Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Intervija ar operas Tanheizers režisoru Vilpu Kiljunenu. Lielo žestu māksla

"Šis nav mans pašportrets," režisors Vilpu Kiljunens saka par titulvaroni Riharda Vāgnera operas Tanheizers jauniestudējumā.

Starptautiski atzītais somu režisors Vilpu Kiljunens Rīgā veido Riharda Vāgnera Tanheizera jauniestudējumu. Mārtiņa Ozoliņa diriģētajā pirmizrādē 23. maijā Latvijas Nacionālajā operā galvenās lomas atveidos Korbijs Velčs (Tanheizers), Liene Kinča (Elizabete), Valdis Jansons (Volframs), Martina Dike (Venera) un Timo Rīhonens (Hermanis, Tīringenes landgrāfs). Nākamajā vakarā, 24. maijā, titullomā būs Andris Ludvigs, Elizabete – Vida Miknevičūte, pārējās lomās – Rihards Mačanovskis, Julianna Bavarska un Krišjānis Norvelis.

Vilpu Kiljunena operas režijas darbi skatāmi Somijā, Zviedrijā un Viduseiropā, kā arī viesizrādēs Marijas teātrī Sanktpēterburgā un Lielajā teātrī Maskavā. Viņš studējis muzikoloģiju, teātra zinātni un filosofiju Helsinku Universitātē, vijoles spēli Helsinku Mūzikas konservatorijā un deju Somijas Nacionālās operas baletskolā, kā arī pantomīmu Marsela Marso Starptautiskajā skolā Parīzē. 1990. gadā Vilpu Kiljunens ieguva maģistra grādu režijā Somijas Teātra akadēmijā.

Kā operas režisors viņš debitēja 1993. gadā ar Mocarta operu Tita žēlsirdība. Vilpu Kiljunens bijis teātra Pieni Suomi/Mazā Somija mākslinieciskais vadītājs, kā arī pasniedzējs Turku Mākslas akadēmijā, lto Universitātes Dizaina skolā, Helsinku Teātra akadēmijā un Sibēliusa akadēmijā. Piedalījies teātra izrādēs, filmās un mākslas performancēs. Viņš darbojas arī Savonlinnas Operas festivāla mākslinieciskajā padomē. Vāgnera Tanheizers režisora uzmanības lokā nonācis jau otro reizi. Pirmo šīs operas iestudējumu Vilpu Kiljunens veidojis Tamperē 2012. gadā.

Jums personiski Vāgnera Tanheizers un viņa vēstījums ir īpaši nozīmīgs? Tāpēc pie tā atgriežaties jaunā interpretācijā?

Man ļoti patīk Tanheizers, jo tā ir izteikti romantiska opera un man šī stīga pašam ir sirdī, gluži tāpat kā Vāgneram raksturīgais misticisms. Es veidoju otro šīs operas iestudējumu, tātad šo operu jau labi pazīstu un zinu, kur tā sagādā vislielākās grūtības iestudētājiem un izpildītājiem. Operas saturu veido ļoti pretrunīgas sajūtas. Mēs ar scenogrāfu un kostīmu mākslinieku Kimmo Viskari Tanheizerā redzam Vāgnera totālā, ideāli pilnīgā mākslas darba Gesamtkunstwerk apliecinājumu un to arī tiecamies parādīt savā iestudējumā. Tas būs krāsām bagāts. Mēs principiāli norobežojamies no superintelektualizētā režijas teātra stila, kas bieži vien ir ļoti garlaicīgs. Šie iestudējumi ir līdzīgi cits citam, it īpaši tie, kurus esmu redzējis Vācijā. Viss tikai melns un balts, obligātais šokējošais elements un modernizācijas imitācija. Esam jau tā noguruši no melnbaltās un pelēkās estētikas, kas ir itin visur.

Pirms pāris gadiem vaicāju kādam vācu operas dramaturgam, kāpēc iestudējumi top tik uzkrītoši līdzīgi, izņemot vienīgi izrādes Vācijas galvenajos, lielajos opernamos? Viņš atbildēja: "Vilpu, padomā, lai gan ir jau pagājuši 70 gadu kopš Otrā pasaules kara, tas ir nogalinājis emocijas mūsu zemē un mākslinieku vidē. Mēs vairs nevaram veidot izrādes, balstoties uz emocijām, pārdzīvojumiem."

Manuprāt, ja tomēr gribas veidot jaunu stāstu par mūsu dienām, tad kāpēc neuzrakstīt jaunu operu? Tanheizers ir ikonizēts arhetips. Lai šo arhetipu atpazītu mūsdienu sabiedrībā, nav nepieciešams viņu attēlot kā uzņēmēju XXI gadsimta Ņujorkā.

Ko simbolizē šis arhetips?

Es šajā Vāgnera operā saskatu modernā cilvēka ciešanu drāmu. Tās centrā ir radošs un neikdienišķs varonis – indivīds, kāds parādījās XIX gadsimta vidū industrializācijas laikmetā, kad arhaiskie mīti pamazām atkāpās. Tanheizers ir jaunā, modernā cilvēka ikona. Viņš nonāk asā konfliktā ar sabiedrību, un tāpēc viņam ir jāiet bojā. Šajā ziņā Tanheizers ir rada Parsifālam un pat Jēzum Kristum.

Operas uzmanības centrā ir indivīda emocijas, pārdzīvojumi. Būtiski ir lielie jautājumi – mīlestības un cilvēka brīvības tēma. Tanheizers ir arī dumpinieks un ļoti aizrautīgs, radošs mākslinieks, kurš alkaini ilgojas pēc patiesības. Vāgnera mūzika to atklāj spēcīgi, saviļņojoši. Tanheizeram ir jāmirst, jo viņš ir vizionārs, kurš redzējis tālāk nekā citi un ir uzdrīkstējies sekot savām ilgām. Arī pats Vāgners bija vizionārs, ģēnijs. Šajā operā un tās galvenā varoņa tēlā viņš ir ierakstījis pats sevi. Tāpat kā Tanheizers, viņš visu mūžu atradās savu ilgu varā.

Ilgas var būt ļoti dažādas.

Tas nozīmē, ka nekad nav gana, ka vienmēr kaut kas paliks nepiepildīts. Tanheizeram ilgas ir iekšēja nepieciešamība. Viņam tās ir iedzimtas un dod gribu dzīvot, dod dzīvesspēku.

Tas attiecas arī uz jums, ja reiz savā mājaslapā esat īpaši izcēlis Viljama Bleika vārdus: "Tu nekad nezināsi, kas ir diezgan, kamēr neuzzināsi, kas ir vēl vairāk nekā diezgan."

Viljams Bleiks bija viens no maniem elkiem agrās jaunības gados. Šos vārdus varam uztvert arī saistībā ar opermākslu kā tādu. Opera ir lielo žestu māksla, taču šie žesti bieži ir arī bīstams slazds. Te jābūt ļoti piesardzīgam, jo bez satura piepildījuma lieli žesti paši par sevi var būt tukši.

Arī jūs iestudējumā ieliekat, atklājat pats sevi?

Protams, mākslinieks rada, dziļi rezonējot ar sevi. Es labi izprotu Tanheizera domāšanu un jūtas, taču tas nav mans pašportrets. Esmu daudz domājis par to, kas ir šīs operas galvenās tēmas. Operā atveidotā Vartburgas sabiedrība ir ļoti katoliciska, tāpēc mīlestībā Tanheizers ir spiests izvēlēties starp divām galēji atšķirīgām sievietēm sabiedrībā, kura sievietes šķiro tikai idealizētās svētajās vai bordeļa palaistuvēs. Tā ir vīriešu sabiedrība, kas uztiepj tik kategorisku dalījumu. Tanheizers meklē pilnību pretstatu vienotībā: jutekliskajā Venerā viņš ilgojas atrast Elizabetes šķīstumu, savukārt nevainīgajā, šķīstajā Elizabetē – Veneras jutekliskumu. Gan Elizabete (vienīgā sieviete Vartburgā), gan Tanheizers abi ir Vartburgas sabiedrības upuri gan sociālajā, gan garīgajā, reliģiozajā kontekstā. Galvenais jautājums manā iestudējumā ir – kā iespējams mīlēt un iemīlēties tādā kultūras kontekstā, kas varmācīgi nošķir sievietes būtību un lomu starp svēto un netikli…

Kā vērtējat sadarbību ar Latvijas Nacionālās operas māksliniekiem?

Iestudējuma veidošana ir ļoti nogurdinoša. Trūkst laika, jo izrādē ir jāintegrē arī kori no malas (Ave sol un Rīgas Doma kora skolas jauktā kora vīru grupa – I. L.) un ir jāstrādā ar diviem solistu sastāviem. Es vēlētos strādāt efektīvāk, koncentrēties tikai uz būtisko, bet cilvēki nāk un iet. Ir lieliski dziedātāji – tādi kā Liene Kinča un Andris Ludvigs –, taču viens otrs varētu būt labāk sagatavojies, labāk zināt savu partiju. Es saprotu, kāpēc tā ir, – jūsu teātris strādā kā industrija, maksimāli izmantojot savu mākslinieku kapacitāti. Viņi nāk uz mēģinājumiem no rīta un vakarā, visu laiku ir noslogoti.

Es jau zināju, cik mērķtiecīgi Liene Kinča ir fokusēta darbam, taču Andris Ludvigs man bija patīkams pārsteigums: tik skanīgs, stabils jauns tenors, kurš strādā ar lielu aizrautību. Ļoti interesants ir jaunais somu bass Timo Rīhonens, kurš atveido Tīringenes landgrāfu Hermani. Viņš ir ļoti strauji attīstījies un pērn debitēja Baireitas festivālā. Es ceru, ka vairāki jaunie dziedātāji, kuri piedalās Tanheizerā, liks par sevi runāt vistuvākajā nākotnē.

Labprātāk iestudējat operas klasiku vai jaunus, tikko radītus laikabiedru darbus?

Šo jautājumu man ir uzdevuši daudzi, sākot ar tuvākajiem draugiem. Viss ir atkarīgs no tā, kāda ir mūzika. Man patīk iestudēt mūsdienu komponistu operas, jo tās savā skanējumā atspoguļo mūsu laika problēmas un sajūtas. Pērn Ungārijas Nacionālajā operā Budapeštā iestudēju divus mūsdienu viencēlienus – pilnīgi jaunu ungāru komponistes četrdesmitgadnieces Judītes Vargas darbu Mīlestība un XX gadsimta somu mūzikas lielmeistara Einojuhani Rautavāras (1928–2016) operu Raktuve. Tā ir viņa pirmā opera. Rautavāra to pabeidza 1962. gadā, reaģējot uz 1956. gadā Ungārijā notikušo plašo sacelšanos pret Padomju Savienības atbalstīto Ungārijas staļinistu režīmu. Politiskā konteksta dēļ šī opera līdz šim tā arī netika uzvesta.

Rautavāras opera skarbi un traģiski vēstī par to, cik nežēlīgi režīms apspieda revolūciju un izrēķinājās ar sacelšanās dalībniekiem. Stāsts ir par kalnraču brīvības cīņām. Tas beidzas ar to, ka nemieru dalībniekus, arī sievietes, sadzen šahtās un tās aizber… Somijā Rautavāras operu neiestudēja, baidoties no Padomju Savienības reakcijas. Tā netika oficiāli aizliegta, taču piesardzības dēļ komponistu konkursā žūrija pilnīgi pretēji patiesajam novērtējumam prēmēja cita autora darbu. Šodien neviens pat vairs neatceras operu, kura toreiz bija uzvarētāja un tika iestudēta. Rautavāras Raktuves pasaules pirmizrāde notika tikai pērn revolūcijas 60 gadu atcerē Budapeštā.

Mans nākamais operas iestudējums būs Georga Frīdriha Hendeļa Alčīna šā gada rudenī Vāsā.

Nākamajā sezonā Igaunijas Nacionālā opera viesosies Rīgā ar jūsu iestudējumu – Paula Hindemita operu Kardijaks/ Cardillac.

Tiešām? Es par šo plānu nezināju, taču tas nozīmē, ka arī man šeit ir jābūt! Šis ir ļoti sarežģīts iestudējums, īpaši scenogrāfija. Es to veidoju pirms diviem gadiem. Izdevās labi, bet, lai vestu viesizrādēs, ir nepieciešama režisora roka. Īpaši rūpīgi ir jāmēģina ar kori. Pērn Igaunijā bija atjaunojums, un jau tad iestudējums vairs nebija tāds, kādam tam jābūt. Ja vien ir iespējams, es vienmēr cenšos būt klāt un uzmanīt kvalitāti. Klātbūtne ļauj iestudējumu uzlabot, ieviest korekcijas. Režisora asistenti tikai kopē esošo formu, taču radošs darbs nekad nevar būt pilnīgs, pabeigts. Es to zinu, jo pats jaunībā esmu bijis režisora asistents.

Par laimi, jūs neesat režisors, kurš neorientējas partitūrā. Esat paspējis gan spēlēt vijoli, gan studēt muzikoloģiju, mācīties baletskolā un Parīzē apgūt pantomīmas mākslu. To visu darījāt, lai būtu zinošs režisors?

Kļūt par operas režisoru man nebija ne prātā. Es mācījos vijoli un vēlējos kļūt par diriģentu, taču, kad mācījos Helsinku konservatorijā, man sākās liela krīze. Man bija arvien grūtāk piespiest sevi vingrināties. Pāris mēnešu to vērojis, tēvs jautāja: "Puis, kas notiek?" Atzinos, ka nespēju vairs turpināt. Mans tēvs bija vizuālais mākslinieks, taču bērnībā bija sapņojis kļūt par vijolnieku un spēlēja vijoli amatiera līmenī. Par laimi, viņš šajā grūtajā brīdī deva man brīvību un vērtīgu padomu. Tēvs teica: "Ja esi par to pārliecināts – liec vijoļspēlei punktu. Taču tu nedrīksti apstāties un neko nedarīt. Tev ir jādara kaut kas cits, jāattīstās citā virzienā!"

Tikai daudz vēlāk es sapratu, ka vijole nemaz nebija mans aicinājums. To spēlēt mani visdrīzāk motivēja vēlme izpatikt vecākiem un iegūt vēl lielāku viņu mīlestību: labs zēns! Laikam tāpēc, ka biju tik pēkšņi nogriezis kā ar nazi, es vēl gadiem redzēju murgainus sapņus. Tajos pie manis nāca mans skolotājs un tirdīja: "Kāpēc tu tā rīkojies?! Tev ir jāatgriežas!" Nu gluži kā Tanheizeram, kuram bija jāatgriežas Vartburgā.

Toreiz es ļoti enerģiski pārsviedos uz baletu. Man bija 18 gadu, baletam jau par vēlu, tomēr mani uzņēma Somijas Nacionālā baleta skolā. Uzreiz pēdējā klasē. Fanātiski kā idiots trenējos astoņas stundas dienā un strauji progresēju. Tomēr es sapratu, ka man trūkst baletam svarīgu fizisko dotību. Arī šī nebija mana joma. Tad pievērsos spēlēšanai amatierteātrī. Man ļoti patika, taču tolaik es satikos ar Kaiju. Mēs apprecējāmies un nolēmām doties prom no Somijas, sākt patstāvīgu dzīvi prom no vecākiem. Pārcēlāmies uz Parīzi, kur Kaija (viņa ir restauratore) bija praktikante muzejā. Savukārt es iestājos Marsela Marso Starptautiskajā skolā, kur apguvu pantomīmu. Ar šo skolu esmu bijis arī viesizrāžu turnejā ASV. Kad sieva bija mūsu meitiņas gaidībās un atgriezās Somijā, arī es vairs nevēlējos viens maisīties pa Parīzi. Tā bija liela veiksme, ka man izdevās iestāties Helsinku Teātra akadēmijas maģistrantūrā. Tolaik to vadīja Somijas režijas līderis Jouko Turka (1942–2016) – radoši traks, kontroversiāls mākslinieks. Tā bija mana īstā teātra skola.

Bet kur tad opera?

Vēl pirms mana Parīzes perioda 1981. gadā mani uzaicināja kā mīmu piedalīties Hindemita operas Mākslinieks Matiss iestudējumā Somijas Nacionālajā operā. Biju 21 gadu vecs, un šī bija pati pirmā saskare ar operu manā mūžā. Pirms tam nebiju redzējis nevienu operas izrādi. Nekad neaizmirsīšu, cik apmulsis iznācu no teātra aizkulisēm. Tukšās skatuves vidū stāvēja kāds vīrs. Tas bija pasaulslavenais somu baritons Jorma Hinninens, kurš atveidoja galveno lomu. Viņš bija savas karjeras visspožākajos gados. Kad viņš atvēra muti un sāka dziedāt – ak, kas tā bija par skaņu! Es klausījos kā apburts. Tajā brīdī es burtiski inficējos ar operu. Tā bija fantastiska pieredze, kas atstāja zīmogu uz visu manu turpmāko dzīvi. Man bija sajūta: lūk, kur man būtu jāstrādā! Taču toreiz dzīve vēl ievirzījās citādi, un mēs ar sieviņu devāmies uz Parīzi.

Kad atgriezos Somijā un studēju Teātra akadēmijā, vispirms biju režisora asistents Einojuhani Rautavāras operas Tomass iestudējumā 1986. gadā. Jorma Hinninens un komponists Einojuhani Rautavāra kļuva par svarīgākajiem cilvēkiem manā operas dzīvē. Manā režijā notika abu viņa pēdējo operu pasaules pirmizrādes – Aleksis Kivi (1996) Savonlinnas festivālā un Rasputins (2003) Somijas Nacionālajā operā. Esmu ar Rautavāru ticies ļoti daudzas reizes, viņa mūzika man ir ārkārtīgi tuva. Mani dziļi skar tās emocionalitāte un garīgums.

Kad iestudēsiet kādu no pasaulslavenās tautietes Kaijas Sāriaho operām?

Es saprotu tos, kuri ir sajūsmā par Kaijas Sāriaho mūziku, bet tā noteikti nav mūzika man.

Kāpēc?

Pārāk meditatīva. Man tajā pietrūkst drāmas. Opermūzikā man noteikti ir vajadzīga drāma. Man patīk Kaijas Sāriaho mūzikas skanējums, bet es neizjūtu šo mūziku kā tuvu savai būtībai.

Pēc gada Jorma Silvasti atstās Savonlinnas festivāla mākslinieciskā vadītāja amatu. Ko jūs vēlētos festivālā mainīt, attīstīt, ja jums tajā būtu lielāka teikšana?

Festivāls varētu uzdrošināties vairāk riskēt. 84 procentus no Savonlinnas festivāla budžeta nodrošina biļešu ieņēmumi, festivālam nav valsts atbalsta, kādu saņem teātri, tāpēc repertuāra politika ir jāveido ļoti gudri. Skaidrs, ka ir jābūt klasiskajam repertuāram, kas lieliski piestāv senajai pilij, un ir nepieciešama vērienīga, emocionāli uzrunājoša drāma, nevis izsmalcināti intīms teātris. Protams, piedāvājumam ir jābūt starptautiskam, ar viesizrādēm no ārzemēm. Es vēlētos, lai festivālā biežāk rādītu mūsdienu somu komponistu operas.

 

Tanheizers

LNO 23., 24.V, 10., 15.VI, 4.X plkst. 18

Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 7–85

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Diena jautā

Vai gavēņa laikā no kaut kā atsakies?

Kopā nobalsojuši: 698

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja