Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Kas tu gribi būt – tomāts vai redīss? Intervija ar režisori Ilzi Burkovsku-Jakobsenu

Uz austrumiem no ābeļdārza. Režisore Ilze Burkovska-Jakobsena stāsta par dokumentālo animācijas filmu Mans mīļākais karš, kura atlasīta Ansī festivāla konkursa programmai

Jūnija otrajā pusē Eiropas lielākajā un nozīmīgākajā animācijas filmu festivālā Francijas pilsētā Ansī notiks latviešu režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas pilnmetrāžas dokumentālās animācijas filmas Mans mīļākais karš pirmizrāde. Filmu ir veidojuši Tritone Studio mākslinieki un producējusi studija Ego media ar Nacionālā kino centra atbalstu. Darbs ir iekļauts Ansī festivāla konkursa programmā Contrechamp līdzās deviņiem citiem darbiem no visas pasaules. Pagājušajā gadā festivāla galveno balvu saņēma Ginta Zilbaloža filma Projām.

Latvijā Mans mīļākais karš būs skatāms rudenī. Tā ir filma par pieaugšanu absurda pilnajā laikā no septiņdesmitajiem gadiem līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai, un savā ziņā tā turpina Ilzes Burkovskas- Jakobsenas dokumentālajā darbā Bekons, sviests un mana mamma (2008) iesākto personiskās vēstures izpēti plašākā notikumu kontekstā. Pašlaik darbs Bekons, sviests un mana mamma tiek izmantots mācību procesā vidusskolā, lai palīdzētu skolēniem apgūt politikas un tiesību pamatus.

Kādas bija sajūtas, kad saņēmāt ziņu par Mana mīļākā kara iekļūšanu Ansī festivāla konkursa programmā Contrechamp?

Savu iepriekšējo darbu Bekons, sviests un mana mamma es pati sarakstīju, režisēju, montēju un pat daļēji uzņēmu, un tas bija ļoti vientulīgs process. Savukārt jaunākās filmas veidošanā ir iesaistījušies ļoti daudz cilvēku, kas ieguldījuši tajā vislabāko no sevis un daudz ko man iemācījuši, tāpēc ir liels prieks, ka viņi ir izpelnījušies atzinību savā mekā Ansī.

Par ko ir filma Mans mīļākais karš?

Mans mīļākais karš ir stāsts par jauna cilvēka sevis apzināšanos pieaugšanas procesā caur savu ģimeni, pilsētu un valsti šajā absurda pilnajā un sarežģītajā laikā ar tam raksturīgo dualitāti. No vienas puses, tava mamma ir spiesta iestāties Latvijas Komunistiskajā partijā, lai nepazaudētu darbu. No otras puses, viņa vienmēr ir bijusi patriotiski noskaņots cilvēks un meita savam tēvam, kurš tika izsūtīts uz Sibīriju kā "valsts ienaidnieks" un kura traģiskais liktenis ir atstājis iespaidu uz vairākām paaudzēm.

Tas ir stāsts par drosmi ārpus visiem laikiem, jo uzskatu, ka jauniem cilvēkiem ir jābūt dūšai protestēt pret lietām, kas viņiem nepatīk. Man bija viegli, jo man nevajadzēja protestēt pret vecāko paaudzi, es varēju protestēt pret Padomju Savienību. Es vācu parakstus pret Rīgas metro celšanu un braucu uz demonstrācijām Daugavas krastmalā un Mežaparkā. Mēs visi nevaram būt Grēta Tūnberga, bet katrs no mums var ietekmēt pavisam mazas lietas, kurām ir liela nozīme, ja tās sasummē kopā.

Ko jūs bērnībā zinājāt par Sibīriju?

Kā es saku savā filmā: tā bija auksta vieta, kas atradās uz austrumiem no ābeļdārza.

Jūs esat sacījusi: ""Filmu veidoju ļoti ilgi, tāpēc ka ilgi nevarēju sadzīvot ar domu, ka tā ir autobiogrāfiska filma."

Sākumā es gribēju stāstīt par Latviju. Es negribēju stāstīt par sevi, īstenībā es pati sev kino kontekstā visai maz interesēju (smejas), bet vienā brīdī saproti, ka tas ir jādara. Lai mani uzklausītu starptautiski, man ir jārunā personiski, un paiet laiks, līdz to pieņem. Tie ir sāpīgi jautājumi: cik atklāts tu esi bijis pret sevi, kur tu esi kļūdījies, vai neesi bijis ārišķīgs un citas pieaugšanas dilemmas. Nav pārāk priecīgi uz to visu skatīties, jo tu būtu gribējis...

...ka tu būtu bijis labāks.

No otras puses, tie ir jautājumi, kurus tu negribi uzvelt citiem, tāpēc ir godīgi, ja ar tiem vērsies pats pie sevis.

Šo stāstu esat sākusi veidot pirms astoņiem deviņiem gadiem. Kas ir tā iedvesmas avots?

Tas notika 1986. gadā. Es mācījos Saldus 2. vidusskolā Jaņa Rozentāla ielā, kurai iepretim bija pliks lauks. Kādā skaistā pavasara dienā uz turieni atbrauc ekskavators un sāk rakt. Vai zināt, kas tur nāk ārā? Skeleti. Izrādās, ka tur ir bijuši vācu karavīru kapi, par kuriem mums neviens nebija stāstījis un kuriem mēs diendienā bijām staigājuši pāri. Visi 1200 skolēni pieplok pie logiem un vēro notiekošo. Mūsu ir tik daudz, ka neviens mūs nevar aizdzīt prom. Es skatos un redzu, kā no kausa izkrīt kauls un met man sveicienu.

Tas bija kā simbols, ka patiesība agrāk vai vēlāk, bet vienmēr nāk gaismā. Pirms astoņiem deviņiem gadiem man radās doma izstāstīt šo notikumu, kas bija noticis četrdesmit gadu pēc Otrā pasaules kara, un kā pagātne ir ietekmējusi mūsu dzīvi. Galu galā es izvēlējos uzstādījumu, kas paredz, ka no šodienas skatpunkta es stāstu par septiņdesmitajiem astoņdesmitajiem gadiem, kuros vēl ir saglabājušās atmiņas par karu, līdz ar to šajā filmā ir trīs laika slāņi.

Kāpēc animācija?

Toreiz neviens nenofotografēja to rakšanu, tāpēc man bija jāveido animācija, jo tajā mēs varam uzzīmēt visu un likt akcentu uz sajūtām, kādas man toreiz bija.

Uzzīmēt visu, ko nevar atrast arhīvos?

Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā, piemēram, ir daudz materiālu par uzņemšanu pionieros, bet tajos ir pārstāvēta šī procesa oficiālā puse. Par spīti tam, ka latviešu autoru uzņemtajos kadros ir mazāk patosa un vairāk maiguma nekā viņu krievu kolēģu darbos, tik un tā tajos nav cilvēcīgā iekšējā pārdzīvojuma. Lai to atspoguļotu, man bija jāiet animācijas ceļš. Es ļoti labi atceros, ko nozīmē uzņemšana pionieros. Mēs iekalām šī akta svinīgo zvērestu gluži kā mantru. Mēs to drillējām tik ilgi, ka es joprojām to varu noskaitīt no galvas. Tās ir sajūtas, ko ir grūti izstāstīt caur arhīva materiāliem (filmā Mans mīļākais karš ir vairāk nekā astoņdesmit procentu animācijas – I. A.).

Kādas ir jūsu spilgtākās atmiņas par pionieru dzīvi?

Mēs vācām makulatūru un sacentāmies ar citiem. Jūs to saucat par komunistisko sacensību, bet mēs gribējām "ielikt" A klasei. Mans klasesbiedrs Aldis Kalnietis paziņo: vai jūs zināt, ka aiz universālveikala ir izmestas kartona kastes? Neviens to nedrīkst atklāt!

Mēs skrienam pa tumsu uz turieni un vācam tās, lai noglabātu pagrabā un priekšpēdējā dienā izspēlētu šo uzvaru nesošo kārti. Alda Kalnieša tēvs ar smago automašīnu aizved mūsu savākto makulatūru uz nodošanas punktu un uzbrauc uz lielajiem svariem. Mēs esam savākuši veselu tonnu un ieguvuši galvenajā balvā ekskursiju!

Ko vēl unikālu varēs redzēt zīmētā veidā?

To, kas ir saistīts ar militārajām lietām, kuras bija klātesošas mūsu ikdienā. Kad es dzīvoju Kuldīgā, pie opapa mājām pastāvīgi gaisā karājās gaisa balons. Laikapstākļu noteikšanai? Muļķības! Jau vēlāk uzzināju, ka tas nodrošināja komunikāciju ar zemūdenēm visas pasaules ūdeņos. Es izsludināju šī gaisa balona fotogrāfijas meklēšanu vietējā laikrakstā Kurzemnieks un citos kanālos, bet tas nedeva rezultātu. Tas bija krāsots sudraba krāsā, lai to nevarētu iemūžināt uz melnbaltās filmiņas, bet krāsainās toreiz bija liels retums.

Kad pārcēlos uz Saldu, tur bija krievu armijas poligons. Visi lietoja šo vārdu, bet man kā septiņgadīgam bērnam tas neko neizteica. Tikpat labi visi varēja teikt "čeburčaskijs". Tu zini, kas ir slota, tu zini, kas ir grīda, bet kas ir poligons? Jau vēlāk saproti, ka tas ir mežs aiz skolas, uz kuru visi baidās iet ogot un uz kuru arvien biežāk sāk lidot lidmašīnas. Tajā visā bija kaut kas smacējošs. Man gribējās tīru gaisu.

Sanāk, ka padomju pieredze ir atkarīga no vietas, kurā cilvēks dzīvo.

Tas ir atkarīgs arī no vecuma. Ja es būtu piedzimusi piecus gadus agrāk vai vēlāk, manas sajūtas būtu pavisam citādas. 1988. gadā man bija sešpadsmit.

Cik saprotu, galvenā varone ir nozīmēta no jūsu bērnības fotogrāfijas?

Jā, bet viņa ir koriģēta atbilstoši animācijas vajadzībām. Tēlu koncepciju ir izstrādājis mākslinieks Sveins Nīhuss, kurš ir pazīstams norvēģu bērnu grāmatu ilustrators un rakstnieks. Viņa darbiem ir raksturīgs poētiskā un mazliet biedējošā un nopietnā apvienojums, ko es vēlējos ietvert filmā. Mākslinieks piedāvāja stilizētākus un pārspīlētākus tēlus (nekā tie ir tagad – I. A.), taču ieteica uzmanīties ar tiešu to pārlikšanu uz lielā ekrāna, jo pilnmetrāžas darbā šādi tēli varētu būt par sarežģītu – it kā tu liktu skatītājam klausīties dzejas lasījumu viena dzejnieka balsī vairāku stundu garumā, līdz ar to Sveina Nīhusa tēli ir kļuvuši tuvāki dokumentālam fotogrāfiskam atainojumam, ko ir paveikuši Krišjānis Ābols un Harijs Grundmanis.

Viena no jūsu filmas animatorēm sacīja: "Viena no ainām, kas man ļoti patīk, ir tā, kurā ir daudz rindā stāvētāju. Es animēju, kā viņi gaida. Nebiju iedomājusies, ka gaidīšana var būt tik intensīvs process."

Kerija Arne ir mūsu komandas jaunākā animatore, kurai septiņdesmitie gadi ir pilnīgi cita pasaule. Stāvēšana rindā bija neatņemama padomju dzīves sastāvdaļa, kas ietver daudz dažādu elementu. Pirmkārt, tas ir cilvēku pazemojums, ka ir jāstāv rindā pēc pirmās nepieciešamības precēm. Otrkārt, tā ir neuzticība pārējiem, vai kāds no viņiem neaizlīdīs priekšā.

Vai pati stāvējāt rindā?

Septiņdesmito gadu beigās Padomju Savienībā bija sviesta krīze. Mani ņēma līdzi, jo pārdeva paciņu uz cilvēku. Man bija tiesības uz savējo. Es ļoti labi atceros, ka viena no vietējām sievietēm sacīja: klīst baumas, ka ir atvests sviests no Francijas. Kā tu to vari zināt?! Francija bija kā Marss. Televizorā visu laiku runāja par Varšavas pakta sadraudzības valstīm, bet pēkšņi tev atgādina par citu valstu eksistenci un pastiprina sajūtu, ka mēs esam ieslēgti. Atgriežoties pie tēmas par rindām, jāsaka – tās noteikti bija jāparāda filmā, jo tas ir viens no priekšstatiem, kas ārzemniekiem saistās ar Padomju Savienību.

Meklējāt līdzsvaru starp vietējo un ārvalstu skatītāju?

Es gribu, lai filmai būtu starptautiska auditorija. Es to daru patriotisma dēļ, lai cilvēki uzzinātu, kas ir Latvija. Tas ir atmodas bērna misionārisms – nepārtraukti atgādināt, ka mēs šeit esam, lai neatkārtotos 1945. gada vēsture, kad Latvija pazuda no pasaules kartes. Tas ir mūsu drošības interesēs. Viena no atslēgas ainām šajā filmā ir brīdis, kad vecaistētis Ilzei vaicā: kas tu gribi būt – tomāts vai redīss? Tomāts ir sarkans viscaur, bet redīsam ir balta iekšpuse. Latvijā pietiek ar šo jautājumu, bet ārvalstīs tev ir jāpaskaidro, ka sarkans viscaur ir komunists. Tev ir jāatrod balanss: tu nedrīksti runāt par daudz un vienlaikus par maz pateikt.

Kinokritiķes Dairas Āboliņas veidotajā raidījumā par topošajām filmām pamanīju kadru, kurā gar padomju bosiem slīd konveijers ar desām, marinētiem gurķiem un citiem labumiem. Tas ir tīrs animācijas paņēmiens. Gribēju jautāt, kā jūs kā dokumentāliste izjutāt šī kino veida drēbi scenārija rakstīšanas procesā?

Man tas bija ļoti viegli, un tajā ir zināma bīstamība. Esmu uzaugusi laukos. Es daudz staigāju apkārt viena, iztēlojoties dažādas lietas. Man ir jāuzmanās, lai nesāktu runāt pārāk tēlaini, jo cilvēkiem vajag saprast kontekstu.

Vajadzēja piezemēties?

Mums bija svarīgi, lai visas konkrētās dzīves epizodes būtu dokumentāli precīzas, un gribējām gūt prieku no dažādu sadzīvisku priekšmetu atainošanas, bet, tiklīdz sākām runāt par lietu idejisko pusi, mēs varējām izmantot animācijas sniegtās iespējas visā pilnībā. Šādas ainas mēs saucām par vīziju ainām. Kā atainot to, ko galvenā varone vēl nesaprot vai tikai nojauš? Filmas stāstā es nevaru aizsteigties priekšā laikam un pastāstīt, kas atklājās par Padomju Savienības aizkulisēm jau vēlākos gados. Filma ir lineārs stāsts. Iespējams, šīs vīziju ainas ir naivs skatījums uz lietām, taču tās palīdz iedzīvoties atveidotā bērna tēlā. Man šķiet, ka pieaugušajam vajag saglabāt bērna tīrradnību sevī – palikt kontaktā ar sevi, kāds biji pirmsskolas vecumā. Būt atvērtam pret pasauli ir ļoti vērtīgi.

Ar ko jūs skaidrojat Latvijas animācijas filmu panākumus pasaulē?

Mums ir ļoti labi mākslinieki un trenēta tēlainība, kas animācijā ir ļoti svarīga. Cepuri nost Nacionālā kino centra priekšā, kuram tā ir prioritāte un kurš atbalsta eiropeiska kino veidošanu iepretim standartizētajam kino, kas strādā pēc vienas un tās pašas piegrieztnes. Šīs filmas sarunājas ar savu skatītāju viņam ierastajā stāstu struktūrā un vizuālajā valodā, bet tām trūkst personīguma. Tie ir gludi vēstījumi, kuros nav pie kā pieķerties, – nav ko pārdzīvot un atcerēties uz ilgāku laiku. Latvijas animācija cīnās par izteiksmes dažādību.

Tikko Nacionālais kino centrs ir atbalstījis vēl divu pilnmetrāžas animācijas filmu veidošanu – Rozes Stiebras Sirds likumu un Jāņa Cimmermaņa Lielo Indriķi.

Mums ir cilvēki, kas spēj parādīt, ka visa pasaule nav veidota pēc viena standarta, un dara to ļoti kvalitatīvi. Es vēroju, kā viņi strādā. Katram animatoram ir savs stils un prasmes. Viņi ir veidojuši, pārtaisījuši, cīnījušies paši ar sevi un mani (smejas).

Vai jūs varētu pastāstīt par sadarbību ar komponistu Kārli Auzānu?

Es viņam stāstīju par cilvēkiem un notikumiem, lai viņš varētu radīt tiem piemērotu muzikālo tēmu. Kārlis ir talants, ar kuru ir viegli sadarboties. Mums ir arī viens ļoti īpašs stāsts. Pirmā filma, kuru savā dzīvē redzēju uz lielā ekrāna, bija Gunāra Cilinska un Vara Braslas Ezera sonāte (1976). To uzņēma pie Zvirgzdu ezera Alsungas pusē, es tolaik tur dzīvoju. Mēs bijām sapulcējušies kultūras namā un skatījāmies šo filmu. Tā bija īpaša manas dzīves pieredze.

Mana mamma jaunībā izskatījās kā Astrīda Kairiša. Dažkārt viņai uz ielas nāca klāt un jautāja: vai jūs esat viņas māsa? Mans tēvs bija Alsungas ciema padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs. Kad Kārlis Auzāns man atsūtīja tēta mūzikas tēmu, es to noklausījos un atbildēju, ka tā man atsauc atmiņā Ezera sonāti. Viņš saka: "Tā ir tā pati ģitāra, kas skan šajā filmā! Pirms kāda laika es to iegādājos savā īpašumā."

Pirms kāda laika jūs savā Facebook kontā pieņēmāt savas vīramāsas izaicinājumu un nopublicējāt kadrus no filmām, kas ir ietekmējušas jūsu dzīvi.

Tur bija Jura Podnieka Vai viegli būt jaunam? (1986).

Bija arī Jurija Noršteina Ezītis miglā (1975).

Viss ir atkarīgs no tā, kādā dvēseles stāvoklī filma tevi noķer aiz kājas un kā tā sasaucas ar tavām iekšējām sajūtām. Atceros, kā Saldus kinoteātrī viena pati zālē skatījos Miloša Formana Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu (1975) un sapratu, cik daudz psiholoģisko slāņu ir cilvēkā. Tas bija spēcīgs satricinājums. Vai viegli būt jaunam? es skatījos trīs vai četras reizes pēc kārtas, jo šī filma bija kā asins pārliešana. Savukārt Ezītis miglā kļuva gandrīz vai par reliģisku piedzīvojumu, kad es to skatījos vecātēta mājās pie maza televizora ekrāna. Man ir rituāls, ka es šo animācijas filmu skatos katru gadu savā dzimšanas dienā. Šīs vienpadsmit minūtes esmu absolūti laimīga! Uzskatu, ka tas ir viens no labākajiem animācijas darbiem vēsturē.

2018. gada Lieldienās mēs ar ģimeni aizbraucām uz Tokiju, kur atrodas slavenā japāņu režisora un animatora Hajao Mijadzaki daiļradei veltītais Gibli muzejs. Tajā atrodas mākslinieka darbistabas prototips, kas ir pilns ar viņa iedvesmas avotiem. Visa siena ir nosēta ar dažādām skicēm, pastkartītēm, izgriezumiem un tamlīdzīgām lietām, un uz tās ir izbrīvēts viens laukums, pie kura ir pielikta ierāmēta bilde ar kadru no Ezīša miglā kā centrālais "altāris". Tu skaties uz pūci un raudi aiz laimes, jo zemeslodes otrā pusē ir cilvēks, kas saprot tevi un tavu bērnību.

Vai arī jūsu filmā ir kādas atsauces uz padomju kino?

Ja runā par atsaucēm uz kino, es sāku savu filmu ar paskaidrojumu par to, kas ir mans mīļākais karš. Tie ir Četri tankisti un suns (1966) – šīs filmas sižetu es izspēlēju birztalā kopā ar savu brālēnu. Šajā poļu daudzsēriju filmā bija viss, kas bērnam vajadzīgs, – briesmas, spriedze, draudzība Latvijas animācija cīnās par izteiksmes dažādību un Guļiks, kas taisa jokus. Perfekts mans mīļākais karš. Grupas Dzelzs vilks taustiņinstrumentālists Kaspars Tobis man stāstīja, ka bērnībā viņš ir meties ārā no Turaidas kafejnīcas un izskrējis cauri stiklam, vēloties paspēt uz kārtējo sēriju.

Savukārt manā uztverē visspēcīgākā filma par karu ir Elema Kļimova Ej un skaties, kas iznāca uz ekrāniem astoņdesmito gadu vidū. Tas bijā tā, it kā režisors iegrūstu savu roku tavā vēderā, sažmiegtu kuņģi un turētu to līdz pat filmas beigām. Tas bija saturiski un vizuāli spēcīgs kino pārdzīvojums, ko es izjutu īstajā vecumā. Savā filmā vēlējos parādīt šo attīstības līniju, kas notiek ar Ilzi, kura sākumā spēlē medmāsu Marusju no Četriem tankistiem un pēc tam noskatās Elema Kļimova darbu ar izvaroto Glašu un citām kara šausmām, bet man neizdevās to ietvert savā darbā.

Bet varonē tas ir.

Jā, varonē tas ir, bet pati aina ir palikusi melnrakstā. 

Top komentāri

Miķelis
M
Gribu būt blusiņa...
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja