Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +25 °C
Skaidrs
Svētdiena, 26. jūnijs
Inguna, Inguns, Ausma, Ausmis, Ingūna

Pa pilītei, pa pilītei vien. Intervija ar hiphopa mākslinieku Arturu Skuteli

Hiphopa mākslinieks Arturs Skutelis, kurš martā Noasā sapulcēja vai visus Latvijas reperus atbalsta koncertā Ukrainai, 20. maijā aicina uz sava jaunā albuma koncertu klubā Palladium Rīga

Piecdesmit seši dalībnieki uz skatuves, ja nemaldos... – Arturs Skutelis atceras paša organizēto 26. marta koncertu uz Noasa. Šķiet, tik daudz Latvijas reperu, kuri katrs izpilda pa pāris dziesmām, vienkop vēl nebija redzēti. Tagad Arturs pabeidzis savu jauno albumu un gatavojas koncertam klubā Palladium Rīga, kur svinēja arī sava 2009. gada albuma Manī mīt un solodarbības desmitgadi. "Hiphopā tagad notiek kaut kāda renesanse. Daudzi izpildītāji, kuri aktīvi ar mūziku nebija daudzus gadus nodarbojušies, pandēmijas posmā ir atgriezušies. No visām pusēm hiphops zeļ un plaukst. Es pat nezinu, cik daudz šogad latviešu hiphopa ierakstu varētu būt," saka Arturs.

Ar ko varētu būt saistīti tie viļņi, kad notiek kaut kāds uzplaukums vai atslābums?

Ha-ha. Ja es to zinātu, būtu ļoti gudrs. Gan jau dažādu notikumu summa. Pieļauju, ka pandēmija nospēlēja savu lomu – sēdi mājās vai studijā un raksti, jo koncertu nav. Domāju, dažādi lieli notikumi latviešu hiphopā arī uzkurina pārējos. Piemēram, anša Lielas mākslas panākumi daudziem parādīja, ka var arī tā, var pa savam un vienalga gūt panākumus visdažādākajās nozīmēs – koncertos, kritiķu vērtējumā, balvas saņemt.

Vispār, ja godīgi, es gaidīju, ka pēc Lielas mākslas varētu sākties tāds noplakums. Jebkurā kultūras nozarē procesi notiek riņķveidīgi – ir augstākie punkti un ir zemākie. Parasti, kad tiek sasniegts augstākais punkts, ir vērojams noplakums vismaz kādu laiku, bet šeit ir tieši pretēji. Kā labu lietu, kas notiek latviešu hiphopā, es domāju arī aspektu, ka žanrs ir ļoti saliedēts. Protams, ir atšķirīgas vērtības, atšķirīga stilistika, atšķirīgs mērķis, kāpēc dažādi izpildītāji nodarbojas ar mūziku, bet, par spīti tam, ka ir šīs dažādās lietas, ir arī citas, kas vieno. Pilnīgi normāla situācija latviešu hiphopā – tev piezvana kāds koncertu organizators, ir ļoti labs piedāvājums, bet tu tajā datumā netiec. Ko tu tajā brīdī dari? Pasaki – hei, es netieku – un nosauc trīs izpildītājus, kurus vari ieteikt savā vietā. Tas ir tāds paradokss, jo konkurence hiphopā ir ļoti būtiska. Tāda savstarpējā sacenšanās par labākā teksta uzrakstīšanu, ierakstīšanu – konkurences aspekts kā viens no dzinējspēkiem ir ļoti svarīgs. Bet, kad runājam par lietām, kas ir ārpus mūzikas, konkurence tiek nolikta malā un cilvēki cits citam palīdz.

Arī albumos un koncertos reperi cits citu aicina piedalīties. Tev arī koncertā būs viesi?

Būs, bet, salīdzinot ar desmitgades koncertu, šoreiz viņu būs daudz mazāk. Desmitgades koncertā man bija svarīgi to desmitgadi arī atspoguļot, un to nav iespējams izdarīt, ja līdzās nav cilvēku, ar kuriem šie desmit gadi ir pavadīti. Šis daudz lielākā mērā būs solokoncerts, bet būs viesi. Arī albumā ir ļoti daudz viesu ne tikai no hiphopa mūzikas.

Pēdējo gadu albumos viesu tikpat kā nav.

Ļoti maz. Nevienā albumā nav bijis tik daudz viesu kā šajā.

Nesen raidījumā runājām par seno albumu Manī mīt. Kā tu raksturotu jauno papildus tam, ka tur daudz viesu?

Pirmkārt, jāņem vērā konteksts, ka albums ir tapis starp pandēmijas beigām un kara sākumu. Šis albums nav par to, kā cilvēks dzīvo pandēmijas apstākļos, nav arī par to, kā cilvēks dzīvo šobrīd, kad notiek karš, kurā faktiski arī Latvija ir iesaistīta, tikai, par laimi, karadarbība nenotiek tiešā veidā, bet karš ir tik tuvu kā nekad agrāk. Albuma centrā ir mākslinieka brīvības jautājums. Proti, kas ir mākslinieka pienākums pret klausītāju, izdevēju, producentiem, kā mākslinieks var ar šiem pienākumiem tikt galā tā, ka tas tomēr paliek viņa mākslas darbs, viņa "es" atspoguļojums, nevis taisīts pēc pasūtījuma.

Tēma, kas ir pareizi vai nepareizi repā, mākslā, mūzikā, iet cauri lielākajai daļai albuma dziesmu. Albums, es vismaz tā ceru un jūtu, ir mans brīvības manifests. Jūtos maksimāli "es" šajā ierakstā. Tajā brīdī, kad rakstīju dziesmas, man bija ļoti grūti kaut ko novest līdz galam. Sapratu, ka tēma, kas man pašam ir jāatrisina, ir saistīta ar šo brīvības aspektu, proti, kāpēc es nevaru pabeigt kādu dziesmu. Kas man traucē? Tas, kā šo dziesmu uztvers, cik lielā mērā tā būs slavējama vai kādu atstās vienaldzīgu? Kas ir šie aspekti, kas traucē man darboties tālāk, iet uz priekšu? Tas nenozīmē, ka mani iepriekšējie darbi bija kaut kādi uzspiesti vai pie būdas piesieta izpildītāja ierakstīti. Tā, protams, nav. Tas drīzāk ir jautājums par uzsvaru un galvenajām tēmām.

Vienlaikus apzinos, ka diemžēl šobrīd par to, ko es nupat izstāstīju, ir mazliet nepieklājīgi runāt, jo tā vispār nav problēma, salīdzinot ar pašreizējām pasaules problēmām. Tie ir viena indivīda personīgie mēģinājumi tikt galā ar savu nodarbošanos, saprast, kā šī māksla dzīvo viņā un kā tā dzīvos pēc tam, kad tā dosies kaut kur tālāk.

Es kopš 24. februāra kādu mēnesi neizdarīju vispār neko ne albumam, ne koncertam un patiesībā vispār nekam. Tad bija koncerts Ukrainas atbalstam, kas mani pašu ļoti sapurināja. Tas paņēma laiku, protams, kopā kādas nedēļas trīs pagāja tikai koncerta un labdarības izsoles darbos un lietās, un tāpēc albums tiek izdots maijā, nevis, piemēram, martā vai februārī. Es vakar pāršķirstīju pirms kara sagatavoto albuma publicēšanas plānu un šausmās sapratu, ka albumam vajadzēja būt pabeigtam 25. februārī. Tā es biju ieplānojis. Tāds bija tas mans iekšējais dedlains. Man bija daudz iekšējo dilemmu, vai šobrīd vispār vajag kaut ko jaunu publicēt, apzinoties, cik tas ir nesvarīgi. Kaut mana mūzika nav izklaide, tās nav ballīšu dziesmas – ja banalizējam – vai izvirtīgu dzīvesveidu sludinošas dziesmas, pašlaik jebkurš albums, jebkura mūzika, jebkurš koncerts šķiet nesvarīgs. Tomēr es ceru, ka šis albums kādu uzrunās, mazliet nomierinās vai kaut mazliet ļaus uz brīdi aizmirsties tādā labā nozīmē, kā mēs aizmirstamies, kad lasām labu literatūru vai skatāmies filmu.

Iesildītāji koncertā arī būs?

Pirms manis būs Bush un Ūga.

Iepriekšējā sarunā tu man ieteici paklausīties Ūgu. Kam tagad vērts pievērst uzmanību?

Ļoti iesaku paklausīties Odu – jauns latviešu hiphopa izpildītājs, kuram nupat iznāca albums Nestāsti mammai. Man šķiet, ļoti interesants, mūsdienīgs hiphops, kura izpildītājs pārzina virtuvi, zina, kā šis žanrs attīstās, un apzinās lietas, ko viņš pats dara mūzikā. Tā nav vienkārši frāžu bļaušana uz bīta – viss ir pārdomāti. Es teiktu, tā ir gudra jaunās skolas mūzika. Wiesuli noteikti iesaku – man pašam tas bija kā malks svaiga gaisa, jo biju pilnīgi pārliecināts un pat samierinājies, ka tāds hiphops latviski, kas ir centrēts uz tekstu, nomirs līdz ar mani, ar ansi, ar Edavārdiem un Eliotu – PKI džekiem.

Labi apzinos, ka mūsdienu hiphopā daudz vairāk priekšplānā ir nevis teksts, bet dažādas pontu lietas, muzikālā daļa, cik šī dziesma labi iekustina publiku utt. Wiesulis mani satricināja ar to, ka viņam teksts ir izteikti priekšplānā. Ārkārtīgi rūpīgi veidoti teksti, ļoti tehniski trāpīgi, meistarīgi viss sarīmēts un sarakstīts, tīras atskaņu sērijas. Domāju, ka Wiesulis un Ods no jaunās hiphopa paaudzes, visticamāk, būs tie lielie vārdi. Latvijā vispār ir ļoti daudz labas mūzikas visdažādākajos žanros, tāpēc es nesaprotu, kāpēc cilvēkiem jāskatās un jāseko līdzi Eirovīzijai, ja ir tik daudz lietu, par ko interesēties.

Šogad neaizbraucu uz Tallinas Mūzikas nedēļu tāpēc, ka tepat viss notiek.

Mēs nevaram zināt, kā būs, bet, ņemot vērā, ka Rīga ir ļoti labs galamērķis tiem Krievijas kultūras darbiniekiem, kuri ir opozīcijā un Krievijā nevar dzīvot ne mentāli, ne arī fiziski, pieļauju, ka viņi paliks te un mēs varētu arī no turienes dabūt impulsu. Tikko, kamēr tevi te gaidīju, garām pagāja Antons Doļins – viens no Krievijas lielajiem kinokritiķiem. Viņš tagad pastaigājas pa Rīgu, jo pa Maskavu vai Pēterburgu nepastaigāsi. Šie cilvēki nāk ar savām kultūras zināšanām, ar savu bagāžu, un es pieļauju, ka Rīgas kultūras dzīve arī no šī aspekta varētu kļūt bagātāka.

Tavos iepriekšējos albumos spēlēja dzīvā instrumentālā grupa Tvērumi. Tagad vairāki hiphopa mākslinieki sākuši uzstāties ar dzīvajiem sastāviem – Ozols, Fiņķis, Viņa. Kā tev būs šajā albumā un arī gaidāmajā koncertā?

Es nezinu, vai tā ir likumsakarība, bet sāku pamanīt, ka citi latviešu hiphopa izpildītāji ir sākuši aktīvi muzicēt ar dzīvo sastāvu tieši pēc Auduma izdošanas 2016. gadā. Tas ir patīkami, ja šis ieraksts ir kādu iekustinājis. Šajā albumā ar savu mākslu katrs citā dziesmā piedalās faktiski visi Tvērumi (izņemot Rūdolfu Latišenko, kurš diemžēl nav Latvijā) – gan Alise Golovacka, gan Dita Frīdenberga, gan Mārtiņš Vilnītis. Šajā koncertā būs klasiskāks hiphopa skanējums – muzikālais pavadījums jeb bīts un rečitējums. Nebūs dzīvā sastāva. Dzīvajam sastāvam man vajag Tvērumus, un Tvērumiem vajag, lai Rūdolfs būtu Latvijā. Būtu jau iespējams atrast kādus citus mūziķus, kas varētu iespēlēt kaut ko dzīvajā, bet man draudzība ir būtiska, un Tvērumi ir mani draugi – es negribu vienkārši kādu no malas tagad paņemt kā aizvietotāju.

Tvērumi jau bez tevis bija ar tādu nosaukumu?

Nē. Mēs kopā sanācām. Faktiski mans vārds ir piekabināts klāt, jo es arī esmu Tvērumu sastāvā ar savu vokālu – teiksim tā. Tvērumi ir grupa, ko izveidojām, pateicoties Edgaram Spudiņam jeb Idus Abra – brīvrunu lielmeistaram, labam draugam. Viņš man palīdzēja brīdī, kad nezināju, ko tālāk radoši darīt, – tā bija 2015. gada otrā puse, man likās pārāk garlaicīgi rakstīt mūziku uz bītiem, kā tas hiphopā notiek, un es meklēju kaut ko citu. Abra ieteica: hei, varbūt pamēģini ar dzīvo sastāvu, kurā cilvēki spēlē basu, klavieres utt.? Tā mēs arī sanācām, lai uztaisītu vienu koncertu Zunda dārzā, bet, kamēr gatavojāmies tam koncertam, sarakstījām dziesmas, sadraudzējāmies, un tas pārvērtās par kaut ko daudz lielāku, nekā sākotnēji bija domāts.

Tvērumi arī noteikti deva ļoti lielu impulsu man vispār rakstīt citādi, un šobrīd es pietiekami ērti jūtos gan uz bīta, gan līdzās dzīvajam sastāvam, kur, protams, ir nianses. Mēs jau reiz par to runājām, ka tās ir kļūdas, kas padara mākslas darbu un vispār cilvēka dzīvi īstu. Mēs kļūdāmies, un tas mūs atšķir no mašīnām, no robotiem. Izpildot vai ierakstot dziesmu ar dzīvo pavadījumu, vienmēr ir iespēja, ka kaut kas notiek ar milisekundes nobīdi pa labi vai pa kreisi, citādi, nekā būtu pareizi. Tajā visā ir kaut kas skaists. Tāpēc arī tie ir Tvērumi – tas ir kaut kas notverts tajā mirklī. Un tajā mirkļa notveršanā ir kaut kas būtisks, jo tas ir dabiski un godīgi.

Tāpēc jau dzīvās bungas vienmēr var atšķirt, jo ir drusciņ nobīde no perfektā.

Nobīde nevis tajā nozīmē, ka skan nepareizi, bet tajā ziņā, ka tas ir konkrētā cilvēka rokraksts. Hiphopā ideālākajos koncertos tas ir apvienots: ir dziesmas sastāvdaļas, kas tiek atskaņotas ierakstā, – sempls vai kas cits –, un tad ir grupa, kas iespēlē uz vietas kaut ko klāt. Tā ir tāda simbioze.

Ja mūzikā tiek izmantota iepriekš saprogrammēta elektronika, tā diktē noteikumus – visi dzīvie instrumenti vai balsis iet tās pavadā, un cilvēks nevar, ja sagribas, pēkšņi apstāties un kaut ko pateikt publikai.

Tas, kā tu teici, "diktē noteikumus" ir sliktākajā gadījumā, bet labākajā tā ir priekšrocība, jo ir skaņas, ko tu ar dzīvajiem instrumentiem nevari dabūt.

Kaut elektroniskajā mūzikā iespējas ir neierobežotas, joprojām top arī neinteresanta elektroniskā mūzika. Labākās lietas rodas tiem, kuri pārzina arī citus žanrus.

To jau var teikt arī par citu žanru pārstāvjiem. Arī hiphopā tiem, kuri neklausās tikai hiphopu, ir daudz plašāks vēriens. Viņiem ir vairāk instrumentu, ar ko strādāt. Viņi nedzīvo standartos un var paskatīties plašāk. Hiphopam ir ļoti raksturīgi, ka notiek simbioze starp dažādiem žanriem gan tekstos, gan mūzikā. Kanje Vests jau vispār pēdējos albumus raksta kā operas vai teātra izrādes ar ievadu, kāpinājumu un nobeigumu. Ne tikai saturiski, bet arī muzikāli.

Reperu atbalsta koncerts Ukrainai paliks vēsturē kā šī žanra pārstāvju saliedētības svētki. Tu pats to izdomāji rīkot?

Koncerts savā sākotnējā veidolā tika noorganizēts trīs stundās. Tā bija piektdiena, un es vairākas reizes biju saņēmis jautājumus no dažādiem cilvēkiem un medijiem, kāpēc hiphops neizsakās par situāciju Ukrainā. Vai latviešu reperus tas neinteresē? Tad es izdomāju – kāpēc mēs nevarētu uztaisīt koncertu, parādīt savu atbalstu un savākt līdzekļus. Piezvanīju ansim, Ozolam, viņi teica: jā, protams, taisām. Beigās sanāca saziedot tikai 10 000 eiro, šobrīd katrs eiro ir no svara.

Man šķiet, ka šo Kremļa mūri var sagraut tieši ar tādiem maziem, maziem pilieniem. Man tētis nesen stāstīja, kā Amerikas indiāņi spīdzinājuši cilts nodevējus – cilvēks tika piesiets pie staba, un viņam virs galvas uzkāra ar ūdeni piepildītu auduma maisu, no kura pamazām pilēja uz galvas. Viņu baroja, lai nenomirtu no izsalkuma, deva padzerties, un pilītes pilēja, kamēr viņš sajuka prātā vai nomira, jo pamazām radās caurums galvā no tām pilēm. Man liekas, ka Kremļa mūris ir tieši ar tādiem pilieniem sagraujams. Pa pilītei, pa pilītei vien. Ja varētu, es noziedotu miljonu, bet man nav. Mēs varam tā pa bišķiņam, pa bišķiņam, pa bišķiņam...

Arturs Skutelis

Klubā Palladium Rīga 20.V plkst. 19

Biļetes Biļešu servisa tīklā EUR 22

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja