Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +10 °C
Apmācies
Otrdiena, 4. oktobris
Modra, Francis, Dmitrijs

Sēdēsim tumsā kopā. Intervija ar Latvijas Jaunā teātra institūta direktori Beku Bergeri

Tik maigs un intīms festivāls kā Homo Novus nebūtu iespējams ne Ņujorkā, ne Berlīnē, ne Londonā – saka Latvijas Jaunā teātra institūta direktore Beka Bergere

Savā 27. pastāvēšanas gadā Starptautiskais jaunā teātra festivāls Homo Novus, kas notiks no 2. līdz 11. septembrim, atgriezīsies iekštelpās, tomēr joprojām paliks klātesošs arī publiskajā ārtelpā, pilsētas ainavā un attālākās Latvijas pilsētās. Dalībnieku vidū apmeklētāji varēs ieraudzīt jau pazīstamus vārdus un darbus, kas radīti šeit uz vietas, kā arī iepazīties ar māksliniekiem, kuri netiek bieži pārstāvēti vietējā mērogā. Austrāliešu māksliniece, kuratore un producente Beka Bergere strādājusi un realizējusi radošas idejas Austrālijā, ASV un Eiropā. Šī gada festivālā jaunā vadītāja pārņēmusi iepriekšējās LJTI direktores un Homo Novus veidotājas Gundegas Laiviņas atvērtības principu. Liels akcents likts uz visas sabiedrības iekļaušanu laikmetīgā teātra procesā. Beka Bergere stāsta, ka Latvijā bijis iespējams atrast tikai vienu mākslas rezidenci, kas būtu aprīkota ar tualetēm cilvēkiem ar invaliditāti. Tāda atradās Liepā, un tas ļāva meistardarbnīcā piedalīties arī brīnišķīgajai Kjārai Berzani. Viņas ķermenī iesprostotajā dvēselē daudzi Homo Novus skatītāji iemīlējās pagājušogad izrādē Vienradžus meklējot. Māksliniece būs satiekama arī šogad. "Tas rāda, cik grūti Latvijā ir būt māksliniekam cilvēkam ar īpašām vajadzībām," secina Beka Bergere. Iespēju robežās Homo Novus izrādes ir padarītas pieejamas arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem, vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem cilvēkiem un cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Ukraiņiem, kuri ieradušies Latvijā, bēgot no kara, sagādāta iespēja izrādes noskatīties bez maksas (iepriekš piesakoties: [email protected]).

Homo Novus festivāla centrā 3. septembrī plkst. 20 notiks festivāla atklāšanas vakars ar austrāliešu mākslinieces Latai Taumoepo personīgo darbu Pieredzes apmaiņa – no dienvidu puslodes. Latai ekoloģiska patosa uzlādētajos darbos atklājas sēras par iespējamo senču salu zaudēšanu, taču, kā uzsver Bergere, "māksliniece to pauž viegli un gaiši".

Īpaši Beka Bergere izceļ Džaha Kū izrādi Lallināt un trallināt. Šajā izrādē mākslinieks padziļināti aplūko mēles saišu operāciju fenomenu – Dienvidkorejā daudzi izvēlas šādu medicīnisku pakalpojumu, kas dod iespēju pareizi ar mēles galu izrunāt angļu "r". Šāda it kā absurda operācija parāda lingvistiskā imperiālisma ietekmi mākslinieka dzimtajā zemē. Bergere ir pārliecināta, ka arī Latvijas publikai kā mazas valodas runātājai šī tēma varētu būt ļoti aktuāla.

Starp citu, viņas labākā draudzene Austrālijā bijusi Brigita Balodis – dramaturga Jura Baloža meita. Bet to, ka Brigita ir latviete, Beka sapratusi tikai tad, kad sāka dzīvot Latvijā. "Jūsu valoda ir tik poētiska. Runātājiem ejot mazumā, tai ir drauds noplicināties," reālistiski spriež Beka Bergere. Bekas delmu rotā tetovējums "dance", un tiekoties un šķiroties viņa kā īsta latviete saka "čau!". Atvadoties festivāla vadītāja uzdāvina Homo Novus programmiņu, ko šogad rotā Ukrainas bērnu zīmējumu darbnīcā tapušais Vladislava Maļiņņikova darbs KOCMAC.

Jūs vienu gadu esat Latvijas Jaunā teātra institūta direktore, bet, cik zinu, jūsu attiecības ar Rīgu un Homo Novus ir daudz senākas un dziļākas. Lūdzu, pastāstiet par šo priekšvēsturi!

2020. gadā es tiku izvēlēta par Homo Novus radošo direktori. Turpināju šo pienākumu arī nākamajā gadā un šogad. Pirmoreiz dzīvē Rīgā ierados 2018. gadā kopā ar austrāliešu horeogrāfu Džeimsu Bačeloru. Es kā dejas dramaturģe kopā ar viņu veidoju projektu. Tas notika Dzelzceļa muzejā. Pirmo reizi ieraudzījām Rīgu. Tas bija kaut kas neizskaidrojams – es šeit jutos kā mājās. Ģeogrāfijā esmu diezgan vāja, līdz tam pat īsti nezināju, kur Latvija atrodas, man nav arī latviešu radinieku, bet vienā mirklī gribējās šeit atgriezties. Līdz 2018.–2019. gadam mana radošā darbība bija saistīta ar Berlīni. Atgriezos Rīgā kopā ar vācu kolēģi Pēteru Danielu Hengstu, lai īstenotu projektu Māksla ainavām Ķemeru dabas parkā, bioloģiskajā saimniecībā Latgalē un citur. Arī viņš iemīlējās Latvijā un tās kultūrā. Mēs šeit pavadījām mēnesi. Nemāku jums to paskaidrot. Esmu dzīvojusi arī Ņujorkā, Melburnā – šajās spožajās, plašajās pilsētās –, bet es vairs nebiju ieinteresēta nevienā citā darbā. Gribēju tikai šo, gribēju būt tuvāk Homo Novus.

Tieši Homo Novus, nevis pati Rīga kļuva par jūsu jaunajām mājām?

Jā. Kad ierados, pandēmijas dēļ bija ļoti sarežģīti satikt cilvēkus un norunāt tikšanos. Esmu ļoti pateicīga visai mākslinieku kopienai un viņu idejām, tas uzturēja un baroja garu. Tā bija milzīga iespēja pievienoties tik ilgi un rūpīgi lolotai idejai un saimei. Tas bija ļoti viegli.

Vai Rīga jums nav par mazu?

Nepavisam ne. Šeit ir iespējams radīt lielāku ietekmi. Ja Berlīnē vai Ņujorkā tu gribi radīt kādas sociālas pārvērtības vai izraisīt sabiedrībā dialogu, tam ir jābūt ļoti, ļoti skaļam. Rīgā ir iespējams ļoti ātri pārraidīt savas idejas un satikt konkrēto cilvēku. Rīgā ir iespējams daudz veiklāk darboties. Viens no maniem galvenajiem principiem, un tas nav kampaņveidīgi, bet sistemātiski, ir pieejamība. Man tas ir ārkārtīgi nozīmīgi – ieaicināt teātrī arī mūsu sabiedrības locekļus, kuri lieto ratiņkrēslu vai zīmju valodu. Mēs gribam redzēt teātrī ikvienu. Pagājušā gadā mēs šajā virzienā diezgan labi esam pastrādājuši. Šādā ziņā Rīga nekad nebūs par mazu.

Pastāstiet, cik sarežģīti bija iecerēt un sākt organizēt starptautisku festivālu pandēmijas apstākļos?

Es Rīgā ierados 2020. gadā no Berlīnes, kur tobrīd bija ļoti, ļoti spēcīgs lokdauns. Rīgā bija brīvāk. Berlīnē vēl nekādi pasākumi nebija atgriezušies. No sākuma domāju, ka festivāls nevarēs notikt, bet tā kā Gundega (Gundega Laiviņa – bijusī LJTI vadītāja – U. A.) ir tik mīloša un gādīga, viņa bija izdomājusi, ka Homo Novus piemērosies pandēmijas apstākļiem un būs iespējams. Šajā festivālā es strādāju par producenti. 2021. gadā, sākot plānot nākamo Homo Novus, bija ļoti sarežģīti – atrasties svešā valstī un nezināt, cik kas maksā un kāda vispār būs nākotne. Viens no svarīgākajiem principiem plānošanā un mākslinieku uzrunāšanā bija uzticība un mīlestība. Mēs to izdarīsim! Šogad arī pandēmija ir klātesoša, no tās nevar izvairīties, un ir pievienojies arī karš Ukrainā, kas rada jaunas tēmas. Tas ir noteicis veidu, kā mēs svinēsim, kā dalīsimies ar idejām, kā centīsimies sanākt tuvāk kopā, nevis nošķirties un kā centīsimies nebūt vāji. Šogad šis karš ir visa festivāla zemstrāva. Kari pasaulē ir bijuši vienmēr, bet šobrīd tas liekas daudz tuvāk. Bijām priecīgi, ka varam programmai pievienot Ukraiņu naktis, kurās ukraiņu māksliniece Tatjana Ibraimova, kura pašlaik uzturas Latvijas Jaunā teātra institūta rezidencē, ir uzklausījusi un apkopojusi ukraiņu bēgļu un cietušo, pārsvarā sieviešu, personīgos stāstus.

Daudzi, arī paši ukraiņu mākslinieki runā par apjukumu, kā un ko radīt, ja katrs šāds stāsts ir spēcīgāks un iedarbīgāks par jebkuru mākslas metaforu. Kādas ir jūsu pārdomas par šo tēmu?

Visiem mums nav kara pieredzes, bet pandēmijas laikā varējām izjust tādas sajūtas uzplaiksnījumu, kā tas ir, ka tava dzīve var drastiski mainīties uz līdzenas vietas. Protams, šīs pieredzes nevar salīdzināt. Es domāju, mums nevajag apstāties darīt savu darāmo. Svarīgi ir dzīvot dzīvi, būt cilvēkam, būt ģimenē, izstarot gaismu, rūpēties par sev svarīgo un būt drošībā. Māksla nekad to nevarēs aizstāt. Kopš marta Jaunā teātra institūta rezidencē darbojas ukraiņu ģimene. Centīsimies uzaicināt arī citus ukraiņu māksliniekus. Atbalstīsim viņus ar algām. Tas ir projekts, par kuru īsti nevaram runāt, jo tas nav atkarīgs no mums. Gribam dot telpu, laiku un naudu brīnišķīgiem māksliniekiem un cilvēkiem, lai viņi varētu atgūties un atpūsties. Šajā dzīves periodā ir svarīgi radīt ne tikai spožus mākslas darbus, bet arī maigas un gādīgas satikšanās. Tāpēc šī ukraiņu stāstu stāstīšana ir tik svarīga. Tā notiks ukrainiski un latviski, ar īsu tulkojumu latviešu valodā. Mērķis ir sanākt kopā un runāt par to, kas ir noticis.

Vai, veidojot Homo Novus, jums bija skaidrs priekšstats, ko cilvēki šobrīd gaida no teātra? Par kādām tēmām būtu svarīgi runāt?

Mēs vienmēr uz skatuves gribam redzēt sevi, vai ne? Vai kādu sevis versiju vai – sevis apliecinājumu, bet skatuve var atainot ļoti mazu daļu no mums. Tagad nerunāju par Latvijas, bet par globālo teātri. Visupirms Homo Novus lielākais prieks ir parādīt ļoti plašu pasaules paleti. Mēs varam uzaicināt vairāk mākslinieku, kas pārstāv dažādus cilvēkus, nekā parasti ir iespējams Latvijā. Runāsim par kvīru pieredzi, īpašajām vajadzībām, apspiestību kara apstākļos, mazo tautu kultūrām. Tā kā tas ir starptautisks festivāls, mans kā kuratores galvenais uzdevums ir rūpēties par stāstu dažādību.

Tātad galvenais Homo Novus ir dalīties ar šo atšķirīgo pieredzi?

Patiesībā jau ar tādu pašu. Šī gada notikumu kontekstā es daudz domāju par tumsu. Esmu satriekta, cik šī tumsa ir dziļa. Kur vien paskaties, ir nežēlība, vardarbība, ekoloģiskas katastrofas, kari... Pozitīvu stāstu nav tik daudz. Es domāju, mums nevajadzētu dzīvot sīrupainā pārliecībā – ir jāatzīst, ka pasaule šobrīd ir šāda. Šī gada Homo Novus arī ir par tumsu, bet nevis par to, kā tumsā būt skumjam, bet gan cerīgam un vērst tumsu par gaismu. Sākumā mēs neko neredzam, bet nomierinies un gaidi, un gaisma nāks. Pat ja ārpusē ir vissmalkākais gaismas stars, tas izgaismos tumsu. Ir nepieciešama pacietība. Festivāla ideja ir šāda: sēdēsim tumsā kopā, neizliksimies, ka tās nav. Neizliksimies, ka pasaulē viss ir kārtībā, bet varbūt kopā iztēlosimies dažus gaismas brīžus, kā mēs tad jutīsimies. Kā mēs praktizēsim dažādas laipnības izpausmes. Varbūt varam šo kopību piedzīvot citādi un saskatīt iespējas, kādas neredzējām iepriekš?

Kas Homo Novus, jūsuprāt, ir pārējo starptautisko teātra festivālu kartē?

Mēs ar Džeimsu Bačeloru ar savu dejas izrādi, šķiet, esam pabijuši kādās 20 valstīs. Homo Novus lielākā burvība ir publika. Ar to festivāls ir īpašs, un tas mani pievilka jau pašā sākumā. Publika ir tik zinātkāra un atvērta, lai piedzīvotu jebko – arī bīstamas idejas vai uzvedības modeļus.

Skatītāji ir gatavi ar mums kopā uzņemties risku. Risku uzzināt kaut ko jaunu un saprast kaut ko citādi. Tas ir superīpaši! Es nekad nebiju satikusi tādu publiku. Skatītāju zinātkāre un sevis veltīšana mūsu festivālam ir apbrīnojama.

Kad veidojat Homo Novus programmu, vai vairāk piedomājat par vietējo publiku vai rēķināties arī ar ārzemju viesu klātbūtni?

Nevar noliegt, ka publikā ir arī ārzemnieki, bet visupirms un galvenokārt mēs programmu veltām Latvijas teātra skatītājiem. Plašākā nozīmē Homo Novus ir starptautisks festivāls, bet dziļākajā būtībā tas ir domāts vietējās publikas pieredzei, lai satiktu māksliniekus un viņu darbus, ar kādiem ikdienā nav iespējams sastapties. Priecājamies, ka šogad esam nodibinājuši ilglaicīgas attiecības un sadarbību ar dažādiem starptautiskajiem festivāliem pasaulē. Brēmenes izrāžu nams Schwankhalle pārcelsies uz Rīgu, lai iepazīstinātu vietējo publiku ar astoņiem Brēmenes neatkarīgās skatuves mākslas pārstāvjiem. Pirmo reizi festivāla vēsturē mēs sadarbosimies arī ar ANTI festivālu Kuopio Somijā. Jāņa Baloža un Noela Kano izrāde Brieža pēdējā nakts būs skatāma gan Homo Novus programmā Rīgā, gan – vēlāk Kuopio. Savukārt Ak, Eiropa, kurā mākslinieki Džemma Peinteina un Džeimss Stenhauss (pazīstami kā Action Hero) ceļo pa Eiropu kopš 2018. gada, aicinot svešus cilvēkus nodziedāt viņiem mīlas dziesmas, dosies arī uz Limbažiem un Saulkrastiem, Tartu un Helsinkiem. Mēs esam ļoti priecīgi par šīm sadarbības izpausmēm. Vēl mums ir brīnišķīgs, liels projekts Homo Novus apvērsums – jauno kuratoru programma, kurā piedalās pieci pusaudži no Latvijas un pieci – no Norvēģijas.

Vai viņi spēja jūs pārsteigt ar savām idejām?

Man ir jāsāk baidīties par savu darba vietu, tāpēc ka viņi ir tik neparasti! (Smejas.) Apvērsums radās no vēlmes pārdefinēt pieņēmumu, kam pieder spēks, pārskatīt autoritāšu varu – kurš gan būs tas vienīgais, kurš izlems?

Atcēlāt vispārpieņemto hierarhiju?

Jā. Ielūdzām pusaudžus. Tas ir ļoti sarežģīts brīdis, kad tu vēl neesi pieaugušais, bet tev jau ir savas domas, pārliecība un radošums, bet sabiedrība saka – nē, nē.

Vēl ne.

Vēl ne, vēl ne. Mēs sakām – kāpēc ne? Aiziet! Tā mums ir brīnišķīga sadarbība ar Rosendal Teater. Bijām ļoti priecīgi, ka saņēmām Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas grantu, kas mums ļāva rīkoties ambiciozāk, nekā tas parasti būtu Latvijas teātra mākslā. Nākamā gada martā esam ielūgti uz Tronheimu. Vispirms pusaudži jūnijā satikās Ruckas Mākslas rezidenču centrā Cēsīs, viņiem bija tiešsaistes tikšanās ar mentoriem no visas Eiropas, kurās viņi sprieda par māksliniekiem un dažādām stratēģijām. Viņu idejas, struktūra, laipnība un uzmanība, ar kādu viņi izturas cits pret citu un idejām, ir ārkārtēja. Ar jauno latviešu un norvēģu kuratoru kopdarbu 9. un10. septembrī varēs iepazīties Rīgā, Brīvības ielā 109. Astoņpadsmit deviņpadsmit gadu vecumā viņi jau varēs būt kuratori starptautiskiem festivāliem. Par viņiem vēl ilgi dzirdēsim, jo viņi ir iedvesmoti, spēka pilni un nav nekā, ko viņi nespētu.

Fantastiska pieredze pusaudžiem.

Fantastiska pieredze man! Gan es, gan mentori esam vienisprātis, ka viņu idejas un enerģija ir ļoti iedvesmojoša. Pusaudžiem raksturīgs svaigs skatījums uz lietām. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo biežāk saka – tas nu gan nevar notikt. Nevarēšu vien sagaidīt, lai redzētu, ko viņi darīs tālāk.

Ja jūs līdzīgu festivālu Homo Novus organizētu Ņujorkā, Berlīnē vai Melburnā? Vai tas drastiski atšķirtos no Rīgas versijas?

Noteikti! Es tiešām nedomāju, ka kaut kur citur šāds festivāls būtu iespējams. Berlīnē esmu dzīvojusi divus gadus, Ņujorkā – līdzīgi. Festivāli lielās pilsētās darbojas savādāk. Ideju, mākslinieku intimitāti, kādu iespējams panākt Homo Novus Rīgā, nav iespējams atkārtot šajās lielajās pilsētās. Tas vienkārši nav iespējams. Tās ir pārāk lielas, skaļas, tik daudz kas novērš uzmanību. Īpašais Homo Novus ir tas, ka 10 dienu garumā realitāte tiek nedaudz atlikta, tu vari iegremdēties festivālā un tā idejās. Nav trokšņa, un ir iespējams fokusēties uz mākslinieku un publikas dialogu. Līdzīgs festivāls, piemēram, ir Baltoscandal Rakverē Igaunijā. Brīnišķīgs festivāls! Rakvere ir ļoti maza igauņu pilsēta, un tur arī ir miers un klusums. Homo Novus man patīk tas, ka cilvēki pēc pasākumiem var atgriezties savās mājās pie ģimenes, bet tomēr ir festivāla serde, kas velk atpakaļ.

Ir dažādas idejas par festivālu ideālo garumu un modeli. Kādas, jūsuprāt, ir 10 dienu priekšrocības un ieguvumi?

Šī izvēle pirmkārt ir saistīta ar manas komandas un mākslinieku izturību, cik ilgi cilvēki var izturēt dzīvot tādā intensitātē, kāda ir nepieciešama, lai īstenotu visas idejas. Es nedomāju, ka tas ir iespējams ilgāk par desmit dienām. Savukārt trīs dienas nedēļas nogalē ir par maz. Varbūt tas kādreiz mainīsies, bet šobrīd šķiet, ka tas ir piemērotākais festivāla garums visiem – gan organizatoriem, gan māksliniekiem, gan viesiem, kas atbrauc uz visu vai tikai daļu laika. Desmit dienas ir pietiekami, lai tas nekļūtu par maratonu un neviens nepiekustu. Šis laiks ir pietiekams, lai mēs pagūtu apmainīties ar idejām. Katru vakaru būs skatāmas trīs izrādes. Dienas laikā būs dažādas sarunas. Visa festivāla garumā notiks arī dažādas meistardarbnīcas, kuras vadīs vietējie un ārvalstu profesionāļi.

Vairāki Homo Novus darbi ir veltīti protestu tēmai. Ko, jūsuprāt, nozīmēja protestēt, piemēram, Joko Ono un Džonam Lenonam pagājušā gadsimta 60. gados un ko – šodienas māksliniekam? Kā ir mainījusies izpratne un protestu "temperatūra" šodien?

Joko Ono un Džons Lenons kā slavenības protestēja, paliekot gultā. Ja viņi nebūtu slavenības, viņi droši vien protestētu uz ielas. Mēs šajā pašā laikā varējām redzēt līdzīgus protestus pret Amerikas iesaistīšanos Vjetnamas karā. Ikviens cilvēks bija uz ielas. Ne visiem bija tiesības un prieks palikt gultā. Bet protestu būtība nav īsti mainījusies. To jēga ir būt sadzirdētiem.

To stiprums var būt reālais skaļums vai cilvēku idejas. Mums programmā ir vairāki protesta kultūrai veltīti darbi – lietuviešu horeogrāfes, brīnišķīgas mākslinieces no Viļņas Agnietes Lisičkinaites izrādes Rokas augšā. Otrs ir baltkrievu aktiera Igora Šugaļeva darbs, kurš izrādē 37509082334. Ķermenis, kuram zvanāt, pašlaik nav pieejams pakļauj savu ķermeni cietumos izplatītai spīdzināšanas metodei. Tas ir veids, kā praktizēt protestu. Kopā ar mākslinieku Sergeju Šanohinu viņš dalās savā pieredzē un aktīvistu skatījumā uz Baltkrievijā notiekošajiem protestiem un pievēršas jautājumam, kā solidarizēties ar politieslodzītajiem. Es Austrālijā esmu uzaugusi ar protestiem, bieži uz tiem gāju. Rīgā bija interesanti redzēt, ka protesti var būt arī klusi, bez kliegšanas. Protesti, kas pirmajās kara nedēļās notika Rīgā pie Krievijas vēstniecības, bija satricinoši. Tie uzdeva arī jautājumus, kā vēl mēs varētu izaicināt valdību un pasauli. Abu protesta darbu vērtība ir tajā, ka tie aplūko un iedziļinās arī pretējās puses redzējumā. Tas ļoti svarīgi. Lai tu būtu pret karu, tev ir jāsaprot arī tas, kurš ir par karu. Mums ir jāizprot abas stāsta puses. Igora darbs ir supersvarīgs, jo tas ir dokumentāls. Mums ir jāzina par krīzi Baltkrievijā un kas tur notiek ar māksliniekiem no pirmavotiem.

Šajā brīdī jāuzdod banālais un tomēr būtiskais jautājums, vai, jūsuprāt, māksla var kaut ko mainīt pasaulē?

Noteikti! Beļģijā, piemēram, opera aizsāka revolūciju. (Atsaucas uz 1830. gada 25. augustu, kad Briseles Karaliskajā operā aizsākās Beļģijas revolūcija. Par godu Nīderlandes karaļa Vilhelma I 59. dzimšanas dienai veidotais Daniela Fransuā Esprī Obēra operas Mēmā no Portiči uzvedums publiku iekvēlināja izrādes vidū ar kliedzieniem "Pie ieročiem!" mesties kājās un doties ielās, lai cīnītos par neatkarību no Nīderlandes – U. A.) Māksla var mainīt visu. Propagandas mašīna nemitīgi mums rāda, ka māksla var cilvēku mainīt negatīvajā virzienā. Es pilnībā ticu, ka māksla un kopība var virzīt arī pretējā virzienā, uz gaismu. Protams, tas nav viegli, bet es ar to nodarbojos, jo tiešām ticu, ka mākslai tas ir iespējams. Bieži propagandas mašīna balstās uz cilvēku bailēm. Kas ir pretējais bailēm? Zināšanas, apzināšanās. Manuprāt, tā ir teritorija, kurai laikmetīgā māksla ar mīlestību, aizrautību, laipnību var pietuvoties un cīnīties pret tumsu. Es tam ticu simtprocentīgi.

Kurš brīdis festivālā jūs kā kuratori dara laimīgu pēc milzīgā ieguldītā darba?

Mani kā kuratori laimīgu dara tas, ka mana komanda ir laimīga. Festivāls – tā neesmu tikai es, esmu tikai tā seja. Homo Novus ļoti daudz cilvēku ir ielikuši savu sirdi un dvēseli. To ir ļoti svarīgi apzināties. Lielākais gandarījums ir sastapties ar publiku un piedzīvot, ka spēj kāda prātā radīt eksploziju un iesēt kādu ideju, kas līdz šim viņam nekad nav ienākusi prātā. Pat ja tu nesarunājies ar skatītājiem, tu redzi viņu sejās šo pārdzīvojumu, kas dažu labu maina uz mūžu.

Programma: homonovus.lv

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pasniegs teātra antibalvas Zelta muša 2022

Pirmo reizi Latvijas profesionālā teātra vēsturē notiks alternatīvā teātra gada balva Zelta muša 2022. Antibalva suminās aizvadītās teātra sezonas spilgtākos notikumus un personības, kas savu māksli...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja