Došanās uz mūzikas festivālu kļūst par lielāku piedzīvojumu, ja tā ir saistīta ar izraušanos no ierastās ikdienas vides arī ģeogrāfiskā izpratnē. Atliekot šoreiz malā ar rūpīgu plānošanu un krietni lielākiem resursiem (galvenokārt paša dārgākā – laika) saistītos ārvalstu lielos festivālus, atcerēsimies, ka arī paceļošanu pa mūsu pašu skaisto zemi nevajadzētu atstāt novārtā. Pirmās jūlija nedēļas sestdienā, 5. jūlijā, autentiskas pieredzes meklētāji astoto gadu tiek gaidīti Valmiermuižas etnomūzikas festivālā. Kā parasti, būs arī cirka mākslinieku priekšnesumi un uguns šovs, dažādu tautu virtuve un vizuālās mākslas notikumi, izklaidējoši izglītojošas meistarnīcas, kurās varēs piedalīties visa ģimene, un – kas nav mazsvarīgi – līdz sešpadsmit gadu vecumam ieeja ir bez maksas.
Ik gadu festivālam ir kāda tēma, un šoreiz tā ir "virzība" – tātad viss, kas ir dzīvs, kustas, plūst, no kaut kā līdz šim ierasta, varbūt jēgu zaudējuša pārtop par kaut ko jaunu – gaidītu vai negaidītu, pamācošu vai signalizējošu, kad un kā prast apstāties vai atrast spēkus iesākto turpināt. No muzikālā piedāvājuma šogad viena no svarīgākajām ir grupa Juuk, kas pati savu spēlēto dēvē par "alternatīvo kantrimūziku", ar trim dziedātājiem (Edgars Šubrovskis, Sniedze Prauliņa, Oskars Jansons) un žanram raksturīgajiem instrumentiem. Bērna dzimšanas dēļ atvaļinājumu paņēmušās vijolnieces Rasas Poles vietā Juuk sastāvā atgriežas Dina Skreitule – Edgara Šubrovska līdzgaitniece no sensenās grupas Hospitāļu iela, kam šoruden pēc ilgiem laikiem paredzēts uzspēlēt Hanzas peronā.
Ar slāvu dziedājumiem uzstāsies Ansis Bētiņš un Artūrs Čukurs – viņu koncertā muzikāli augstvērtīgs, dziļāk par dzirdes nerviem rezonējošs baudījums garantēts. Vēl viena izcila grupa ir Līgas pH3 – tās sniegumā, ar veļu valstību vismaz iztēles līmenī sasaistē nonākusi, folkmūzika satiekas ar psihodēliju, kuras tīklos dziedošās dāmas ietin Kārlis Tone (Tesa, Grab) ar ģitāru un Guntis Kursišs (Uguns, Sāpes un ziedi) ar didžeridū. Turpinot vilināt ar vietējiem dalībniekiem, ir jānosauc arī folkloras kopa Dyrbyni, Kaktu balles muzikanti un šobrīd pa pasauli jau izklīdušo ebreju un latviešu mūzikas saplūdinātāju kolektīvs Black Rooster Kapelye.
No Lietuvas atbrauks Sauļus Petreikis ar grupu, no Bulgārijas – Oratnitza, savukārt no Igaunijas – Svjata vatra, kuras ukraiņu tautības līderis Ruslans Tročinskis neilgi pirms festivāla savā visai saspringtajā grafikā atrada brītiņu telefonsarunai ar KDi.
Sveiks, Ruslan! Ar ko bijāt tik ļoti aizņemts vakar? Daudz darba?
Lielāko daļu dienas biju televīzijas šova filmēšanā, vakarā – koncerts. Man nepatīk sadalīt uzmanību un darīt lietas skrējienā, kad pilna galva ar citām domām un nevar koncentrēties sarunai.
Tas priecē – nav nekā bezjēdzīgāka par formālām sarunām steigā. To, ka jūsu grupas nosaukums Svjata vatra (tulkojumā – Svētā uguns) uzsver skanējumā apvienoto igauņu nosvērtību ar ukraiņu karstasinību, jau noskaidroju. Noklausoties vairākus albumus, visvairāk pielipa hits, kura piedziedājumā ir vārdi "Kalyna malyna, čubariki čupčiki, malyna". Jautri, draiski, uzmundrinoši – ko šie vārdi nozīmē?
"Kalyna" ir irbene – Ukrainā sastopams augs, kura ogas pēc garšas ir rūgtas un skābas, taču tās ir ļoti veselīgas un daudz tiek izmantotas tautas medicīnā. Šo īpašību dēļ šajā vārdā tēlaini tiek sauktas arī skaistas un valdzinošas, bet nebūt ne tik viegli iekarojamas sievietes. Savukārt "malyna" ir avene – viena no saldākajām un visu kārotākajām ogām.
Veselīgas ir abas ogas, arī aveņu tēja un ievārījums ārstē no saaukstēšanās. Mēs, latvieši, to piekopjam – palīdz labāk par tabletēm.
Jā, dabas medicīna dara brīnumus. Ne velti arī apbrīnojami skaistas meitenes jeb sievietes, no kurām neviens vīrietis acis nevar novērst, tiek mīļi sauktas par avenītēm vai par odziņām. Līdzīgi kā ar irbeni un aveni ir ar cilvēku savstarpējām attiecībām, kas var būt te saldas, te pagalam rūgtas atkarībā no situācijas, un tas arī tiek apspēlēts šajā dziesmā. Savukārt "čubariki čupčiki" burtiskā nozīmē kazaku mēlē ir "kupla matu kodaļa", kas ir jādzen nost, kad dodies armijā. Šajā gadījumā šie vārdi tiek lietoti kā labskanīgi skaņu savirknējumi, kas reizē ar atbilstošu intonāciju uzsver maiguma un mīļuma izpausmi.
Man patīk pamanīt un pētīt dažādu valodu vārdu asociatīvās, nereti divdomīgās sakritības, kas ļauj izteikt minējumus par to izcelsmes vēsturi. Saiklis "un" lietuviešu valodā – "ir", lietvārds "meitene" igauniski ir "plika". Skatos, ka Svjata vatra 2015. gada albuma nosaukums ir Vabadus/Svoboda – noprotu, ka tā ir "brīvība" igauniski un ukrainiski. Arī latviešiem viens no vārda "brīvs" sinonīmiem ir "svabads", kas skan līdzīgi kā igauņiem, vienīgi mums tas burts "s" kaut kā priekšā ir gadījies.
Lieliski! Tas man ir jaunums. Zinu jūsu vārdu "brīvība", bet vārdu "svabads" gan nebiju līdz šim dzirdējis – jauki. Daži seni vārdi mūsu tautām sakrīt. Nesen atklāju, ka latviešiem ir vārds "mīlestība", līdzīgi kā poļiem un ukraiņiem – mums ir "milostj". Un arī "brīvība" ir viens no svarīgākajiem jēdzieniem mūsu dzīvē. Brīvība dzīvot, brīvība mīlēt, brīvība radīt un darīt kaut kādas foršas lietas, kas mūsu tautām ilgus gadu desmitus okupācijā bijušas ierobežotas, un kādam gribas, lai tā būtu atkal.
2022. gadā Latvijā ieceļojusi ukraiņu mūziķe kopā ar diviem latviešu kolēģiem izveidoja starptautisku folka apvienību Shakima Trio, ierakstīja albumu, bet, Šakimai savās bēgļu gaitās dodoties tālāk uz Vāciju, viss beidzās. Kāds bija sākums jūsu nu jau ilgajam Igaunijas stāstam?
Esmu dzimis un audzis Ukrainā, Doneckas reģionā. Kad man bija pieci gadi, pārcēlāmies uz Kijivu, kur mācījos speciālā mūzikas skolā, pēc tās beigšanas jau padziļināti turpināju apgūt trombona spēli augstskolā – mūzikas akadēmijā. Deviņdesmitajos gados spēlēju dažādos orķestros, 1999. gadā izveidoju folkroka grupu Haydamaky, kas bija ļoti slavena Ukrainā. Kādu vasaru aizbraucām uzstāties Viljandi folkmūzikas festivālā Igaunijā. Mēs igauņiem tik ļoti patikām, ka mūs aicināja spēlēt atkal kaut kad ziemā. Festivāla menedžere, kura bija uzaicinājusi, pati atbrauca uz lidostu mūs sagaidīt. Un tad tas notika – pavisam noteikti tā bija sirds, ko es sadzirdēju man sakām, ka tieši šai meitenei ir jākļūst par manu sievu. Zīmīgi, ka tas notika tieši 14. februārī – Valentīna dienā. Pēc stundas es viņai šajā savas sirds diktētajā vēstījumā atzinos. Tas notika tieši pirms 2004. gada Oranžās revolūcijas, kurā pēc pamatīgiem tautas protestiem tika panākta prezidenta vēlēšanu rezultātu anulēšana. Atkārtotajās vēlēšanās uzvarēja un par atjaunotās Ukrainas trešo prezidentu kļuva Viktors Juščenko (kuru mēs, protams, atbalstījām), nevis Viktors Janukovičs, kurš pakļāvās Krievijas diktātam. Pēc tam mēs ar Terji, kura tagad ir mana sieva, un Haydamaky dziedātāju Oleksandru Jarmolu aizbraucām uz Prāgu, kur pavadījām trīs dienas, un tur es savu iecerēto uz Kārļa tilta bildināju, uzdāvinot saderināšanās gredzenu. 2004. gada oktobrī pārcēlos uz dzīvi Igaunijā.
Skaists un aizkustinošs stāsts!
Jā, mīlestība mainīja manu dzīvi. Pirms tam es piekopu rokmūziķiem raksturīgo visai bezrūpīgo un izlaidīgo dzīvesveidu, ar kādu veidot ģimeni ir visai sarežģīti. Sapratu, ka patiešām ir pienācis īstais brīdis vai – precīzāk – satikts īstais cilvēks, kuru mīlu tik ļoti, kā nevienu citu neesmu mīlējis, tāpēc vēlos dibināt nevis formālu, bet pilnvērtīgu ģimeni, jo tas taču ir tik skaisti, un tāpēc esmu gatavs savu dzīves stilu radikāli mainīt.
Starp citu, līdzīgs stāsts par laimes atrašanu noticis arī Latvijā – atbrauca francūzis Žiljēns ar grupu uz festivālu Zvērā, iepazinās ar latviešu meiteni Rūtu un palika. Viņi kopā izveidoja gan ģimeni, gan vienu no mūsu labākajām rokgrupām Les Attitudes Spectrales.
Jā, līdzīgi, un tas ir loģiski. No nemitīgām izklaidēm un sevis lutināšanas it visā, ne ar vienu nerēķinoties un uzskatot sevi par pasaules nabu, arī nogurst. Manā dzīvē pirms divdesmit gadiem notika trīskāršas radikālas pārmaiņas – dzīvesvietā, dzīvesveidā un jaunas grupas izveidošanā. Svjata vatra divdesmit gadu jubileju svinēsim Latvijā. Mēs priecājamies, ka šogad spēlēsim Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, jo ļoti mīlam latviešus – esam pie jums uzstājušies jau vairākas reizes. Pirmo reizi mūs uzaicināja Dāvis Stalts uz Baltijas sauli, pēc tam esam spēlējuši festivālos Positivus, Porta un Laba daba, kā arī folkkluba Ala pagrabā Rīgā.
Tagad ļoti gaidām Valmiermuižas festivālu, jo neesam Latvijā muzicējuši divus vai pat trīs gadus. Ceru tur satikt vecos draugus un atrast arī jaunus. Turklāt esam daudz laba dzirdējuši par Valmieru un beidzot esam uzaicināti tur uzspēlēt. Protams, būs dziesmas no visa šī divdesmit gadu posma. Daļa no koncerta būs folkmūzikas sets, un, protams, būs arī dažas patriotiskas dziesmas. Kopš 2014. gada, kad sākās karš, esmu sarakstījis daudz dziesmu par brīvību un tās nozīmi, lai uzmundrinātu Ukrainas karavīrus un dāvātu tās kā pateicību arī visiem tiem, kuri palīdz Ukrainai būt stiprai. Paši vācam naudu, cik spējam, lai pirktu mašīnas un sūtītu tās ukraiņu karavīriem. Pēdējā dziesma, ko uzrakstīju, saucas Ticība, cerība, mīlestība – es nerunāju latviski, bet cenšos. (Ruslans patiešām izrunā šos vārdus latviski un sāk dziedāt ukrainiski, iepinot šos sev zināmos vārdus latviski. Tālāk viņš nolasa visu dziesmas tekstu angļu valodā, tāpēc neatdzejošu trešo reizi – brauciet uz Valmieru un klausieties paši! – U. R.) Paldies jums, latvieši, par atbalstu Ukrainai. Tas ir ļoti svarīgi mums visiem, jo Baltijas valstis arī ir kaimiņos Krievijai, kas vēlas iznīcināt visu šo pasauli, un tikai kopā mēs uzvarēsim.
Izsaku pateicību arī jums un ukraiņiem frontē, kuri pasargā mūs no Krievijas agresijas.
Paldies! Paldies jums arī! No visiem ukraiņu cilvēkiem.
Informācija: etnovalmiermuiza.lv