Ejot pa vienu no mīļākajām ielām Rīgā – Krišjāņa Valdemāra ielu –, iedomājos, ka neko daudz nezinu par personību, kam ielas nosaukums ir veltīts. Tikvien prātā, cik mazumiņš no skolas, – jaunlatvietis (bet daudz jau bija to bārdaino, celsmīgo vīru), Ainažu jūrskolas dibinātājs un pantiņš: "Latvji, brauciet jūriņā, / Krājiet zeltu pūriņā"... Tas arī viss.
Šogad pamanāmi tiek svinēta Krišjāņa Valdemāra divsimtgade, liekot akcentu uz viņa ideju vairošanu un evolūciju XXI gadsimta Latvijā. Vēl bez emocionāli sirsnīgiem piemiņas pasākumiem ir sperts solis tālāk, un ir radīta iespēja "noenkurot" Krišjāni Valdemāru savā apziņā arī intelektuālas izziņas līmenī. Publicists, ekonomists, politiķis, jūrniecības veicinātājs un izglītības ideju popularizētājs, kurš loloja ideju par stipru, drosmīgu, patriotisku, mērķtiecīgu, turīgu un gudru cilvēku un latviešu tautu.
Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā 3. decembrī tika atklāta izstāde Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis un sākts diskusiju cikls Katram savs Valdemārs. Viena no izstādes veidotājām Ilona Celmiņa atklāj izstādes konceptu, kas ne tikai atgādina, ko nozīmē būt latvietim laikā, kad dzīvoja Valdemārs, bet arī ar trim atslēgvārdiem – tauta, jūra un zeme – izgaismo Valdemāra redzējumu par valodu un pašapziņu, jūrniecības attīstību un zemes nozīmi neatkarības un labklājības pamatos.
Izstāde Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis, kas vairāk orientēta uz skolu auditoriju, ne tikai atgādina, ko nozīmēja būt latvietim laikā, kad dzīvoja Valdemārs, bet ar trim atslēgvārdiem – tauta, jūra un zeme – arī izgaismo Valdemāra redzējumu par valodu un pašapziņu, jūrniecības attīstību un zemes nozīmi neatkarības un labklājības stiprināšanā. Foto – Oskars Artūrs Upenieks
Godā un kuplumā
Jūrskolas latviešiem? Šo lielo, bet tolaik tik grūti realizējamo ideju bija izauklējis Krišjānis Valdemārs (02.12.1825. Ārlavas pagasta Vecjunkuros – 07.12.1891. Maskavā, apbedīts Rīgā, Lielajos kapos) – sabiedriskais un kultūras darbinieks. Beidzis Tērbatas universitāti (1858) – tā iepazīstināšanu ar Krišjāni Valdemāru savā mājaslapā iesāk Ainažu jūrskolas muzejs.
1861. gadā Valdemārs, valdības uzdevumā apceļodams Baltijas jūras piekrasti, ilgāk pakavējās Ainažos. Viņš ievēroja, ka šī miesta iedzīvotāji ar jūrā braukšanu bija jau tālu tikuši, tikai nevienam no viņiem nebija ne tālbraucēja stūrmaņa, ne kapteiņa diploma.
Krišjāņa Valdemāra iedrošināti, 1864. gadā daži Ainažu kabotāžnieki devās uz Pēterpili, kur paša Valdemāra dzīvoklī notika neliela naudas ziedošana jaundibināmajai jūrskolai Ainažos: Valdemārs deva 25 rubļus, Jānis Miķelsons, Juris Veide un Andrejs Veide – katrs 50, Oto Veide un Dāvids Martinsons – katrs 25 rubļus; pēcāk savus ziedojumus pievienoja arī vēl citi Ainažu kabotāžnieki. Par šiem naudas līdzekļiem 1864. gada 23. novembrī sāka darbu Ainažu jūrskola. 1880. gadā skola kļuva par trešās jeb augstākās kategorijas jūrskolu ar tiesībām sagatavot tālbraucēju kuģu vadītājus.
Ainažu jūrskolai nozīmīgs bija 1867. gads, kad, pamatojoties uz jūrskolas pirmo gadu pieredzi un pateicoties nenogurstošai Krišjāņa Valdemāra gādībai, Krievijas jūrniecības resors izdeva nolikumu par jauna tipa jūrskolu atvēršanu visā Krievijas impērijā. Latvijas teritorijā atklāja 11 jūrskolas. Mācības notika dzimtajā valodā un bez maksas. Attēlā – Ainažu jūrskolas skolotāji un audzēkņi XX gadsimta sākumā. Foto – no Ainažu muzeja krājuma
Viena no izstādes Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis veidotājām vēsturniece Margarita Barzdeviča uzsver, ka izstāde vairāk orientēta uz vidusskolu auditoriju. "Pirmā joma būs Valdemāra nesavtīgais devums latviešu tautas labā. Tas, ko viņš ir darījis, piemēram, latviešu valodas labā, sastādot vārdnīcas, iniciējot dažādus pasākumus, veicinot tautskolu attīstību, publicistiku, Rīgas Latviešu biedrības dibināšanu," ar izstādē iekļautajām tēmām iepazīstina Margarita Barzdeviča. "Otra joma ir Valdemārs un zeme. Tas ir laiks, kad zemnieki ir ieguvuši brīvību, atbrīvoti no dzimtbūšanas, bet pie sava zemes gabala tikt ir grūti, un Valdemārs ar dažādām idejām un arī pats praktiski cenšas palīdzēt latviešiem tikt pie zemes. Protams, Valdemārs visiem asociējas ar jūru, jo viņš saskatīja iespēju, ka tieši jūra un jūrniecība ir joma, kurā darbojoties latvieši var piepildīt savus sapņus un tikt pie turības."
Reiņa Suhanova izstādes scenogrāfijas centrā ir ledlauža Krišjānis Valdemārs makets. XX gadsimta 20. un 30. gados tas bija vienīgais jaunais Latvijas tvaikonis. 1941. gada augusta beigās Krišjānis Valdemārs no Tallinas devās savā pēdējā reisā uz Kronštati. 28. augustā tas uzdūrās mīnai un nogrima.
Uz pieci zina tikai dievs
Izstāde ir veidota kā sarunu platforma, kur nākt un diskutēt par Valdemāru un viņa ideju aktualitāti mūsdienās. Izmantojot klasisko seno laiku tāfeli un mūsdienu tehnoloģijas, pēc izstādes izpētīšanas jaunieši var piedalīties interaktīvā aptaujā.
"Mēs vēlamies aicināt vecāko klašu audzēkņus nākt šeit un kopā ar mūsu muzeja pedagogiem diskutēt par mūsdienās aktuāliem jautājumiem, piemēram, valodu. Krišjāņa Valdemāra laikā bija ļoti aktuāli runāt vāciski vai pieslieties pārkrievošanās plūsmai, lai veidotu labāku dzīvi, vai tomēr izvēlēties saglabāt un attīstīt dzimto valodu. Mūsdienās tas arī ir ļoti aktuāls jautājums. Tāpat mēs varētu apspriest, kas ir mūsdienu Nokia. Tolaik Valdemāram tā bija jūra," salīdzina vēsturniece Margarita Barzdeviča.
Reālu Krišjānim Valdemāram piederējušu priekšmetu ir saglabājies ļoti maz. Apskatāmas Valdemāra veidotās vārdnīcas, Ainažu jūrskolas audzēkņu kancelejas priekšmeti, piemēram, cirkulis attālumu nolikšanai kartē vai XIX gadsimta beigās lietotais paralēlais lineāls kuģa kursa nolikšanai kartē. Fotogrāfijā iespējams redzēt vaigā arī Ainažu jūrskolai tik nozīmīgo Kristianu Dālu (19.04.1839. Tallinā–27.08.1904. Liepājā, apbedīts Ziemeļu kapos) – Ainažu jūrskolas skolotāju no 1864. gada un priekšnieku XIX gadsimta beigās.
Kristians Dāls, kurš pats jūrā bija braucis no 15 gadu vecuma, bija tautskolotājs ar demokrātiskiem ideāliem. Kristians Dāls atstāja nodrošināto jūrnieka amatu, lai 1864. gada 23. novembrī uzņemtos grūtos pedagoga pienākumus Ainažu jūrskolā. Latviešu valodu viņš apguva dažu mēnešu laikā un pirmos gadus strādāja bez atlīdzības. Ainažu jūrskolā viņš pasniedza krievu, vācu, angļu valodu, ģeometriju, trigonometriju, navigāciju, astronomiju, kuģu mehānikas kursa daļu, jūras korespondenci, grāmatvedību u. c. Līdz mūsdienām vēl ir saglabājusies leģenda, kā Dāls vērtējis jūrskolnieku zināšanas: uz pieci zina tikai Dievs, uz četri – skolotājs, un skolēnam paliek trīs.
"Jūs esat darbībā priekš vispārīga laba tīrais paraugs," 1872. gadā vēstulē Dālam rakstījis Krišjānis Valdemārs. Viņš uzskatīja, ka "skolas vajaga tādēļ, lai mūsu tēvzeme ceļas godā un kuplumā pasaulē".
Latvijas pasts ir izdevis īpašu dizaina aploksni Krišjānim Valdemāram – 200 un pastmarku, kuras māksliniece ir Lilija Dinere. Publicitātes foto
Tas nav pašsaprotami
Izstādes atklāšanā UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas ģenerālsekretāre Baiba Moļņika uzsvēra, ka Krišjāņa Valdemāra 200. jubilejas iekļaušana UNESCO svinamo gadadienu kalendārā nebūt nav pašsaprotama. Baiba Moļņika to salīdzina ar "mini Nobelu": "Nav tā, ka ikkatra dalībvalsts izvēlas kādas spožas personības vai spožus notikumus – tas ir tas, kas mums patīk, lūdzu, iekļaujiet. Nē, gluži tā nav. Katrai no šīm personībām nākas saskarties ar to, kāpēc vispār ir izveidots UNESCO. Tas ir izveidots kā apliecinājums cilvēku jaudai, tiesībām, varēšanai – caur izglītību, kultūru un zinātni vēstīt kaut ko ļoti īpašu. Es teiktu – kļūt par ledlauzi (un tas simboliski sasaucas ar izstādes nosaukumu) noteiktām idejām sabiedrībā, kas var kļūt ļoti ilgtspējīgas."
Tā kā izstāde iecerēta kā platforma sarunai par Valdemāru, tās atklāšanā tika sākts diskusiju cikls Katram savs Valdemārs?, ko vadīja Tālis Eipurs. Diskusijā piedalījās viena no ekspozīcijas veidotājām vēsturniece Nadīna Rode, izstādes mākslinieks Reinis Suhanovs, ekonomists un Krišjāņa Valdemāra biogrāfijas autors Edmunds Krastiņš un fonda Valdemārs vadītāja Karīna Leinberga-Lemberga. Sarunas centrā bija jautājums: "Kas ir jūsu Valdemārs?" Edmunds Krastiņš, 2021. gadā izdodot grāmatu Krišjānis Valdemārs. Dzīves hronika, to anotēja: "Krišjānis Valdemārs dēvēts gan par latviešu, gan igauņu kuģniecības tēvu. Viņš bija pirmās latviešu tautas atmodas neformālais vadītājs, kurš izcilo spēju dēļ ieguva tādu ietekmi Pēterburgā un Maskavā, kādu Krievijas impērijas laikā nesasniedza neviens cits latvietis. Tomēr centieni palīdzēt latviešiem Valdemāram dārgi maksāja – viņu vajāja konservatīvie vācbaltieši, piemeklēja finansiālas neveiksmes, lielāko daļu mūža viņam nācās pavadīt ārpus dzimtās Kurzemes."
Vairot Valdemāra vērtības
Saruna pirms izstādes diskusiju ciklā Katram savs Valdemārs
Tālis Eipurs. Kas tajā leņķī, kādā šodien saskaraties ar Valdemāru, ir tieši jūsu personīgais Valdemāra stāsts?
Edmunds Krastiņš. Vairākas reizes izskanējis, ka Krišjānis Valdemārs ir viens no XIX gadsimta izcilākajiem latviešiem. Man viņš ir visizcilākais. Es neredzu nevienu, kurš viņam varētu pietuvoties. Viņš ir uzskatāms par kultūruzņēmēju. Nevis tāds, kurš nodarbojas ar kultūru, bet tāds, kurš sabiedrībā ievieš jaunas kultūras izvēles. Viņš pārliecina sabiedrību, ka tu vari būt latvietis, ka tu vari mācīties, ka tu vari braukt jūrā, un šīs izvēles pārveido par attiecīgās grupas kultūru. Valdemāru varētu pielīdzināt vecmātei dzemdībās, kad dzimst latviešu tauta. Līdz tam tā ir pastāvējusi kā etniska grupa, un XIX gadsimtā no šīm tautām, ciltīm, grupām rodas tauta. Viņš palīdz šai tautai tapt. Pirms pieciem gadiem es uzrakstījusi biogrāfiju, kurā apkopoju visu, ko vien varēja atrast. Tajā ir iedots arī konteksts, jo mūsdienu cilvēki bieži nesaprot XIX gadsimtu. Tā bija kārtu sabiedrība, impērijas laikmets, pavisam citas tehnoloģijas, līdz ar to dzīve ritēja stipri citādi.
Kāpēc jūs ķērāties pie šī darba, kāpēc tas bija vajadzīgs mūsdienās?
E. K. Vispirms es uzrakstīju grāmatu Latvijas lauksaimniecības vēsturē. Pēc tam man radās interese par rūpniecības vēsturi. Vēlāk sapratu, ka interesanta lieta ir kuģniecība, gribēju to dziļāk izpētīt un uzdūros Valdemāram. Protams, es zināju, ka ir bijis tāds Krišjānis Valdemārs, bet, mazliet iedziļinoties, es tiešām sapratu, ka viņš ir XIX gadsimta izcilākais latvietis, kurš disproporcionāli ir aizmirsts, salīdzinot, piemēram, ar viņa draugu un līdzgaitnieku Krišjāni Baronu. Lielā mērā tas ir noticis padomju okupācijas dēļ, kas Valdemārā saskatīja cilvēku, kurš latviešu tautā veicināja tieksmi konkurēt un uzlabot savu mantisko stāvokli. Valdemārs ticēja, ka materiālā stāvokļa uzlabošana galu galā uzlabo arī kultūru. XXI gadsimta valodā par to nekā nebija. Pēdējie nopietnie darbi par Krišjāni Valdemāru ir uzrakstīti pirms kara.
Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunizdevumis Teodora Līventāla grāmata Krišjānis Valdemārs latviešu bibliotēku nozarē. Publicitātes foto
Reini, kāds bija tavs Krišjānis Valdemārs, veidojot izstādes māksliniecisko konceptu? Varbūt tev jau pirms tam bija savs Krišjānis Valdemārs?
Reinis Suhanovs. Pavisam maziņš, tikai tas, kas rakstīts uz viņa vizītkartes. Tas, ko atceras no vidusskolas. Strādājot pie izstādes, man bija jādomā, kā izstādi uztvers ne tikai muzeja speciālisti, bet arī cilvēks, kurš atnāks uz muzeju. Neviens nezina, kāda tā vizītkarte izskatījās. Bet ir tādi mītiski tēli kā Lutera naglas, ar kurām viņš pienagloja savas tēzes pie Vitenbergas baznīcas durvīm. Varbūt nemaz nepienagloja, bet ir tādi atslēgas vārdi, kuri noved pie tēla. Man kā māksliniekam ir ļauts runāt tēlos. Līdzdarbojos, lai ledlauzis būtu galvenais tēls. Ir konferences, kas izvērtē Valdemāra uzņēmēja ieguldījumu, jūras lietas, bet man kā māksliniekam ir svarīga tieši viņa kultūruzņēmēja puse, tas, ka viņš urda.
Ņemot vērā, ka tā ir maza formāta izstāde un ir iecerēts, ka tā arī ceļos pa Latviju, centāmies sagrupēt: skapī skatāma objektīva informācija – izcelsme, vieta, konteksts. Ļoti īpašs fakts Valdemāra dzīvē ir atbildības uzņemšanās par audžubērniem. Tad ir liels darba galds, ko redzam kā vitrīnu, kur ir skatāmi reālie darbi jūrniecībā. Un tad ir tāfele, kas ir izglītība, šajā sadaļā var izvērtēt Valdemāra idejas un attīstīt tālāk. Patiešām gribētos tādu mazu kuģīti un arī turību, lai ar kuģīti varētu kaut kur arī doties. Mēs esam nepilni divi miljoni cilvēku, kas dzīvo pie jūras, – mums ir nepiedodami maz ostu un vēl nepiedodami mazāk kuģīšu.
Karīna Leinberga-Lemberga
"Es pārstāvu fondu Valdemārs. Pati personīgi ar Krišjāni Valdemāru tuvāk saskāros, kad sāku dzīvot Valdemārpilī. Strādājot tūrisma informācijas centrā, ekskursijas par Valdemāru ir ikdiena. Tā ir ļoti īpaša sajūta būt vietā, kur apzinies, ka viņš ir staigājis. Vakar baznīcā atzīmējām Valdemāra jubileju. Vietā, kur viņš noteikti kā mazs puika ir staigājis, viņa tēvs ir kalpojis par pērminderi. Te ir viņa stādītie koki, iela, kurā viņš ar vecākiem ir dzīvojis. Visi, kas ir no Valdemārpils, ir ar ļoti lielu patriotismu, un mēs ļoti augstu vērtējam Krišjāņa Valdemāra darbu. Mani Valdemārs ir aizvedis līdz interesantam dzīves posmam – fondam Valdemārs, kurā Valdemārs ir iedvesmas avots. Man ļoti patika, ka Mārtiņš Vilsons Valdemāru salīdzināja ar kora diriģentu. Viņš ir diriģents, kurš diriģē visu Latvijas tautu. Fonda mērķis ir vairot Krišjāņa Valdemāra vērtības, to esam aicinājuši darīt visā Latvijā.
Nadīna Rode
Pirms izstādes veidošanas bija sajūta – no kuras puses lai pieiet Krišjāņa Valdemāra personībai? Viņš ir apgaismības cilvēks, un viņš ļoti plaši specializējās dažādās jomās. Līdz ar to izvēle, uz ko fokusēties, bija diezgan sarežģīta. Es viņu ieraudzīju kā ārkārtīgi pragmatisku un uz attīstību ļoti vērstu cilvēku. Valdemāra darbs bija vērsts uz to, lai vairotu turību, lai atrastu iespēju, kā latviešiem un arī igauņiem vēl vairāk izmantot jūru un citus resursus savas turības veicināšanai. Man liekas būtiski, ka viņš to nedarīja tikai sev, bet izcēla arī sabiedrību. Vēstulē Ainažu jūrskolas vadītājam Kristianam Dālam 1881. gadā viņš rakstīja: "Un tomēr krietns cilvēks nedrīkst novirzīties no īstā ceļa kalpot sabiedrības labā." Un to Valdemārs pats darīja. Viņš tik ļoti labi spēja organizēt un katru cilvēku ievirzīt vispiemērotākajā vietā, ka salīdzinājums par kori man arī šķiet ļoti atbilstošs. Paskatījos uz Valdemāru arī pavisam personīgi un iedrošinājos pieiet viņam klāt. Jāsaka paldies profesorei Vitai Zelčei, kura ļoti interesanti stāstīja par Valdemāru. Uzzināju, ka viņam ļoti patikuši telpaugi un puķes. Man arī patīk telpaugi un puķes. Tas ir tik skaisti, ka viņš nav vienkārši kaut kāds tēls grāmatā, bet ka viņš varēja būt cilvēks, kuram patikušas puķes.
Pēc šiem vārdiem gribētos satikt Krišjāni Valdemāru un paskatīties, kāds viņš bija dzīvē – ieturēts vai enerģisks. Vai ir saglabājušās kādas norādes?
N. R. Viņš esot bijis diezgan ieturēts, runāšanas maniere nav bijusi ļoti ekspresīva.
E. K. Es gan domāju, ka Valdemārs bija ar diezgan lielu šarmu un suģestiju apveltīts cilvēks, citādi viņš, būdams nedaudz vecāks par 20 gadiem, nebūtu spējis panākt atbalstu no Baltijas ģenerālgubernatora mācībām Liepājā un pēc tam studijām universitātē. Un pēc tam Pēterburgā iegūt lielkņaza Konstantīna labvēlību. Arī tas, kā sieva apraksta iepazīšanos ar savu nākamo vīru, liecina, ka viņš ir bijis ļoti suģestējošs cilvēks. Ja mēs šodien satiktu Valdemāru, viņš brīnītos, kāpēc mēs viņa dzimšanas dienu svinam tagad, nevis pagājušajā ceturtdienā, jo viņš svinēja savu dzimšanas dienu 27. novembrī. 2. decembris ir izgudrots pēc 1939. gada. Nez kāpēc ieturam šo tradīciju pretēji Valdemāra vēlmei.
Valdemārs un viņa līdzgaitnieki ir izdarījuši ļoti daudz, lai mēs būtu tur, kur esam. Kuras no tām idejām, ko viņš ir nesis, paudis, kustinājis, realizējis, jums šķiet lietojamas un svarīgas šodien? Kuras gribētu aizāķēt sev prātā vai lai kāds cits liek lietā?
N. R. No vienas puses, gribētu tam pieiet ļoti praktiski, no otras puses – domāt, ko es kā cilvēks varu darīt. Es varu rūpēties par savu izglītību. Tas Valdemāram bija ļoti svarīgi. Viņa piemērs parāda, ka iegūt izglītību ir sarežģīti, bet to var izdarīt arī tad, ja esi desmit gadus vecāks nekā tavi skolasbiedri. Otra lieta – lai cik banāli tas izklausītos – mums svarīgs ir arī finansiālais aspekts, par ko iestājās Valdemārs, – lai mēs būtu stipri, jo, kā jau minēja, mēs atrodamies robežstāvoklī. Man pat nedaudz kauns, ka par to jārunā. Kā mēs varētu palīdzēt nozarēm, kurām tas tiešām ir nepieciešams, – aizsardzībai, veselības aprūpei, izglītībai, tām pašām bibliotēkām... Man šķiet, ka šobrīd mums ļoti nepieciešams ir praktiskais Valdemārs.
E. K. Viena piebilde. Valdemārs savās vēstulēs ir ironiski kritisks pret tā laika Latvijas tirgotāju pārstāvjiem, jo viņš prasa, lai cilvēks, pildot savus pienākumus, rīkotos nesavtīgi, nevis, aizbraucot kaut kur kuģniecības jautājumos, nodarbotos ar tūrismu. Valdemārs bija ļoti apbēdināts par strīdiem Rīgas Latviešu biedrības vadītāju starpā un centās viņus samierināt. Šo Valdemāra attieksmi vajadzētu uzturēt arī šodien – strādāt tiešām valsts interesēs un labā, nevis nodarboties ar bezjēdzīgiem strīdiem strīdu dēļ.
KRIŠJĀNIS VALDEMĀRS NO JAUNA
- Izstāde Krišjānis Valdemārs. Latvietis. Ledlauzis Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā
- Latvijas Nacionālās bibliotēkas jaunizdevumi: Teodora Līventāla grāmata Krišjānis Valdemārs latviešu bibliotēku nozarē un krājuma izlase Krišjānis Valdemārs – latviešu bibliotēku tīkla pamatlicējs
- Fonds Viegli izdevniecībā Zvaigzne ABC izdevis grāmatu Minimismi. Krišjānis Valdemārs
- Latvijas pasts ir izdevis īpašu dizaina aploksni Krišjānim Valdemāram – 200 un pastmarku, kuras māksliniece ir Lilija Dinere