Laika ziņas
Šodien
Sniega pārslas

Intervija ar mākslinieku Andri Grīnbergu. Visu laiku brīvs

"Vispār dzīve ir šausmīgi skaista, velns parāvis! Neguliet, nekas jums nenotiks! Esiet gatavi, ka kāds jums pieskarsies. Ja tu neesi gatavs, eņģelis aizies un tu tā arī savā mūžā viņu otrreiz nesatiksi. Vajag būt modram!" aicina mākslinieks Andris Grinbergs

Līdz 10. septembrim fonda Mākslai vajag telpu Vasaras mājā Kalnciema ielā ar sarīkojumu sēriju Ārup. Andris Grinbergs kuratores Ievas Kalniņas vadībā tiek svinēts Andris Grinbergs. Nevis kāda konkrēta jubileja, bet tas, ka viņš ir. Patiesi – ja latviešu mākslā nebūtu Grinberga, viņu nāktos izdomāt. Kā citādi pierādīt, ka padomju laikos kopumā samiernieciskajā kultūras vidē pastāvējusi, vēsturnieku terminos runājot, pretdarbīga izturēšanās jeb – mākslas vēstures jēdzienos – neoavangards, performances māksla un bodīārts – tobrīd aktuālie Rietumu mākslas virzieni? Kopš pagājušā gadsimta 60. gadu beigām ap ideju pilno vīriešu virsdrēbju modelētāju konstruktoru ar Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas diplomu pulcējās vesels bars neformāli radošu būtņu, kas viņa vadībā vienojās hepeningos, performancēs, ko iemūžināja fotogrāfi Atis Ieviņš, Māra Brašmane, Jānis Kreicbergs un vēlāk daudzi citi.

Pazīstamākās, taču tikai vienas no Andra Grinberga radošajām izpausmēm bija performance Jēzus Kristus kāzas un eksperimentālā kino entuziastu Biroja grupas īsfilmu sērijas ietvaros tapušais Pašportrets 1972. gadā. Savukārt viņa ikdienas dzīve iegriezās mākslas pedagoģijas sliedēs, un Andra Grinberga kā mākslinieka kanonizācija sākās tikai PSRS sabrukuma fāzē un turpinās joprojām, pašlaik Ieva Kalniņa gatavo monogrāfiju par viņu.

Sarunā mēģināju noskaidrot, kā Andris Grinbergs kļuva par mākslinieku – nevis hronoloģiski, bet retrospektīvi, post factum.

Sarīkojumu cikls saucas Ārup. Kādā veidā mākslas vide tevi palēnām pieņēma? Plašākā sabiedrībā kļuvi pazīstams kā mākslas skolotājs ar Laimas Žurginas filmu Neglītais pīlēns – cilvēka bērns (1985), kuru pirms pāris nedēļām izrādīja arī Kalnciema ielā. Līdz tai taču tu darbojies ļoti šaurā lokā. Kā kļuvi par mākslas skolotāju?

Tas bija, mīļais draugs, jau ar zināmu bagāžu. Es strādāju Mazirbes kultūras namā (kopš 1974. gada – šeit un turpmāk precizējumi pēc Ievas Kalniņas sniegtajiem datiem), ko pēc tam pārdēvēja par lībiešu namu. Man bija apnikusi visa bohēma Rīgā. Fotogrāfs Kreicbergs toreiz braukāja pa kolhoziem, fotografēja zvejniekus. Viņš zināja, ka tajā pusē ir dabūjamas pamestas mājas. Es aizbraucu uz Kolku, kolhozu Brīvais zvejnieks, un sāku strādāt par mākslinieku noformētāju. Mazirbē nopirku māju Sepes – igauņu, ar jumtu līdz lejai un tanti iekšā, un noteikumu, ka viņa tur dzīvos, kamēr dzīvos. Kad es gribēju kaut ko padarīt dārzā, viņa staigāja man pakaļ un stāstīja: "Šitā iznīkusī rīkste ir mana vīra stādīta, to nevar aiztikt!" Tas bija komiski.

Man nebija kur dzīvot, un man atvēlēja istabu lībiešu kultūras namā. Es kļuvu par kluba vadītāju un sāku vest no Rīgas savus draugus – kultūru. Mums bija fotoizstādes, gleznu izstādes, grāmatu galds… Miervaldis Polis, piemēram, Mazirbes kultūras namā pirmoreiz izstādīja savas slavenās pannas. Nemaz jau nebija tik vienkārši Mazirbē nokļūt. Tur bija slēgtā zona, un vajadzēja caurlaides. Nodibināju lībiešu klubu Loja – Laiva, lai jauniešiem būtu ko darīt, jo viņi jau tikai sēdēja un dzēra. Dagnija Dreika un Aivars Neibarts lasīja dzeju. Neibarts bija paņēmis līdzi visu, ko bija uzrakstījis. Es rādīju, ka pietiek, ka cilvēki gaida balli, bet viņš tikai turpināja... Saprast jau neko nevarēja. Kad es nerīkoju pirmā maija pasākumus un citus oficiālos, man palūdza no kluba aiziet.

Vispār dzīve ir šausmīgi skaista, velns parāvis! Neguliet, nekas jums nenotiks! Esiet gatavi, ka kāds jums pieskarsies. Ja tu neesi gatavs, eņģelis aizies un tu tā arī savā mūžā viņu otrreiz nesatiksi. Vajag būt modram! Taču visu nosaka nejaušība, ar aprēķinu neko īpaši daudz nevar iegūt. Var jau kaut ko izdomāt, noorganizēt, bet tas nav ilgtermiņā.

Bet pedagoģija?

Mazirbes internātpalīgskolas direktore Maija Valce (1976. gadā) paaicināja strādāt uz skolu. Viņai patika, ka esmu mākslinieks. Es nekā nezināju, nemācēju, sāku pilnīgi no nulles. Līdz sapratu, ka bērni tajā skolā nokļuvuši tikai tāpēc, ka skolotāji parastā skolā netiek ar viņiem galā. Bērns, teiksim, netiek galā ar matemātiku, un tad bija vieglāk dabūt diagnozi – vieglas pakāpes oligofrēns. Izstrādāju jauno zīmēšanas programmu, sazinoties ar Borisu Ņemenski no Maskavas, viņš taisīja jaunu zīmēšanas programmu visai PSRS. Es to adaptēju palīgskolai. Ar to arī aizstāvēju diplomdarbu Mākslas akadēmijā (pedagoģijas specialitātē). Te jau nevienam to nevajadzēja, jo bija tādi uzdevumi, piemēram, piektajā klasē egles zariņš, sestajā klasē – divi zariņi, septītajā – egle. Viss ar parasto zīmulīti.

Es domāju, ka māksla varētu būt kā terapija. Tie, kas skolā skaitījās vislielākie huligāni, bija visuzticīgākie zīmēšanas pulciņa dalībnieki! Viņi dabūja sevi parādīt, saprast, ka arī kaut kas ir. Un otra lieta – nevar uzspiest: ja programmā ir akvarelis, tad visi akvarelē! Bet viens varbūt tikai ar tušiņu zīmē, un tā ir viņa niša, viens varbūt no plastilīna veido. Es izdomāju, ka tas viss ir jāiebāž vienā ciklā, ko es nosaucu par Ābeli. Mēs apstājāmies pie viena koka. Bērni izmeklēja skolas dārzā vienu koku, ar ko var sarunāties – uzticēt visas lietas, kas ir problēma. Lai būtu kontakts. Es liku ābelei iedot vārdu, bet ne tādu, kāds ir cilvēkiem. Paņēmu aploksnes un uzlīmēju marciņu, no kuras viņiem bija jāturpina zīmējums uz aploksnes. Viņi rakstīja vēstules ābelei, un Marina Kosteņecka viņiem atbildēja. Viņi gāja ārā zīmēt to koku pavasarī, rudenī, no rīta un vakarā.

Es daudz izmantoju mūziku, piemēram, Imanta Kalniņa Ceturtās simfonijas kulmināciju. Es saku: "Tā ir jūra!" – un tā rauj augšā no sola un liek mālēt. Protams, grīda vienmēr ir netīra, un apkopēja brēc. Es vedu mākslas grāmatas no Rīgas, piemēram, par Renuāru, un teicu klasē: "Tagad mēs zīmēsim aktu." Tad pēkšņi direktors saka: "Lūdzu, Grinberg, ienāciet. Ko jūs tajās stundās darāt ar bērniem? Viņi taču masturbē, tie puikas!" Es prasu: "Vai jūs to neesat darījis?" Parasti cilvēki jautā – nu un ko tad tu ar viņiem panāci? Es nezinu. Katrā ziņā viņi vienā brīdī bija pieprasīti cilvēciskā plāksnē. Es nesaku, ka māksla var kādu pārmainīt, – nē, nē. Bet man bija vesela kaudze zīmējumu – ne visi, bet labākie –, ko es varēju izstādīt Mākslas dienās blakus Rīgas pulciņiem. Un tie skaitījās palīgskolas bērni…

Bet, saproti, es nevarēju elementāri nopelnīt iztiku ar skolotāja algu. Braucu trīs dienas nedēļā uz Rīgu. Mājās radošajās izpausmēs es sevi uzlādēju. Es jau zināju, ka čekas mājā mans dzīvoklis Ūnijas ielā bija atzīmēts kā "salons". Es jau zināju, kurš fotogrāfs ar viņiem sadarbojas. Toreiz politika mākslā arī bija interesanta – viņiem taču vajadzēja atrādīt, ka Padomju Savienība nav nekāda purva vieta. Atļāva savējiem izstādīt kaut kādu lībieti, piemēram, ar pliku veceni fonā, kādu aktu.

Es pārcēlos uz Rīgu, kad gāja postā ģimenes dzīve. Sāku strādāt Rīgas 1. palīgskolā. No Maskavas atbrauca režisore Katja Akuratova, kura uzņēma filmu Pieskāriens (1982). Tā filma man nav saglabājusies. Pēc tam es aizgāju uz trešo – krievu – skolu. Pret mani bija tāda attieksme no pedagogu vides, kādu es diemžēl latviešu skolā nesagaidīju. Tur es biju savējais, latviešu skolā turpretī nepārtraukti intrigas – viena kliķe cīnījās ar otru, rakstīja sūdzības ministrijai. Man ar krievu bērniem arī izveidojās fantastiskas attiecības! Es tiešām esmu kosmopolīts – nebūt neuzskatu, ka Latvija ir mana zeme. Es būtu gribējis dzīvot vietā, kur visu laiku ir saule, kur nevajag mainīt apģērbu, kur tu esi visu laiku brīvs. Taču alga bija niecīga.

Man krievu skolas pavāre vienmēr deva līdzi maizes kukulīti – batonu, burciņā lēja zupīti un deva līdzi trīs vistas kājiņas, lai būtu mājās ko ēst. Mana skolotāja karjera beidzās ar to, ka no avīzes Vakara Ziņas nāca piedāvājums taisīt modes lapas (no 1991. gada), – saucos Modes imperators. Katru reizi rakstīju par modi konkrēti – bikses, krekli utt. Bildes ņēmu no itāļu žurnāla, kurā bija visi pasaules slavenākie veči. Un man bija absolūti stilīga lapa tajā sūda avīzē, kur tā nevienam nebija vajadzīga. Vēlāk taisīju tādu pašu žurnālā Klubs.

Kad Rīgā ieradās kurators Franks Vāgners, kurš taisīja izstādi Mūsdienu utopija (2001), viņš piedāvāja ņemt veselu avīzi un piepildīt ar citu saturu. Es sapratu, ka to nepavilkšu, un piedāvāju viņam variantu Satiktie, pazaudētie un tie, kas paliek. Trīsdesmit dienas mēs ar Andri Eglīti katru dienu gājām pie kāda cilvēka, un viņš fotografēja. Ar Augustu Sukutu, ar bomžiem patversmē… Tas viss kā dokuments tika izlikts izstādē – simtiem kadru. Mēs aizgājām uz Operu un metām no balkona skrejlapiņas. Mums bija teroristu maskas. Svētdienā bija intīmā zona, kurā es atļāvos to, ko parasti neizstāda, – mēs ar savu čečenu draugu pieskārāmies viens otram ar mēli, bija izstādīta arī bilde ar spermu. Katru dienu man atvēlēja atrādīt Vakara Ziņās, un katras dienas beigās tas cilvēks, pie kura es biju, uzdeva jautājumu. Bet atbildi varēja izlasīt tikai izstādē.

Saki, lūdzu, kad kuratori sāka vilkt ārā un rādīt to darbu fotogrāfijas, kuri patiesībā bija vissenākie?

Tu domā performances? Redzi, es jau tās tā nesaucu. To dara tie, kuri grib salikt pa plauktiņiem. Man arī nebija nekas izstādīts. Jo es neko netaisīju tāpēc, lai sabildētu un atrastu vietu, kur parādīt kaut kā oficiāli, – Mākslinieku savienībā vai vienalga kur.

Vienubrīd fotogrāfijas parādījās jau kā retro, kad par latviešu mākslu sāka interesēties ārzemnieki.

Es vienmēr esmu teicis – ja ienāk, piemēram, Atis Ieviņš vai cits fotogrāfs, un taisa ar mani kādas grimases, viņam ir visas tiesības. Es esmu atļāvis viņam ienākt, un es nekoordinēju, kā es tā gribētu vai negribētu redzēt. Tu to lieto. Vienmēr ir objekts un subjekts. Ja es kādu aicināju pie sevis, es atstāju nišu viņam, lai viņš var izveidot savu variantu. Otra lieta, ka es vienmēr biju klāt. Ļoti daudzi Rietumos, piemēram, Sindija Šērmena, paši sevi fotografē. Es visur biju klāt tāpēc, ka man bija svarīgi būt iekšā. Ja es būtu no malas, cilvēki nedarbotos, viņi justu, ka kāds tur režisē. Uzticēšanās bija fantastiska – bija iesaistīti tik daudz cilvēku, kuri savu mūžu nebūtu… Laima Eglīte, Anita Kreituse, Līga Purmale… Es devu viņiem telpu, kurā viņi var būt tie, kas ikdienā nav. Bet visos kaut kas iekšā ir. Visi ir vientuļi pēc būtības. Pat ja mēs kādu uz brīdi dabūjam, nākamajā brīdī viņš jau ir aizgājis.

Man vēl bija tāds sauklis – māksla dabūt. Es domāju fizisku interesi. Mani interesēja vīrieša ķermenis un bija apnikuši sieviešu akti, jo likās, ka vīrieša ķermenis ir tikpat skaists. Manos pirmajos uzstādījumos nekādas kniebšanās nebija. Bija cilvēki, kas ir skaisti – šobrīd. Pazīstamās piecas minūtes slavas. Bija tāda Sarmīte, kura bija sagriezusi visu roku vienās strīpās. Kad es viņu saģērbu baltā kleitā, viņa bija Debora Herija! Dzīvē viņa nekas nebija. Tāpat Armands Puķītis – Alēns Delons. Cilvēki ir vienreizēji, brīnišķīgi!

Vai pirmā izstāde, kurā tu tiki pozicionēts kā performanču mākslinieks, bija Rīga – latviešu avangards Rietumberlīnē 1988. gadā?

Ā , tie vācieši… Mani tur izbīdīja Mārtiņš Būmanis no Vācijas. Viņi bija vesela grupa ārzemju latviešu, kas mani rekomendēja vācu kuratoriem, tātad uzskatīja, ka tas ir rādāms. Uz izstādi aizveda kādas septiņsimt fotogrāfijas, kas kā palagi karājās. Toreiz es uztaisīju reālu performanci kafejnīcā Privat. Rīgā bija notikusi projekta pirmā daļa Modelis un citi ar Intu un Bruni. Bija uzaicināti kādi pieci cilvēki, kas gāja pie viņiem un darīja, ko grib. Tad es to pašu gultas pārklāju aizvedu uz Rietumberlīni, kur uz tā kafejnīcā nogūlos pliks. Saucās Autors un citi, un to fotografēja vācieši, filmēja privāts kanāls. Viņi uzaicināja dažādus cilvēkus, kuri varēja darīt, ko grib, ar mani. Ko es ar to gribēju pierādīt – ja tev ir ideja, vienalga, kurā teritorijā tu to realizē, tā notiek!

Kafejnīcā arī latviešu dalībnieki bija atnākuši skatīties, kas notiks. Es viņus visus padzinu. Saproti, tāda blenšana, glūnēšana no malas manos pasākumos nevar būt! Tad bija kāda fantastiska vecene, metru deviņdesmit gara, vietējā kreisā anarhiste. Viņa uzkāpa man virsū un visu laiku fotografēja ar polaroīdu, uzvilka man anarhistu masku. Kāds vācietis skaitīja dzeju – es nekā nesapratu – un lika puķītes. Jauns čalis noāva šņorzābakus un ar tiem bradāja pa mani. Bet vistrakākais – Būmaņa sieva Silvija paņēma visu manu apģērbu un uzvilka sev. Viņa pagrieza mani otrādi, uzgūlās virsū un saņēma rokas aiz muguras – un es sāku raudāt. Tā bija katarse. Tādēļ vien ir vērts kaut ko tādu darīt.

Kur ir palicis filmētais materiāls, es nezinu. Taču izstāde neko nemainīja – kad es atbraucu atpakaļ, tāpat paliku ārup. Tāpēc arī šim pasākumu ciklam tagad ir tāds nosaukums. Es neesmu speciāli manifestējis sevi kā kaut ko citu nekā pārējie. Neesmu uzsvēris savu darbošanos kā mākslinieks. Jo mākslinieks, manuprāt, ir amatnieks. Kā Delle, Tabaka, Polis. Man ļoti daudz kas patīk no latviešu mākslas un liekas, ka daudz kas nav ietilpināts tajā nišā, kur tam jābūt. Tādi negatavi projekti kā pēdējā Purvīša balvas skatē, nenobriedušas lietas – man tas pilnīgi nepatīk. Labi, varbūt sentimentāli, bet Līgas Purmales ainavas – paklausieties, nu padabūniet no sevis kaut ko tādu ārā! Tur viss mūžs ir vajadzīgs. Dace Lielā, Aija Zariņa – ir daudz kā tāda, kas kaut kādā veidā neieiet laikmetīgās mākslas nišā.

Man laikmetīgā māksla ir neinteresanta ar to, ka tā var būt jebkur, – Amerikā, Spānijā ir simtiem tādu pašu pickiņu, tādu pieskārienu. Tā nav tik nopietna, lai es pēc divdesmit četrdesmit gadiem justu – kaut kas ir bijis. Kino man arī globāli pietrūkst kino kā valodas. Viss ir kaut kādas sadzīviskas ainiņas. Man pietrūkst autora rokraksta, personīgā. Tu ne ar vienu nesajauksi Antonioni, Pazolīni. Savā laikā mani ļoti iedvesmoja Vorhols – viņa kino ārpus plaša patēriņa. Tad, kad mēs taisījām pirmo filmu, tas jau bija neiespējams pasākums.

Tu nevarēji būt redzējis Vorholu 1972. gadā…

Nē, tikai kaut kādas bildītes. Ā, bet man taču sūtīja žurnālu Interview no ārzemēm!

Es esmu viens no, negribu sevi iedomāties kā kaut ko. Tāpēc es pēdējā filmā (Pašportrets Testaments, 2002) sevi pilnībā dzēsu.

Tomēr performancei Jēzus Kristus kāzas ir scenārijs, esmu redzējis Laikmetīgās mākslas centrā. Ko tu domāji, ka tu dari? Esmu runājis ar taviem vienaudžiem, un viņi apgalvo, ka, bez kādām šaubām, taisīja mākslu.

Tā ir tāda vēlme būt par mākslinieku. Es vienkārši izmantoju "skazku" par Jēzu Kristu, lai iztaisītu laulību ceremoniju, un viss. Eižens Valpēters droši vien taisīja mākslu. Mudīte Gaiševska arī. Vienreiz es uzaicināju Mudīti uz Mazirbi. Tad viņa strādāja kādā kolhozā ar pašdarbniekiem, bija uzvedusi milzīgu Oskara Vailda lugu. Viņa atbrauc un paziņo, ka būs četri cēlieni. Pirmajā cēlienā zālē ir kādi divdesmit cilvēki, otrajā – septiņi… Protams, aiz zāles durvīm ir pilnīgs ņigu ņegu, jo bufete jau ir vaļā un visi gaida lauku ansambli. Es saku: "Īsini, to neviens neizturēs!" – un viņa sāka uz mani šausmīgi bļaut. Tur taču bija arī avangards: traktorists, saproti, staigā sarkanās neilona peldbiksēs. Bibliotekāre, saģērbusies par peli, sēž uz malas un nerunā neko. Mudīte man visu mūžu nepiedeva.

Izrādās, ka pat bez mākslinieka statusa tu tomēr esi bijis pazīstams ar visiem mākslas grandiem. Maija Tabaka, Helēna Heinrihsone, Oļegs Tillbergs… Visi tevi pazīst, daudzi piedalījušies tavos inscenējumos. Kā tas izdevās?

Mans izskats piesaistīja. Jo es jutu stilu un pats visu šuvu. Cilvēki, kuri ir mākslinieki, jūt stilu, kas nav katram otrajam uz ielas. Es domāju, ka tas man ļāva ar viņiem būt kopā.

Top komentāri

Utopija
U
Nav nekā vērtīgāka - kā būt brīvam. Ar brīvību saistītas visas pamatvērtības, kuras pārkāpjot, nevari būt brīvs. Katram ir savs ceļs uz brīvību. Brīvība nevienam nepieder, uz to nav privilēģijas, nevar iegūt, paturēt, varbūt, vienīgi, ir atmiņas vai sapnis. Personīgā brīvība ir relatīva, jebkurā gadījumā.
Var runāt
V
arī par mākslinieka ceļu uz brīvību. Bez radosās brīvības nav iespējama mākslas darba/ jaunas pasaules radīsana. Tā ir mākslinieka īpasā vieta sabiedrībā, kas nereti tiek pielīdzināta Radītāja lomai. Tikai radosi brīva personība caur mākslas darbu var pateikt jaunu patiesību.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 207

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli

Bezdibenī ar lampiņu(3)

"Tikai nezinātājam var šķist, ka būt par mākslinieku ir ārkārtīgi viegli un patīkami." Dienas gada balvas kultūrā 2017 laureātes Jaunā Rīgas teātra režisores Māras Ķimeles eseja Kas ...

Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja