Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Latvijas trusīšiem ir jākustina smadzenes. Intervija ar Kasparu Rogu

Grupa Prāta vētra savā divdesmit trešajā pastāvēšanas gadā izdevusi jaunu albumu un devusies koncertturnejās. Mazāk par mūziku, vairāk par to, kas notiek valstī, - saruna ar Prāta vētras bundzinieku, arī scenogrāfu un ideju ģeneratoru Kasparu Rogu visai jautrā atmosfērā.

Esat veikuši grupas zīmola maiņu un turpmāk arī ārzemēs, izņemot Krieviju, spēlēsiet kā Prāta vētra. Kas par iemeslu šādam lēmumam?

Šāda ideja ik pa laikam jau uzjundīja arī iepriekšējā albuma tapšanas gaitā. Rakstot Vēl viena klusā daba, arī mūsu amerikāņu producents Deivids Fīlds teica, ka labāk startēt ar nosaukumu latviski, jo tas skan interesantāk, līdzīgi kā Sigur Ros. Pasaule jau ir iepazinusi dīvainos nosaukumus nacionālajās valodās, mums vairs nav riska, ka šādu inovāciju kāds varētu nesaprast vai pēc tam aizņemties. Ejam modes pavadā. Turklāt rietumniekiem nosaukums Brainstorm asociējas ar smago mūziku, ir arī vācu metāla grupa Brainstorm. Savukārt Krievijā mūsu atpazīstamība ir tik liela, ka ar jaunu nosaukumu mēs viņiem pilnībā sajauktu galvu, un tur kaut ko izmainīt vienkārši nevar.

Latvija tikko kā pārdzīvojusi krievu estrādes mākslinieku invāziju Jaunajā vilnī, kas, tāpat kā katru gadu, ir sacēlis pamatīgu troksni. Kā vērtē, vai vispār Latvijai Jaunais vilnis ir nepieciešams un vajadzīgs?

Par šo man ir dalītas jūtas. Ja pasākumam ir skatītāji un klausītāji, tātad tas ir vajadzīgs, cita lieta - cik tas ir mārketinga nopelns un cik tā gribēšana ir pa īsto. Bet nevar jau izsvītrot to slāvu daļu, kas dzīvo Latvijā un kuriem asinīs ir krievu mentalitāte, kas ir ļoti orientēta uz estrādi, vairāk uz šo klaunādi, cirka elementiem, skaistiem kostīmiem un dziedāšanu zem fonogrammas. Tieši fonogrammas aspekts rada dalītas jūtas. Renārs [Kaupers - red.] teica, ka viņam liekas īpatnējs fenomens - krievi, būdami tik emocionāla nācija, pieņem dziedāšanu zem fonogrammas, ņemot vērā, cik viņi ir kaislīgi dzīvajos koncertos kā klausītāji. Arī mūsu koncertos - ar kādu mīlestību un atvērtu sirdi viņi uz to reaģē! Par pašu Jauno vilni droši vien jāpiekrīt Paula kungam, kurš pārdzīvo, ka svarīgāks ir kļuvis nevis saturs, bet viss, kas tam ir apkārt. Ar šādu problēmu var saskarties jebkurš pasākums, jebkurš mākslinieks šovbiznesā, nav pareizi, ja līdzsvars ir zaudēts.

Jūs spēlētu Jaunā viļņa koncertā?

Mums jau sen nav nekādu attiecību ar Jauno vilni. Kad notika viens no pirmajiem Jaunā viļņa pasākumiem, organizatori bez mūsu piekrišanas bija izlīmējuši afišas, kurās bija mūsu vārds. Tad bija neliels tiesas process, kas beidzās ar miera izlīgumu, un kopš tā laika mums attiecību nav nekādu, mēs labi sadzīvojam līdzās - viņiem ir sava auditorija, mums - sava.

Ierakstot jauno albumu, Prāta vētra diezgan daudz uzturējās ārpus Latvijas. Kā ir, skatoties no malas - vai ir pamats runāt, ka ekonomika atveseļojas, Latvija ir ārā no krīzes, vai tomēr joprojām esam bedrē un tikai nedaudz augstāk par to dibenu, kur ir dūņas?

Objektīvi es nevaru spriest. Varētu spodrināt spalvas un teikt, ka esam bijuši veiksmīgi uzņēmējdarbībā, visus gadus bijām veidojuši uzkrājumus, no kuriem kompānija varēja pārdzīvot arī ne tik veiksmīgu laiku. Līdz ar to mēs kā grupa krīzi neizjutām, kas nozīmē, ka tā pa īstam es par to runāt neesmu tiesīgs, jo neesmu bijis tajā iekšā. Bet es redzu, kas notiek apkārt, pats dzīvoju mazā ciemā Engurē, redzu, ka cilvēki joprojām dodas uz ārzemēm meklēt darbu. Par lielākiem ekonomiskiem procesiem man grūti komentēt. Spriežot pēc tā, kā tiek apmeklēti vasaras festivāli un arī mūsu koncerts, šķiet, ka kaut kādā ziņā notiek atkopšanās, bet tā var būt pazīme - ja man nesanāk maizei un desai, es tagad uzdzīvošu par visu naudu.

Viens no apsvērumiem, kāpēc Prāta vētra Rīgas koncertus šoreiz rīkos nevis Mežaparkā, bet Skonto stadionā, bija apziņa, ka daudzi jau ir aizbraukuši. Kas būtu jādara valstij, lai emigrācijas process beidzot apstātos un cilvēki atgrieztos mājās? Vai varbūt par to nav jāuztraucas un tā ir normāla kustība brīvā tirgus ietvaros
?

Uz to visu ir jāraugās kompleksi. Mums kā mazai nācijai un tautai ir jāsaglabā spēja manevrēt starp lielvarām un atrast kompromisus, pie viena gūstot sev maksimālu labumu. Kā kalpu tauta latvieši vienmēr kādiem ir piederējuši - zviedriem, vāciešiem, krieviem. Ir naivi domāt, ka šis apstāklis mainīsies. Tagad it kā mums liekas, ka paši kaut ko kārtojam un darām, bet es gribētu novēlēt valstsvīriem saprast - pēc idejas jūs neesat nekas vairāk kā vietvalži. Taču arī vietvaldis var daudz izdarīt savas valsts labā, meistarīgi manipulējot ar lielvarām un dabūt semuškas, lai arī mēs būtu paēduši. Ir jāizprot lielvaras psiholoģija. Ir jādomā par fabulu, kurā satikās lauva un trusītis - trusītim ir jābūt gudram, lauva var atļauties būt stulbs, jo viņam ir spēks. Nelaime gan ir tā, ka visi politiķi ir iestrēguši reitinga cīņās un pašlabuma meklējumos, tā nav valstiska domāšana. Ja es redzu, ka valdībā cilvēki tikai rej viens uz otru, gribas pajautāt - jūs taču ievēlēja, lai jūs strādātu valsts labā, nevis mazgātu otras partijas veļu... mani tas neinteresē, es jūs ievēlēju, lai jūs dzelzceļam uzliktu šlagbaumu, bet jūs rejaties par reitingiem. Tas ir jocīgi.

Varbūt pašā sistēmā kaut kas ir nepareizi? Varbūt jāsamazina deputātu skaits vai vispār jāveido prezidentāla valsts?

Ja, vērojot procesu, kaut ko nevar redzēt, varbūt skatupunkts ir nepareizais. Pieliekot pie deguna Persijas paklāju, bilde būs miglaina, bet attālinoties var ieraudzīt kopējo rakstu. Tas pats ir ar politiskajiem procesiem - ja kaut kas nav skaidrs, tātad skatupunkts ir nepareizais. Te es atgriežos pie vietvaldības - ir jāsaprot, ka lielvaras ietekmēt nevar, viņas ies savu ceļu, viņiem ir savas spēles un intrigas, jo tur ir citi budžeti. Arī Prāta vētra apzinās - mūsu budžets ir tāds, kāds viņš ir, un mēs nevaram konkurēt ar The Rolling Stones vai Red Hot Chilli Peppers. Tas nav iespējams. Būtiskākā lieta, kas jāmaina politiskajā vidē - ir jāattīsta diplomātija un spēja veidot ārpolitiskās attiecības. Taču problēma ir tajā, ka politiķi var nopirkt kā indivīdu, un tikko tas notiek, visa shēma sabrūk un viņš vairs nedarbojas valstiskās interesēs. Līdz spējīgiem politiķiem mums ir jāizaug, tā nav politikā esošā paaudze, tie ir jaunieši, kas vēl mācās skolā, kas studē, - valstiskā sajūta viņos ir krietni lielāka, arī mērķtiecība. Kad mēs augām, tādu mūsos neizjutu.

Runājot par attiecībām ar citām valstīm - tuvojas 2014. gada 1. janvāris, kad Latvija ieviesīs eiro. Cik prātīgi būtu mums tajā ballītē pievienoties, ņemot vērā eirozonas krīzes?

Latvija ir ļoti zaļa valsts, ja ņem vērā mežu platības, jūru... Ārprātīgi nemākulīgas darbības rezultātā tas viss ir zudis. Baltijas jūrā ir zivis, bet zvejas kuģi ir sagriezti, un es nevaru vainot, ka flotes īpašnieks izdarījis šādu izvēli, jo tā viņam bija iespēja saņemt naudu. Ja nesagrieztu kuģi, viņu tāpat iznīcinātu ar kvotām. Un tā notiek katrā nozarē. Jelgavā bija cukurfabrika, tagad ēdam dāņu cukuru. Varu garantēt, ka līdz ar eiro ieviešanu viss paliks dārgāks. Taču arī neatkarība, ko it kā piedāvā lats, ir iluzora, jo mēs jau esam Eiropas Savienībā, lats ir piesaistīts eiro, līdz ar to tikai nomainīsim latam nosaukumu un vēl par to samaksāsim. Atsevišķos, jo īpaši eksporta biznesa, sektoros būs vinnētāji, bet pārējo apmaksās visi no algām un nodokļiem.

Līdz ar cilvēku skaita samazināšanos kā bubulis tiek piesaukta arī tautas izmiršana. Bērni nedzimst, atsevišķi politiķi pat nākuši klajā ar piedāvājumu aizliegt abortus. Vai vispār ir iespējams kāds jēgpilns risinājums šai problēmai?

Tā ir cīnīšanās ar galējām sekām. Standarta kļūda - visi mēģina cīnīties ar aisberga augšējo daļu, un tā tie titāniki grimst. Demogrāfiskā situācija jau nav jauna problēma, tā ir likumsakarīga kontekstā ar visu pārējo. Bērnu nedzimšana ir saistīta ar to, ka cilvēks domā pragmatiski - ja viņš nespēj pabarot sevi, vai viņam būs ko dot bērnam? [Imanta] Parādnieka gadījums demonstrē neiedziļināšanos problēmā līdz galam - nu ko viņš grib panākt, ka būs pagrīdes aborti vai vispār bērni tiks izmesti miskastēs? Otrs jautājums - kā vispār izdzīvot mazai nācijai, kā saglabāt identitāti. Taču, ja paskatāmies plašāk, uz globalizāciju, neko neredzu sliktu tajā, ka beigās visi runāsim vienā valodā. Nacionālā identitāte ir jāiemāca ģimenē. Ja tā filozofiski - Bābele jau bija kā sods, ka cilvēki vairs nevarēja viens otru saprast, ja mājās runā latviski un uz ielas angliski, neko sliktu neredzu. Ir jānonāk līdz tam, ka nacionālā identitāte ir prestiži un interesanti citiem. Jau iepriekš minēju - politiķiem ir jākļūst dzīvesgudriem un jāspēj manevrēt diplomātijas ūdeņos. Un diplomātija sākas ar valodas zināšanām, bet latviešu politiķiem tās ir katastrofālas. Es kā mūziķis varu atļauties runāt angļu sētas valodā, jo rokenrolam tas piederas, to var atļauties arī sportisti, taču politiķim primārais ir, kā viņš prezentē valsti. Un nekas nemainīsies Latvijā, kamēr necelsies politiķu līmenis. Lai varētu manevrēt starp lielvarām, ir jābūt gudrākam, bet jāizskatās stulbākam. Patlaban mēs esam stulbāki un tādi arī izskatāmies.

Deputāti ierosinājuši izmaiņas Autortiesību likumā, kas paredzētu, ka turpmāk par radio klausīšanos īpaša nodeva nebūs jāmaksā. Vai Prāta vētras naudas maciņu šāda lēmuma pieņemšana kaut kā ietekmētu?

Es to varu vērtēt gan kā autors, gan kā radio klausītājs. Kā radio klausītājs es esmu tā mazā veikaliņa pusē, kuram bija jāsamaksā 500 latu soda nauda. Kā autors... nesaukšu ciparus, bet mēs iztērējam ļoti daudz naudas, lai ierakstītu albumu, un, pateicoties internetam, no diskiem vairs finansiālās atdeves nav. Kaut kā jau mēs gribam saglabāt spēju ierakstīt nākamo albumu, tas ir viens no veidiem, kā samaksāt mums kā autoriem. Taču lielākā problēma ir komunikācijas trūkumā no prasītāju, no AKKA/ LAA puses. Šī organizācija ir ļoti necaurspīdīga un nepieejama. Ir dīvaini, ka mums pašiem ir jāmaksā par saviem koncertiem, un summas ir milzīgas. Vēl trakāk ir, ja jauna grupa grib izdot disku, bet vēl, pirms pārdots kaut eksemplārs, viņiem ir jāsamaksā AKKA/ LAA nodeva. Mulsina arī ilgais administrēšanas laiks - kad autortiesību organizācijai iemaksā naudu un kad viņi atdod to atpakaļ, parasti tas notiek pēc trīs vai cik mēnešiem. Tad ir jādomā, kas ar to naudu notiek, varbūt AKKA/ LAA to noliek uz depozīta un pelna procentus? Šāda uzņēmējdarbība ir pretrunā ar jebko. AKKA/ LAA ir nepieciešams skaidrot autoriem, kā nauda tiek administrēta un par ko īsti autori to saņem. Kā tas ir iespējams - Prāta vētras dziesmām ir dažādi autori, taču kontā katrs no mums saņem vienādu summu līdz pat kapeikai. Un to neviens nevar paskaidrot. Kad mēs bijām Zviedrijas aģentūrā, ik pēc trim mēnešiem mēs saņēmām biezu grāmatu, kur varēja apskatīties, kura radiostacija kurā laikā kuru mūsu dziesmu ir spēlējusi. Te nekā tāda nav. No attiecībām ar zviedru autortiesību aģentūru gan nācās atteikties - strādājot ar viņiem, Latvijā skaitījāmies kā ārzemju izpildītāji, kuriem, aprēķinot atlīdzību, tiek piemērots noteikts koeficients, atnācām atpakaļ, jo kā vietējie saņemam vairāk.

Vēl viena problēma ir AKKA/ LAA komunikācija ar cilvēkiem, no kuriem viņi pieprasa autortiesību nodevu. Līdz ar to nav jābrīnās, ka pretreakcija no maksātāja ir krasa un agresīva, jo attieksme no pašas organizācijas ir nekorekta. Nelaime ir, ka no tā cieš visi - gan autori, gan maksātāji. Maksātājs jautā, kāpēc man jāmaksā, autors prasa - kāpēc man vairs nemaksā? Esam mēģinājuši arī AKKA/ LAA valdē ievēlēt kaut vienu no savējiem, lai beidzot saprastu, kas notiek, taču tas nav izdevies. Nedaudz esam situācijas ķīlnieki.

Reizēm no populārās kultūras pārstāvju puses ar rūgtumu tiek pieminēts, ka valsts nesniedz nekādu atbalstu. Vai Kultūras ministrijai ir jāatbalsta māksla tās visdažādākajās izpausmēs?

Šis ir interesanti. Rakstnieki sacēla traci, ka viņiem gribēja kaut ko atņemt. Taču pēc jebkuras jomas var spriest tikai pēc darbiem. Kur ir tas bestsellers, kur ir tā literatūra, par ko visi latvieši krīt? Kāpēc jūs domājat, ka bez valsts atbalsta cilvēki pirks tikai trulus detektīvus, kāpēc jūs tik slikti domājat par savu lasītāju? Dotācijas savā ziņā nogalina mākslu, spēju būt radošam. Ja tādu nav, nākas pašam domāt, būt radoši aktīvam, inovatīvam, meklēt ceļus un piesaistīt auditoriju. Visās jomās, kur ir atbalsts, pie tā pierod, un produkts, kas galā sanāk, vairs reizēm nevienam nav vajadzīgs, jo nav bijis tas izdzīvošanas jautājums. Un tad pasaka, ka tāda ir mana mākslinieciskā sajūta, un beigās ir nopirktas trīs grāmatas. Priekš kam tad jūs tādi esat vajadzīgi, tikai lai varētu nēsāt rakstnieka nosaukumu?

Mums ir paveicies, ka visu izdarījām paši, ka dotācijas nav bijušas, jo tas lika domāt par izdzīvošanu, kvalitātēm, ko piedāvājam klausītājam, lika būt labākajiem, solīti priekšā pārējiem. Arī ja pēc divdesmit gadiem taisām koncertus, joprojām nevaram atslābt, uztaisīt kaut ko zem iepriekšējā līmeņa. Jo mēs savu klausītāju cienām, neuzskatām viņu par muļķi, tāpēc mums nākas piedāvāt arvien jaunas un jaunas kvalitātes. Tāpēc mēs varam izdzīvot. Taču dotācijas ir riskants pasākums. Tāpēc - paldies! Mums viss ir, dodiet atbalstu tiem nevarīgajiem ar tiem ģeniālajiem darbiem.

Tavuprāt, kas īsti ir Latvijas Nokia?

Latvijā var pārdot intelektu. Un sportistus. Ar gudru valsts stratēģiju mēs varētu nostāties tranzīta pozīcijas zonā, jo blakus ir Krievija, mēs esam Baltijā, blakus ir jūra. Visu ko varētu. Turklāt mēs esam Eiropā, taču krievi ir krievi. Bet mežus un jūru mēs esam atdevuši, vairs nav nekā, tāds kalpa cienīgs gājiens. Atnāca muižkungs, paņēma pēdējos ratus. Tas nozīmē, ka vienīgais, ar ko jūs varat tirgoties, trusīši, ir jūsu smadzenes. Lūk, sportisti ir lieliska eksporta prece, ja ņem vērā, cik mūsu ir maz un cik sportisti spējīgi konkurēt augstākajās līgās, tas ir fenomenāls rezultāts. Un mākslinieki - Jaunais Rīgas teātris, Vestards Šimkus, Sonora Vaice, visi akadēmiskie mūziķi. Vēl cerība ir IT speciālisti. Jā, Nokia ir galvās. Trusīšu galvās.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Kā perfekcionista radīta

No aizgājušo laiku burvību saglabājušām ielām un seniem kanāliem līdz mūsdienīgai bijušo industriālo rajonu transformācijai – Amsterdama ir mūžam mainīga, kompakta un stilīga pilsēta

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja