Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +6 °C
Skaidrs
Trešdiena, 8. aprīlis
Dana, Dans, Danute, Edgars

Karš notiek, un ne jau mēs to esam sākušas. Intervija ar franču kinorežisori un scenāristi Selīnu Siamā

"Ja tas, ko darām, izraisa diskusijas, tas pierāda, ka esam bīstamas, nevis garlaicīgas un mazsvarīgas," sarunā ar KDi saka franču kinorežisore un scenāriste, viena no aktīvākajām feminisma kustības līderēm Selīna Siamā.

Šodien, 14. februārī, uz Rīgas kinoekrāniem iznāks Selīnas Siamā vēsturiskā melodrāma Lēdijas portrets ugunī/Portrait de la jeune fille en feu. Selīna Siamā ir filmas režisore un scenārija autore. Mīlestības diena ir ideāli piemērota, lai ļautos elegantai Eiropas filmai par divu sieviešu – aristokrātes un viņas portreta autores – jutekliskajām attiecībām 1770. gada Francijā, gleznainajā Bretaņas piekrastē. Par šo darbu Selīna Siamā pērn saņēma Kannu kinofestivāla un Eiropas Kinoakadēmijas balvu par labāko scenāriju. Turklāt Kannās Lēdijas portretam ugunī tika pasniegts arī Kvīru palmas zars – neoficiāla godalga, kas tiek piešķirta filmām, kuras pievēršas LGBT tematikai. 

Selīnas Siamā filma ir ieguvusi desmit Francijas augstākā kino apbalvojuma Cēzars nomināciju. Laureāti tiks sumināti ceremonijā Parīzē 28. februārī. Lēdijas portrets ugunī ir pārstāvēts prestižākajās kategorijās – labākā filma, labākā režija un labākais oriģinālais scenārijs. Cēzaram ir izvirzītas galveno lomu atveidotājas Noemī Merlāna un Adele Enela, kā arī operatore Klēra Matona. Rīgā filma būs skatāma kinoteātros Splendid Palace, Kino Bize, KSuns un Apollo kino.

Lēdijas portrets ugunī ir režisores ceturtā pilnmetrāžas spēlfilma; trīs viņas filmas tikušas atlasītas Kannu festivālam, viena – Berlīnes festivālam. Selīnas Siamā ekrāna darbi ir maiguma un spēka piepildīti jaunu sieviešu pieaugšanas stāsti, kuros varones, izturot sarežģītus mīlestības un kaisles pārbaudījumus, piedzīvo gara pārvērtības, atrod savu identitāti un brīvību. Selīnai Siamā ir veiksmīga scenāristes karjera, un viņa sevi ir pierādījusi dažādos žanros. Autores daiļrades pērle ir scenārijs šveiciešu mākslinieka un režisora Kloda Barasa animācijas filmai Mana dzīve kā Cukīni/Ma vie de Courgette (2016) – tā ir iedvesmojoša, smeldzīga drāma visai ģimenei, aizkustinoša, bet ne sentimentāla, vizuāli un dramatiski izsmalcināta leļļu filma. 

Selīna Siamā ir slavena ne tikai ar savām filmām un scenārijiem, bet arī ar aktīvu nostāju dzimumu vienlīdzības un sieviešu tiesību jautājumos. Viņa bija viena no galvenajām sieviešu protesta rīkotājām 2018. gada Kannu kinofestivālā – Selīna Siamā soļoja iespaidīgās VIP demonstrantu kolonnas priekšā kopā ar ievērojamākajām režisorēm un aktrisēm no visas pasaules.

Intervija ar Selīnu Siamā notika janvāra vidū Parīzē vērienīgā ikgadējā franču kino prezentācijā, kurā ar saviem aktuālajiem darbiem iepazīstina spožākie mākslinieki. Režisore mani sagaidīja ar atbruņojošu smaidu un pārliecinošu rokasspiedienu. Es biju nedaudz uztraucies, jo kavējos – bija ieilgusi saruna ar Izabellu Ipēru, kas manā grafikā bija tieši pirms tikšanās ar Selīnu Siamā. Intervijas notiek intensīvā režīmā cita pēc citas, gandrīz bez pauzēm, žurnālisti pārskrien no vienas slavenības pie otras, varoņi mainās zibenīgā tempā, un mēdz gadīties zvaigžņu sastrēgumi. 

"Ja bijāt ar Izabellu Ipēru, es visu saprotu," teica Selīna Siamā un piebilda, ka pat priecājas par neilgu atelpas brīdi interviju konveijerā. Sarunā viņa ir atklāta, tieša un aizrautīga.

Ar ko jūs vilina kino? Kāpēc nolēmāt veltīt sevi šim mākslas veidam? Kas, jūsuprāt, ir kino skaistums?

Kino ir demokrātiska māksla, un tajā slēpjas tā skaistums. Kino ļauj uzrunāt lielu auditoriju. Strādājot kino, mēs uzdodam sev būtiskus jautājumus arī par citiem mākslas veidiem. Filmas Lēdijas portrets ugunī kontekstā tie ir jautājumi par glezniecību un visu, kas no tās izriet, – rāmējumu, gaismu –, taču tie ir arī jautājumi par literatūru, rakstīšanu, mūziku. Man patīk, ka kino var uzdot visus šos jautājumus un atrast atbildes.     

Jūs darbojaties plašā amplitūdā – ne tikai režisējat, bet arī rakstāt scenārijus. Viens no jūsu spilgtākajiem un visvairāk godalgotajiem darbiem ir animācijas filmas Mana dzīve kā Cukīni scenārijs. Vai jūs pati spējat noformulēt, kāds ir jūsu interešu loks?   

Katru savu darbu – vai tā būtu režija vai scenārija rakstīšana – es uztveru kā noteikta prototipa veidošanu. Katra filma ir kā prototips. Ja jūtu, ka man ir iespēja radīt jaunu, interesantu prototipu, piemēram, sadarbojoties ar kādu citu režisoru, es speru šo soli. 

Šveiciešu mākslinieka un režisora Kloda Barasa leļļu filma Mana dzīve kā Cukīni ir šāds piemērs. Tā bija unikāla iespēja radīt īpašu darbu – patiesu, neatkarīgu, eiropeisku. Šāds piemērs ir arī mana sadarbība ar franču režisoru Andrē Tešinē – prominentu, cienījamu personību. Viņš strādā kopš 60. gadu beigām un ir radījis savu mākslas universu. Andrē Tešinē vērsās pie manis ar piedāvājumu – viņš gribēja runāt par jaunību un uzrakstīt oriģinālu stāstu, to viņš nav darījis jau ilgu laiku. Es sapratu, ka varu izveidot viņam šo prototipu un paskatīties uz viņu kā uz jaunu režisoru. Tā tapa Andrē Tešinē drāma Quand on a 17 ans/Being 17 (2016). 

Kas īsti ir "prototips"?

Katrai filma ir sava pasaule un sava valoda, un mums ir jābūt tai uzticīgiem. Pat samērā nelielas filmas ražošana izmaksā dārgi. Grāmatu var uzrakstīt savā istabā, mūziku var radīt datorā, taču filmas veidošana ir vērienīgs process. Lēdijas portrets ugunī ir vēstures drāma, kuras darbība risinās XVIII gadsimta beigās. Filma izmaksājusi četrus miljonus eiro. No vienas puses, tas ir daudz. No otras – diezgan maz. Parasti kostīmfilmas izmaksā dārgi, taču tā tam nav obligāti jābūt – šis pieņēmums arī ir jāiekļauj prototipā. Nevajag akli sekot līdzi tam, ko dara citi. Citiem autoriem tas izmaksā dārgi, bet man ir jāatrod veids, kā iekļauties pieejamā budžetā. Ir jāatrod pareizā hierarhija. Ir jābūt līdzsvaram starp naudas apjomu, kas ir ieguldīts projektā, un savu neatkarību.

Jums ir ilgstoša pieredze scenāriju rakstīšanā. Vai kino stāsts ir svarīgs? Daudzi režisori uzsver, ka viņi ir stāstnieki, savukārt citi uzskata, ka stāstam nav nozīmes un kino iedarbojas pavisam citādi. Kāda ir jūsu attieksme pret stāstiem kino? 

Svarīga ir rakstīšana. Autors raksta tēlus, arī vizuālos tēlus, raksta skaņas. Viņš atrod savas filmas gramatiku. Par to ir rūpīgi jādomā. Tas nenotiek tā, ka es uzrakstu stāstu un pēc tam sāku domāt, kur novietošu kameru. Es katru dienu līdz filmas uzņemšanas beigām uzdodu sev jautājumu, kur ir labāk novietot kameru. 

Rakstīšana ir idejas attīstība, un darba procesā ideja iegūst arvien jaunus slāņus. Faktiski viss kino veidošanas process ir rakstīšana. Visu nosaka rakstīšanas stils un tas, kā es spēju īstenot savas idejas. Jā, tas vairs nav stāsts, kas ir būtisks, citādi tā būtu literatūra, nevis kino. Scenārijs ir veids, kā komunicēt ar radošo komandu un kā akumulēt idejas mērķa sasniegšanai. Rakstīšana ir svarīga, bet tā nav tikai sižeta sacerēšana un vizuālo jautājumu uzdošana. 

Ko jums izsaka vārdu savienojums "spēcīga sieviete"? Ko nozīmē būt spēcīgai sievietei?

Tas ir tas, kas no mums tiek prasīts un gaidīts, bet kāda tam visam apakšā ir politiskā programma un kas slēpjas aiz spēcīgu sieviešu raksturiem? Bieži nākas dzirdēt: "Mums ir nepieciešami spēcīgi sieviešu tēli." Bet ko tas nozīmē? Filmā Lēdijas portrets ugunī es nolēmu radīt fiktīvu gleznotājas tēlu, nevis izmantot kādu reālu vēsturisku personāžu. Es nevēlējos piešķirt savam darbam biogrāfiskas filmas dinamiku, negribēju pārvērst to par vēstījumu par "spēcīgu sievieti, kura pierāda sevi vīriešu mākslas pasaulē". Tas nebūtu godīgi pret sievietes tēlu, kuru es gribēju radīt filmā. 

Vēsturē ir daudz gleznotāju sieviešu, un es varēju izmantot, piemēram, Elizabetes Luīzes Vižē-Lebrēnas (1755–1842) biogrāfijas faktus. Viņa ir bijusi ļoti veiksmīga māksliniece, gleznojusi Mariju Antuaneti, taču uz vairākiem gadsimtiem tikusi izdzēsta no mākslas vēstures. Vižē-Lebrēnas pirmā izstāde Francijā notika tikai 2001. gadā. Spriediet paši… Tagad viņa ir Luvrā un citos muzejos. Es varēju izmantot viņas piemēru un radīt šīs izcilās mākslinieces portretu, taču man bija cits nolūks, un tam nebija nekāda sakara ar spriedzi, kas ir saistīta ar panākumu gūšanu mākslā.      

Jūs jautājat, kas ir spēcīga sieviete… Virdžīnija Vulfa ir teikusi: katra sieviete, kura stāsta stāstu, ir feministe. Precīzāk – feministe ir ikviena, kura stāsta stāstu. Vārdu savienojums "spēcīga sieviete" var kļūt par slazdu. Tas pats ir ar vārdu "pioniere". Cilvēki saka: tu esi pioniere! Es atbildu: es nevēlos būt pioniere, es vēlos dzīvot savu dzīvi.   

Jūs taču nenoliegsiet, ka esat spēcīga sieviete. 

Spēcīgas sievietes bieži ir privileģētas sievietes. Esmu sasodīti privileģēta. Esmu baltā sieviete, kas dzīvo un strādā valstī, kurā kino saņem pamatīgu publiskā sektora atbalstu, tādējādi man ir iespēja pelnīt iztiku. Man ir pieejami resursi, es varu dzīvot savu dzīvi un darīt to, kas man patīk. Vai tas nozīmē, ka esmu stiprāka par kādu citu cilvēku, kura vārdu jūs nekad neesat dzirdējis? Man tas nav svarīgi. Un ko nozīmē būt spēcīgam vīrietim? Lai man kāds to izskaidro!

Vai diskusijas par sieviešu tiesībām, kustība #MeToo, viss, kas pēdējos gados ir noticis kino un mūzikas industrijā, kā arī sabiedrībā kopumā sociāli un politiski, var iedvesmot sievietes, dot pārliecību un papildu spēku?

Es ceru! Ceru, ka sievietes jūtas tiesīgas un iedrošinātas izstāstīt savus stāstus. Viņas jau ir stipras. Ja man jautā: "Kas tevi iedvesmojis?", es apmulstu, jo nezinu atbildi. Ceru, ka māksla iedvesmo, ka tas, ko darām, iedvesmo. Šajā gadījumā nav tik svarīgi, kas iedvesmo mani, es gribu cerēt, ka mūsu filmas ir iedvesmojošas. 

Darbos uz ekrāna izpaužas mūsu iztēle. Tā nav mana, bet mūsu iztēle. Tie ir mūsu stāsti, un gribu cerēt, ka kādu tie iedvesmos un cilvēks sapratīs: jā, arī man ir vieta, arī man ir tiesības izteikties un izpausties, arī es varu uzrakstīt savu stāstu. Taču raksturojums "spēcīga sieviete" tomēr ir slazds. 

Vai vārds "feministe" arī tāds ir?

Tas ir lielisks vārds! Par to nevar būt nekādu šaubu. Šīs kustības mērķis ir panākt taisnīgumu un vienlīdzību. Kāpēc mums no tā būtu jābaidās? Kādam šķiet, ka esam pieteikušas karu, bet mēs neesam – karš notiek, un ne jau mēs to esam sākušas. Mēs cīnāmies, jo esam kara apstākļos. To ir svarīgi saprast. Daži mums pārmet: jūs piesakāt dzimumu karu. Nē, tas turpinās mūžīgi. Atkārtošos – mēs neesam sākušas šo karu.

Vai šajā karjeras posmā jūs joprojām saskaraties ar problēmām tāpēc, ka esat sieviete? 

Un kā jūs domājat?! Esmu sieviete un esmu lesbiete. Tie jau ir divi iemesli. Kaut gan patiesībā tas, protams, ir viens kopīgs iemesls. Lai gan esmu privileģēta, joprojām jūtu spriedzi, pretestību, nicinājumu. Es to neuztveru personiski, nē, nepavisam ne. Es neteiktu, ka mani sāpina šī spriedze. Taču tā darbojas šī sistēma. Tā ir sistēmiska spriedze, pretestība, nicinājums. 

Paskatieties, kas notiek šajā balvu pasniegšanas sezonā ASV, cik daudz lielisku filmu gada laikā ir uzņēmušas sievietes režisores – neviena no viņām šogad nav izvirzīta Oskaram par sasniegumiem režijā. Tas pierāda, ka joprojām ir teritorijas, kurās mēs nedrīkstam iekļūt. Tikai piecas sievietes vēsturē ir bijušas nominētas Oskaram labākās režijas kategorijā! Fakti ir daiļrunīgi. 

Esmu iekļuvusi šajā telpā un varu runāt par to, cik sarežģīti sievietēm ir tajā iekļūt, pat ja viņas ir privileģētas. Taču es negribu žēloties, tas būtu pretīgi. Es esmu šeit, un man ir zināma ietekme. Man ir atbalsts. Labi apzinos, kuri vēl ir šeit un kuru šeit nav. Es zinu, ko nozīmē atrasties šeit un kādas man ir sajūtas, te atrodoties. Zinu, kā uz mani šeit skatās. Tagad man ir pieredze, un es varu runāt par to, kas notiek. Es pazīstu šo telpu un zinu, kuru cilvēku šeit nav. Bet es esmu šeit.    

Ko jūs varat darīt lietas labā?

Mēs uzņemam filmas. Ceru, ka tām ir vislielākā ietekme, jo tās pierāda, ka mūsu iztēle ir spēcīga un neierobežota. Ja par mums domā, ja tas, ko darām, izraisa diskusijas, tas pierāda, ka esam bīstamas, nevis garlaicīgas un mazsvarīgas. Citādi – kāpēc vairāku gadsimtu garumā būtu jāizdzēš no vēstures sieviešu mākslinieču ieguldījums? Ja tas nav bīstams, kāpēc tā jārīkojas? Runa nav par aizmirstību, bet apzinātu izdzēšanu. Kāpēc? Tāpēc, ka tas, ko sievietes ir darījušas un dara, ir bīstams.

Kādā ziņā tas ir bīstams? 

Tā ir revolūcija. Šo sieviešu radītā māksla sevī nes un iemieso reformas. Tā uzdod jautājumus par citu cilvēku privilēģijām un tāpēc ir bīstama. Cita izskaidrojuma nav. Mākslas pasaulē vietas pietiks visiem. Kāpēc par to būtu jāsatraucas? Sievietes ienāk mākslā ar jaunu vēstījumu, jaunu naratīvu, parāda iepriekš neredzētus tēlus. Tas izrādās bīstami. Cilvēku nevar saniknot mākslas darbs, kurš ir garlaicīgs un atstāj vienaldzīgu. Tas nav iespējams. Ja cilvēks, saskaroties ar mākslu, jūtas garlaikots, viņš nekļūst dusmīgs un agresīvs. Es varu kļūt nikna tikai, ja kāds nopietni apdraud manus priekšstatus, manu nostāju, manu pasaules redzējumu. Ja cilvēki ir sakaitināti, tas nozīmē, ka kaut kas viņus ir ievainojis un aizskāris.      

Vai jūsu dzīvē un mākslā vienmēr ir klātesoša cīņas sajūta?

Protams! 

Tātad jūs pamostaties no rīta un zināt, ka jums būs jācīnās?

Jā. Taču tā ir laba dzīve. Man patīk, ka manā dzīvē ir šī spriedze. Es to esmu pieņēmusi.  

Vai šāda attieksme pret dzīvi jums vienmēr ir bijusi raksturīga? Vai no pašas bērnības jums ir šāds domāšanas veids, enerģija un neatlaidība?

Nē, tā gan nav. Mēs augot netiekam iepazīstinātas ar vardarbības un dusmu vēsturi, ko sievietes ir piedzīvojušas. Cilvēki saka: pašas sievietes uzvedas arvien agresīvāk un vardarbīgāk. Nē! Runā, ka arvien vairāk sieviešu sāk strādāt policijā. Nē, tā nav taisnība. Runā, ka franču kinoindustrijā ienāk arvien vairāk sieviešu. Nē, sieviešu īpatsvars ir tāds pats kā pēdējos trīsdesmit gados – 25 procenti.   

Vai kopš bērnības esmu kļuvusi dumpīgāka? Noteikti. Viss ir atkarīgs no paša cilvēka, katrs attīstās, cik spēj. Uzskati kristalizējas, cilvēks sevī var kaut ko mainīt, dekonstruēt, un pienāk brīdis, kad viņš jūtas līdzsvarā ar sevi un nekautrējas būt tāds, kāds viņš ir. Man ir 41 gads, un es varu par to droši runāt. Jau mana pirmā filma Ūdensrozes/Naissance des pieuvres/Water Lilies (2007) ir radikāla – tā ir homoseksuāla sieviešu drāma. Kad es to uzņēmu, nenojautu, ka tā būs tāda. Tagad es to visu apzinos daudz labāk, taču mums nepalīdz apgūt šīs zināšanas, tās nav iekļautas izglītības procesā. Nevaru teikt, ka biju stipra mazā meitene. Mums tas netiek ieaudzināts. 

Kuras sievietes jūs visvairāk ir iedvesmojušas?

Tās ir sievietes mākslinieces. Paldies Dievam, ka mums ir Virdžīnija Vulfa un Viržīnija Depānta. Kāpēc es saku: "Paldies Dievam"? Paldies viņām! Paldies Šantalai Akermanei un Noemī Ļvovskai! Svarīgi ir ne tikai tas, ka sievietes mākslinieces ir eksistējušas un eksistē, svarīgs ir arī tas, ko viņas ir izdarījušas un panākušas. Virdžīnija Vulfa nevis tikai rakstīja grāmatas, bet mainīja literatūru. Tā ir jauna valoda, jaunas formas. Šīs mākslinieces ir kā gaisma, kas spīd tumsā. 

Mana jaunība pagāja laikā pirms interneta. Tajā vecumā, kad cilvēks aug, daudz ko nosaka grāmatas, kuras viņš lasa. Francijas bibliotēkās grāmatas tiek sakārtotas alfabētiskā secībā pēc autoru uzvārdiem, bet žanriska sadalījuma nav. Arī grāmatveikalos tajā laikā nebija tādu sadaļu kā feminisma literatūra, lesbiešu literatūra, kvīru literatūra. 

Vai šāds sadalījums varētu palīdzēt?

Jā, es domāju, ka tajā laikā tas palīdzētu, taču tagad vairs nav nepieciešams. Mēs tāpat varam atrast visu, ko vajag. Mums ir pieejami algoritmi, kas ļauj sameklēt sev nepieciešamo informāciju, un mēs to varam darīt paši. Es esmu augusi citā pasaulē, kur šādas kūrēšanas vēl nebija. Pašlaik kūrēšana pastāv un cilvēki vairs nejūtas vientuļi.         

Pirms dažām nedēļām rezonansi sociālajos tīklos izraisīja filmas Lēdijas portrets ugunī plakāts, kuru ir sagatavojusi Lielbritānijas izplatītājkompānija. Tai tiek pārmests, ka plakātā izcelto recenziju citātu autori ir tikai kritiķi vīrieši. Vai jūs šī situācija aizskar? Ko jūs par to domājat?

Tāpat kā jūs, es par to uzzināju tviterī. Pirms tam šo plakātu nebiju redzējusi. Šī situācija par daudz ko liecina. Es cienu savas filmas izplatītājus Lielbritānijā, viņi dara fantastisku darbu. Patiesībā šis ir vislesbiskākais plakāts, kāds mums jebkur ir bijis, – tajā jūs redzat divu sieviešu skūpstu. Tāpēc neatļaujos apgalvot, ka izplatītāji nav drosmīgi, taču tik un tā šis gadījums parāda – lai cik politiski uzticīgi viņi būtu filmas vēstījumam, lai cik smags darbs būtu ieguldīts filmas izplatīšanā kinoteātros un popularizēšanā, kaut kas tik acīmredzams var paslīdēt garām un tikt aizmirsts. Jā, būtu labāk, ja plakātā būtu lasāmi arī kritiķu sieviešu izteikumi. Negribu teikt, ka vieni citāti ir ģeniāli un citi ne, taču ir jābūt līdzsvaram. Tas ir jāatceras. 

Pamanīju, ka daži pēc savas iniciatīvas jau ir pārveidojuši plakātu, papildinot to ar citu recenziju citātiem, lai padarītu plakātu saturiski daudzpusīgāku un iekļaujošāku. Izskatās brīnišķīgi. Esmu pārliecināta, ka šis gadījums mums ir laba mācība, lai nākotnē izvairītos no šādiem pārpratumiem. Es atgādināšu visiem saviem izplatītājiem: lūdzu, neaizmirstiet to, turiet roku uz pulsa! Nākamreiz viss būs labi. Mēs augam.

Top komentāri

reptilis
r
Jā..ā,šito murgu mums cenšās iebarot pakāpeniski ,kā pirms pāris gadiem Latvijas radio 1 izteicās viena ""progresīva""būtne pēc apmācībām Zviedrijā - Latvijā cilvēki vēl nav sagatavoti uzņemt ""progresu""bērnu apmācības jomā ,bet mēs to darīsim lēnām un salauzīsim šo vecmodīgo domāšanu.Paskatīsimies šodienas informācijas virtuālās lapas -TVnet,Apollo,Diena.... visur homoseksuālisma un lesbisma slēptā reklāma......,kādreiz ,bija teiciens - ja,zvaigznes iedegās,tad kādam tas ir vajadzīgs un vēl no Romas laikiem - meklējiet,kuram tas ir izdevīgi:)))....graut tradicionālo ģimeni...nacionālās valstis...ievest migrantus ...??? ..iesaku noskatīties Paula Watsona rullīti - Woketopia ✊
Pravietisnejaukais
P
"Sātans staigā apkārt kā lauva rūkdams un lūkodams, ko varētu aprīt".
Bulgakovs
B
Virsrakts satur nekorektu apgalvojumu. "Sākušas" ir tieši sievietes. Precīzāk - pirmā sieviete. Tas ir fakts un fakts, kā teica Volands, ir viena spītīga lieta.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja