Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Intervija ar tenoru Brendonu Džovanoviču. Operā viss grozās ap dzīvi, nāvi un seksu

Amerikāņu tenors Brendons Džovanovičs svētdien, 5. augustā, Zalcburgas festivālā dziedās maestro Marisa Jansona diriģētajā Pētera Čaikovska operas Pīķa dāma pirmizrādē

Pirms gada Zalcburgas festivālā Brendons Džovanovičs diriģenta Marisa Jansona vadībā izcili atveidoja Sergeju Dmitrija Šostakoviča operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta – šī ir viena no viņa repertuāra kroņa lomām. Marisu Jansonu tik ļoti iedvesmoja amerikāņu dziedātāja sniegums, ka viņš iekļāva Brendonu Džovanoviču Pētera Čaikovska Pīķa dāmas jauniestudējuma solistu ansamblī. Šovasar Zalcburgas festivālā Brendons Džovanovičs debitēs Hermaņa lomā. Lizu dziedās krievu soprāns Jevgeņija Muravjova, kura pērn Zalcburgā arī bija dzirdama operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, vispirms nelielajā Aksiņjas lomā, pēc tam – titullomā, kad slimības dēļ dalību izrādē atcēla zviedru zvaigzne Nīna Stemme.

Pīķa dāmu kopā ar Marisu Jansonu iestudē radikālais vācu režisors un skandālu meistars Hanss Neienfelss. Vēl pirms kāda laika bija paredzēts, ka šajā Čaikovska operā Zalcburgā varētu debitēt festivāla mūza Anna Ņetrebko, taču viņa, uzzinājusi, ka Pīķa dāma sola tikšanos ar Hansu Neienfelsu, uzreiz pateica "nē". Kā zināms, 2014. gadā Bavārijas Valsts operā Minhenē Džakomo Pučīni Manonas Lesko jauniestudējuma mēģinājumos starp Annu Ņetrebko un Hansu Neienfelsu izvērtās pamatīgs konflikts un divas nedēļas pirms pirmizrādes dīva atteicās dziedāt šajā uzvedumā, kas neesot atbildis viņas gaumei un mākslinieciskajam redzējumam. Toreiz situāciju izglāba Kristīne Opolais.  

Cik izaicinoša būs Zalcburgas jaunās Pīķa dāmas koncepcija, nav zināms. Festivāla mājaslapā var noskatīties Hansa Neienfelsa videointerviju, kurā viņš dalās vispārīgās pārdomās par Čaikovska operu. Ar šo režisoru Mariss Jansons nekad agrāk nav sadarbojies. Iepriekšējo reizi viņš diriģēja Pīķa dāmu 2016. gadā Nīderlandes Nacionālajā operā Amsterdamā: iestudējuma režisors bija progresīvais norvēģis Stēfans Herheims. Zalcburgas festivāla jauniestudējumā Mariss Jansons stāsies pie Vīnes filharmoniķu pults. No 5. līdz 25. augustam Zalcburgas Lielajā festivāla zālē notiks sešas Pīķa dāmas izrādes, biļetes ir pārdotas.

Pašreiz 47 gadus vecais Brendons Džovanovičs ir viens no visvairāk pieprasītajiem tenoriem pasaulē. Viņš guvis izglītību ASV, sācis karjeru nelielos teātros Francijā un Vācijā. Par viņu mēdz teikt – dziedājis lielas lomas mazos teātros. Tas māksliniekam ļāvis izkopt vokālo tehniku un uzkrāt pieredzi. Tagad viņš uzstājas lielākajos operteātros Eiropā un ASV. Dziedātāja repertuārs ir plašs – Pinkertons, Kavaradosi, Hofmanis, Turidu, dons Hosē, dons Karloss un de Grijē, kā arī lomas Antonīna Dvoržāka, Riharda Vāgnera, Albāna Berga, Riharda Štrausa, Bendžamina Britena, Leoša Janāčeka un Mečislava Veinberga operās.

Brendons Džovanovičs Kavaradosi lomā bija redzams Džeimsa Bonda filmā Mierinājuma kvants/Quantum of Solace (2008) – epizodē, kas tika filmēta Toskas izrādē slavenajā Brēgencas festivālā Austrijā. 2018.–2019. gada sezonā Brendons Džovanovičs atveidos Eneju Hektora Berlioza Trojiešos Vīnes Valsts operā, princi Antonīna Dvoržāka Nārā Vīnes Valsts operā un Sanfrancisko operā, Diku Džonsonu Džakomo Pučīni Meitenē no Rietumiem Bavārijas Valsts operā Minhenē, titullomu Riharda Vāgnera Parsifālā Berlīnes Vācu operā un Florestānu Ludviga van Bēthovena Fidelio Vīnes Valsts operā.    

Interviju KDi Brendons Džovanovičs sniedza pavasarī Londonā, kur dziedāja operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta.

Kāds bija Pīķa dāmas Hermaņa partijas apguves process?

Sarežģītākais aspekts Hermaņa lomas apguvē ir krievu valoda. Pavasarī Londonā apmeklēju nodarbības ar vokālo "treneri" Ļubu, kura ideāli pārzina Pīķa dāmu. Viņa man ļoti palīdzēja ar valodu, frāzējumu, vārdu muzikālo plūdumu un ritmu. Ļuba ir strādājusi ar Marisu Jansonu, kad pirms diviem gadiem viņš iestudēja Pīķa dāmu Amsterdamā. Viņa man palīdzēja piepildīt vārdus ar jēgu atbilstoši Hermaņa nodomiem. Viņš ir pretrunu plosīts varonis, Ļuba man izskaidroja savu Hermaņa rakstura redzējumu. Es apkopoju dažādus viedokļus, visu informāciju izlaižu caur filtru un veidoju savu varoņa portretējumu – galu galā uz skatuves būs mana interpretācija.

Ļuba man ieteica noklausīties 1949.–1950. gadā diriģenta Aleksandra Meļika-Pašajeva vadībā tapušo Pīķa dāmas ierakstu no Maskavas Lielā teātra. Hermaņa lomu dzied Georgijs Neleps. Ļuba uzskata, ka viņš ir labākais šīs partijas atveidotājs: Georgijam Nelepam ir perfekta dikcija un muzikalitāte. Šo ierakstu var atrast iTunes veikalā.     

Iemācīties jaunu lomu krievu valodā ir grūtāk nekā itāļu vai vācu valodā?

Noteikti. Līdz šim krievu valodā esmu dziedājis tikai vienu partiju – Sergeju operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Mana repertuārā ir lomas itāļu, franču un vācu operās, esmu dziedājis čehu valodā. Ar krievu valodu ir daudz sarežģītāk.

Lai pārliecinoši atveidotu Sergeja un Hermaņa lomu, jums ir jāsaprot katra frāze, ko dziedat?   

Saprotu katru frāzi, taču neteikšu, ka saprotu katru vārdu. Katrai frāzei ir sava muzikālā forma, es zinu atslēgvārdu nozīmi. Zinu, ko pauž un domā mans varonis. Mūsdienīgos iestudējumos teksts un personāžu darbība var doties pretējā virzienā. Tas, ko jūs darāt uz skatuves, var būt pretrunā ar to, ko tajā brīdī dziedat, – tā var būt opera angļu vai vācu valodā. Jūs dziedat, ka gribat kādu nogalināt, un tajā pašā laikā mīlējaties uz skatuves. Galvenais ir atrast kopējo emocionālo pavedienu, kas atbilstoši režisora iecerei vijas cauri izrādei un savieno visus elementus. Katram māksliniekam ir jāzina sava varoņa nodomi un motivācija.    

Pīķa dāmas solistu ansamblī Zalcburgā dominē krievu dziedātāji. Vai esat jautājis Marisam Jansonam, kāpēc Hermaņa lomai ir uzaicināts amerikānis?

Šādu jautājumu neesmu viņam uzdevis. Man izrādīts liels gods. Tā bija Marisa Jansona vēlme, lai Hermaņa loma tiktu uzticēta man. Diriģentam patika mans sniegums pērn Zalcburgā viņa vadībā tapušajā Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas iestudējumā. Marisam Jansonam šķita, ka es varētu izdarīt kaut ko īpašu arī Hermaņa lomā. Ceru, ka viņam ir taisnība!

Kāds ir labākais Marisa Jansona izteiktais kompliments par jūsu sniegumu Sergeja lomā Dmitrija Šostakoviča operā?    

Jau pirmajā Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas mēģinājuma dienā viņš teica dažus patīkamus vārdus un pajautāja: "Ar ko tu esi mācījies šo lomu?!" Mariss Jansons bija pārsteigts, ka es to tik labi zinu. Man nepatīk vienkārši dziedāt to, kas rakstīts partitūrā, – es cenšos savienot vārdus ar to, kas notiek mana varoņa dvēselē. Domāju, ka tas atstāja iespaidu uz Marisu Jansonu – es spēju izgaismot kaut kādas citas, negaidītas Sergeja rakstura īpašības.   

Jūsu partnere Pīķa dāmā būs Jevgeņija Muravjova, ar kuru pirms gada Zalcburgā dziedājāt operā Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta.

Jā, Mariss Jansons vēlējās strādāt ar tiem pašiem solistiem. Jevgeņija ir lieliska! Pirms gada viņa aizstāja Nīnu Stemmi, kura Zalcburgas festivālā nodziedāja divas izrādes un saslima. Sākotnēji Jevgeņija izrādē dziedāja Aksiņju, taču viņa bija gatava arī Katerīnas Izmailovas lomai. Jevgeņija bez jebkāda uztraukuma iegremdējās titulvarones tēlā un pierādīja sevi kā ļoti profesionālu mākslinieci. Viņai ir brīnišķīgs aktierisks instinkts, viņa jūtīgi reaģē uz partneriem. Ar viņu ir bauda spēlēt.  

Man ir interesanti, kāda būs Hansa Neienfelsa Pīķa dāmas režija. Viņš vienmēr piedāvā citādu skatījumu, esmu dziedājis viņa iestudētajā Manonas Lesko izrādē Bavārijas Valsts operā Minhenē. Arī Pīķa dāma nebūs klasisks uzvedums, tas būs kaut kas neprātīgs, un esmu tam atvērts. Man patīk dažādība, drosmīgi režijas paņēmieni ļauj operā ienākt svaigām idejām, jo īpaši, ja ir solistu ansamblis, kurš ir spējīgs īstenot režisora idejas.    

Jūs daudz strādājat lielākajos Eiropas operteātros. Jums šeit patīk labāk nekā ASV?

Eiropā pieeja operai nav tik klasiska un tradicionāla kā ASV, tas uzlādē šo mākslas žanru ar jaunu enerģiju. Tas ir uzmundrinoši un veselīgi. Man patīk, ja mani izaicina ar koncepciju, ja liek domāt oriģināli, ārpus standartiem. Eiropā ir jūtama brīvība, ko nosaka arī publiskā finansējuma modelis. Amerikā opera ir atkarīga no dažiem turīgiem atbalstītājiem, un tas uzliek papildu ierobežojumus. Eiropā ir cita atmosfēra, to jūt gan publika, gan mākslinieki. Gaisotne šeit ir patīkama, mēģinājumos mums iet jautri.   

Vai varat nosaukt būtiskākās izrādes, kuras ir mainījušas jūsu karjeras gaitu?      

Mans pirmais lielais izrāviens notika 2004. gadā Milānas Teatro alla Scala, kad, aizstājot citu dziedātāju, atveidoju titullomu Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāstu pirmizrādē. Tā bija pirmā reize, kad pārliecinājos, ka spēju labi izdarīt savu darbu. Tā bija ļoti stimulējoša atziņa. Svarīga bija mana debija Ņujorkas Metropolitēna operā 2010. gadā, kad dziedāju Karmenā kopā ar Olgu Borodinu. Atceros savu pirmo Loengrīnu Sanfrancisko operā – tas ir tik monumentāls darbs!

Viens no maniem iemīļotākajiem iestudējumiem ir Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta, kuru Metropolitēna operā uzvedis Greiems Viks. Dziedot šajā izrādē kopā ar Evu Mariju Vestbruku, es pirmo reizi patiešām sajutu saikni ar šo darbu. Tā ir spilgta, kliedzoša un provokatīva izrāde. Man ļoti nozīmīgs ir arī Riharda Vāgnera Nirnbergas meistardziedoņu iestudējums Parīzes operā.     

Kura ir jūsu iecienītākā amerikāņu opera?

Ak dievs! Es vairākas reizes esmu dziedājis Kārlaila Floida operu Sūzena – tajā ir labs stāsts, Apalaču reģiona folkmūzikas melodijas un interesanta orķestrācija. Aizraujošas operas komponē Džeiks Hegijs, viena no tām ir Mobijs Diks. Kādreiz vēlētos to nodziedāt. Amerikā mūsdienās top ļoti daudz operu.

Operteātri un dziedātāju atlases speciālisti neslēpj: atrast labu tenoru, jo īpaši dramatiskajā repertuārā, ir sarežģītāk nekā atrast labu soprānu vai mecosoprānu. Vai jūtat, ka esat ļoti pieprasīts? Kādas ir teātru un jūsu pašu vēlmes?

Jā, piedāvājumu ir daudz. Tā kā tenori ir ļoti pieprasīti, dziedātājus mēdz vilināt ar lomām, kas nav piemērotas viņu balsij. Taču arī es vēlos izmēģināt kaut ko jaunu – partijas, kuras varbūt ir uz manu vokālo spēju robežas. Taču to nekad nevar precīzi zināt līdz brīdim, kad esmu uz skatuves, dziedu orķestra pavadījumā, tēloju atbilstoši režisora iecerei un izdzīvoju sava varoņa emocijas. Es vienmēr ņemu vērā sava personāža pārdzīvojumus, jo pats esmu ļoti emocionāls. Man vajag dzirdēt mūziku, saprast, ko jūt mans varonis un ko jūtu es. Tā rodas lomas interpretācija. Izskaitļot un paredzēt to nav iespējams – viss kļūst skaidrs tikai tad, kad nonāku uz skatuves.

Karjeras sākumā nevarēju tik brīvi izvēlēties, ko vēlos darīt. Pēdējos septiņos astoņos gados varu droši atlasīt projektus, kuros iesaistīties, partnerus, ar kuriem strādāt, un teātrus, kuros dziedāt. Tas sniedz zināmu brīvības sajūtu. Var teikt, ka man ir paveicies.

Vai uzskatāt to par veiksmi?

Visā, ko esmu sasniedzis, ir ieguldīts milzīgs darbs, bet daudz ko nosaka veiksme. Ir arī citas nianses. Strādāt ar mani ir viegli, es neesmu neadekvāti prasīgs. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc ar mani vēlas sadarboties. Neviens negrib strādāt ar sarežģītiem cilvēkiem. Darbā atdodu sevi visu, uz skatuves netaupu spēkus. Esmu atvērts eksperimentiem. Manu ieguldījumu kopdarbā vienmēr var novērtēt. Tas, ko daru uz skatuves, visiem ir labi redzams.

Kā turpināsies jūsu attiecības ar Rihardu Vāgneru?

2019. gada aprīlī Berlīnes Vācu operā debitēšu Parsifāla lomā, tā ideāli atbilst manai balsij. Manā repertuārā ir Loengrīns, Zīgmunds Valkīrā un Valters fon Štolcings Nirnbergas meistardziedoņos. Citas Vāgnera partijas pagaidām nedziedāšu.  

Kādās vēl jaunās lomās mēs jūs dzirdēsim?

2019. gadā dziedāšu Samsonu, manu repertuāru papildinās Otello. Koncertizpildījumā atveidošu imperatoru Riharda Štrausa operā Sieviete bez ēnas, man jau sen piedāvāja šo lomu, taču es ilgus gadus teicu "nē".   

Kuras partijas uzskatāt par sarežģītākajām?

Šķiet, ka Hermanis Pīķa dāmā varētu būt sarežģītākā loma manā repertuārā. Bakhs Riharda Štrausa operā Ariadne Naksā ir ārkārtīgi prasīga partija. Loengrīns ir izaicinājumu pilna loma, kurā nepieciešams ļoti daudz vokālo krāsu un īpašību: operas sākumā Loengrīns dzied eņģeļa balsī, pēc tam skanējuma intensitāte pieņemas spēkā, viņam jāatklāj savas heroiskās kvalitātes. De Grijē operā Manona Lesko arī ir jādzied ļoti prasmīgi un uzmanīgi.

Vai sarežģītākās lomas jums sniedz vislielāko gandarījumu?

Ne gluži, taču sarežģītākajās lomās bieži vien ir visskaistākā mūzika. To var teikt par de Grijē, Bakhu un Loengrīnu. Šiem varoņiem komponēta fantastiska mūzika un izteiksmīgas melodijas. Man sagādā gandarījumu nevis loma, bet mūzikas skaistums, šīs burvīgās frāzes, kuras es dziedu un dzirdu.

Vai jūs pats vienmēr zināt, kurā izrādē esat nodziedājis perfekti un kurā ne, vai tomēr ir vajadzīgs vērtējums no malas?

Vairumā gadījumu es to zinu, taču katrā operā ir dažas slidenas vietas. Mēdz gadīties tā, ka dziedu izrādē, balss skan labi, taču, tuvojoties šai slidenajai vietai, jūtos nedroši. Šādā gadījumā der uzklausīt viedokli no ārpuses – tam ir jābūt cilvēkam, kurš pazīst manu balsi un dzird to, sēžot zālē. Ne vienmēr tas, ko dziedātāji dara un jūt, stāvot uz skatuves, nonāk līdz klausītājiem, zālē to dzird un uztver citādi. Tāpēc ir labi, ja dziedātājam ir vēl kāds ausu pāris, kam var uzticēties.  

Ņujorkas Metropolitēna operā esat dziedājis kopā ar Latvijas zvaigznēm – mecosoprānu Elīnu Garanču Karmenā un soprānu Kristīni Opolais Nārā. Kādi ir jūsu iespaidi par šo sadarbību?

Strādāt ar viņām bija ļoti vienkārši un patīkami. Abām ir unikāls talants: Elīna pilnībā pārtop par Karmenu, Kristīne – par Nāru. Es uz viņām skatos un redzu nevis dziedātāju, bet šo varoni. Tikai tā viņai var noticēt, sajust viņas sāpes. Es ticu visam, ko viņas dara uz skatuves. Tas man ļoti palīdz atveidot savu varoni, jo uz skatuves mēs uzlādējam viens otru. Šī intimitāte un enerģija, kas rodas galveno varoņu attiecībās, ir jūtama skatītāju zālē. Skatuves partnerībā man ir svarīga katra sīkā, taču būtiskā detaļa – kā mēs viens uz otru skatāmies, kā mana partnere pagriež plecu, kā mēs kustamies kopā.

Man atmiņā palikusi Nāras pēdējā aina, kurā princis mirst, – tā bija tik emocionāla un sirdi plosoša, Kristīne bija nepārspējama. To pašu varu teikt par Karmenas finālu – es atceros spēku un bezbailīgumu, kuru izstaroja Elīna. Visa emociju gamma bija nolasāma viņas acīs. Gan Elīnai, gan Kristīnei ir izcila skola. Acīmredzot jums Latvijā ir tik laba izglītība šajā jomā. Viņas ir apburošas mākslinieces.         

Viena no jūsu spožākajām un uzticamākajām partnerēm ir holandiešu soprāns Eva Marija Vestbruka. Kopā esat dziedājuši operās Jenūfa, Ariadne Naksā, Manona Lesko un Mcenskas apriņķa lēdija Makbeta. Vai strādāt ar partneri, kuru labi pazīstat, ir vieglāk?

Palīdz uzticība, kas nostiprināta vairāku gadu garumā. Neatkarīgi no tā, ko katrs dziedātājs cenšas izdarīt savā lomā, viņu ierobežo personīgā pieredze, emocijas, balss spējas. Gribas ticēt, ka man ir plašs emociju spektrs, kuru varu izpaust. Ja strādāju ar tādu partneri kā Eva Marija Vestbruka, mums ir ne tikai savstarpēja uzticība – mēs kopā esam gatavi riskēt.

Ja jūs varētu uzstāties kopā ar kādu no XX gadsimta opermākslas leģendām, kura tā būtu?        

Zinu, ka tas skanēs banāli, taču es vēlētos uzstāties ar Mariju Kallasu, lai paskatītos, kāda viņa bija uz skatuves. Mēs varētu nodziedāt Tosku vai Normu. Diemžēl lielākā daļa manu varoņu ir tenori, tāpēc man nāktos klausīties viņus, skatoties no malas, nevis atrodoties uz vienas skatuves. Es gribētu dzirdēt un redzēt Franko Korelli. Būtu interesanti paklausīties Džonu Vikersu tajās lomās, kuras dziedu. Es skatījos Bendžamina Britena Pītera Graimsa ierakstu ar Džonu Vikersu un biju satriekts, tuvplānā ieraugot asaras viņa acīs. Tas bija tik spēcīgi! Vēlētos pastāvēt viņam blakus, lai vērotu viņu darbībā – kā viņš panāk tādu efektu.

Es dievinu Benjamīno Džilji, Renātu Tebaldi un Tito Gobi. Varam būt laimīgi, ka mums ir YouTube – leģendu videoieraksti ir viena klikšķa attālumā. Jaunībā man bija jāiet uz mūzikas skolas bibliotēku cerībā, ka tur būs kāds mana iemīļotā dziedātāja kompaktdisks. Tagad acumirklī varam atrast pilnīgi visu.     

Ne tikai kino industriju, bet arī klasiskās mūzikas pasauli turpina satricināt seksa skandāli – darbu un reputāciju zaudējuši ievērojami diriģenti, režisori un orķestru mūziķi. Kā tas mainīs mākslinieku dzīvi? Vai tam būs kādas sekas?

Dzīvē viss notiek pēc svārsta principa, tagad ir sasniegts ekstrēms punkts. Nedomāju, ka šī situācija manāmi ietekmēs mūsu darbu. Mums ir specifiska, īpatnēja profesija. Operā viss grozās ap dzīvi, nāvi, seksu un emocijām, kas ar to visu ir saistītas. Katru reizi, kad uz skatuves ir cilvēki, kuri pieskaras viens otram, var rasties divdomīgas situācijas. Tas atšķir operdziedātāju un aktieru profesiju no visām citām.

Man nekad nav bijis šādu problēmu, es apzinos sava darba būtību, esmu ļoti uzmanīgs, vienmēr sarunājos ar kolēģiem: "Vai jūtaties labi?", "Dariet man zināmu, ja jums kaut kas nepatīk." Dziedātājiem ir jārēķinās ar to, ko no viņiem prasa režisors, kādus uzdevumus izvirza. Tāpēc es allaž saku saviem skatuves partneriem: "Dodiet ziņu, ja šaujam pār strīpu." Mēs visi esam profesionāļi un saprotam, ka esam teātrī. Tam, ko darām, ir jāizskatās ticami. Cilvēki zina, kas ir labi un slikti, ko var un nevar darīt.

Vai jūsu bērni interesējas par operu?

Kopš agras bērnības viņi klausās operu un simfonisko mūziku. Viņi ir apmeklējuši vairāk Mcenskas apriņķa lēdijas Makbetas izrāžu nekā lielākā daļa pieaugušo. Savus dēlus uzskatu par opermākslas pazinējiem. Kad 2016. gadā dziedāju Nirnbergas meistardziedoņus, mans jaunākais dēls varēja sniegt pamatotu vērtējumu, viņš profesionāli salīdzināja divas dzirdētās izrādes un izskaidroja, kas viņam paticis un kas – ne. Tajā laikā viņam bija desmit gadu.

Visi trīs mani bērni ir ļoti muzikāli, spēlē klavieres. Vecākajam dēlam Džeikobam ir sešpadsmit gadu, meitai Sedejai – piecpadsmit, jaunākajam dēlam Geibrielam – divpadsmit. Džeikobs labi dzied un komponē. Mēs ar viņu kopā dziedājām Ziemassvētkos baznīcā – mūsu balsis labi skan kopā. Tas ir neticami, cik līdzīgs ir mūsu balsu tembrs. Geibriels tikko atveidoja Limjēra lomu skolā iestudētajā mūziklā Skaistule un briesmonis. Iespējams, viņš būs tas, kurš sekos manās pēdās. Šķiet, mūzika viņu apbur un intriģē. No visiem trim klavieres vislabāk spēlē meita, viņai ir apbrīnojama mūzikas izjūta. Viņu vecumā es biju nulle!

Kur ir jūsu mājas?

Dzīvojam netālu no Čikāgas, aptuveni stundas brauciena attālumā uz rietumiem. Mums ir neliela saimniecība – 35 vistas, astoņas pīles un bites. Mēs pārdodam olas un medu. Ar to visu nodarbojas mana sieva un bērni. Tas nav bizness, bet hobijs, kas sevi gandrīz atpelna. Dažreiz pēc pirmizrādes dāvinu kolēģiem mūsu ražotā medus burciņas. Visus būvniecības darbus saimniecībā veicu pats, man ir plāns pārveidot klēts daļu par mūzikas kafejnīcu un bāru.      

Kā jums izdodas līdzsvarot aktīvu karjeru un ģimenes dzīvi? Cik liela ir jūsu atkarība no skatuves?

Man nav atkarības no aplausiem un glaimiem, es nealkstu uzmanības un sajūsmas. Nepārprotiet mani – vienmēr ir patīkami, kad izrādes un koncerta beigās klausītāji aplaudē. Es dziedu savam priekam, man patīk būt uz skatuves un izdzīvot dzīvi, kas nav iespējama realitātē. Vai tas man ir vitāli nepieciešams? Nē. Vai es varētu no tā atteikties un aiziet prom? Noteikti. Vissvarīgākā man ir ģimene.

Protams, es gūstu milzīgu gandarījumu darbā. Tas notiek maģiskos brīžos, kad esmu uz skatuves kopā ar citiem māksliniekiem, skan mūzika, kas sacerēta pirms 200 vai 20 gadiem, mēs dziedam un spēlējam. Tie ir garīgas atklāsmes mirkļi, kurus uzskatu par dāvanu. Vismaz vienu šādu brīdi esmu piedzīvojis gandrīz katrā izrādē. To es visvairāk meklēju šajā profesijā. Varbūt izklausās egoistiski, taču ceru, ka to jūt arī publika.

Pīķa dāma
Diriģents Mariss Jansons, režisors Hanss Neienfelss
Zalcburgas festivālā 5., 10., 13., 18., 22. un 25. augustā
www.salzburgerfestspiele.at

 

 

Top komentāri

Vai ir kāda nozare,
V
kur šīs stihijas NEGROZĀS?
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 814

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja