Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki Rīgā no 5. līdz 13. jūlijam trīsdesmit pasākumos vairāk nekā piecpadsmit norises vietās pulcēs vairāk nekā 37 500 dalībnieku – 33 630 bērnu un jauniešu, 1460 kolektīvu vadītāju un 2460 pavadošo personu no visas Latvijas. Pēc repertuāra pārbaudes skatēm svētkiem izvirzīti pilnīgi visi kori, akordeonistu ansambļi un folkloras kopas, 96% no tautas deju kolektīviem un 86% no koklētāju ansambļiem.
Viskuplāk ir pārstāvēta Vidzeme ar 681 kolektīvu, no Kurzemes uz svētkiem pošas 279 kolektīvi, no Latgales – 240, no Zemgales – 165, no Sēlijas – 52. Diasporu pārstāvēs septiņpadsmit kolektīvu no Austrālijas, Vācijas, Apvienotās Karalistes, Īrijas, Norvēģijas, Itālijas, Šveices, Spānijas, Luksemburgas, Beļģijas, Francijas un Nīderlandes. Svētku noslēguma koncertā Te-aust Mežaparka Lielajā estrādē 12. jūlijā pulcēsies vairāk nekā 12 000 kordziedātāju, deju koncertos – aptuveni 17 000 bērnu un jauniešu. Kora priekšā stāsies divpadsmit virsdiriģentu un trīs goda virsdiriģenti, tautas deju dejotājus Daugavas stadionā vadīs četrpadsmit virsvadītāju un vienpadsmit goda virsvadītāju. Vairāki no viņiem pirmo reizi kāps virsdiriģentu un virsvadītāju tribīnē. Centrālais notikums deju nozarē būs lielkoncerts Es atvēru Laimas dārzu, kas tiks izdejot publiskā ģenerālmēģinājumā un divos koncertos 11. un 12. jūlijā Daugavas stadionā, pūtēju orķestriem – koncerts Tā radās skaņa… izstāžu centrā Ķīpsalā 10. jūlijā (tajā pašā dienā arī ģenerālmēģinājums). Aktuālā informācija – svētku mājaslapā www.nacgavilet.lv.
Uz sarunu par esošo un vēlamo pirms Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem KDi aicināja svētku noslēguma koncerta Te-aust māksliniecisko vadītāju un virsdiriģentu, Rīgas Valsts 2. ģimnāzijas jauktā kora diriģentu Edgaru Vītolu, pūtēju orķestru koncerta Tā radās skaņa māksliniecisko vadītāju un virsdiriģentu, Rīgas 6. vidusskolas pūtēju orķestra diriģentu Haraldu Bārzdiņu un deju lielkoncerta Es atvēru Laimas dārzu māksliniecisko vadītāju un virsvadītāju, deju skolas Dzirnas pedagoģi Dagmāru Bārbali.
Kāda ir svētku dalībnieku mākslinieciskā gatavība?
Edgars Vītols. Pretēji iepriekšējām bažām kordziedātāju skaits ir pietiekams. Kovids ir kodis, bet nav nokodis. Tomēr zināmas sekas ir jūtamas kvalitātes, vokālās prasmes, intonācijas ziņā. Īpaši vidusskolas un pamatskolas beigu vecuma koros, kam dziedāšana pirms tam nav bijusi. Liels paldies koru diriģentiem, jo viņi ar to ir tikuši lieliski galā. Repertuāra pārbaudes skates lielākoties ir vainagojušās ar brīnišķīgu rezultātu: dominē pirmās un augstākās pakāpes kori. Nedaudz ir arī otrās un trešās pakāpes kori, bet nav tā, ka laukos ir švakāk, bet pilsētās – labāk. Protams, izcilnieki visvairāk ir no lielajām pilsētām, bet ne tikai. Brīnišķīgs piemērs ir Tilžas sākumskola (Ziemeļlatgalē, Balvu novadā), kurā ir ļoti maz skolēnu, toties korī dzied puse skolas! Viņiem ir augstākās pakāpes diploms un visaugstākais punktu skaits! Tātad kvantitāte ne vienmēr nosaka kvalitāti.
"Skatēs un kopkoncertos vēroju, ka bērni dejo ar prieku. Protams, katram ir kāda deja, kas patīk vairāk un ir saprotamāka, bet kopumā ir sajūta, ka repertuārs ir viņiem tīkams," apgalvo Dagmāra Bārbale
Dagmāra Bārbale. Dejotāji šobrīd ir ļoti gatavi svētkiem. Ar repertuāru kolektīvi visā Latvijā ir tikuši galā labi. Tas, ka uz Deju svētkiem ir tikuši 96% no visiem kolektīviem, kuri piedalījās repertuāra pārbaudes skatēs, ir ļoti labs rādītājs, jo skolēnu svētkos pirms desmit gadiem piedalījās 56%. Toreiz gan bija lielāks kolektīvu kopskaits, taču stadionā bija tikai 13 000 dejotāju. Šovasar stadionā satiksim 18 000 dejotāju.
Tikko notikušajos semināros ar kolektīvu vadītājiem izrunājām, kādi būs lielie deju raksti un izmaiņas dejās, kādas papilddarbības jāpiemācās klāt, kādi būs uznācieni un aizgājieni. Visi ir patīkami satraukti. Lielākās bažas ir par to, vai un kā dejotāji, kuri šāda mēroga svētkus vēl nav pieredzējuši, tiks galā ar stadiona laukuma lielo izmēru. Iepriekšējā pieredze lielā laukumā bijusi tikai pašreizējiem 10.–12. klašu dejotājiem, no kuriem liela daļa pirms diviem gadiem izmantoja iespēju piedalīties Vispārējo dziesmu un deju svētku lieluzvedumā Mūžīgais dzinējs. Visiem pārējiem šie būs pirmie Deju svētki.
Dejošanas prasmes līmenis kopumā nav jūtami krities, taču ir jau novērots, ka mazāka mēroga kopdejošanas pasākumos grūtības ir ar sevis jušanu telpā un laukumā. Par dejām viss ir skaidrs, bet, tiklīdz pazūd robežas sava kolektīva ietvaros, ir grūti sajust, ieraudzīt, nolīdzināties, piepildīt laukumu.
Ļoti priecājos, ka vairs nav dejotāju skaita ierobežojuma vienam kolektīvam. Pirms desmit gadiem bija strikti noteikts, ka no viena kolektīva svētkos nedrīkst būt vairāk par divdesmit dalībniekiem, bet tagad arī kolektīvi ar lielāku dejotāju skaitu var vest uz svētkiem visus, kuri ir gatavojušies. Situācija Daugavas stadionā ir ārkārtīgi labvēlīga, lai dejotāju skaits varētu būt pēc iespējas liels. Būvdarbi ir beigušies, un abi mēģinājumu laukumi blakus centrālajai arēnai ir tik labā stāvoklī, kā nav bijis nekad. Tie ir paplašināti, ar līdzenu segumu, vairs nav jādejo apkārt kokam vai sētiņai.
Haralds Bārzdiņš. Svētkos piedalīsies 44 pūtēju orķestri ar 1474 mūziķiem. Pūtēju orķestri ir bijuši mana joma visu mūžu, un varu teikt, kāds ir galvenais sasniegums. Pirms piecdesmit gadiem, kad sāku strādāt, jau tas, ka reizē sāka un reizē beidza spēlēt, bija brīnišķīgi un repertuārā bija marši un padomju laika patriotiskās dziesmas, bet tagad mēs muzicējam. Toreiz, kad sāku strādāt, toni noteica kara orķestri un krievu armijas diriģenti, dominēja skaļums – nevis skanīgums! –, tā ka ar pieri var iedzīt naglu sienā, un maršveidīga mūzika. Lielākus mākslinieciskos uzdevumus neizvirzīja. Attiecīgi arī skolēnu pūtēju orķestriem viens no lielākajiem mākslinieciskajiem izaicinājumiem bija Triumfa maršs no Verdi operas Aīda. Tajā laikā bija repertuāra bads. Pūtēju orķestru simfonizēšana pamazām sāka veidoties tikai, kad izveidojās profesionālais pūtēju orķestris Rīga, ar kuru strādāja Gunārs Ordelovskis un Mendelis Bašs, augstas raudzes profesionālis, kurš veidoja klasikas pārlikumus. Gribu uzteikt arī Aivaru Krūmiņu, kurš veidoja aranžējumus.
Mani vienmēr fascinē, ka desmit tūkstošu kopkoris var paņemt pianissimo un virsdiriģents var pasniegt skaņdarbu mākslinieciskā vērtībā. Pūtējiem tas agrāk bija nesasniedzams sapnis, un arī instrumenti bija ļoti nekvalitatīvi. Tagad ikreiz ejam solīti uz priekšu, izaugsme ir milzīga, un galvenais akcents ir uz interpretāciju. Ir ienākusi jauna pedagogu un diriģentu paaudze – manas paaudzes bērni un mazbērni. Studentu apmaiņas programmā Erasmus Nīderlandē un Anglijā viņi ir saskārušies ar kultūru, kam ir simtgadīgas pūtēju orķestru tradīcijas. Ar gandarījumu varu teikt – būs lielisks pūtēju orķestru koncerts.
Kāds būs gaidāmo lielkoncertu repertuārs?
Haralds Bārzdiņš. Vaļi, uz kuriem balstāmies, pirmkārt, ir latviešu tautasdziesmu apdares, otrkārt, klasiskās mūzikas pārlikumi (Hendelis, Mocarts, Bēthovens u. c.), treškārt, oriģinālmūzika, kas rakstīta speciāli pūtēju orķestrim, ceturtkārt, populārās mūzikas aranžējumi, ko jaunieši prasa. Tautasdziesmu bloku lielākoties savā varēšanā spēlēs C grupas orķestri. Paskaidrošu, ka mums ir C, B un A grupas orķestri. Augstākā ir A grupa, bet mūzikas skolu orķestriem izveidojām atsevišķu A1 grupu. Vērtējot galvenais ir orķestru kvalitatīvais sniegums. Tajā skaitā arī vizuālais un ētiskais – disciplīna. Tā vēl mazliet klibo. Cīnāmies, lai, kamēr uz skatuves spēlē cits orķestris, kāds aizkulisēs nesāk mēģināt savu "do–fa". Koncerta virsotne būs Austra Universa komponētais darbs Tumša nakte, zaļa zāle – tā ir ļoti simfonizēta, un tas, ka orķestri to spējuši sagatavot, apliecina, ka līmenis ir ļoti augsts.
Edgars Vītols. Koru repertuārs piedāvā pēc iespējas daudzveidīgu, atšķirīgu, žanriski un stilistiski dažādu mūziku. Mums ir jāskatās ne tikai muzikālās nianses, bet arī dziesmu saturs, teksts. Katra frāze ir ar jēgu, kas varbūt jāskaidro padziļināti, jo dažādā vecumā to var saprast dažādi. Mums ir zēnu kori no 2. līdz 6. klasei, 4.–9. klašu (pamatskolas) kori (tajos dzied meitenes un zēni līdz balss lūzumam) un vidusskolu jauktie kori, un salikt koncerta repertuāru, kas interesētu gan mazākos, gan lielākos, nav viegli. Vidusskolu jauktajiem koriem varēšana, protams, ir lielāka, un tie varēs nodziedāt savas trīs dziesmas a cappella. Arī pamatskolas kori dziedās trīs a cappella dziesmas, no kurām viena būs kopā ar zēnu koriem. Vairāk dalīt dziesmas pa koru grupām īsti nevaram. Zēnu koriem atsevišķa uznāciena nav, bet viņiem ir atsevišķs salidojums reizi piecos gados ar plašām iespējām izdziedāties tikai savu repertuāru. Iepriekšējais notika 2023. gada maijā Cēsīs.
Dagmāra Bārbale. Sākot strādāt pie lielkoncerta Es atvēru Laimas dārzu, es izvirzīju sev trīs pamata pieturas punktus, uz kuriem balstīt repertuāra izvēli. Pirmkārt, ļoti vēlējos, lai lielkoncertā būtu pēc iespējas daudz dažādu paaudžu autoru deju. Lielkoncerta pamatprogrammā ir 23 dejas, kuras veidojis 21 autors. Mums Latvijā ir tik daudz lielisku horeogrāfu un deju autoru, un svētki ir īstā reize to parādīt.
Otrkārt, gribējās, lai repertuārā būtu tās dejas, kuras skolu jaunatne varētu saukt par zelta repertuāru. Atšķirībā no lielajiem svētkiem šāds zelta fonds skolu jaunatnei nekur nav apkopots, bet es ņēmu talkā 2020. gadā Valsts izglītības satura centra veidotos metodiskos materiālus repertuāra apguvei, kuros katrai vecuma grupai izdalītas ieteicamās dejas. No ieteikumiem, ko izstrādājuši profesionāli, atzīti deju pedagogi, izkristalizējās skolu jaunatnes svētku deju zelta izlase. Koncerta programmā gandrīz katrai vecuma grupai ir pa vienai dejai no šī repertuāra: Baibas Rasmas Šteinas Sitieniņi, Jāņa Ērgļa Govju kazaks, Artas Melnalksnes Maktenīgi rācentiņi, Ilutas Mistres Mana meilo, Ritas Spalvas Visi ciema suņi rēja. Tās ir saknes, no kurām skolu jaunatnes dejai augt un attīstīties.
Trešais pieturas punkts – ir jādod iespēja arī jaunākas paaudzes horeogrāfiem. Jaundeju konkursā Mēs un deja, kurā patlaban aktīvi strādājošie horeogrāfi rāda jaunās dejas un tendences, katru gadu parādās pa kādai pērlītei. Koncerta programmā iekļautas pēdējās desmitgades jaunrades konkursu pērlītes. To visu papildina speciāli šiem svētkiem gan muzikāli (komponists Mārtiņš Miļevskis), gan horeogrāfiski radīts prologs un fināls. Saturiski lielkoncertu papildina septiņi uzdevumi, kuri līdzināsies kādai spēlei, varbūt pat datorspēlei un kuros meklēsim mūsu zilo ilgu puķi, ko atraduši jūtamies piepildīti un laimīgi. Man šķiet, ka mums ar režisori Ingu Cipi organiski izdevās risināt šo stāstu ar atslēgas vārdu "vērt" – apsavērties, atvērties, vērties priekam, vērties pasaulei. Uzdevumi balstās dažādās bērnu grāmatās – latviešu tautas mīklās, skaitāmpantos, mēles mežģos –, jo rotaļāšanās ir daļa no cilvēka attīstības. Šis ir ķirsītis uz kūkas, ko deju kolektīvu vadītāji saņēma jau pēc skatēm.
Deju svētku lielkoncerta mākslinieciskā vadītāja esmu pirmoreiz. Varētu likties, ka gādāju tikai par mākslu. Nekā! Mēģinājumu grafiki, slodzes, laukumu plānošana, saziņa ar scenogrāfu. Ir ļoti daudz praktisku jautājumu.
Vai esat par kvalitāti, ko stingri novērtē ar punktiem pārbaudes skatēs, vai vienkāršību, kas pa spēkam visiem?
Haralds Bārzdiņš. Kvalitātes latiņai ir jābūt. Skatēm jābūt obligāti, jo skates un obligātie skaņdarbi ir tie, kas virza attīstību uz kvalitāti. Tas liek kārtīgi sagatavoties.
Dagmāra Bārbale. Šajos svētkos kvalitātes latiņa ir uzlikta tā, lai būtu jāpastrādā, taču, ņemot vērā, ka pēc kovida radītā vairāku gadu pārtraukuma (iepriekšējo reizi klātienē Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki notika 2015. gadā – I. L.) ir nomainījušies dejotāju sastāvi un arī daudzi pedagogi, šī nav tā reize, kad ļoti eksperimentēt ar izaicinoši sarežģītām dejām. Protams, līmenis ir dažāds: vieniem ir bijis jāpastrādā vairāk, bet citiem varbūt šķiet, ka repertuārs ir par vieglu. Ir astoņas vecuma grupas, un katrai ir savs repertuārs
Edgars Vītols. Vienmēr ir liela polemika un diskusijas. Lai koru repertuārs būtu dažāds, vajag gan a cappella dziesmas, gan akadēmisko mūziku, kaut ko no mūsdienām un arī jauniešus interesējošus popmūzikas ievirzes skaņdarbus, jo viņiem svarīga ir iespēja uzstāties kopā ar iemīļotu solistu vai komponistu. Ir gan dzirdēti zināmi pārmetumi, ka Dziesmu svētku noslēguma koncerta repertuārā ir pārāk daudz dziesmu par Latviju.
Latvijā par daudz cildinām Latviju?!
Edgars Vītols. Sākumā par šiem iebildumiem satraucos, taču esmu pārliecināts, ka nav nekā labāka kā Latvijas dabas, patriotisma vai vienkārši dzimtenes, tēvzemes, savas zemes apdziedāšana. Tā ir reāla, dabiska integrācija caur kultūru. Ļoti daudzās skolās visā valstī mācās bērni no jauktām ģimenēm, īpaši Rīgā, Latgales pusē un Liepājā. Ne tikai krieviski runājošie, bet arī poļu, lietuviešu un igauņu skolu audzēkņi. Bērni, kuri ikdienā mājās runā savā valodā, korī dzied: "Latvija, tu skaistā, brīvā, tu esi mana vienīgā!" (Valts Pūce Latvijai), "Šo pašu svētāko tu neaizmirsti: vai celies debesīs, vai jūras dzelmē nirsti, vai draugu pulkā dali savu prieku, vai viens pats satiecies ar pretinieku – tu esi Latvija!" (Ojārs Vācietis Tu esi), "Mīļa mana tēvu zeme divu roku siltumā, Dziļa mana tēvu zeme visa mūža garumā" (Knuts Skujenieks Mana tēvu zeme). Svētku noslēguma koncerta repertuārā ir 23 dziesmas, un tas nozīmē, ka bērni un jaunieši dzied latviešu valodā 23 dzejas fragmentus. Manuprāt, tā ir vislabākā integrācija!
Ne visiem bērnu un jauniešu koriem ir tautastērpi, bērniem lielākoties to nav. Taču identitāte, savas vietas un vides apzināšanās ir ļoti svarīga. Paskatīsimies apkārt, kādā laikā mēs dzīvojam: karadarbība un tās sekas, Putins, Tramps… Bērni un jaunieši ļoti labi jūt noskaņojumu pieaugušo sabiedrībā. Jā, vajag militāro mācību, civilo aizsardzību, fiziskās aktivitātes, taču kultūra dod tam visam jēgu. Kā gan varam vēl labāk nekā ar koriem un dziedātā teksta izpratni veidot piederību šai zemei latviešu valodā latviskā vidē, lai mums nebūtu tādu Rosļikova gadījumu, kādu tikko pirms pašvaldību vēlēšanām dzirdējām no Saeimas tribīnes.
Par repertuāru domāju gan no politiskās situācijas, gan integrācijas viedokļa. Un vēl trešais aspekts: būsim godīgi un atklāti atzīsim, ka mūsdienu sabiedrība, un īpaši jauniešu vide, nav tā vieta, kur var brīvi un plaši – arī dziesmās – runāt par visādiem jautājumiem. Nupat redzēju sižetiņu, kurā cilvēki jautāja, kāpēc mēs blakus tēvzemes mīlestībai nevaram runāt par citām mīlestībām. Piemēram, par ģimenes mīlestību un jauniešu attiecībām, par pirmo mīlestību. Es nebaidos runāt par māti un tēvu, bet pēc tam būs jātiek galā ar situācijām, kur ģimenēs notikušas traģēdijas, vecāki ir šķīrušies vai aizbraukuši prom ekonomisku apstākļu dēļ.
Nevaram dziedāt par brāļiem un māsām, jo kādam tie ir, bet citiem nav. Nevaram taču pamatskolas 4.–9. klašu koros, kuros dzied gan meitenes, gan puiši, likt zēniem dziedāt dziesmas, identificējoties ar meitenēm: Es meitiņa kā rozīte, Mēs bijām trīs māsiņas, Es bij’ meita, man bij’ vara. Nevaram runāt par puišu un meiteņu mīlestību, jo ir pilnīgi skaidrs, ka jau vidusskolas vecuma posmā veidojas arī viendzimuma pāri un rodas domas par dzimuma maiņu. Es vienmēr atbalstīšu latviešu tautasdziesmas un jebkuru tekstu, bet ja būs jāsāk skaidrot mūsdienu ļoti prasīgajiem vecākiem, kuri teiks: mana meita vai dēls ir tāds, bet kāpēc viņam korī ir jādzied tā?
Tad jau Deju svētki vairs vispār nevarēs notikt, jo tur dejo pāros un apspēlē savstarpējās attiecības?
Edgars Vītols. Un drīz tā arī būs. Šobrīd jau redzam situācijas, ka meitenes grib vilkt puišu tautastērpus un dejot puišu vietā, bet puiši ir gatavi ģērbties meiteņu tērpos.
Dagmāra Bārbale. Neesmu to novērojusi un nebiju dzirdējusi, ka tas varētu būt tik aktuāli. Būs arvien vairāk, par ko diskutēt, bet man šķiet, ka atbilde ir savstarpējā cieņā. Tas, ka man patīk sava dzimuma cilvēks, nenozīmē, ka man riebjas pretējā dzimuma cilvēks un es ar viņu nevaru sadoties rokās un dejot laukumā.
Svētkos pirms desmit gadiem pūtēju orķestru kopspēlē brīnišķīgi izskanēja Imanta Kalniņa mūzika filmai Pūt, vējiņi! – manas paaudzes jaunības mūzika, kas saviļņoja līdz asarām. Bet ko grib dziedāt, spēlēt, dejot šodienas jaunieši?
Haralds Bārzdiņš. Nesen intervijā diviem mūsu skolas audzēkņiem prasīja: kurš ir tavs mīļākais skaņdarbs? Abi atzina, ka tā ir Tumša nakte, zaļa zāle. Viss ir atkarīgs no tā, ko tu prasi no tā mūziķa. Nevis nospēlēt notis, bet tev katrā notī ir jāatklāj saturs. Ja būs vienkārši "umcā, umcā", tas ātri apniks.
Dagmāra Bārbale. Skatēs un kopkoncertos vēroju, ka bērni dejo ar prieku. Protams, katram ir kāda deja, kas patīk vairāk un ir saprotamāka, bet kopumā ir sajūta, ka repertuārs ir viņiem tīkams. Lai neapniktu divus gadus dejot vienu un to pašu, vienmēr iesakām neieciklēties tikai uz svētku obligāto repertuāru, bet papildus padejot arī kaut ko citu. Tiem, kuri grib un var vairāk, šajos svētkos ir iespēja piedalīties ar otru programmu, to redzēsim skatuviskās dejas uzvedumā Viedvasara 5. jūlijā Xiaomi arēnā. Tas ir pilnīgi cits repertuārs, un bija arī atsevišķi jādejo skatēs. Dejotājiem ir arī dota iespēja noskatīties svētku noslēguma koncerta ģenerālmēģinājumu. Man šķiet, ka ir ļoti vērtīgi, ja izdodas svētkos redzēt kaut ko vairāk par to, ko dara tavs kolektīvs. Skatoties uz citiem, tu vari citādi paraudzīties uz sevi.
Kādus zīmējumus dejotāji veidos stadiona laukumā? Dzirdēts arī, ka Deju svētki pārvērsti par laukuma zīmējumu svētkiem.
Dagmāra Bārbale. Tam es tomēr negribētu piekrist, jo kopīgā laukuma pulsācija, uznācieni un aizgājieni, ritma turēšana, izpildījums ir pamats. Man patīk latvju raksti. Varbūt izklausās neoriģināli, bet man liekas, ka latvju rakstos ir kaut kāds maģisks spēks, tikai mēs paši to īsti nenovērtējam, un mums patīk par to reizēm iesmiet un nonievāt. Man bija iespēja nesen būt izstādē Expo Osakā un pārliecināties, ar kādu cieņu un apbrīnu uz mums skatās pasaulē. Mums katram vajadzētu to sajūtu un izpratni, ka tas, ko mēs darām, ir milzīga vērtība. Vajadzētu vairāk paskatīties uz sevi no malas un novērtēt to, ko dara mūsu jaunieši.
Strādājot ar skolas kolektīviem no 1. līdz pat 12. klasei, braukājot pa skatēm un izejot cauri bērnu bariņiem, kas pulcējas, redzu, cik priecīgi viņi ir tautastērpos. Meitenes uzvelk tautastērpu un tad griežas, un griežas, un fotografējas. Tā ir tāda vērtība! Kaut mēs paši to saprastu.
No kā ir atkarīgs, vai skolā ir koris?
Edgars Vītols. Lielākoties no skolas direktora. Viņam ir liela vara pēc saviem ieskatiem tarificēt vispārizglītojošajai skolai piešķirtās interešu izglītības stundas: STEM, korim, deju kolektīvam, tamborēšanai, vizuālajai mākslai vai teātra kolektīvam. Skolas vadībai nav obligāta pienākuma tarificēt kori. Ne visiem prieks par kori, jo būs jādomā par autobusu un skatēm. Labāk, ja nav, un, ja kāds prasa, direktors atbild: bet nav pedagogu!
Dagmāra Bārbale. Skolotāja fenomens, kurš ap sevi spēj sapulcēt cilvēkus, noturēt interesi un iemācīt ne tikai soļus, bet arī dejas stāstu, ir lielā atslēga, kas nosaka, vai pilsētās un novados dejošanas kustība ir pa īstam pieprasīta un atzīta. Apstākļi ir ļoti dažādi, daudz ir atkarīgs arī no pašvaldību atbalsta un skolas vai kultūras nama vadības ieinteresētības un attieksmes.
Kas liek raizēties par Dziesmu svētku kustības nākotni?
Dagmāra Bārbale. Galvenais ir jaunu pedagogu trūkums, sevišķi ārpus Rīgas, un pedagogu atalgojuma jautājums. Šobrīd lielākā daļa pedagogu bieži strādā tikai uz entuziasma pamata un ar vairākiem kolektīviem, lai varētu nomaksāt rēķinus. Tāpēc jaunie uz to neraujas. Tas ir ļoti smags darbs: ne tikai iemācīt deju, bet arī iedvesmot un būt par psihologu komunikācijā gan ar dejotājiem, gan ar vecākiem. Pedagogi būtu pelnījuši cilvēka cienīgu atalgojumu. Tas atrisinātu daudzas problēmas. Pašlaik atalgojums ļoti atšķiras atkarībā no tā, vai tu strādā skolā vai kultūras iestādē, un ir atkarīgs no pašvaldības atbalsta un izpratnes. Ja deju skolotāji jutīsies novērtēti un viņu atalgojums būs adekvāts, viņiem būs enerģija, interese un vēlēšanās strādāt, veidot deju programmas, koncertus un darīt visu, lai kolektīvs būtu dzīvs organisms.
Edgars Vītols. Ļoti trūkst mūzikas skolotāju un diriģentu. Mūzikas akadēmijā sagatavo gan vienus, gan otrus, bet ne visi kordiriģenti ir gatavi strādāt ar bērnu koriem, jo bērniem vispirms ir jāiemāca dziedāt. Tie ir lēni, pakāpeniski metodiskie soļi. Būtu dīvaini, ja ārsts mums teiktu – jums ir pneimonija, bet neizrakstītu zāles. Tāpat nedrīkst bērniem tikai pateikt: jūs nodziedājāt šķībi. Uzreiz ir jāsniedz padoms, jo bērns vēl nezina, kā darīt. Tāpēc vispārizglītojošajās skolās pārsvarā strādā tie, kuri pabeiguši mūzikas pedagoģijas nodaļu. Taču daudzi no viņiem diriģēšanu sākuši apgūt tikai augstskolā, jo iepriekš mācījušies instrumentu spēli.
Studēt uz Mūzikas akadēmiju brauc daudz jauniešu no reģioniem, bet ļoti reti kurš atgriežas dzimtajā vietā. Jūnija sākumā Rīgas skolās un pirmsskolās bija 26 skolotāju vakances. Kā tās nosegt, ja pedagoģijas nodaļu gadā absolvē četri septiņi jaunie skolotāji un pieci no viņiem jau strādā?
Trūkst arī studēt gribētāju, jo diriģents sen vairs nav ne prestiža, ne labi atalgota profesija. Tā vairs nav pieprasīta: kurš jauns puisis vēlētos strādāt par tik niecīgu atalgojumu! Arī es kaunos, kad klases biedri salidojumā stāsta, ka pelna tūkstošus.
Haralds Bārzdiņš. Vistrakākā problēma ir kolektīvu vadītāju atalgojums. Kad lielajā sapulcē lūdzu kolēģus anonīmi atsūtīt, cik viņi saņem par orķestra vadīšanu, saņēmu arī atbildi: 80 eiro mēnesī uz papīra. Mūsu skolā ir mūzikas novirziens. Ja pasniegšu flautas stundas, man maksās astoņus eiro par stundu. Ja vadīšu pūtēju orķestri – tikai piecus eiro, jo tā ir interešu izglītība. Jaunais pedagogs izvēlēsies mācīt piecus flautas spēlētājus, nevis vadīs pūtēju orķestri. Manā paaudzē neskatījāmies, cik mums maksā, jo uzskatījām, ka vadīt kori vai orķestri ir gods, bet mūsdienu paaudze vēlas arī nopelnīt. Atalgojums šobrīd netuvojas pat minimumam!
Edgars Vītols. Ir pašvaldības, kurās koru diriģentiem ir patīkami strādāt, jo viņiem apmaksā arī koncertdarbību, izbraucienus, nošu gatavošanu, tērpu dalīšanu un visu pārējo. Taču ir arī vietas, kur situācija ir traģiska. Ja tev tarificē divas 40 minūšu nodarbības nedēļā vienam korim, tas nozīmē, ka viss pārējais – papildmēģinājumi, individuālais pedagoģiskais darbs ar balsīm, koncerti, transports, notis utt. – ir tavs brīvais laiks. Visgrūtāk ir jaunajiem, jo ir vajadzīgs milzīgs rūdījums. Ja stundas ir obligātajā stundu sarakstā, skolēni klasē būs, bet koru mēģinājumā vienmēr jāstrādā tā, lai jaunieši gribētu nākamreiz atkal atnākt astoņos no rīta uz mēģinājumu. Ne visi diriģenti spēj būt tādi līderi, bet viss notiek tikai tad, ja kolektīva priekšā ir personība.