Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Intervija ar komponistu Andri Dzenīti. Dzenīša pavediens

Es vēlos klausītāju uzrunāt tieši un godīgi, acīs skatoties – saka komponists, pedagogs un publicists, Latvijas Radio 3 programmas Klasika programmu vadītājs Andris Dzenītis. Ziemas koncertsezonu šomēnes ieskandina trīs viņa jaundarbu pasaules pirmatskaņojumi visā Latvijā.

Komponists strādā raženi. Pianists Reinis Zariņš solo koncertā Latgales vēstniecībā Gors jau ir nospēlējis jauno klavierdarbu ciklu Octagon. Episodi e sonata (Astoņstūris. Epizodes un sonāte). Šonedēļ, 22. septembrī atklājot orķestra Sinfonietta Rīga sezonu Lielajā ģildē, pirmatskaņojumu piedzīvos miniatūra Euphoria. Savukārt 26. septembrī pirmizrāde Aika Karapetjana filmai Pirmdzimtais ar Andra Dzenīša mūziku. 26. oktobrī Raiņa un Aspazijas muzejā Rīgā pirmoreiz skanēs Veidenbauma gadam veltītās Četras Veidenbauma dziesmas un veltījums ar Veidenbauma un Jāņa Rokpeļņa dzeju. Top simfonija Mīlestība ir stiprāka, ko Liepājas simfoniskais orķestris atskaņos nākamā gada 27. janvārī. Savulaik festivālam Arēna pasūtīto opusu tra(N)ce Norvēģijā aprīlī turpinās atskaņot pazīstamais ansamblis BIT20. Briest arī pasaules mēroga mūzikas notikums: jaundarbu atskaņošanai 2018. gadā komponistam pasūtījis ievērojamais latviešu diriģents Andris Nelsons ar abiem viņa vadītajiem izcilajiem orķestriem – Leipcigas Gewandhaus un Bostonas simfonisko. Tas tiks iekļauts arī orķestru starptautiskajās turnejās. Bet jau šoruden 20. oktobrī Kanāriju salās Karels Marks Šišons ar Grankanārijas filharmonisko orķestri interpretēs Postlūdiju.Ledus – vienu no opusiem, kurus viņš Andrim Dzenītim pasūtīja, vēl būdams Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs.

 

Šis ir lielais radošais izrāviens?

Drīzāk intensīva darba periods. Ir bijuši pārdomu periodi un savs laiks pārmaiņām un inovācijām, kuras gribas mūzikā ieviest, bet šis ir liels darba virpulis, saplānots diezgan tālu uz priekšu, lai visu paspētu. Bet es jūtos priecīgs, ka joprojām ir vajadzība pēc mūzikas, neraugoties uz to, cik tās pasaulē jau ir daudz. Daru to, par ko esmu sapņojis, – rakstu orķestrim. Tas ir instruments, kuru es visvairāk mīlu. Ja man būtu iespēja, būtu vienmēr tam komponējis, jo orķestris ir tas, ko strādājot vislabāk jūtu un izbaudu. Esmu ļoti priecīgs, ka pašlaik varu komponēt dažādiem orķestriem. Tas pat ir paradoksāli, jo orķestris ir tā institūcija, pie kuras komponistiem parasti ir visgrūtāk tikt.

Iespējas ir vērienīgas – tavus darbus gaida Bostonā un Leipcigā.

Šobrīd vēl jātiek pāri diviem lieliem kalniem tepat. Viens no tiem ir mans līdz šim visapjomīgākais orķestra darbs – simfonija Liepājas simfoniskajam orķestrim. Pirmatskaņojums būs dažas dienas pēc manas 40. dzimšanas dienas. Tas ir kalns ne tikai apjoma, bet arī emocionālā ziņā – ļoti grūts, smags darbs turpinās jau vairāk nekā gadu. Ceru ar to noslēgt "smaguma līniju" savā mūzikā. Bija sakrājies. Pēdējā laikā daudzi jau priecājušies, ka mana mūzika kļuvusi gaišāka, bet šis nebūs tas gadījums. Simfonija žanriski ir visu rezumējošs, apkopojošs darbs, un es mūzikā vēroju to, kas notiek pasaulē.

Kas ir simfonijas smaguma centrā?

Diemžēl ļaunums, kas valda pasaulē, un savstarpēja cilvēciskā ignorēšana. Emocionāls skats uz Bābeles torni mūsdienu pasaulē. Tā nav sižetiska līnija, un atbilde paliks aiz nošu līnijām. Šis ir enerģētiski traģisks darbs par neizbēgamu, nolemtu ļaunumu. Protams, kādam varētu arī būt smagi to klausīties. Bet vai mūzikai vienmēr jābūt vieglai un saulaini cerīgai, izklaidējošai? Simfonijai ir nosaukums Mīlestība ir stiprāka. Stiprāka par visu, par mūsu pasaules slimību. Protams, tas vienmēr tā ir bijis, bet pašlaik to ieraugām īpaši asi. Pēdējie divdesmit gadi ir noveduši cilvēces attīstību absolūtā nulles punktā. Vienīgā izeja nav nekas jauns, bet līdz šim globāli nesasniegts – tā ir nesavtīga mīlestība un klātbūtne.

Raizējies par globālo pasaules (terorisms, kari) vai vietējo, sīko ļaunumu – krāpšanu, intrigām, nenovīdību?

Ļaunums eksistē visur, pat vienatnē, taču bieži pieķeram paši sevi ar savām ļaunajām domām. Lielums izaug no mazuma. Terorisms ir arī mūsos, savstarpējās attiecībās un neizpratnē. Tas ir arhetipiski, vienkārši šodien mēs ar to saskaramies ļoti tieši. Biju pat savācis ziņu virsrakstus no laikrakstiem un portāliem. Kopaina izveidojās šausminoša: no cilvēciska stulbuma, banalitātes līdz globālam ārprātam.

Brīdinoši signāli mums jau kopš senlaikiem ļāvuši saprast, no kuras puses draud briesmas.

Tāpēc jau cilvēka dzirde ir vissmalkākā maņa, mums taču jādzird, no kuras puses nāk tīģeris? Taču sliktajām ziņām ir arī liels spēks iespaidot un manipulēt. Man tuvs cilvēks satiekoties reiz teica: man ir kolosāla ziņa – šodien pasaulē viss ir kārtībā! Pozitīva manipulācija. Ja mēs lasītu tikai pozitīvās ziņas, izpratne varbūt mainītos? Protams, var aiziet galējībās – līdz pozitīvo ziņu kultam Ķīnā vai Ziemeļkorejā, kur režisors Vitālijs Manskis, uzņemot dokumentālo filmu Saules staros, bija spiests trīs reizes pārfilmēt to, kā ģimene ēd pusdienas. Bieži vien labāk ir nezināt, jo, citējot Vladislavu Nastavševu, zināšanas bieži vien rada lielas sāpes.

Ļaunums ir arī tepat Latvijā, mūsu vidē. Kaut vai tas, ko varam lasīt interneta komentāros. Varētu tiem nepievērst uzmanību, taču tie tomēr kaut ko liecina par sabiedrību. Skumjākais – esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka vismaz puse (ja ne vairāk!) no anonīmajiem komentētājiem paši ir kultūras cilvēki, kuri ļoti labi pazīst drēbi. Fakti, kuri ārkārtīgi ļaunā, pat iznīcinoši melnā valodā aprakstīti par konkrētiem cilvēkiem, ir tādi, kurus zina tikai speciālisti. Tas ir nožēlojami. Saknes diemžēl ir jāmeklē arī nacionālajā mentalitātē, mūsu izteiktajā divkosībā acīs teikt vienu, bet aiz muguras pilnīgi ko citu. Tā diemžēl ir mūsu dzīves ikdiena.

Otra, absolūti pretēja parādība ir nepamatota, pārspīlēta dievināšana, kas, šķiet, ir palikusi mantojumā no citiem gadu desmitiem. Mums taču ir neaizskarami temati un cilvēki, par kuriem teikt kaut ko pat nedaudz kritisku ir nepieklājīgi. Par to uz tevi skatās ļoti nosodoši. Kā mūzikas kritiķis esmu ar to saskāries bieži. Iemeslu, kāpēc kaut ko kritiķis saka, meklē viņa personīgajā ieinteresētībā – ka man kaut kas nav ticis, nav piešķirts kāds pagodinājums vai apbalvojums. Bet varbūt kādreiz es vienkārši spēju paskatīties nedaudz no malas, bez pompoziem uzslāņojumiem? Ļoti daudz domāju, kāpēc tā ir un no kurienes?

Vēsturiskais gadsimtu jūgs, kalpu sindroms…

Nesen Latvijas Nacionālais vēstures muzejs izdeva ļoti labu grāmatu divās valodās (latviski un angliski) par latviešu tautas rašanās vēsturi (Ceļā uz latviešu tautu/On the Road to Becoming Latvian. Autori: J. Ciglis, B. Dumpe, I. Mālkalniete, V. Muižnieks, A. Radiņš, B. Vaska, I. Žeiere. 2016.), kurā aplūkotas latviešu etniskās vēstures problēmas. Vēl joprojām jautājumu ir vairāk nekā atbilžu, taču folkloras mantojumā redzam, ka mums, latviešiem, ļaunuma nemaz nav. Pat latviešu velns ir labsirdīgs.

Par kādām tēmām šeit labāk nerunāt?

Kaut vai par Dziesmu svētku un atsevišķiem kultūras mantojuma jautājumiem. Cik tas tiešām ir nepārvērtējams? Protams, ir brīnišķīgi, ka Dziesmu svētku kustība ļauj cilvēkiem reģionos ar kaut ko nodarboties un nenonākt postošās atkarībās, ja vakaros nav ko darīt, ienes kultūru ģimenēs. Bet vai ir vajadzīgi ļoti dārgi, emocionāli sakāpināti, grandiozi šovi? Vai tas nozīmētu, ka pašai dziesmai bez grandiozas uzbūves tai apkārt nav pašvērtības un tā tīrā veidā svētku potenciālo apmeklētāju neinteresētu? Ir iegājies stereotips, ka latvieši ir kordziedātāju tauta. Un tas tomēr daudz ko nosaka mūsu muzikālajā gaumē: labs ir tas, ko amatieri var nodziedāt. Brīnišķīgs ir diriģenta Māra Sirmā un kora Latvija projekts – Latvijas komponisti Latvijas simtgadei, kur visiem ir iespēja izpausties. Bet nevajag lolot liekas ilūzijas, ka no šiem simts darbiem tiks atlasīti daudz radoši pārsteidzoši jaundarbi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pārsvars būs tas, ko es saucu par koru popmūziku, ko spējīgs nodziedāt jebkurš amatierkoris. Šī situācija nemaz pat gribot nevar būt vienlīdzīga.

Es neesmu augstprātīgs. Visu mūžu interesējos un man patīk dažāda mūzika. Klausos rokmūziku, arī labu popmūziku, varu klausīties repu. Protams, katrai (laikmetīgajai vai senajai mūzikai, operzvaigznēm, džezam u.c.) ir sava auditorija, bet tad, kad viss tiek salikts vienā katlā, lai vērtīgāko izvēlas "vienkāršais klausītājs" vai mūzikas garāmgājējs, var izveidoties situācija, ka, piemēram, jaunietis, klausoties dažādu latviešu autoru atšķirīgas dziesmas, par kaut ko patiesi popsīgu saka: nu, beidzot viens normāls gabals! Bet kas tā par smuru, ko tie pārējie tur sarakstījuši? Ar šādu attieksmi saskaros arī savā pedagoģiskajā darbā, un šo iesakņoto priekšstatu ir ļoti grūti lauzt, bet tas ir iespējams.

Mēdz apgalvot, ka ir tikai laba vai slikta mūzika. Kas tad vispār skaitās labs? Daudz pie mums tiek uzsvērts, ka mūzikai taču jābūt vienkāršai, saprotamai un emocionālai, lai tā aizkustinātu sirds stīgas. Bet kas tad tas ir? Par popmūziku dzirdam tieši to pašu. Ir taču daudz alternatīvas, konkrētas nišas popmūzikas, kura ir citāda nekā globālajos čartos klausāmā. Bet mūzikas vispār bez emocijām taču faktiski vispār nav! Jebkura autora radošā izvēle vispirms ir emocionāla. Parādiet man to robotu, kuram ir savādāk, – vēlos ar tādu iepazīties! Mēdz būt arī tendence mūzikas vērtību noteikt skaitļos, taču kultūra vai izglītība nav izsakāma skaitļos. Ja kāds man apgalvo, ka laba mūzika ir tā, kuru var vislabāk pārdot, kuru klausās visvairāk cilvēku, kura visvairāk atskaņota vai nopirkta, tad atbildu, ka tie nav vienīgie un galvenie rādītāji kultūrā. Nezinu, no kurienes tam aug kājas, bet daudzi to akcentē. Dažas pazīstamas mūzikas personības ir ļoti uzsvērušas, ka Kultūrkapitāls izsaimnieko naudu, jo tā atbalstītos projektus apmeklē tikai simts skatītāju/klausītāju, atskaņo vienu reizi un aizmirst. Mākslas sūtība nav tikai tāda, lai to dzirdētu miljons cilvēku un tā izklaidētu vai vienmēr veldzētu sirdi. Tad jau tiešām nonāksim atpakaļ padomju kultūras cenzūras gados un nospiedīsim grīdā tos, kuru māksla ir vajadzīga un būtiska tiem simts vai tūkstotim klausītāju.

Man gribētos zināt, vai tas funkcionārs, finansists, kurš presei pavēstīja, ka kultūra un izglītība ir visvairāk pārfinansētās jomas, ir jebkad bijis kādā koncertā un kad pēdējo reizi redzējis kādu izrādi? Es jau kopš bērnības, pateicoties mammai, esmu apmeklējis visas izrādes, izstādes, operas un lielāko daļu klasiskās mūzikas koncertu un jau tad sapratis, ka šīs lietas nav izsakāmas naudā. Sabiedrības "krējums", kas reizi gadā ar ielūgumu aiziet uz kādu Operas pasākumu vai sezonas atklāšanu un pirmoreiz dzird, kā skan klarnete vai kāds neparastāks skaņdarbs, izbrīnā atplestām mutēm izsakās tā, it kā zooparkā būtu pirmoreiz ieraudzījuši eksotisku zvēru. Protams, no tā nerodas jebkāda saprašana par kultūras iekšējiem un vēsturiskajiem procesiem.

Latvijā, piemēram, gandrīz neviens klasiskās mūzikas žanra komponists nesaņem honorārus. Kultūrkapitāla fonds, par laimi, piešķir radošās stipendijas, lai kaut kas vispār taptu. Lielākā daļa mūziķu, protams, kaut kur strādā, un tas ir papildienākums. Bet ja mākslinieks nestrādā algotu darbu un vienreiz gadā saņem, labākajā gadījumā, dažus tūkstošus? No malas tā izskatās diezgan liela summa, taču attiecībā pret to, cik pie šī darba tiek strādāts, viņš faktiski to dara paša priekam. Taču paradoksālākais, ka nereti tas visvairāk sāp tiem, kuri strādā populārās mūzikas jomā un visbiežāk ir finansiāli neatkarīgi. Ir tumsonība prasīt, lai simfonija skanētu tikpat bieži un būtu tikpat populāra kā popdziesma, kuru varbūt raida piecreiz dienā. Tas ir jautājums par mākslas kā estētikas ilgstamību un dažādību.

Izglītība ir ārkārtīgi dārgs process: skolotāju algas, telpas, mācību līdzekļi. Bet tas, ko cilvēki sasniedz, ir viņu pašu paveikts. Vienmēr priecājamies par latviešu zvaigznēm, arī mūsu komponistiem, kas izvirzījušies pasaulē. Gribu teikt, ka viņi lielākoties to ir panākuši paši saviem spēkiem. Arī tas, kas man pēdējā laikā izdodas, ir pateicoties tam, cik tajā esmu ieguldījis smagu darbu. Šur tur pasaulē šajā promocijas procesā ievērojami piedalās arī valsts gan finansiāli, gan uzstājīga starptautiski orientēta menedžmenta ziņā, un tā ir liela investīcija nākotnei.

Spilgts piemērs ir šobrīd pasaulē ļoti pazīstamais dāņu komponists Hanss Abrahamsens. Viņa mūziku atskaņojis Andris Nelsons ar Bostonas un Birmingemas simfoniskajiem orķestriem, Berlīnes filharmoniķi un daudzi citi. Latvijas mūzikas mīļotājam diez vai šāda mūzika uzreiz raisītu stāvovācijas. Tas nav ne Pēteris Vasks, ne Ēriks Ešenvalds, tā ir ļoti sarežģīta mūzika.

Nav šaubu, ka tā ir izcila, taču būtisks ir arī ārkārtīgi nopietnais darbs, kuru ieguldījis Dānijas institūts, "iebarojot" Abrahamsena opusus izcilajiem izpildītājiem un pat līdzfinansējot atskaņojumus ārzemēs. Tā ir arī uzticēšanās autoram un viņa atšķirīgajai valodai. Ar to gribu teikt, ka bieži vien rodas maldīgs priekšstats par to, kā mūziķis kļūst par slavenību. Bieži vien neapšaubāmā mākslas kvalitāte nav viss, kas ir vajadzīgs. Ārkārtīgi daudz ko dzīvē nolemj menedžments, arī nejaušība, kontakti, draugi.

Tāpat es nepiekrītu viedoklim, ka par visu labo mūziku mēs visu zinām. Ir daudz labas mūzikas, par kuru nezinām un, iespējams, nekad arī neuzzināsim. Ir komponisti, kuri strādā kautrīgi un nevienam neuzbāžas, un ir, kas panāk savu ar aktīvu rīcību. Šodienas muzikālajā piedāvājumā var apmulst. Agrāk es zināju, kas ir vadošie, aktuālie skaņraži pasaulē, bet šobrīd tas ir pilnīgi neiespējami, ik dienu klāt nākošais reibina ar savu daudzumu. Gada sākumā apsolīju sev katru dienu noklausīties kādu jaunu simfonisko darbu, ņemot par kritēriju atskaņojumus festivālos, lielo orķestru pasūtījumus un apbalvojumus. Bija daudz kolosālas mūzikas, bet bija arī opusi, par kuriem tiešām nesapratu, kāpēc šis autors ir tik zināms. Citkārt likās – māceklis uzkomponētu labāk.

Latvijas rocība diemžēl nepieļauj vērienu, ar kādu savus māksliniekus atbalsta Somija, Dānija, Francija vai Vācija.

Mums ir mazi uzņēmumi un iespējas, un var saprast, ka viņi strādā pārsvarā ar to, ar ko iespējams nopelnīt. Sarežģītu simfonisko un kamermūziku piedāvāt ir daudz grūtāk nekā kormūziku, kas jau ir ļoti pieprasīta. Laikmetīgās mūzikas lietderības apšaubītāji nereti agresīvi iebilst, kāpēc jāfinansē darbi, kuri tiek atskaņoti tikai vienu reizi? Patiesībā tā ir normāla prakse. Trīs vai četri orķestri mūsu mazajā valstī nevar katru gadu vairākas reizes atkārtot vienus un tos pašus darbus. Tos vajadzētu piedāvāt ārpus Latvijas. Mūzika diemžēl nav kā glezna, ko uzreiz redzam. Tās ir tikai notis, un bieži vien ar pārlieku uzstājību vari panākt arī pilnīgi pretēju rezultātu: tātad tev neiet! Festivāla Ultima direktors Oslo man stāstīja, ka festivālam katru dienu ienāk nošu un ierakstu pakas. Viņi tās pat neatver un izmet.

Laikmetīgajai vizuālajai mākslai klājas labāk?

Cilvēki mīl laikmetīgu teātri un glezniecību. Neviens taču neatļautos par Džemmas Skulmes, Borisa Bērziņa vai Marka Rotko gleznām teikt, ka tie ir ķēpājumi. Bet no tiem, kuri atzīmēs šo vizuālo mākslu kā vērtību, tikai daži arī šāda veida muzikālus darbus atzīs par labiem. Uz sentimentālas nacionālromantiskas mūzikas CD vāka nereti ir abstrakta, galēji moderna glezna.

Spēja būt elastīgam un daudzpusīgam nav vērtība?

Manuprāt, ja komponists vienlaikus ir spējīgs uzrakstīt gan popdziesmu, gan sarežģītu simfonisku darbu laikmetīgās mūzikas festivālam, tas vēl nenozīmē, ka viņš ir izcils meistars. Drīzāk viņš ir hameleons. Varbūt tikai amatnieks. Viņš īsti pats vēl nezina, kas viņš ir. Tas ir faustisks jautājums. Meistara amatnieka darbā būtiskākais ir spēja precīzi izpildīt pasūtījumu un neizplūst egoistiskā jaunradē. Mākslā svarīgāks ir patiesums un spēja nepazaudēt sevi.

Raksti neapjaustam adresātam, domubiedriem vai ikvienam klausītājam?

Mani vienmēr ir nodarbinājis šis jautājums. Es neesmu tipisks modernists latviešu mūzikā. Man dabiski ir apvienot klasiski romantisko pasaules uztveri ar diezgan laikmetīgu izpausmi un tehnoloģiskajiem paņēmieniem. Nekaunos, ka esmu veidojies klasiskas mūzikas audzināšanas vidē (padomju mūzikas skola), un nekur ar varu neesmu no tās prom rāvies. Visi tolaik apgūtie formveides principi ir ārkārtīgi vērtīgi, un es vēlos klausītāju uzrunāt tieši un godīgi, acīs skatoties. Varbūt tāpēc ir tik sāpīgi dažreiz dzirdēt epitetus, ka tas ir nesaprotams murgs un "kurš tad šito klausās"? Man pašam liekas, ka mana mūzikas valoda ir visai saprotama un vienkārša. Tas gan ir pārsteigums, ka šāds viedoklis par to, kas mūzikā ir un kas nav vērtīgs sarežģītības vai vienkāršības dēļ, joprojām dzīvo arī akadēmiskajā vidē. Bieži vien tiek agresīvi izplatīts, ka mažors vai minors – tas ir labi, bet atonālisms vai sagatavotās klavieres – slikti.

Starp citu, mūsu nacionālā mūzikas vēsture šobrīd diemžēl palikusi gandrīz tikai tautas mutvārdu daiļrades formā. Šajā jomā mums ārkārtīgi trūkst pašcieņas – nav lielu, fundamentālu darbu, kurus es interesentam varētu ieteikt izlasīt, lai uzzinātu, kas ir latviešu mūzika, kā tā ir radusies un attīstās šodien. Ir tikai mācību grāmatas bērniem un dažiem komponistiem veltītas monogrāfijas, kas tapušas jau pirms daudziem gadiem. Varam sagrābstīt informāciju, bibliotēkā lasīt brošūras un maģistru darbus, bet, ja kāds vēlas uzzināt, piemēram, par Vilni Šmīdbergu, tad būs tikai tik, cik rakstīts Latvijas Mūzikas informācijas centra mājaslapā vai cik varēs uzzināt, sazvanoties ar komponistu. Es ļoti degu par to, lai šis jautājums institucionāli risinātos un lai tam tiktu atvēlēti maksimāli lieli līdzekļi. Lai tā informatīvā datu bāze, kura tiek vākta atsevišķi dažādās vietās, tiktu apkopota modernā nopietnā resursā, kurā var atrast visu pamatinformāciju par autoriem, viņu darbiem, arī mūzikas un nošu piemērus. Vienmēr ar skaudību skatos uz Lietuvas Mūzikas informācijas centru, kur viss ir atrodams, turklāt vienādā nozīmībā.

Jau vairākus gadus Ventspils mūzikas vidusskolā un Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā mācu latviešu mūzikas vēsturi pēc Otrā pasaules kara un labi, ka man pašam ir informācija, kuru esmu cītīgi krājis… Ko dara muzikologi, kuri beidz augstskolas? Tas nav tikai naudas jautājums. Tas ir arī mīlestības jautājums. Ja es patiešām vēlos, rakstu arī tad, ja man kāds fonds neiedod finansējumu. Jokoju – ja man iestātos radošā krīze kompozīcijā, pats ķertos klāt šāda mūzikas vēstures materiāla izstrādei.

Latviešu mūzikas kursa beigās liku audzēkņiem uzrakstīt referātu Latviešu mūzika pēdējos desmit gados. Man šogad bija ļoti gudri jaunieši, bet mati cēlās stāvus, lasot atsevišķus darbus. Tajos bija pieminēti galvenokārt Zigmars Liepiņš, Raimonds Pauls, grupas Simtā debija (kur tie laiki!), Tranzīts, Prāta vētra. Tie ir jaunieši, kuri beidz mūzikas vidusskolu!!! Tā ir informācija, kas viņiem ir pieejama un ir acu priekšā kā pirmā, svarīgākā. Kāds bija pieminējis mani, jo esmu skolotājs, un kāds bija dzirdējis, ka rakstu mūziku.

Bija jāsāk jau bērnudārzā?

Kad mani bērni gāja bērnudārzā, reiz nāca Ziemassvētku rūķītis, kurš nedaudz smaržoja pēc alkohola un uz sintezatora spēlēja diezgan trulas dziesmiņas. Man saka: bērnam vajag vienkārši, bet vai tiešām vajag visu reducēt uz lētu sintezatora skaņu, kas izklausās vēl sliktāk par sliktāko šlāgeri. Mana dzīvesbiedre reiz veica sociālu eksperimentu: savāca dažādus bērnu mūzikas paraugus ar klavieru, bigbenda vai sintezatora pavadījumu un piedāvāja bērniem izvēlēties, kuri patīk labāk. Lielākā daļa izvēlējās dzīvo, nevis sintezatora mūziku. Kad nonākam mūzikas vidusskolā, varbūt jau ir par vēlu pastāstīt, ka eksistē kaut kas cits, iespējams, kvalitatīvāks?

Uz kādām pārdomām vedina Latvijas simtgades tuvošanās?

Mums piemīt ļoti īsa vēsturiskā atmiņa, īpaši attiecībā uz mūziku. Ļoti ātri aizmirstam par svarīgām personībām un notikumiem. Pagājušajā gadā atzīmējām un joprojām turpinām svinēt vairākas lielas jubilejas. Pēteris Vasks un Raimonds Pauls bija pamanāmi, viņu mūziku atskaņoja teju visi kolektīvi, bet tik maz uzmanības tika veltīts Romualda Kalsona jubilejai. Viņš ir liela vērtība mūsu mūzikā un viņa vijoļkoncerts, ko Valdis Zariņš spēlēja festivālā Europa Musicale 1995. gadā Vācijā, toreiz izpelnījās milzīgu sajūsmu. Arī Pētera Plakida 70. jubileja tiek svinēta samērā maz, lai gan 90. gados viņš un Pēteris Vasks bija identiski savā pazīstamībā un kvalitātē. Pēc Dziedājuma atskaņojuma šā gada Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncertā bija stāvovācijas. Tas nozīmē, ka šī mūzika ir dzīva un cilvēkiem nepieciešama. Izveidojusies nedaudz amerikāniska situācija: lai būtu uzmanības centrā, visu laiku par sevi ir jāatgādina. Pretējā gadījumā tevis vienkārši nav. Cik mūsu laikabiedri ir dzirdējuši kādu no šī gada deviņdesmitgadnieka Ģederta Ramana simfonijām? Es ļoti gribētu novēlēt mums visiem lielāku cieņu pret vēsturi, dzīvajiem un mirušajiem. Par viņiem visu laiku jāatgādina. Tam vajadzīgi resursi, gribēšana un riskēšana, bet tas ir jādara, jo citādi ko gan mēs atcerēsimies pēc piecdesmit gadiem?

Jau zini, kāds būs jaundarbs, kuru raksti Andrim Nelsonam un abiem viņa vadītajiem orķestriem?

No paša sākuma biju nolēmis, ka darbs būs cieši saistīts ar Latviju – ar latviešu zīmēm, rakstiem un dainām metaforiskā, zīmju ģeometrijas un jēgas līmenī. Ja jau man ir iespēja būt pie šiem lieliskajiem kolektīviem un klausītāju auditorijas, es jūtu nepieciešamību alegoriski parādīt Latvijas ģenētisko identitāti. Nevis varbūt ierasti kā diatonisku romantiskās mūzikas vienkāršību, bet latviešu folkloras idejas un zīmju kosmisku ģeometriju un harmoniju. Mani ļoti pārsteidza, ka Andris vēlas tieši īsteni modernu, laikmetīgā valodā rakstītu skaņdarbu. Pagaidām vērpju un šķetinu šo Māras pavedienu.

 

Top komentāri

ar KAUT KO nodarboties
a
nevajag lolot liekas ilūzijas, ka no šiem simts darbiem tiks atlasīti "daudz radoši pārsteidzoši jaundarbi. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka pārsvars būs tas, ko es saucu par koru popmūziku, ko spējīgs nodziedāt jebkurš amatierkoris. (_)Protams, ir brīnišķīgi, ka Dziesmu svētku kustība ļauj cilvēkiem reģionos ar kaut ko nodarboties ..." Paskat, kā! Bet es saku, ka tais "grandiozajos šovos" nav jābāž jaundarbi, ko pat profesionāļi pieveic gauzdamies, bet tas ir viņu darbs un pienākums, tad zobus sakodoši... Piemērs- Uģa Prauliņa "jaundarbs" Dziesmu svētkos, kas apdullināja visus, jo nebūs taču noslēpums, ka paši jaun-radītāji cits citu noliedz, aprunā un "konkurē" atļautiem un slēptiem paņēmieniem. Tā kā, Andri, varam Jums tolerances dēļ piekrist, bet varam arī nepiekrist. Katram savas tiesības, bet daži ir tiesīgāki.
Muzikolog
M
Skatos - kā tad! Atkal Dzenītis nevar iztikt bez kolēģu uzvārdu nepieminēšanas. It kā kolēģi būtu vainīgi, ka viņu mūziku atskaņo, pasūta, ieraksta, liek grāmatās vairāk nekā... Diez kurš te uzprasās?
Orkestri
O
Pirms divdesmit gadiem viņa intervijās jau parādījās pirmie gaušanās asni, pirms desmit - jau zaros izpletusies, šodien pārliecinos, ka tā nāk no komponista būtības saknēm. Kas būs lasāms pēc nākamajiem 10? Laba ir Lūsiņas padošanās, jautājumiem pielāgojoties intervējamā stabulei. Diemžēl garlaicīgi lasīt atbilžu palagus, jo ar tāda tipa vadītgribu un vadītprasmi nākotnes nav. Bet lai veicas individuālajā radošajā darbā!
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja