Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar komponisti Lindu Leimani. Spogulī bez atspulga

"Es pastaigājos no maksimālas vienkāršības uz maksimālu sarežģītību. Esmu mainīga," saka komponiste Linda Leimane, kuras jaundarbs skanēs ikgadējā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā

Vēlos būt brīva no ģeogrāfiskām, politiskām un sociālām tēmām, apgalvo jaunā komponiste Linda Leimane, kuras darbs Enantiomorphic Chambers piedzīvos pirmatskaņojumu ikgadējā latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā 9. februārī Lielajā ģildē. Lindas Leimanes opuss skanēs Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra izpildījumā līdzās šī gada jubilāra Tālivalža Ķeniņa (1919–2008) Koncertam pieciem sitaminstrumentālistiem un simfoniskajam orķestrim. Jubileja šogad ir arī Lindai Leimanei – 20. janvārī viņai apritēja trīsdesmit gadu.

Linda Leimane ir ļoti aktīva un daudzpusīga mūziķe. Par tādu viņa izskolojusies Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, Lionas Nacionālajā dejas un mūzikas konservatorijā, skaņas izpētes centrā AGON Milānā un meistarklasēs pie laikmetīgās mūzikas lielmeistariem. Atslēgas vārdi, kas raksturo komponistes skaņu pasauli, ir vieliskums un ķermeniskums, intuitīvā un racionālā sintēze. Viņas mūzika skan gan akadēmisko orķestru un kameransambļu programmās, gan festivālos Sansusī un Skaņu mežs, kā arī elektroakustiskās mūzikas un multimediju projektos, kas tapuši sadarbībā ar domubiedriem citās mākslās.

Lindas Leimanes opusi skanējuši Latvijā, Igaunijā, Francijā, Itālijā, Austrijā, Zviedrijā, Šveicē, Nīderlandē un Austrālijā. Viņas un vispusīgā mākslinieka, dzejnieka Artūra Puntes kopdarbs Dialexica tika izvirzīts 2017. gada Lielajai mūzikas balvai. Komponistes darbi prēmēti jau trijos Pētera Vaska kompozīciju konkursos, viņai piešķirta Tālivalža Ķeniņa balva (2013). Lindas Leimanes kamersimfonija Guesstimations iekļuva piecu labāko darbu vidū konkursā, kuru 2015. gadā rīkoja Roche Young Commissions un Tactus Forum.

Nesen pabeigta mūzikas partitūra baleta viencēlienam Hamlets, kura pirmizrāde Antona Freimana horeogrāfijā notiks Latvijas Nacionālajā operā 12. aprīlī. Alternatīvās, eksperimentālās mūzikas grupā Perry Borr Linda Leimane muzicē uz Latvijā izgudrotiem un izgatavotiem neparastiem mūzikas instrumentiem, ko varēs klausīties un vērot grupas koncertos Rīgas Sv. Pāvila baznīcā 2. un 30. martā.

Simfoniskā jaundarba Enantiomorphic Chambers rašanos iedvesmojis Roberts Smitsons ar šāda nosaukuma instalāciju no krāsota tērauda un spoguļiem, kurā vērotājs neredz savu spoguļattēlu to savdabīgā izvietojuma dēļ. "Šis skaņdarbs ar iekšēji vienādiem attālumiem savu formu ieguvis Ziemassvētku naktī un slēpj savas stingrās kontūras galēji palēninātā elpā. Gribu aicināt uz šo koncertu, jo šis skaņdarbs manā daiļradē ir īpašs. Tas noteikti izsaka to, kāds ir mans vēstījums un pasaules izjūta tieši pašlaik," gaidot pirmatskaņojumu, saka komponiste.

Būtiskais blīvi sakoncentrēts vienā skaņdarbā?

Tas man ir īpašs, jo tajā es aizraujos ar jaunu tehniku, kuru atklāju, eksperimentējot baletā Hamlets. Baleta mūzika ir orķestrim un elektronikai. Tajā es veidoju savdabīgu dialogu ar Sergeja Rahmaņinova klavierdarbiem. Viena no ainām operas orķestra ierakstos patīkami pārsteidza mani pašu. Biju aizgrābta, klausoties šo skanējumu. Sapratu, ka šī tehnika ir jāizpēta tālāk – jāizprot, kādas vēl iespējas tā man var sniegt.

Kāds īsti ir šis atklājums?

Saku, ka Enantiomorphic Chambers ir mans korālis, lai gan patiesībā tas ir tālu no korāļa. Taču tas saistās ar Ziemassvētkiem, jo darbu pabeidzu Ziemassvētku naktī. Turpināju to vēl slīpēt līdz Jaungadam, visi svētki pagāja šajā mūzikas telpā. Uzaicinājumu to komponēt saņēmu pirms ilgāka laika. Šaubījos, vai piekrist, jo tobrīd komponēju baletu. Komponists Arturs Maskats mani pārliecināja, ka tikšu galā, jo vajadzēja tikai desmit minūšu ilgu simfonisko opusu. Tā kā abi projekti – balets un simfoniskais darbs – laika ziņā pārklājās, gribot negribot tiem ir daudz līdzīga.

Tie runā vienā mūzikas valodā? Kāda tā ir?

Šī valoda ir ekstrēmi lēnā tempā. Korālis tiek nežēlīgi izstiepts un pārspīlētā veidā spēlējas ar vibrācijas fenomenu. Vēl šo tehniku raksturo vertikāļu sapludināšana un mērķtiecīga virzība uz reljefa smagākajiem punktiem. Šie četri parametri – vibrācija, ekstrēmi palēninātais temps, vertikāļu sapludināšana un mērķtiecīgā virzība uz reljefa smagākajiem punktiem – raksturo to, ar ko tagad esmu aizrāvusies.

Kas ir reljefa smagākais punkts? Maksimāli skaļš un blīvs orķestra tutti?

Sacerot mūziku, es operēju ar jēdzieniem, kas varbūt nav raksturīgi mūzikai, bet ir saistīti ar citām jomām: blīvums, gradācija, caurspīdīgums, trajektorija, reljefs, materiālais. Ķermeniskums un vieliskums ir tas, kā es izjūtu savu skaņu pasauli. Visumu uztveru ar sajūtām. Jūtot tieksmi skaņdarbā sasniegt smagāko punktu, kurš ir blīvs, piesātināts, dziļš, ievelkošs, vispirms domāju tikai par šīm kategorijām un tikai pēc tam par to, kā to var reāli parādīt mūziķi – orķestra sastāvs ar 77 instrumentiem. Ko darīs katrs no šiem instrumentiem, kāda spriedze ir vajadzīga? Viss jāpanāk orķestrī, jo šajā skaņdarbā elektronika nav iesaistīta, taču ir ļoti interesanti ar esošajiem resursiem panākt maksimālu vēlamo efektu. Piemēram, stīgu grupu esmu maksimāli sadalījusi. Darba gaitā izrādījās, ka uz skatuves būs par četrām vijolēm mazāk, taču tas mani stimulēja domāt, kā saglabāt skanējumu, kādu biju iekšēji iztēlojusies. Tas bija uzdevums, kas jāatrisina.

Mūsdienu mūzikā mēdz izcelt pretpolus: jaunā sarežģītība iepretim jaunajai vienkāršībai. Tev tuvāka sarežģītība?

Es pastaigājos no maksimālas vienkāršības uz maksimālu sarežģītību. Esmu mainīga. Tas droši vien ir izskaidrojams ar to, ka skaniskumu tiešām uztveru kā reljefu. Tur ir augstākie un zemākie punkti un trajektorijas, kuras savstarpēji saķēdējas. Skaņu izjūta ir mainīga. Tā varu sasniegt gan skaņas sarežģītību, gan galēju vienkāršību, piemēram, unisonu. No mažora (vai minora) trijskaņa gan izvairos.

Jau pats nosaukums Enantiomorphic Chambers ietver telpas jēdzienu.

Šim darbam mani iedvesmoja amerikāņu "zemesdarbu" mākslas pioniera Roberta Smitsona instalācija, kuru tā arī sauc – Enantiomorphic Chambers. Tā ir veidota no spoguļiem un tērauda, turklāt tā, lai cilvēks, skatoties spoguļos, neredzētu savu atspulgu. Jebkuram dziļi rokošam komponistam varētu būt ārkārtīgi saistoši šo konceptuālo ideju pārtvert burtiski, tīri arhitektoniski. Es to risināju asociatīvi.

Kur šo instalāciju redzēji?

Tikai attēlos, jo oriģināls ir pazudis vai iznīcināts, bet kopija atrodas Džeimsa Koena galerijā Ņujorkā, kur neesmu bijusi. Instalācijas Smitsons veidoja uz zemes, taču nereti tās var aplūkot, tikai lidojot ar lidmašīnu. Roberts Smitsons ir ietekmējis nākamās mākslinieku paaudzes arī ar saviem literārajiem apcerējumiem gan par saviem, gan citu mākslinieku darbiem. Viņš tajos izmanto tieši tādus vārdus, kādus attiecinu uz savas mūzikas skanējumu, – vieliskums, ķermeniskums, pulsācija, trajektorija, materiāls, blīvums… Vēlējos izlauzties no stingrības un noteiktības absolūtā brīvībā un krāsu plūdumā, izveidojot bezgalīgi plūstošu, vibrējošu faktūru. Tā, lai var vienkārši izbaudīt mirkli.

Vēlies tulkot no vienas mākslas citā?

Man patīk idejas, kas ir tik universālas, ka gribi tām atsaukties, izjust caur sevi neatkarīgi no mākslas veida. Man patīk domāt par mūziku nevis vienkārši kā par skaņām un skaņu amatniecību, bet lai ir ideāls, kuram vēlies tuvināties, pārvarot robežas, kuras nosaka skaņumāksla. Mani fascinē ārpusmuzikālas idejas. Tas ir izaicinājums – kā varu šīs idejas iemiesot ar tiem līdzekļiem, kas man ir doti šajā fiziskajā pasaulē.

Mūzika kā sastingusi arhitektūra?

Mūs visus neatkarīgi no konkrētās mākslas vieno kopēja struktūras izjūta, kopīgs redzējums. Man liekas, ka labākais arhitekts mūzikā bijis Jannis Ksenakis. Viņam ir darbi ar trīsdimensionālām shēmām un modeļiem – arhitektūras brīnumiem, kurus viņš tiešā matemātiskā veidā pārnesis mūzikā. Viņu uzskatu par vienu no saviem skolotājiem.

Kopprojektā Dialexica ar dzejnieku un daudzpusīgo mākslinieku Artūru Punti centāmies pārvarēt mūzikas un teksta robežas. Darbs spēlējas ar eksistenciālu tēmu – cilvēka dzīves gājumu no bērnības līdz vecumdienām un nāvei. Teksts vizuāli uz papīra izskatās kā leksikons – vārdu uzskaitījums divās diagonālēs, kas arvien tuvojas un tuvojas. Mans uzdevums bija ne tikai ierakstīt šo tekstu deklamācijā teicējam, bet arī to telpiskot – panākt, lai pa četriem kanāliem telpā tas klausītāju ausīs fiziski tuvinātos. Strādājām divus gadus, kopā filmējām un programmējām video. To var noskatīties YouTube.

Pati arī glezno un dzejo?

Skolas gados aizrāvos gan ar zīmēšanu un gleznošanu, gan dzejošanu un tekstu rakstīšanu. Vienmēr bija arī godalgas. Ja padziļinātāk pievērstos, jebkura no šīm jomām kļūtu par manu sirdslietu. Kad mamma vaicāja, vai es gribētu iet mākslas skolā, teicu – noteikti jā, tomēr izvēlējāmies mūziku. Tagad redzu, ka, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un šodienas iespējām, mākslas veidi savienojas. Darbojoties vizuālajā un skaņu pasaulē, tu spēj izteikt savu iekšējo vēstījumu jebkurā medijā, ja vien dari to pārliecinoši un no visas sirds.

Vari padalīties spilgtākajā ceļojumu atklāsmē?

Neesmu cilvēks, kurš ceļo tāpat vien. Dodos ceļā tikai saistībā ar jaunu skaņdarbu, studijām, meistarklasēm vai rezidencēm. Spilgtākie iespaidi man asociējas ar spontāniem braucieniem ar vietējo vilcienu Itālijas un Francijas dienvidos, kad jāatrod meistarklases norises vieta nelielā pilsētiņā. Visvairāk uzrunā daba, taču vienmēr tik ļoti koncentrējos uz konkrēto mērķi, ka skaistums aiz loga slīd garām kā paralēlā pasaule.

Vienas no man ļoti nozīmīgām meistarklasēm pie Jana Rodēna notika mazā Austrijas kalnu pilsētiņā Mircušlāgā. Mazliet izbaudīju Milānu – kad bija jāapmetas viesnīcā un jāgaida, kad – rīt vai pēc nedēļas – atbrauks zvaigzne, viens no man vistuvākajiem komponistiem Mikēle Tadīni. Biju viņa praktikante. Vajadzēja ceļot viņam līdzi uz Itālijas dienvidiem, lai palīdzētu iestudēt viņa multimediālo darbu ar elektroniku, veikt ierakstus, "griezt" digitālos semplus. Patīkamākais bija Šveices brauciens, kad Roche Young Commissions no daudziem pieteikumiem izvēlējās manu darbu piecniekā un uzaicināja uz interviju ar komponistu Volfgangu Rīmu. Tas notika Lucernas festivālā, kas togad bija veltīts Pjēram Bulēzam.

Studējot Lionā, cēlos piecos no rīta un konservatorijas dārzā spirgtajā rīta gaisā mācījos MAX/MSP datorprogrammu. Turpat tapa arī mans pirmais simfoniskais darbs Panel No. 5. Francija man ir bijusi tuva vienmēr. Arī tagad man ir divi pasūtījumi Francijā, vasarā biju uz meistarklasēm pie Mauro Lancas, Filipa Irela un japāņu komponistes Noriko Babas klosterī netālu no Parīzes. Rezultātā saņēmu uzaicinājumu radīt skaņdarbu ērģelēm ar dejotājiem un kompozīciju Filipa Irela 1991. gadā dibinātajam ansamblim Court-Circuit. Šis 16 mūziķu ansamblis, kura nosaukums franču valodā nozīmē "īss aplis", pašlaik ir viens no spilgtākajiem ansambļiem laikmetīgās mūzikas ainavā.

Vēlies piepildīt kādu īpašu sapni?

Sapņoju aizbraukt uz Islandi un spēlēt tur kādā elektroniskās mūzikas festivālā, jo darbojos arī neakadēmiskās mūzikas jomā, katru trešdienu spēlēju grupā Perry Borr kopā ar dzejnieku, mākslinieku un instrumentu izgudrotāju Artūru Punti un metālmākslinieku Jēkabu Voļatovski. Grupa sāka darboties nesen. Drīz būs divi koncerti Rīgas Sv. Pāvila baznīcā: 2. martā divatā ar Artūru Punti un 30. martā pilnā sastāvā. Mēs darbojamies ar diezgan abstraktu elektronisko mūziku, kuras pamats ir mikrofonā ierakstīta dzeja. Neviens nedzied. Teksts tiek runāts, daļa no tā tiek atkārtota un pārvērsta muzikālos trokšņos. Visi mūzikas instrumenti ir pašu izgudroti. Abi šie mākslinieki vairākus gadus ar savām skaņu instalācijām ir piedalījušies Cēsu Mākslas festivālā un paši izgudro ierīces.

Manā īpašumā ir ļoti neparasts skaņurīks, kuru saucu par pašoscilējošu trīsstīgu basa instrumentu. Interesantākais ir tas, ka stīgas var skanēt arī pašas, bez manas piedalīšanās. Ja dzejnieks ierunā mikrofonā tekstu, arī tā voltāža var darbināt instrumenta stīgas. Protams, varu spēlēt arī pati. Varu bagātināt skanējumu, mainot radio frekvences. Iespēju ir ļoti daudz, un šis instruments var skanēt bezgalīgi. Tas ir saistīts ar tajā iemontēto magnētu. Ir gadījies aizmirst izslēgt pašoscilācijas pogu un, kad skaņa kļūst arvien skaļāka, skriet to izslēgt.

Šo instrumentu spēlēju, izmantojot arī pedāļus PLASMA pedal un PLUS pedal, kuri ir ļoti īpaši un kurus izgudrojusi latviešu kompānija Gamechanger audio. Izmantoju arī sensoru Mogees. Festivālā Skaņu mežs spēlēju pašoscilējošu vienstīgas instrumentu. Spēlēju arī 12 stīgu rondu. Pašlaik šos instrumentus mēģinu pieradināt. Grupa Perry Borr ir platforma, kurā varu eksperimentēt.

Bez elektronikas vairs nekur?

Mācījos to jau mūsu Mūzikas akadēmijā, bet pa īstam – kad aizbraucu studēt uz Lionu, jo tur akcents bija uz jaunajām mūzikas tehnoloģijām. Paraugs šajā ziņā bija mans skolotājs, komponists Mikēle Tadīni. Viņš ir MAX/MSP programmas dievs, kurš parāda, ka ar programmēšanu var sasniegt īstus mākslas brīnumus. Reiz viņš ambiciozā skaņdarbā vienā ansamblī iesaistīja visus Itālijas labākos ģitāristus. Viens no maniem radošajiem mērķiem ir arvien dziļāku programmēšanas zināšanu iegūšana. Tikko iznākusi programmas MAX/MSP jaunākā versija, un es jau degu nepacietībā, jo tā piedāvā daudz jaunu iespēju, kā veidot darbus arī vizuālajā vidē.

Uzreiz visu fiksē datorā, nevis ar roku?

Nē, vispirms izzīmēju domu uz balta rasējamā papīra. Pēc tam rakstu skices uz īsta nošpapīra, pa vidu ir Midi klavieres un nošu datorraksta programma Sibelius. Uzskatu, ka rokas enerģija vēl joprojām, arī mūsdienās, ir ļoti svarīga, jo ar roku rakstīto informāciju ir apstrādājušas smadzenes. Ir cieša saikne starp rakstīšanu un domāšanu. Ja cilvēks strādā tikai ar datoru, nozīmīga daļa enerģijas pazūd. Vēloties pateikties, tikko ar roku uzrakstīju vēstuli kādam man ļoti nozīmīgam un labvēlīgam Latvijas komponistam.

Cik būtisks ir latviskais mūzikā?

Iespējams, neapzinātā līmenī kaut kādas pazīmes ir, bet pagaidām es par to nevēlos domāt. Iespējams, par mūzikas identitātes jautājumiem sākšu domāt pēc deviņdesmit gadiem. Pagaidām mūzikā vēlos justies ģeogrāfiski un politiski brīva. Vēlos paust to, kas ir manī, un būt pilnīgi brīva no politiskām un sociālām tēmām.

Kas nepieciešams līdzās pūliņiem komponēšanā?

Sports, lasīšana, teātris un kino. Man ir daudz enerģijas, un noteikti ir vajadzīga fiziskā kustība. Jau kopš vidusskolas laikiem vismaz piecas dienas nedēļā stundu skrienu. Tas ir pieradums pa mežu gar Mārupīti noskriet vismaz desmit kilometru. Starp citu, bieži tur satieku festivāla Skaņu mežs rīkotāju Viestartu Gailīti.

Algotu pastāvīgu darbu nestrādāju, jo man ir ļoti svarīga laika brīvība. Mans mērķis ir koncentrēties tikai radošajam procesam, ar labu menedžmentu iegūstot finansiālu stabilitāti. Darba kļūst arvien vairāk, un ir jāatrod arī miera oāze, kurā atslēgties no ikdienas un ieklausīties sevī. Tāds atslēgšanās veids man ir hipnoze. Vadu seansus un apgūstu dažādas hipnozes tehnikas. Viena no tām ir levitācija.

Kāds ir tavs ideālais klausītājs?

Pats galvenais – atvērts, zinātkārs un jūtīgs. Arī mana jaundarba Enantiomorphic Chambers partitūras galvenā norāde ir sensually – jutekliski.

 

Koncerts

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts

Lielajā ģildē 9.II plkst. 19

Biļetes pārdotas

Top komentāri

lalaaa
l
Nu varen baisi iedomāties, kā sauc tādas sievietes, kuras nevēlas strādāt patstāvīgu algotu darbu un kāds parasti ir viņu liktenis.... Vai krīzes centrs Marta jau informēts?
Nm
N
Tātad mums ir darīšana ar kārtējo dotēto mākslinieku, kurš mierīgi taisās visu dzīvi pavadīt uz nodokļu maksātāju rēķina, pārliecībā, ka valsts korumpētā elite un viņu ieceltie valsts naudas izdalītāji , šoreiz Maskats un Ķirsis atkal un atkal izsniegs lielu naudu lai varētu tapt jauni šādi “skaņdarbi” vienreizējam izpildījumam. Iesaku meitenei sàkt tomēr domāt par profesijas ieguvi, ilgi šādi nevarēs. Publiskojiet koncerta tāmi! Būs interesanti!
lasis
l
Gudri pļāpat mākam. Varētu tagad iemācīties, kā rakstīt mūzikas instrumentiem - īpaši vijolei. Daudz smieklu atskaņojot.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja