Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar komponistu Arturu Maskatu. Veiksmi nevar ieplānot

"Vienīgais ceļš ir vairot zināšanas. Vairot kultūru," savas 60 gadu jubilejas priekšvakarā saka komponists Arturs Maskats

Ar divdaļīgu koncertu savā dzimšanas dienā 20. decembrī Lielajā ģildē 60. jubileju svinēs latviešu komponists ar teātra mūzu sirdī – Arturs Maskats. Atskaņotājmākslinieki būs komponista uzticamākie draugi, kuri izpildīs tos Artura Maskata opusus, kas atstājuši spilgtus un zīmīgus nospiedumus komponista radošajā ceļā.

Vakara pirmajā daļā orķestra Sinfonietta Rīga, solistu un diriģenta Normunda Šnē sniegumā skanēs Latvijā pēdējos gados retāk dzirdētais, taču pasaulē daudzkārt atskaņotais Concerto grosso, kas jau piedzīvojis trīs atšķirīgus baletuzvedumus Latvijas, Japānas un Dienvidāfrikas horeogrāfu interpretācijā. Versijā akordeonam (Ksenija Sidorova), čellam (Guna Šnē), vibrofonam (Ivo Krūskops) un stīgu orķestrim Rīgā pirmoreiz izskanēs vīzija Pusnakts Rīgā, kurai komponistu iedvesmojusi Vudija Allena slavenā komēdija Pusnakts Parīzē.

Koncerta otrā daļa būs atvēlēta vokāli instrumentālajai mūzikai – Kristīnes Gailītes un klavieru kvarteta RIX sniegumā dzirdēsim Venēcijas rindas ar Umberto Sabas un Konstantīna Kavafa dzeju. Dziesmas no dažādiem koncertuzvedumiem ar Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa dzeju atskaņos Latvijas Radio koris un diriģents Sigvards Kļava.

Tava recepte – kā pārlaist apaļās jubilejas?

Pirmajā apaļajā jubilejā es aizbraucu ar labiem draugiem patālu no Latvijas. Kāds mans draugs tobrīd dzīvoja Kanāriju salās. Tā kā mana dzimšanas diena ir īsi pirms Ziemassvētkiem, aizmuku no visiem prom ciemos pavadīt gan dzimšanas dienu, gan Ziemassvētkus kopā ar draugu un viņa ģimeni. Tieši dzimšanas dienas vakarā sēdējām zem palmām, iedzērām vīnu un skatījāmies uz saulrietu, ka tur ir pusseptiņos vakarā, nevis trijos kā šeit. Ziemassvētku sajūta nebija tāda, kāda tā ir mājās, bet tas bija jauks piedzīvojums, kas paliek atmiņā. Bijām kopā ar Ivaru Kalniņu un viņa ģimeni, un arī tur bija pretī ģimene un bērni. Biju jaukā, sirsnīgā atmosfērā. Kad atgriezos, bija koncerti un publiskas iziešanas, bet pats fakts jau bija noticis.

Šogad ir citādi – lai gan neesmu uz to prasījies, tieši dzimšanas dienā būs liels jubilejas koncerts, kuru rīko Latvijas koncerti. Abi diriģenti Sigvards Kļava un Normunds Šnē, kuri to ir uzņēmušies, visu manu radošo dzīvi bijuši man cieši līdzās, pirmatskaņojuši daudzus manus darbus. Gan Latvijas Radio koris, gan Sinfonietta Rīga ir pasaules klases kolektīvi, ar kuriem ir gods atrasties uz vieniem skatuves dēļiem. Koncertā piedalās mani draugi – arī Ksenija Sidorova, Reinis Birznieks, Sandis Šteinbergs. Ir vēl citi brīnišķīgi izpildītāji, kuriem man gribētos pateikties un ar kuriem gribu turpināt radošās attiecības: Inga Kalna, Aleksandrs Antoņenko, kurš tikko bija solists oratorijas Baltijas dziesmas pirmatskaņojumā. Varētu minēt vēl citus dziedātājus un aktierus, taču visi vienā koncertā nevar atrasties.

Jubilejas programmā dominē pārbaudītas vērtības vai jaunumi?

Programma ir mūsu kopdarbs. Concerto grosso es izvēlējos pats. Šis darbs dzīvo, lai gan to sarakstīju pirms divdesmit gadiem. Fragmentus no izrādes Vācietis. Novembris, Klavierkoncerts (Dailes teātris, 2003) ar brīnišķīgajiem Latvijas Radio kora solistu priekšnesumiem izvēlējās Sigvards Kļava.

Tomēr lielais jaunums – oratorija Baltijas dziesmas – pirmatskaņojumu piedzīvoja decembra sākumā Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) koncertā.

Tā ir tikai sakritība. Šo darbu man pasūtīja pirms pusotra gada. Kad izteicu ideju par trim Baltijas valstu valodām, es vispār nedomāju par savu dzimšanas dienu. Baltijas Simfoniskā festivāla koncerti, kurus producē LNSO, virzās uz Latvijas simtgadi. Triju Baltijas valstu valodu apvienojums vienā darbā ir ļoti piemērots, jo simtgades sakrīt, un es domāju, ka arī Baltijas jūras tēma vieno visas trīs valstis, kurām ir viens liktenis un vienota asinsrite.

Papildināji savu erudīciju dzejā?

Par latviešu dzeju man nebija nekādu šaubu: tā ir Vizma Belševica, kurai jūras un likteņa tēma ir ļoti nozīmīga, finālā – Ojārs Vācietis, kuram ir brīnišķīgs dzejolis Baltijas jūra. Tas ir no krājuma Si minors. Man likās, ka zinu visu Vācieti un man nekas nav paslīdējis garām. Taču vienmēr atrodas kaut kas tāds, kas tomēr ir paslīdējis garām. Reiz, kad biju Ojāra Vācieša muzejā un stāstīju par šo projektu muzeja direktorei Ievai Ķīsei, viņa nolika man priekšā šo dzejoli.

Ar lietuviešu dzeju man palīdzēja labs draugs diriģents Modests Pitrens. Viņš atsūtīja dažādas stilistikas autoru dzejoļus. Viņu vārdus es zināju, taču daudz kas latviski nav tulkots. Izvēloties Sigita Gedas dzejoli, zināju, ka to dziedās augsts soprāns. Ar igauņu dzeju palīdzēja Guntars Godiņš. Viņš lika priekšā veselu plejādi. Pamazām nosliecos uz vienu ļoti grūtu Paula Ērika Rummo dzejoli – faktiski triju dzejoļu kopu. Pēc tam tikai sapratu, ka viņi visi ir apmēram vienas paaudzes dzejnieki, trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados dzimusī paaudze, – milzīgs uzliesmojums latviešu, lietuviešu un igauņu dzejā. No viņiem vienīgi Pauls Ēriks Rummo ir šaisaulē… No Igaunijas puses es gribēju etno jeb folka balsi, atšķirīgu no akadēmiski skolotajām. Vēlējos, lai ir kontrasts, drusku citāds skatījums.

Trīs valodas bija tava ideja?

Sen jau par to biju domājis. Tagad daudzi raksta angliski, cerēdami tādējādi iegūt, jo tā ir pasaulē ļoti populāra valoda. Es arī esmu rakstījis angliski un latīniski, taču domāju, ka pasaule jau ir pārplūdināta ar šādiem darbiem, kā arī instrumentālās kamermūzikas opusiem ar nosaukumiem smalkā angļu vārdā. Interesanti bija pamēģināt ar vistuvākajiem kaimiņiem, ar kuriem mēs patiešām esam gan vēsturiski, gan reģionāli, gan arī dabas ziņā saistīti. Tas nemaz nav viegli, un tie nav bieži gadījumi mūsu kultūrās. Piemēram, Veljo Tormiss uzrakstījis dziesmu Trīs zvaigznes ar Māras Zālītes dzeju latviešu valodā.

Ne lietuviešu, ne igauņu dzeja, kuru izvēlējos, nav elementāri vienkārša, tā ir asociatīvi bagāta un krāsaina. Ļoti uztraucos, ceļot dziedātājām priekšā nošu tekstu: ko viņas teiks? Lūdzu, sakiet man uzreiz, ja eju pret valodas garu! Tomēr būtisku labojumu no viņu puses nebija. Tas man bija liels kompliments. Katra ieteica tikai pa vienam sīkam redakcionālam labojumam. Tā man bija laba, interesanta skola.

Deviņdesmitajos gados par to bija trauksmainas diskusijas jaunās latviešu kormūzikas sakarā: vai komponēšana latviešu vai citas mazas valsts valodā nolemj šos darbus tikai lokālai nozīmībai.

Domāju, ka visas valodas ir labas. Bieži tā ir cenšanās nokļūt tuvāk dzejas oriģinālam, būtībai. Šekspīra sonetus vajag komponēt angliski. Ja gribi komponēt Rilki vai Gēti, dari to vāciski! Verlēnu – franciski. Tu ieej citas valodas telpā kā upē, un tas ir ārkārtīgi interesanti. Tur nevajadzētu darboties nekādiem mazas tautas aizsargmehānismiem. Mēs katrs esam spēcīgi ar to, ko varam tajā brīdī pateikt. Latviešu valoda ir brīnišķīga, mums ir izcili dzejnieki, un viņu dzejas valodā ir pārsteidzošas vērtības. Arī mūsu tautasdziesmas ir kaut kas pilnīgi unikāls. Baltijas dziesmas beidzas ar latviešu tautasdziesmu – vienkāršu, filosofisku četrrindi par mūsu jūru. Melodiju komponēju es pats.

Protams, komponisti cenšas kļūt pamanīti. Tāda loma bija un joprojām ir arī latīņu valodai. Ir taču vispārpieņemtas formulas un tēli, mēs zinām, ko nozīmē kanoniskie reliģiskie simboli un teksti. Latīņu valodā ir asociāciju un kultūras kontekstu jūra, un ne tikai sakrālajos tekstos. Esmu starp tiem, kas komponējuši arī krieviski. Man tas nešķiet nekāds nāves grēks. Ja es gribu saprast un caur sevi izjust Pasternaka pasauli, man tas jāraksta oriģinālā. Vienas formulas, kā rīkoties pareizi, nav. Tas ir komponista izjūtas jautājums. Vēl ir arī situācija, kad komponistam pasūta darbu. Man vienmēr likusies saistoša ideja rakstīt kopā vienā darbā latviski, lietuviski un igauniski.

Pēdējos gados ir radusies virkne jaundarbu, kur milzu kolāžā kopā skan akadēmiskā un etnomūzika, piedalās gan profesionālie, gan tautas mūziķi un pat priesteri. Dokumentālisma tendence? Bet varbūt jau klišeja?

Tas nozīmē, ka meklējam žanru difūziju. Komponistam gribas apvienot tautas, naivās muzicēšanas mākslu kopā ar akadēmisko, simfonisko, kora vai lielformas izjūtu. Tas ir labi, jo laikmetīgajā mūzikā daudz kas bija aizgājis pārgudrā spriedelēšanā, šaurā lokā uzrunājošā kontemplācijā un mūsdienu tehniku demonstrācijā. Šis ceļš – apvienot akadēmisko un etnogrāfisko, akadēmiskās un citas balsis – ved uz kaut ko citu, liek meklēt citu izteiksmi. Skanētu banāli, ja es teiktu, ka tas liek virzīties demokrātiskā virzienā. Tas liek mēģināt aptvert dažādas mūzikas substances vienlaikus. Tas piešķir skaņdarbam lielu iekšēju spriegumu.

Pētera Butāna opuss lielkoncertā Kurzemes gredzens. Pūt, vējiņi! ir riskants, jo tur ir gan Lūcijas Garūtas, gan Čaikovska un Šostakoviča citāti, Mediņa Daina skan gandrīz pilnībā, taču dzīves izjūta arī ir polifona! Ja domā dziļāk, tas viss ir Ojāra Vācieša poēmā Pūt, vējiņi!. Ērikam Ešenvaldam sanācis ļoti labs opuss. Rakstot Baltijas dziesmas, man bija organiska nepieciešamība, ka trešajam dziedātājam blakus akadēmiskās mūzikas grandiem – mūsu redzamākajam tenoram Aleksandram Antoņenko un lietuviešu operzvaigznei Vidai Miknevičūtei – jābūt kaut kam citam. Dod Dievs tādās situācijās nekļūdīties. Vieglāk būtu iesaistīt skaņdarbā Suitu sievas nekā mēģināt šādi sajust igauņu dzeju, kurā pat nav nekādu atsauču uz folkloru. Tomēr man likās, ka skaņas būtībai ir jābūt citādai, nevis akadēmiskai.

Populārā tautasdziesma Pūt, vējiņi! arī daudzkārt locīta viedokļu krustugunīs. Dažiem tā ir tikai dzērāju dziesma…

Nevajag šauri paskatīties uz lietu un pateikt: tas ir tikai tā! Arī dziesma ar piedziedājumu Džimlai rūdi rā*, kas Pirmā pasaules kara laikā vēl bija Rīgas pašpuiku, Grīziņkalna fabrikas čaļu dziesma, ir pārvērtusies pavisam par kaut ko citu – par spīta, protesta un vīrišķīga spēka izteicēju.

Kaut kādā mērā tā ir pat ciniska, taču labā nozīmē: es eju visam pāri, mēs izturēsim! Arī Šostakovičam Otrajā klavieru trio un Pirmajā čella koncertā dziesma Kupite bubļički taču neskan pēc Odesas ebreju tirgoņu dziesmas. Viņš to izmanto kā zīmi, kas Šostakoviča kontekstā nozīmē pavisam kaut ko citu.

Vajag paskatīties YouTube 1985. gada Dziesmu svētkus. Tie ir tie Dziesmu svētki, kuros tauta izsauca Haraldu Medni, kurš nodiriģēja Emiļa Melngaiļa Jāņuvakaru un beigās arī Jāzepa Vītola Gaismas pili, kas bija izņemta no repertuāra. Es tur biju publikā un varu iedomāties, kādu spēku, drosmi un meistarību tas Mednim prasīja – kāpt tribīnē un diriģēt Gaismas pili, kas kopkorī vispār nebija mēģināta, jo aktīvajā repertuārā nebija četrus gadus. Tas bija milzīgs risks, turklāt brīdī, ko skatās visa Latvija. Iedomājies, kas nomenklatūrai būtu par priekiem, ja lielā dziedātāju masa nesaturētos kopā!

Noslēgumā toreizējais kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs nokomandēja nolaist Dziesmu svētku karogu, bet neviens netaisījās nekur iet, un ierakstā YouTube var redzēt pilnīgi apjukušas funkcionāru sejas. Notiekošais nozīmē kaut ko pilnīgi jaunu, neierastu. Tikmēr visi dzied Pūt, vējiņi!, ko katrs diriģents pa pantam diriģē. Ar kādu pašcieņu un lepnumu viņi nāk! Pēdējo, kluso pantu, ko dzied aizvērtu muti, nodiriģēja Mednis. Cik cēli viņš to izdarīja! Tajā brīdī bija īstā sajūta, ka Dziesmu svētki ir izskanējuši. Tas bija tautas apvienošanās brīdis, un laimīgi ir tie, kas to ir piedzīvojuši. Tas ir lieliski nofilmēts. Laikam operatori labi saprata, kas un kuri cilvēki ir jāfilmē. Ar to brīdi faktiski arī sākās tautas atmoda. Domāju, ka par Pūt, vējiņi! šķēpus lauzt vairs nevajadzētu.

Kādreiz nešķiet, ka labāko un patiesāko esi uzrakstījis jaunībā?

Man bija komiska iekšējā situācija, kad bija jānodod skaņdarbs ar nosaukumu Tango. Tas bija ļoti saspringts rudens, pirmatskaņojumu jau bija nācies atlikt trīs reizes. Tajās dienās, kad bija jānodod Tango, mūsu Operā vienā vakarā notika trīs baleta viencēlieni ar triju horeogrāfu versijām par manu Concerto grosso. Tas bija projekts, no kura sākumā ārkārtīgi baidījos, jo kurš gan vienā vakarā var trīs reizes izturēt vienu un to pašu skaņdarbu? Kad Aivars Leimanis man piedāvāja šo ārkārtīgi interesanto ideju, mana reakcija bija totālas izbailes. Taču katrs horeogrāfiskais darbs mainīja šo opusu kardināli, jo tu skaties it kā citām acīm. Viens horeogrāfs bija no Dienvidādfrikas, otrs – no Japānas, trešais – pats Aivars Leimanis.

Kāpēc es to stāstu kontekstā ar Tango? Tāpēc, ka grozīju rokās jaundarba partitūru un pie sevis nodomāju, ka tik labi kā Concerto grosso es nevaru uzrakstīt, jo nav ne laika, ne iespēju, ne ideju. Līdzīgi ir bijis vēl vairākas reizes mūžā, klausoties kādu no iepriekšējiem darbiem.

Protams, arī lielajiem komponistiem visi darbi nav Himalaji. Ir dažādi dzīves un varēšanas posmi, ideju atnākšanas brīži. Vieniem tas ir sprādzienveidīgi sākumā, citiem attīstība visu laiku iet uz augšu. Verdi savu lielāko šedevru Otello uzrakstīja 74 gadu vecumā. Pirms tam viņš sešpadsmit gadu nebija rakstījis gandrīz neko, un pat tuvākie draugi, arī viņš pats domāja, ka vairāk nekā arī nebūs. Pēc Otello pagāja vēl seši gadi, un viņš visus pārsteidza ar Falstafu – savu vienīgo komisko operu. Prognozēt nevar neko, viss ir Dieva rokās, kā katram ir lemts. Paldies Dievam, ka radošais spēks ir tik neprognozējams. Veiksmi, tāpat kā mīlestību, nevar ieplānot. Ir, protams, profesionālisma latiņa, zem kuras komponists nekad nenokritīs. Nekad neaizmirsīšu, ka studentam, topošajam aktierim, kurš lekcijā iebildis: "Bet šī filma ir Fellīni neveiksme!", pasniedzēja Valentīna Freimane atbildējusi: "Ziniet, mani viena Fellīni neveiksme interesē daudz vairāk nekā simt citu režisoru veiksmes."

Ir tādi darbi, kuri neliek pēc tam mieru. Tie pēc laiciņa parādās citā redakcijā. Gadās, ka pēc pirmatskaņojuma gribas visu pārrediģēt. Dažreiz darba sagatavošanas laikā saprotu, ka kaut kas nav riktīgi, taču nav ne laika, ne iespēju paspēt ko mainīt. Tad saproti – ja darbs varētu dzīvot, pie tā nāksies atgriezties. Taču ir jāpaiet zināmam laikam.

Mani nesen pārsteidza Tango skanējums simfoniskā pūtēju orķestra izpildījumā.

Man arī tas bija negaidīti. Es nekad nebūtu iedomājies, ka vijoles solo var uzticēt alta saksofonam. Pārlikumu veidoja Ilona Breģe. Viņa lieliski zina pūtēju orķestri – gan orķestri Rīga un tā izpildītājus, gan pašu faktūru. Pats šādam sastāvam vēl neesmu komponējis. Man tas būtu jāmācās.

Vai komponistam ir jāreaģē uz pasaules, cilvēces kataklizmām?

Jāseko savai iekšējai pārliecībai un sajūtai. Kā kurš reaģē. Varbūt kāds reaģē ar stīgu kvartetu, kurā klausītāji pat nenolasa kataklizmu klātbūtni. Vienkārši, lai būtu punktiņš, ka es arī esmu reaģējis? Man liekas, ka tie ir tādi publiski gājieni. Man tādu nebija pat atmodas laikā. Taču es strādāju teātrī, un teātris ir tas, kurš reaģē.

Es priecājos, ka manā radošajā kontā, ar ko es sagaidīju savu trīsdesmito dzimšanas dienu, bija Aleksandra Čaka dzejas izrāde Mūžības skartie – viens no Dailes teātra un atmodas laika leģendārākajiem uzvedumiem. Mūsu izrādē 1987. gadā pirmoreiz skanēja Dievs, svētī Latviju!, tās laikā cilvēki zālē tumsā piecēlās un pēc tam apsēdās. Tie, kas zināja Latvijas himnu. Mēs ar režisoru Kārli Auškāpu vienkārši sarunājām, ka tas tur būs. Pat aktieri mēģinājumā nezināja, ka es palaidīšu šo ierakstu. Biju iespēlējis instrumentāli, un viena meitenīte nodziedāja bez vārdiem pilnībā visu. Taču cilvēki atpazina! Tas bija fantastisks brīdis, ko atcerēšos visu mūžu. Teātra administratīvā vadība bija ļoti nobijusies, bet mēs pēc tam par šo izrādi dabūjām LPSR Valsts prēmiju. Mēs to nosvinējām, nopērkot lielu pušķi ar Čaka iecienītajām dzeltenajām rozēm, ko naktī aizvedām un nolikām uz viņa kapa. Izrādes pieņemšanā visi bija apjukuši un laikam vairs nesaprata, ko teikt. Laikam izšķirošo vārdu pateica Anatolijs Gorbunovs, tolaik Latvijas Komunistiskās partijas ideoloģiskais sekretārs, kurš bija atnācis uz vienu no pēdējiem ģenerālmēģinājumam. Viņš esot teātra direktoram Ivaram Timuškam pateicis, ka šī ir izrāde, ko viņš ieteiks noskatīties savam dēlam.

Atmodas laikā radās daži ārkārtīgi spēcīgi, autoru iekšējās pārliecības vadīti opusi – nozīmīgākais un spilgtākais bija Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokopera Lāčplēsis. Tā bija ārkārtīgi svarīga mums visiem, jo bija ne tikai mākslas fakts. Tas bija arī sabiedriskās dzīves notikums.

Vai esi gatavs estētiskiem kompromisiem, lai patiktu, izdabātu publikai?

Ja esi godīgs pret sevi, tu jau nevari uzrakstīt citādi, kāda ir tava būtība. Cits jautājums, vai tava būtība saskaņojas ar plašākas publikas pieprasījumu vai arī ar savu skatījumu paliec nomaļus. Nekad neesmu bijis ļoti populārs komponists, taču es nerakstu tikai tīro, lielo mākslu. Mēs visi rakstām klausītājiem. Lai kā mēs to negribētu atzīt, mēs rakstām publikai. Mēs rakstām, lai cilvēkus uzrunātu un aizkustinātu ar savu domu, ideju. Pieņēmums – šeit, tagad mani nesaprot, bet varbūt pēc piecdesmit gadiem vai arī kaut kur citur pasaulē sapratīs – ir pilnīgas muļķības. Mērķis ir dzīvot šodien un rakstīt tiem cilvēkiem, kuri dzīvo tagad, un darīt to saskaņā ar sevi un saviem kritērijiem. Mēs rakstām, lai mūzika dzīvotu.

Rēķinies ar virzieniem, kurus pašlaik mūzikā uzskata par aktuāliem, moderniem?

Mani interesē vairāk pārlaicīgas lietas, nevis lēkt pakaļ tikai tāpēc vien, ka šodien tas ir aktuāli. Protams, ir svarīgi neiekapsulēties, bet tu jūti, kas ir tavs ceļš un kas nav.

Turpināsi rakstīt mūziku teātrim un kino?

Līdz pašām studiju beigām man nelikās, ka mani jelkad varētu piesaistīt teātris. Pavērsiens nāca negaidīti. Par to man jāpateicas komponistam Jurim Karlsonam, kurš man piedāvāja šo iespēju, ejot prom no Dailes teātra muzikālā vadītāja amata, un Arnoldam Liniņam, kurš bija galvenais režisors un kļuva par manu pirmo režisoru. Līdzīgi bija arī ar kino.

Es nebiju domājis, ka darbošos teātrī, bet pēc tam teātris pārņēma pilnībā ar milzīgu spēku. Daudz gadu, spēka un enerģijas tam tika atdots. Teātrī kopā ar aktieri Ivaru Kalniņu 1983. gadā mums radās arī Ojāra Vācieša dziesmu programma Si minors, kas mani pavadījis visu mūžu. Tolaik galīgi nedomāju, ka šīs dziesmas piedzims vēl un vēl, tikai jau kopā ar Radio kori. Mēs ar Ivaru bijām domājuši, ka tie būs koncerti teātra Mazajā zālē. Parādījām fragmentu Arnoldam Liniņam: "Varbūt tas varētu noderēt Mazajā zālē?" Viņš teica: "Kāda Mazā zāle?! Lielā zāle un daudzus vakarus!" Tā arī bija.

Kino neesmu strādājis pārāk daudz, bet man tas vienmēr bijis ļoti interesanti. Man patīk sadarbība ar Viesturu Kairišu. Lai gan nesatiekamies bieži, viņš un Ieva Jurjāne ir vieni no man vistuvākajiem draugiem, tāpat kā komponists Pēteris Vasks ar kinorežisori Dzintru Geku. Mums ir tradīcija Latgalē kopā svinēt Jāņus. Viesturā ir latgaliskais, un tas mani skar, jo arī mana mamma ir pa pusei latgaliete. Es sev Latgali atklāju, kad man bija vairāk nekā četrdesmit gadu. Toreiz Latgalē filmēja Pa ceļam aizejot, mēs ilgi tur dzīvojām kādā skolā pie Rēzeknes. Tad Latgale sāka mani arvien vairāk uzrunāt.

Viesturs mani allaž garīgi uzlādē. Viņš vienmēr dod iekšēju triecienu, ved uz priekšu, liek mobilizēties uz kaut ko spēcīgu. Viņš ir no tiem, kuri aizrauj. Pēdējā mūsu sadarbība bija Melānijas hronika. Ar vijolnieku Sandi Šteinbergu un dziedātāju Ievu Paršu strādājām "uz kadra". Centāmies ielīst kadram aiz ādas. Tas man bija kaut kas pilnīgi jauns. Pēc ierakstiem bijām izgājuši kā caur veļas rulli.

Bet tu taču nespēlēji klavieres? Vismaz es filmā nedzirdēju klavieru skaņas.

Es spēlēju gan, bet nepieskaroties taustiņiem. Es spēlēju tikai uz klavieru stīgām, monētām, nagliņām un pedāļa.

Kas taps pārredzamā nākotnē?

Ko dzīve nesīs, tas arī būs. Simfonija tā droši vien nebūs, bet priekšlikumi ir darbiem vismaz divus gadus uz priekšu. Daļēji tas saistīts arī ar ārzemēm. Mani ir uzrunājis zviedru orķestris O/MODƏRNT, kuru vada lielisks, jauns un ļoti dzīvelīgs vijolnieks Hugo Tičati. Viņš ar šo orķestri pagājušā gada novembrī žilbinoši nospēlēja manu Concerto grosso Stokholmā, pēc tam arī ar Perudžas orķestri Itālijā. Viņi to taisās ierakstīt albumā un tagad domā par jauna skaņdarba pasūtīšanu, kas man būtu jāraksta pēc gada. Tikko tikāmies Stokholmā.

Ostravas teātris Čehijā grasās iestudēt baletu Bīstamie sakari. Šis balets jau ir iestudēts Poznaņā un Brno. Tas nozīmē, ka jāpievēršas partitūrai, jo tur šis tas būtu jādara. Ir arī kamerdarbu ieceres. Ko darīt ir. Es priecātos gan par teātri, gan par kino, jo esmu sapratis, ka tā ir būtiska manas eksistences puse.

Kādu mūziku, mākslu tu baudi? Prioritātes ir mainījušās?

Atšķirībā no iepriekšējiem gadiem klausos mazāk. Kad intensīvi komponēju, man tam ir mazāk vajadzības un laika. Tagad ir diezgan daudz jāklausās saistībā ar manu pasniedzēja darbu Mūzikas akadēmijā. Es tur mācu instrumentāciju un orķestra stilu vēsturi, kas man ir jaunums. Daudz lasu, klausos skaņdarbus un pats no tā iegūstu profesionālajā ziņā.

Labprāt klausos arī neakadēmisko mūziku – džezu un mūziku žanru krustcelēs crossover. Tagad var samulst no milzīgajām iespējām YouTube, Spotify un citur. Nav kā agrāk, kad bija jākolekcionē plates, jāaizņemas no draugiem kompaktdiski un tie jāpārkopē.

Mani arvien vairāk interesē kino. Man patīk skatīties filmas nevis datorā, bet iet uz kino. Man gribas ieiet zālē, iegrimt tumsā un pazust pasaulē, kuru uz lielā ekrāna sniedz laba filma. Mans kinoteātris ir Splendid Palace, jo tur rāda Eiropas kino, tur notiek kinofestivāli un nav popkorna.

Kas tev nepatīk šodienas dzīvē un sabiedrībā?

Mani sāpina un dara bažīgu paviršības līmenis. Mēs spriežam par lietām, kurās neesam īsti iedziļinājušies un kuras pat nesaprotam. Vajadzētu veltīt vismaz vienu vakaru Google plašumos, lai kaut cik saprastu, kas tas ir, bet mēs nevērīgi mētājamies ar kategoriskiem vērtējumiem un ar vieglu roku dalām cilvēkus pēc kastām, sociālās nodrošinātības, nacionālās vai seksuālās identitātes, un tiražējam šos viedokļus. Agrāk arī tiražēšanas iespēja nebija tik liela, bet tagad katrs var anonīmi internetā izgāzt žulti, neprasmi orientēties pasaulē un savu nezināšanu, paši sevi uzskatot par guru. Lasīt anonīmos komentārus, manuprāt, nozīmē lasīt to, ko agrāk rakstīja uz publisko tualešu sienām.

Informācijas blāķis nemitīgi nāk virsū, un cilvēki to vairs nespēj uztvert un analizēt. Agrākais tehniskā progresa līmenis zināmā mērā pasargāja mūsu smadzenes no šīs drazas, bet tagad pa to iramies, jūtoties kā Getliņu izgāztuvē. Uz atkritumu šķirošanas lentes noteicošais ir profānais, šausmīgais nezināšanas līmenis. Par jebkuru lietu – politiku, mākslu, sabiedrību, reliģiju, seksuālo identitāti, izglītību vai valodu jautājumiem. Tas, un it īpaši slēptā agresija, kas mīt cilvēkos, ir diezgan biedējoši. Vienīgais ceļš ir vairot zināšanas. Vairot kultūru.

Arturs Maskats

Jubilejas koncerts Lielajā ģildē 20.XII plkst. 19

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 15–20

*Viņš pie lielgabala stāv, Džimlai rūdi rā./ Un tik lādē un tik šauj, Džimlai rūdi rā./ Bumbas garām aizlido, /Abas rokas nost tam rauj./ Bet viņš stāv kā stāvējis,/ Un tik lādē un tik šauj…

 

Top komentāri

Bieds
B
Vajag kopt tikumu un dievbijibu, tad nekas nebūs biedējoši.
tere peredasti
t
Nu cik var par šo glumo, neizglītoto cilvēku rakstīt un intervēt? Varbūt tad vajag arī aprakstīt viņa darbības ēnas puses? Būtu objektīva žurnālistika un būtu ļoti aizraujoši.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja