājos, ka tie sapnī satiktie arī ir reāli, ka sapnis ir telpa, kurā sastopas individualitātes, kas arī sapņo, lai gan pamodies zinu, ka tā nav, ka tas ir manis sagudrots. Bet varbūt var attīstīt tādu spēju – sasapņoties kopā vienā sapnī, pēc tam atcerēties un nomodā turpināt to sarunu, ko esat sākuši sapnī? Droši vien, bet ar mani tādi brīnumi nav notikuši.

Tu labprāt dzīvotu tikai sapnī?

Nu nē. Nav man tāda privilēģija dota. Varbūt var teikt, ka tas ir viens no mākslas žanriem, kas barojas no realitātes. Bez īstā pamata tur nekas nesanāks.

Prasu tev to arī tāpēc, ka šodien Nacionālajā bibliotēkā nopirku grāmatu Latviešu literatūra 2007–2015, uzšķīru Annas Auziņas rakstu Anatomija un metafizika. Femīnā dzeja un uzdūros autores pieļāvumam, ka visas latviešu dzejnieces, sākot ar Aspaziju un beidzot ar Aizpurieti, Zanderi un Rancāni (izņemot Kromu), "šķiet, lielākā vai mazākā mērā izjūt atrašanos sievietes veidolā kā ieslodzījumu". Kas tev ir ķermenis – ieslodzījums vai prieka avots?

Prieka avots.

Lai gan fiziski tev, šķiet, tik viegli tagad neiet?

Jā, bet tas ir tikai pāris pēdējos gadus. Neatceros, ka man būtu gribējies laukā no ķermeņa.

Savu skolnieku Pēteru Brūveri sapņos redzi?

Jā, laiku pa laikam.

Brūveris pēdējos gados daudz rakstīja bērniem, teikdams, ka tur viņš redz lasītāju, auditoriju, bet, rakstot "pieaugušo dzejoļus", viņam esot sajūta, ka viņš raksta tukšumam.

To viņš intervijās ir atkārtojis daudzreiz, un tā tas arī ir.

Vai tev ir svarīgi domāt par to, kam tu raksti?

Īsti nē. Es ar valodu runāju.

Vai ir valodas, no kurām tu atdzejo labprātāk?

Varbūt, bet es pats to neaptveru. No svara man ir teksts. Katrā valodā ir savas nosacītības, bet, ja runājam par moderno dzeju, visā pasaulē ir viena megavaloda – modernisti ir izstrādājuši kaut ko tādu, ko, lasīdams parindenī vai slikti zināmā valodā, tu apmēram zini, ko XX gadsimta otrās puses dzejnieks ir no frančiem paņēmis. Un katram dzejotājam un lasītājam ir sava megavaloda – tas, ko viņš meklē, kas viņam sagādā baudu.

Es daudz tāda esmu sastapis turku valodā, daudz poļu valodā. Krievu valodā mazāk, bet tā bija pirmā svešvaloda, pateicoties vecmāmiņas uzstājībai. Viņa man deva lasīt savus jaunības dzejniekus krievu valodā, un man izveidojās pirmā patīkamo kohorta, galvenokārt XX gadsimta sākuma simbolisti. Ar visu slikto atmiņu daļu atceros. Tolaik par viņiem dikti jūsmoju, bet tagad man vairs negribas skandēt, kā kādreiz stundām ilgi varēju deklamēt pats sev Brjusovu un Baļmontu. Var teikt, ka viņi izsmēla krievu valodas baudījumu, bet tad nāca Hļebņikovs, kas man sagādāja milzīgus pārdzīvojumus. Hļebņikova latviskošana bija grūts un sarežģīts uzdevums, tad atdzīvojās spēja baudīt krievu valodu.

Dzejojis citās valodās neesi?

Sapnī kādreiz kaut ko turciski.

Kad tu Ļeņingradā 1968. gadā sapazinies ar Jāni Rokpelni, viņš vēl dzejoļus rakstīja krieviski vai jau latviski?

Latviski. Es tad dzīvoju kopuškās Jura Cera istabā, viņš atnāca pie Jura. Baltiešu studentu Pēterpilī tolaik bija simtiem, katrā augstskolā pa kolektīviņam, un sestdienās katrs kolektīviņš rīkoja dropi un aicināja arī citus. Kad gājām uz sarīkojumiem, ņēmām līdzi kabatā arī žūksnīti pantu, un, kad pēc lielās ampelēšanās kaut kur nolīdām un vēl kāda pudele bija, vieni dziedāja, citi lasīja priekšā dzejolīšus.

Kur tu sāki uzstāties?

Vēl Rīgā universitātes pirmajos kursos lasīju agrīnos dzejolīšus. Dzejas dienās sāku piedalīties pēc armijas. Tolaik no augstskolas ņēma armijā, jo bija maz 1944.–1945. gadā dzimušo.

Tava pirmā grāmata Piemineklis kazai izdevniecībā tika marinēta desmit gadus.

Jā, ar dažādiem nosaukumiem.

Ieskaitot Marsiešu bikses?

Pirmais nosaukums vai tik nebija Čaka pilsēta, armijā sapņodams par Rīgu, veidoju tādu dzejoļu krājumu. Manuskriptu man izdevniecība deva atpakaļ, un es ar citu nosaukumu tūlīt nesu tai atkal.

Tev tika norādīts, kas jāņem no krājuma ārā?

Varbūt. Man bija desmitiem iekšējo recenziju, to manuskriptu deva dažādiem dzejniekiem aizstāvēt vai kritizēt. Es tās visas iedevu Jānim Sirmbārdim, domādams, ka tā ir visdrošākā vieta, bet tur tās recenzijas pazuda. Vienīgā cerība, ka Sirmbārdis tās ir iedevis kādai radiniecei, lai vēlāk varētu realizēt kā rokrakstus.

Jaunas valodas tu vēl mācies?

Nav laika, jātaisa Sids. Gribētu izlabot to, ka nezinu gruzīnu valodu. Tas ir mans reģions. Esmu pat rakstījis dzejolīti Neprazdams Gruzijā. Armēņu valodu kādreiz pratu.

Ķīniešu valodu esi iemācījies?

Mācos. Nekas labs man neiznāk.

Sieva sinoloģe Jeļena Staburova tevi nemāca?

Viņai nav laika kādu mācīt. Gāju uz meitas Unas nodarbībām, mācījos dūšīgi. Una tagad vada Konfūcija centru Stradiņa universitātē un pati mācās arābu valodu.

Vai Konfūcija centri nav komunistu Ķīnas ietekmes izplatītāji?

Nē, nē, Ķīnas Tautas Republikas pozīciju reprezentē cita sistēma – Konfūcija institūti.

Kad tavs dēls Ansis Ataols nāks mājās? 30. novembrī.

Tad viņam jābrauc uz Meksiku aizstāvēt doktora disertāciju.

Politikā viņš neiesaistīsies?

Prasi viņam. Droši vien viņu vilks, bet viņam pietiek, ko darīt. Protams, viņam ir jāaizstāv sava pozīcija, jācīnās par to, lai tiktu novērtēts tas, kas notika 13. janvārī pie Saeimas, kas notika vēlāk tiesās un cietumkamerās un kas faktiski ir padomju sistēmas turpinājums ar galveno prasību bučot varai roku – kā tas bija redzams filmā Vai viegli būt jaunam?.

Man tajā Podnieka filmā, kurā kā labie, nopietnie puiši iepretim pankiem bija pozicionēti Afganistānā dienējušie, pietrūka vienu varoņu – to puišu, kuri atsakās dienēt Afganistānā. Varbūt Podnieks tos nevarēja dabūt filmā iekšā...

Protams, nevarēja. Tiem uzreiz ir cietums. Kā reālistisks padomju mākslinieks viņš mobilizēja to, ko var tajā brīdī mobilizēt. To ir darījuši visi – Imants Ziedonis, Ojārs Vācietis, agrīnā Vizma Belševica. Lai pateiktu galveno patiesību, dažos punktos ir jāiet pretī, lai tiktu līdz runāšanai. Agrīnā Vizma cīnījās "pret klerikālismu".

Tādā viltīgā cīņā iesaistoties, piemēram, stājoties kompartijā vai čekas aģentos ar cēliem nodomiem, svarīgi ir laika gaitā neizmirst, kāpēc esi iesaistījies. Vai tu jau pirms Jāņa Rokpeļņa atzīšanās zināji, ka viņš ir VDK aģents?

Es pat dzejoli uzrakstīju par eņģeli Miķeli! Viņš man stāstīja par mēģinājumiem piedabūt rakstnieku čekas kuratorus uz atklātību. Tā bija viņa tēma – izprast čeku kā cilvēcisku struktūru. Lieku viņš ne par vienu nav pateicis ne reizi.

Tolaik daudziem bija priekšstats, ka, lai būtu klāt un varētu humānistiskā virzienā ietekmēt notikumus, ir jābūt "tur iekšā", parasti kompartijā. Tā iestājās Māris Čaklais, Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis...

Tāds priekšstats bija, parasti tad tika piesaukta Lietuvas pieredze, kur kompartija bija nacionālāk orientēta. Bet ir teiciens, ka ellē velnu uzvarēt nevar.

Ir arī tāds teiciens. Bet priekšstati ir tādi, ka nevar īsti pateikt, kur ir elle, kur debesis. Nākotnes ideālās sfēras varbūt sākas elles zampā.

Top komentāri

Sirakūzietis
S
Lielisks cilvēks un dižs intelektuālis!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ir vieglāk!(2)

Ko tur liegties – kad esat pilsētā, publiskā vietā, reizēm sāk spiest vēdera lejasdaļā un ir steidzami jādomā, kā šo smagumu izbeigt. Ir ļaudis, kuri var ātri izdarīties virs jebkura cauruma, e...

Kam tiek skaļākie aplausi

Vienīgais atslēgvārds, kas nāk prātā, raksturojot šā gada Eiropas teātra balvas ieguvējus, ir daudzveidība

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja