Saukt Domenique Dumont (DD) par muzikālo projektu tā izveidotājs Artūrs Liepiņš īsti negribētu, bet citu, piemērotāku vārdu latviešu valodā vēl nav atradis. Varētu teikt "duets", jo gan DD ierakstos, gan koncertos dzied Anete Stuce (bijusī grupas Rīgas modes dalībniece) franču valodā, savukārt muzikālās idejas parasti nāk no Artūra, kurš ikdienā raksta arī mūziku filmām. Kad šovasar tiekamies Artūra studijā Vecrīgā pēc trešā albuma Deux Paradis iznākšanas, viņš atzīst, ka šādas lielas intervijas par visu DD radošo periodu latviešu presē vēl nav bijis. Tātad šī ir jāuzskata par ekskluzīvu. Apvienības mūzika aizvadītajos gados guvusi ievērību galvenokārt ārpus Latvijas – īpaši valstīs, kurās franču valoda ir kas vairāk par labskanīgu, romantisku, seksīgu valodu, ko klausoties pēc latviešu kinoklasikas (Ezera sonāte, 1976) piemēra latviešu vīrieši vismaz pieklājības pēc ģībst rindām vien.
Pirms sarunas noklausījos tavu vienatnē tapušo instrumentālo albumu People on Sunday (2020) – mūziku 1930. gada mēmajai filmai ar šādu pašu nosaukumu, kas 2025. gadā iederējās labi –, bet veco albumu dziesmas pēc jaunā vairs nelikās saistošas. Šis ir kā nākamais pakāpiens jeb solis uz priekšu – pats arī tā jūti?
Mēs skatījāmies uz šo albumu kā uz tādu noslēdzošo triloģijā, kurā piedalās Anete. Kaut kāds stāsts pa šiem desmit gadiem ir izstāstīts, un aplis noslēdzas. Iepriekšējos albumus Comme ça (2015) un Miniatures de Auto Rhythm (2018) es speciāli taisīju tādus pārsaldinātus un sīrupainus – kad tev jau ir putukrējuma torte, bet tu tai vēl saliec pa virsu ogas, uzber cukuru un beigās pārlej ar sīrupu. Tādi tie arī ir. Tur ir arī Sans cesse, mon chéri – laikam mūsu vispopulārākā dziesma, ko cilvēki koncertos jau atpazīst un dzied līdzi. Protams, ir aizkustinoši, kad tas notiek, piemēram, spēlējot Francijas nekurienē. Nākamais albums, ja tāds vispār tiks radīts, būs kaut kas pavisam cits.
Preses relīzē lasīju, ka arī teksti ir tavi. Pats arī runā un raksti franču valodā?
Anete runā un arī pasniedz franču valodu – es no viņas joprojām mācos. Kopā rakstām tekstus, un tad viņa palīdz to tulkošanā. Pats uzrakstu, kā aptuveni iztēlojos vārdus, ritmu, un Anete sakārto. Cilvēki no malas, kuri par mums izdzird pirmo reizi, droši vien domā: "Oi, Domenique Dumont, ko viņi tur iztaisās? Kas tas par nosaukumu? Kādā sakarā franču valoda? Droši vien spiež uz Francijas tirgu!"
Patiesībā stāsts, kā tas viss sākās, ir absurds savā būtībā. Izdomāju nosaukumu, daļēji arī atsaucoties uz tobrīd modē nākušajiem latviešu izpildītāju angliskotajiem skatuves vārdiem. Pati mūzika tapa nopietni – tik, cik vien nopietni tā var tapt –, bet nenoliegšu, ka iekšā bija tāds mazs protests pret uzskatu, ka Latvijā ir jādzied tikai latviski. Likās amizanti, ka atsevišķu mūzikas kritiķu vidū valda uzskats: ja tu nedziedi latviski, tu automātiski esi popmūziķis, kurš grib izpatikt. Labi, tad dziedam franču valodā! Kāpēc ne? Kad komponēju dziesmas pirmajam albumam, es diezgan spilgti galvā dzirdēju liriku franču valodā un precīzi, kā tam jāizklausās. Tam nav racionāla izskaidrojuma. Man bija divdesmit pieci, un, šķiet, tas bija kaut kāds ezoterikas posms – laiks, kad saistīja viss neizskaidrojamais. Domājot, ar ko varētu sadarboties, uzaicināju uz studiju Aneti. Mēs iepazināmies jau sen, kad abi vēl dzīvojām Ogrē.
"Mēs iepazināmies jau sen, kad abi vēl dzīvojām Ogrē," par savu partneri duetā Domenique Dumont – vokālisti Aneti Stuci – saka producents un multiinstrumentālists Artūrs Liepiņš. Foto – Mārtiņš Cīrulis
Viņa tolaik jau bija Rīgas modēs?
Man liekas, ka tajā laikā grupa vēl saucās Komjaunatne, bet saistības ar viņiem man nebija. Vārdu sakot, sēžam studijā, rādu Anetei tās dziesmas un stāstu ideju. Atzīšos, ka latviski man ļoti reti sanāk uzrakstīt dziesmu tekstus, kuri šķiet izdevušies. Man patīk dziesmas latviešu valodā, es tās mīlu un esmu patriots, bet uzrakstīt tā, lai pašam patiktu, es nevaru. Varbūt man ir pārāk liela pietāte pret dzimto valodu? Anetei izstāstīju, ka dzirdu dziesmās franču valodu, un viņa negaidīti atzinās, ka tajā runā, – viss saslēdzās. Ķecerības sākās, kad domājām, kā to nest tālāk, un te jau var sākt runāt par kaut kādiem konceptiem. Es vēlējos izdot albumu, kas būtu pieejams tikai fiziskā formātā – platēs, kasetēs vai lentēs –, bez jebkādas informācijas par autoriem, bez profiliem sociālajos tīklos, bez visa tā, ko mūsdienās sauc par digital footprint. OK, plates vāciņa otrā pusē ir pieminēta Rīga un Latvija, bet īsto vārdu nav – Anete ir Mona Lesko. Tāda spēlēšanās ar informāciju, precīzāk, tās trūkumu. Pēc pirmā albuma izdošanas sekoja negaidīta interese – par to rakstīja lielākie mūzikas mediji, mūs uzrunāja booking aģentūras, publishing kompānijas, nāca koncertu piedāvājumi, mūzika tika izmantota Holivudas filmās un reklāmās. Sēžu kaut kur Kanādā backstage pirms koncerta, kavēju laiku, lasu interviju ar Gorillaz un skatos, ka Gorillaz pie savām pēdējā laika ietekmēm min mūsu albumu. Draugi sūta video, kuros staigā pa muzeju Japānā un dzird mūsu dziesmas. Viss eskalējās kaut kādā sirreālā līmenī, jo tas bija negaidīti.
Kā franču ierakstu kompānija jūs atrada? Tomēr faili bija kaut kur publicēti?
Es izspēlēju tādu joku – "slimās govs" variantā sūtīju savu mūziku visiem leibliem, kas mani tolaik uzrunāja, un Antinote bija tāda tikko uzlecoša nišas ierakstu kompānija Parīzē. Sadarbības sākums ar to, iespējams, bija pirmais lūzuma punkts, kurā tā mana ideja sāka šķobīties, – protams, dziesmām vajadzēja būt pieejamām arī digitāli, lai vispār kāds uzzinātu par plati, un es taču arī negaidīju, ka varētu sekot koncertu piedāvājumi.
Atceros to sirreālo sajūtu 2015. gada rudenī, kad notika vājprātīgie terorakti Parīzē, kur klubos notika apšaudes. Tieši tajā nedēļā mums bija paredzēts pirmais koncerts leģendārajā Point Éphémère. Iebraucam Parīzē – mūs ved ar taksi, ielas tukšas, viss aizvērts, policisti ar automātiem staigā apkārt, drūma, lietaina novembra diena. Kaut arī mums teica, lai nebraucam, tomēr to izdarījām. Tas bija aizkustinošs brīdis – uzejam uz skatuves, un priekšā gandrīz pilna zāle ar cilvēkiem, kuri atnākuši uz mūsu koncertu. Tad es sajutu to franču nesalaužamo garu – to joie de vivre. Viņi ar uzdzīvi parāda vidējo pirkstu teroristiem: jūs varat šaudīties, cik gribat, – mēs nebaidīsimies! Otrā dienā jau lidojām uz Francijas dienvidiem – Marseļā iepazināmies ar mūsu nākamās koncertaģentūras pārstāvi, kas gadu vēlāk jau sarīkoja veselu turneju. Tas šķita nereāli – vēl nesen biju studijā viens pats ar sevi, un nu jau ar mani ir vesela komanda.
Ja vēl par spēlītēm ar valodām: ir taču arī variants dziedāt pašu izdomātā valodā – kā Cocteau Twins un Sigur Rós agrīnajā posmā un arī māksliniece Sign Libra no Latvijas.
Mūsu pirmajos albumos valoda spēlēja atšķirīgu lomu – tekstus pat nepublicējām, savukārt jaunais albums Deux Paradis ir ļoti izteikti balstīts lirikā un simbolos. Mums, pirmkārt, bija svarīgi veidot tādus dziesmu tekstus, kādi varētu būt sarakstīti jebkurā gadsimtā. Otrkārt, varētu teikt, ka es gandrīz vai apzināti ar šo albumu vēlos atgādināt šo mūžseno jautājumu – vai cilvēku pasaulē vispār var eksistēt kaut kas, ko nespējam izskaidrot ar vārdu palīdzību.
Domenique Dumont jaunais albums Deux Paradis ierakstīts Latvijā, Francijā un Igaunijas salā Hījumā
Ko internetā atrod, meklētājā ierakstot "Domenique Dumont"?
Ir daudz cilvēku ar vārdu Dominique Dumont, kuriem ir "i" starp "m" un "n", bet vārds Domenique kombinācijā ar uzvārdu Dumont gan laikam nav reģistrēts neviens. Domenique frančiem ir unisex personvārds, savukārt uzvārds burtiskā tulkojumā nozīmē "no kalniem". Kādā radiointervijā pašā sākumā, mēģinot atbildēt, kas ir DD, māžojoties teicu, ka tas neesmu es, bet gan kāds cits, kurš dzīvo Dienvidfrancijā, brauc ar rozā motorlaivu, pēta koraļļus un ar mūziku pats vairs nenodarbojas, bet savas idejas sūta man, un mēs ar Aneti esam tikai izpildītāji. Atlika kādā intervijā tā pateikt, un tas kaut kādā veidā mitoloģizējās – parādījās arī koncertu aprakstos. Ar otro albumu tas viss sāka mainīties, jo nav reāli to noslēpumainību noturēt, kad nospēlēti daudzi koncerti un izlaisti divi albumi, līdz ar to maskēšanās sāka kļūt muļķīga un noslēpumainības plīvurs lēnām un organiski izgaisa. Trešajā albumā nemaz vairs neslēpjam, kas esam.
Latvijā vismaz interesenti jau sen zināja, kas esat.
Jā, bet pēc pēdējā koncerta Rīgas Mākslas nedēļā/Riga Art Week Grīziņdārzā Rīgā kāds pienāca un teica: "Oho – jūs esat tā populārākā grupa no Latvijas, par kuru neviens šeit nezina?!"
Kad būs nākamie koncerti Latvijā?
Ir kāds brīnišķīgs festivāls, kas notiks 26. jūlija agrā rītā, līdz kuram tas vēl ir jāpatur noslēpumā. Pilnīgi oficiāli nākamais mūsu koncerts būs 5. septembrī Kaņepes Kultūras centra terasē – spēlēsim tur pirmo reizi! Vispār cenšamies dozēt koncertus Latvijā – reizi divos mēnešos maksimums.
Retāka spēlēšana gan jau sagādā vairāk prieka pašiem. Uzstājoties vai katru vakaru, toties var uzaudzēt profesionālo pieredzi, lai publikai katrs koncerts šķistu labākais, kāds pieredzēts.
Pavasarī mums bija pieci izpārdoti koncerti pēc kārtas – Berlīnē, Parīzē, Londonā, Amsterdamā... Piekrītu Anetei – tā visa ņemšanās, staipīšanās ar koferiem no lidostas uz lidostu, negulēšana, skaņas pārbaude, pusaizgrauztie burkāni, stress pirms uzstāšanās nav nekas patīkams. Reizēm enerģijas koncertam dienas beigās vairs nav. Tomēr jāatzīst, ka ar kādu trešo vai ceturto koncertu jau sāc iejusties un arī pats to izbaudīt. Vēl man patīk lietas sarežģīt, piemēram, katrā koncertā sagatavot citu pirmo dziesmu, ar kuru iesildīt telpu. Esmu no sirds pateicīgs Anetei, ka viņa var izturēt visas šīs manas iegribas. Katram koncertam gatavojamies trīs četras nedēļas – tad tas jau kļūst par darbu. Daudzi domā, ka forši tur tā lidināties apkārt, tikties ar faniem, dzīvoties pa viesnīcām, šikās vietās spēlēt, bet tas nav nekāds rožu dārzs. Es parasti atbraucu no tām turnejām un pāris dienu vienkārši blenžu sienā.
Jaunā albuma noskaņas raisa asociācijas ar tik siltu klimatu, kurā daudz lēkāt negribas.
Šo albumu sāku veidot pirms kādiem pieciem gadiem, un pa visu šo laiku tas ir tapis dažādos platuma grādos – Rīgā, Parīzē, Marseļā un Hījumā salā Igaunijā. Tolaik, dzīvojot Rīgā šīs pašas mājas piektajā stāvā un ik dienu nonākot lejā, godīgi sakot, pat nepamanīju, ka ir sākusies pandēmija. Manā dzīvē absolūti nekas nemainījās. Es dzīvoju kā tāds kurmis. Kad pandēmija sākās, likās: "Johaidī, esam atsviesti atpakaļ kaut kādos viduslaikos!" Radās ideja izveidot albumu viduslaiku noskaņās, kas būtu tāds ļodzīgi dzīvespriecīgs un dejojams. Viduslaiku mūzika ar domu, ka gan jau mēs visi kādreiz vēl tiksimies uz deju grīdas pie skaļas mūzikas.
Ar laiku sāku domāt, kāpēc man neizdodas realizēt to vīziju, kāpēc neskan. Ar viduslaiku mūziku ir viena specifiska lieta – tā laika komponisti reti izmantoja to, kas mūsdienās ir fundaments, uz kā balstās visa modernā mūzika, deju mūziku ieskaitot. Tā bija specifiska attieksme pret harmoniju – atsevišķi intervāli mūzikā tika uzskatīti par "velna pirkstu". Tas tomēr bija dogmatisks laiks! Albuma radīšanas procesā man tapa daži skaņdarbi, kuros es atsaucos uz viduslaiku mūziku, tomēr es tajos nejutos es pats. Un tad bija brīži, kad atnācu uz studiju, vienkārši paņēmu rokās ģitāru, apsēdos dīvānā un, nedomājot par albumu, sāku stinkšķināt, skatoties nekurienē, – un ir! Īstenībā, re, kur ir! Nevaru noliegt, ka kaut kāds slānītis viduslaiku tur vēl ir palicis – kā tādas vecas drupas, kurās tomēr ielaužas saule.
Cenšos izvairīties no žanru nosaukumiem, bet te asociācijas ar regeju ir neizbēgamas...
Es noteikti esmu regeja un dubmūzikas fans. Atceros kā tagad – 2000. gadu sākumā Zabadakā Kuldīgā cēlos un migu ar regeju un dub mūziku fonā. Tas droši vien ir manā DNS. Arī basģitāra – nenoliedzams regeja mūzikas vadmotīvs – ir mans pirmais instruments. Joprojām katru reizi, kad to paņemu, man tie regeja rifi paši izlaužas ārā. Uzskatu, ka mūs visvairāk uz visu turpmāko dzīvi ietekmē tā mūzika, ko pieredzam agrā jaunībā. Arī Dun Dun – tā sauktajā instrumentālajā postrokā – mēs flirtējām ar dub. Patika delay efekta pedāļi, kam ilgi tika krāta nauda, līdz ar to tie bija jāizmanto pēc pilnas programmas. Visa māksla slēpjas tajā, kā šāda veida mūzika tiek miksēta uz analogajām pultīm, un tehnika, kādā strādā šī žanra veterāni, ir absolūta fantastika! Man it kā nav tiesību spēlēt regeju, jo esmu baltais un neesmu tajā scēnā, bet tieši tāpēc, ka "it kā" nedrīkst, šis žanrs manā skatījumā iegūst papildu nozīmi un vilina kā tāds aizliegtais auglis.
Man dikti patīk tieši The Police, The Clash, Blondie un Dzelteno pastnieku regejs – tie visi ir baltie mūziķi, tomēr caurmērā jāatzīst, ka melnādainie ir pārāki gan sportā, gan mūzikā, jo ir tuvāk saknēm, dziļāk instinktos, dzīvnieciskāki, mežonīgāki. Vienā vārdā – dabiskāki.
Man ir tāda pašizdomāta spēle: "Kurš gads?" Lieliski spēlēt šaurā kompānijā mājas ballītēs. Kāds liek dziesmu, pārējiem ir jāuzmin izdošanas gads. Tas, kurš uzmin vai ir vistuvāk, atskaņo nākamo. Ļoti azartiski! Mūzikai ir fantastiska spēja iemiesot laikmeta garu, kas atspoguļojas lirikā, attieksmē un visniansētākajās skanējuma detaļās. Es tagad domāju – varbūt šajā spēlē var pievienot papildjautājumu: "Baltais vai melnais?"
Spēle par gadiem ir interesanta – reizēm domā, ka dzirdi kādu mūsdienu mūziķi, kurš tikai izklausās pēc astoņdesmitajiem, bet beigās tā izrādās tev nezināma grupa no astoņdesmito sākuma.
Tās ir mūziķu spēles ar estētiku – un arī tas ir interesanti, bet, piemēram, 80. gadu rokmūzikā ģitāras solo mēdz iemiesot tādu patosu, kādu mūsdienās vairs neviens īsti nespēj atkārtot. Vai, piemēram, 1983. gadā tika izgudrots MIDI savienojums. Tā bija zināma revolūcija elektroniskajā mūzikā, kas ļāva daudz vieglāk sinhronizēt sintezatorus un bungmašīnas, paverot aizvien vairāk iespēju mūziķiem darboties savās mājas studijās. Arī skanējums kļuva "taisnāks", nopulētāks salīdzinājumā ar 70. gadiem.
Pēdējos gados esi iesaistījies grupu Nielslens Lielsliens un Rīgas modes albumu tapšanā, gadsimta ieskriešanās gados pats darbojies kolektīvos Dun Dun un Trobels, bet pēdējo reizi džemojam kādā sastāvā ar basģitāru tevi redzēju 2009. gadā, kad Rīgā viesojās Damo Sudzuki no Can.
Kaut kādā brīdī es pat pārstāju grupas klausīties – ja esi dalībnieks un notiek sadarbība, tas uzreiz ir kompromiss. Es nesaku, ka tas ir sliktāk, tur ir cita veida – saspēles – maģija, bet pats izvēlos klausīties tikai solomāksliniekus, jo man šķiet, ka tas ir vienīgais patiesais veids, kā savu ideju iznest vistiešāk un visprecīzāk. Ne ar vienu nekas nav jāsaskaņo – tur esi tikai tu un tas, kas sanācis, ar visām tavām kļūdām. Klausītājam tā ir vistuvākā pieeja tam, ko mākslinieks ir iztēlojies. Arī DD – tas esmu es, kurš to visu pamatu veido. Šāda te, lūk, mums ir tā patriarhālā sadarbības sistēma ar Aneti. Es varu mocīties studijā, veidojot desmit dažādas dziesmas versijas, Anete atnāk un pasaka trāpīgu galavārdu, kas man parāda īsto ceļu. Ja vēlos dziesmā apspēlēt kādu domu, piemēram, vai mūs kā cilvēkus vairāk veido pagātnes pieredze vai tomēr nākotne – tas, uz ko vēl tiecamies, ņemot vērā kaut kādu savas dzīves pieredzi –, arī es sēžu studijā, par to domāju un komponēju.
Mūzikai, man šķiet, daudz vairāk ir darīšana ar nezināmo un intuīciju. Ja tev ir attīstīta intuīcija, tas, iespējams, ir svarīgāk par prasmi pareizi nolasīt notis. Mēs ikdienā gūstam nenormāli daudz informācijas, ko pat nepaspējam izfiltrēt. Tā ienāk mūsos, kaut kur nosēžas un paliek, līdz laužas uz āru brīdī, kad notiek kāda saruna. Tā var būt arī saruna mūzikā.