Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +2 °C
Skaidrs
Svētdiena, 3. marts
Tālavs, Tālis, Marts

Sviesta kulšana. Intervija ar režisori Martu Elīnu Martinsoni

"Man patīk ielikt kino kaut ko pēc iespējas absurdāku," uzsver daudzsēriju filmas Pansija pilī režisore Marta Elīna Martinsone

Nedēļas sākumā pie skatītājiem ir nonākusi daudzsēriju filma Pansija pilī, kas tapusi pēc rakstnieka Anšlava Eglīša populārā romāna motīviem. Filmā attēloti vienas vasaras notikumi, dzejniekam Viktoram Eglītim dāvanā no valsts XX gadsimta divdesmitajos gados saņemot vācbaltu baronam piederējušu nolaistu un izdemolētu 150 gadu vecu muižu, kas tiek atjaunota. Tajā tiek atvērta pansija, kas kļūst par apkārtnes iedzīvotāju, pagātnes rēgu, pilsētas viesu un latviešu inteliģences attiecību krustpunktu un vienas vasaras skatuvi tā laika Latvijā. Daudzsēriju filmu veido septiņas aktierkino sērijas, kuru režisori ir Andis Mizišs, Marta Elīna Martinsone un Dāvis Sīmanis, un dokumentālā sērija, kuras režisors ir Gints Grūbe. Tā vēsta par rakstnieka Eglīša dzimtas likteni un vēsturisko Inciema muižu, ko aktierkino sērijās atveido Padures muiža. No šīs nedēļas kinoteātros ir skatāma 1. un 2. sērija, no 8. februāra – 3. un 4. sērija, no 22. februāra – 5., 6. un 7. sērija.

Aicinājām uz sarunu Martu Elīnu Martinsoni, kura ir radījusi ceturto, piekto un sesto sēriju. Pirms dažiem gadiem viņa uzņēma savu debijas pilnmetrāžas filmu Tizlenes (2021), kas vēsta par trijām devītās klases skolniecēm, kuras ir nolēmušas radikāli mainīt savu dzīvi. Tagad režisores uzmanības centrā ir Eglīšu dzimta.

Vai jūs pirms daudzsēriju filmas Pansija pilī bijāt lasījusi šo Anšlava Eglīša romānu?

Jā, es to biju lasījusi skolas laikā. Man bija brīnišķīgas literatūras skolotājas, kas radīja interesi par literatūru. Pansija pilī man bija palikusi atmiņā ar savu labskanīgo nosaukumu un stāstu. Man šķita, ka tas ir asprātīgi jau tad, kad lasīju pirmo reizi, bet ne tik smieklīgi kā tagad, jo tajā laikā maz ko vēl zināju un nevarēju līdz galam "iebraukt" Anšlava Eglīša humorā: peldēju kā bute pa leju, mēģinot saprast, ko viņš vēlas pastāstīt. Kad piezvanīja producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, lai uzaicinātu uz tikšanos, nolēmu šo grāmatu pārlasīt. Domāju, ka nepaspēšu, bet tā lasījās ļoti ātri, par spīti stereotipiem par latviešu literatūru.

Vai metāt monētu, kurš kuru sēriju filmēs?

Tas sanāca dabiski, jo Andim Mizišam jau bija pieredze šajā komandā, veidojot daudzsēriju filmu Emīlija. Latvijas preses karaliene, tāpēc viņš sāka Pansijas pilī filmēšanu un radīja pirmās trīs sērijas. Es uzfilmēju nākamās trīs, lai katram no mums būtu iespēja iestrādāties un nevajadzētu lēkāt no vienas sērijas uz otru.

Vai jūs varētu raksturot katra režisora pienesumu šai filmai?

Andim Mizišam ir raksturīgs vieglums un situācijās balstīta komēdija. Viņa stāsts ir maigs un saulains. Man vairāk patīk "sviests". Man patīk ielikt kino kaut ko pēc iespējas absurdāku, patīk sevi izaicināt, cik tālu varu aiziet tajā, kam Anšlava Eglīša darbi ir ļoti pateicīgi, jo viņš pamana absurdu apkārtējā pasaulē, un šajā seriālā es vienkārši varu izpausties. Man reizēm patīk paākstīties filmēšanas laukumā, it īpaši, ja redzu, ka aktieri nāk līdzi un viņiem tas arī patīk. Negribas nevienam neko uzspiest. Savukārt Dāvim Sīmanim (septītās sērijas autors – I. A.) ir kaut kas no psihodēlijas. Viņam ir nedaudz cits filmēšanas stils un veids, kā viņš strādā ar aktieriem, bet tik un tā visām sērijām ir vienota stilistika, jo sagatavošanas darbu veicām trijatā.

Kāda ir seriāla specifika un izaicinājumi?

Galvenais izaicinājums ir tas, ka es kā režisore jutu lielāku atbildību, jo man bija jāturpina kaut kas, ko iesācis kāds cits. Tu nevari būt pilnīgi brīvs un rīkoties uz savu galvu, nevari staigāt apkārt un "bosot" visus par to, kā tieši tev gribas. Tu esi daļa no komandas. Man patika, ka varu pamest malā savu ego, jo tas nav svarīgākais. Svarīgākais ir gala iznākums. Šī bija lieliska skola, jo tas bija kopdarbs līdz pēdējai minūtei.

Kāda specifika? Īsā laikā ir jāsafilmē daudz materiāla, bet nekādas citas atšķirības no spēlfilmām nav. Mēs visi zinām, kā Latvijā top kino. Naudas ir tik, cik tās ir. Entuziasma ir tik, cik tā ir. Antoloģijas seriāla Kolektīvs sēriju mēs uzfilmējam pusotrā dienā (šajā seriālā vairāki režisori reflektē par Dziesmu un deju svētkiem – I. A.). Viss tika izdarīts, bet šāds ātrums liek filmēt ekonomiskāk – ekonomiskāk veidot mizanscēnas un ekonomiskāk domāt, piemēram, visticamāk, nevarēsi uzņemt visu varoņu tuvplānus. Tev uzreiz ir jāzina, uz ko gribi koncentrēties. Šoreiz man ļoti palīdzēja operators Andrejs Rudzāts, kurš allaž atkārtoja – saproti, kurš šajā ainā ir galvenais varonis.

Vai, filmējot Padures muižā, bija nedaudz vasaras nometnes sajūtas?

Pilnībā. Tā patiešām bija pansijas vasara ar makšķerēšanu un grilēšanu. Es kā izteikta pilsētas meitene ļoti priecājos, ka man nepiesūcās neviena ērce! Ik pa laikam apmetāmies Padures muižā un domājām – satiksim spokus vai ne. Savukārt nedēļas nogales bija brīvas, un varējām aizbraukt uz Rīgu, aplaistīt telpaugus, atgūties un paskatīties no malas, ko esam izdarījuši.

Vai ir kāds spoku stāsts, ko varat atklāt?

Man stāstīja, ka Padures muižas pagrabā esot redzēta dīvaina gaisma. Man pašai bija... es to nosaucu par spoku kaķi, kas pa nakti atnāca ar savām četrām ķepiņām un ieritinājās man blakus. Vienreiz dzirdēju smago armijas zābaku soļus, kas, iespējams, noguruma dēļ man tikai šilierējās. Esmu bailīgs cilvēks, bet tieši šī paša noguruma dēļ es vienkārši pagriezos uz otriem sāniem un nodomāju: gan jau aizies prom, jo man ir ļoti agri jāceļas un nav laika ar to noņemties. Tā tas arī beidzās, bet man bija sajūta, ka Eglīšu ģimene dzīvo kopā ar mums, ka viņi visi tepat kaut kur ir.

Vide noteikti ļoti palīdzēja filmēšanai.

Jā, it īpaši aktieriem tā sauktajās guest star lomās, viņi atbrauca uz neilgu laiku un spēja ātrāk iejusties pagājušā gadsimta 20. un 30. gadu atmosfērā.

Viktors Eglītis saņēma muižu dāvanā no valsts. Ko jūs vēlētos saņemt dāvanā no valsts?

Man šķiet, ka nevienam nekas automātiski nepienākas no valsts. Tas ir dīvains atavisms, kas ir palicis mūsu domāšanā no iepriekšējiem laikiem. Ko mēs tādu esam izdarījuši?! Es gribētu saņemt no valsts lielāku budžetu kultūrai, lai mums visiem būtu ko baudīt un strādāt. Sociālās garantijas. Demokrātiskāku un atvērtāku sabiedrību, bet to jau valsts man neuzdāvinās.

Vai jums šķiet neparastas to laiku attiecības starp valsti un mākslinieku?

Nē, jo esmu par to daudz lasījusi un pētījusi. Jāņem vērā, ka tas bija pavisam cits laiks, bija mazāk mākslinieku un vairāk iespēju valstij viņus atbalstīt. Man šķiet, ka šobrīd valstij vajadzētu domāt, piemēram, par pastāvīgām stipendijām vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tā ir vislielākā problēma, tādējādi dāvana varētu būt sakārtota nodokļu un atbalsta sistēma māksliniekiem. Strādāt ar cerību, ka vecumdienās viss nokārtosies pats no sevis un saņemšu pieklājīgu pensiju, varu atļauties tikai tagad. Pēc divdesmit gadiem mana domāšana būs pavisam citāda.

Kad būs apjausma par pensijas apmēru?

Tieši tā. Pagaidām neskatos, negribu zināt, kā teica Skārleta O’Hāra – par to es domāšu rīt.

Viktors Eglītis arī par savas grāmatas pārizdošanu saņem čeku, ar kuru var izdarīt lielas lietas!

Tas ir brīdis, kad lasīšana bija viena no galvenajām cilvēku izklaidēm, tai nevajadzēja konkurēt ar televīziju un internetu. Toreiz cilvēki bija redzami ar grāmatām un avīzēm rokās, bet tagad visi sēž savos telefonos. Šobrīd influenceri ir tie, kas saņem šos čekus. Tā tas ir, bet laiki mainās un sūkstīties par aizgājušo laiku godību, manuprāt, ir neproduktīvi.

Rakstnieki tajā laikā varēja dzīvot labi, bet, palasot Viktora Eglīša dzīvesstāstu vai amerikāņu režisora Orsona Velsa biogrāfiju, nevarētu teikt, ka pagājušā gadsimta pirmās puses māksliniekiem būtu bijis daudz naudas, taču tajā laikā bija iespēja dzīvot uz kredīta, piemēram, pasūtīt ēdienu un norēķināties mēneša beigās, un tamlīdzīgas lietas.

Dzīvot uz krīta.

Nauda pie viņiem atnāca laiku pa laikam, ja godīgi, tas ir tieši tāpat kā tagad. Es saņemu honorāru par kādu projektu, nopērku plašu atskaņotāju un pusgadu dzīvoju mierīgi un klusi. Vienu brīdi nauda bija, bet otru – nebija, turklāt blakus eksistēja milzīga nabadzība, kāda valdīja pēc Pirmā pasaules kara. To Pansijā pilī varam ieraudzīt caur tās veco iemītnieku tēliem. Seriālā viņi ir mīlīgi un jauki, bet reālajā dzīvē šie cilvēki visdrīzāk pārtika no kartupeļu mizām un zivju asakām. Ja iedziļinās, var ieraudzīt dažādas lietas.

Man ir prasījuši, vai es gribētu dzīvot kādā citā laikā. Man patīk pagājušā gadsimta 20.–30. gadi, bet tad es atceros sieviešu tiesības un saprotu, ka negribētu dzīvot tajā laikā, jo tad es nevarētu darīt neko no tā, ko daru tagad.

Runājot par grāmatām – spriežot pēc jūsu Instagram profila, lasīšana arī tagad ir viena no jūsu galvenajām izklaidēm.

Grāmatas ir mans galvenais hobijs. Man patīk tās pirkt, meklēt, kārtot un lasīt. Grāmatas mani iedvesmo darbam, jo lasot visu laiku ir jāiztēlojas un, veidojot kino, visu laiku ir jāiztēlojas. Grāmatu lasīšana palīdz iztēlei, jo viss izlasītais nosēžas tevī.

Vai ir kāda grāmata, ko jūs vēlētos ekranizēt?

No latviešu darbiem man gribētos ekranizēt Indrānus. Es daudz domāju par šo lugu, bet negribētu to realizēt tādā tīri blaumaniskā stilā. Ir arī vairāki ārzemju darbi, bet man ir bail tos sabojāt, jo grāmatas ir kaut kas svēts un maģisks, kas raisa fantāziju. Ja kāds tev filmā rāda savu fantāziju, bieži vien šīs versijas nav veiksmīgas un tu jūties vīlies. Man gribas, lai cilvēki lasītu vairāk. Ceru, ka pēc Pansijas pilī noskatīšanās cilvēki – it sevišķi jauni cilvēki – vēlēsies izlasīt šo romānu.

Vai jūs varētu nosaukt spilgtākās grāmatas, ko esat izlasījusi pēdējā laikā?

Man patika Dainas Tabūnas Raganas, kas ir viens no labākajiem jaunajiem latviešu darbiem. Es daudz lasu fantāzijas romānus, kas man palīdz atslēgties. Man patika amerikāņu autores Rebekas F. Kuangas vēsturiskā fikcija Bābele. Viena no manām pēdējo gadu galvenajām grāmatām ir amerikāņu rakstnieces Otesas Mošfegas darbs My Year of Rest and Relaxation (galvenā varone pakāpeniski pastiprina recepšu medikamentu lietošanu, cenšoties visu gadu gulēt – I. A.). Man patīk mūsdienu autores, kuras raksta par dažādu, bieži vien ārprātīgu pieredzi. Mani uzrunāja argentīniešu rakstnieces Agustinas Basterrikas grāmata Izsmalcināta gaļa, kas ir iespaidīga un baisa.

Līdz kino jūs nonācāt pakāpeniski. Kāpēc tādi apkārtceļi?

Jau kopš bērnības kino ir bijis mana vismīļākā lieta. Ja man bija tāda iespēja, es skatījos četras piecas filmas dienā, bet to veidošanu nekad neiztēlojos kā savu iespējamo karjeru. Mani vienmēr ir interesējis kino un arī teātris, bet visu laiku gribējās būt reālistiskākai, taču cita veida nodarbošanās mani neaizrāva, tāpēc pakāpeniski nonācu līdz mākslai. Aizgāju un iestājos Latvijas Kultūras akadēmijas maģistrantūrā pastudēt kinorežiju, lai iegūtu izglītību šajā jomā, un tad jau praksē sāku to darīt.

Vai bija kāds konkrēts brīdis, kad sapratāt, ka kino var kļūt par jūsu karjeru?

Man šķiet, ka viens no tādiem mirkļiem bija tad, kad filmēju savu kursa darbu Smilšu kovbojs. Es neko nepratu, bet man palīdzēja operators Aigars Sērmukšs, kurš pacietīgi visu skaidroja. Piepeši mizanscēna salikās, kā vajag, un šķita, ka es varu ar to nodarboties, bet tik un tā katru reizi ir stress un katru reizi ir sajūta, ka šoreiz gan nekas nesanāks, bet es cenšos par to nedomāt, vienkārši dzīvot nost un darīt darbu, kuru ļoti mīlu.

Vai šis stress ir pirms filmēšanas?

Pirms tam un filmēšanas laikā. Kā teica Orsons Velss – es visu laiku viņu piesaucu, jo viņš ir svarīgs tēls manā dzīvē, – režisora darbs īstenībā ir vienkārši pārvaldīt negadījumus. Tā arī ir. Ja procesā ir iesaistīti tik daudzi cilvēki, viss kaut kas var gadīties un tev kā režisoram ir jāizdomā, kā tikt laukā no konkrētas situācijas un paņemt no tās pašu labāko, piemēram, piepeši salūst rekvizīts un jāmēģina kaut kas cits.

Vai jums tā ir bijis?

Pansijā pilī vienu ainu izdomāju no zila gaisa, jo bija brīvs brīdis un sagribējās pafilmēt Jāni Jarānu un iedot viņa tēlam papildu dimensiju. Tā kļuva par svarīgu ainu sestajā sērijā, kurā tā vispār nebija ne plānota, ne paredzēta. Tu nekad nezini, kā viss izvērtīsies: var būt milzīga aina, kuru jūs esat filmējuši un filmējuši, bet pēkšņi tā neiederas samontētajā materiālā, savukārt joka pēc radīts sīkums var nostrādāt ideāli. Tas ir ļoti interesanti.

Kāds aktieris tā var palikt ārpus filmas.

Man vienmēr gribas aktieriem atkārtot: ja kaut kas tiek izgriezts, gandrīz nekad tas nenotiek jūsu dēļ, tas ir kopējā stāsta dēļ, tāpēc nevajag to uztvert personiski. Tā diemžēl gadās. Man šādos brīžos kā filmas autorei sāp sirds, jo aktieris ir vissvarīgākais. Man šķiet, ka režisori reizēm aizmirst, ka aktieri ir nevis izpildītāji, bet cilvēki, kuriem tas ir kaut kas ļoti nozīmīgs, un par viņiem ir jārūpējas.

Kāpēc jums radās vēlme pastrādāt tieši ar Jāni Jarānu?

Tāpēc, ka viņa tēls ir tik misteriozs. Jānis Jarāns atveido Peltmanu, kurš maz runā. Mēs par viņu maz zinām. Jebkurš varonis, kuram ir noslēpums, raisa skatītājos interesi, tāpēc man radās vēlme sniegt skatītājiem ieskatu viņa iepriekšējā dzīvē (pirms nonākšanas pilī), turklāt gribējās pastrādāt – es atvainojos! – ar pašu Miedziņu, kas ir bijis manas bērnības mūžīgā presence, klātbūtne. Tā bija laime, turklāt Jānis Jarāns ir lielisks aktieris, par to var pārliecināties arī režisores Elzas Gaujas jaunajā spēlfilmā Pastkarte no Romas.

Vai ir vēl kāds aktieris, kuru atklāsiet negaidītā gaismā?

Nedomāju, ka tas ir mans nopelns, jo katrs aktieris savu lomas līniju ir veidojis ļoti uzmanīgi un ilgi, bet man bija īpašs prieks strādāt ar Lāsmu Kugrēnu, kura Priedenes lomā ir brīnišķīga. Savukārt pati aktrise novērtēja to, ka viņai beidzot ir radusies iespēja strādāt kopā ar Daci Eversu. Es skatījos uz viņu sadarbības dinamiku un domāju, ka par abām šīm varonēm varētu uzņemt atsevišķu filmu. Ir jāizceļ arī Rihards Zelezņevs Anšlava Eglīša lomā. Viņš ārkārtīgi izauga aktieriski šīs vienas vasaras laikā. Manuprāt, sestās sērijas beigās viņš sasniedz savas meistarības virsotni šī seriāla kontekstā.

Vai ir kādi nākotnes projekti, par kuriem varat pastāstīt?

Nekas nav akmenī cirsts, bet kopā ar savu komandu turpinu darbu pie kinomūzikla Līgava. Mēs rakstām scenāriju un ceram, ka tuvākajā laikā varēsim sākt filmēt.

Kāpēc tāda žanra izvēle?

Tas ir viens no maniem iecienītākajiem žanriem. Man vispār patīk mūzika. Tā iedvesmo un palīdz arī darbā. Reizēm ir vieglāk aktierim paskaidrot, kas viņam ir jādara, uzliekot dziesmu, nevis izmantojot vārdus. Pansijā pilī vairākas epizodes tika filmētas tā, ka no skandām skanēja mūzika, lai panāktu nepieciešamo ritmu un noskaņojumu. Ja runājam par mūziklu, tas ir žanrs, kurā fantāzijai nav robežu. Tas man ļoti patīk.

Vai jums patīk klasiskie mūzikli?

Holivudas zelta laikmeta kinomūzikli – noteikti, bet es neteiktu, ka mani kaut kā īpaši interesētu klasiskie skatuves mūzikli. Ar tiem mēs parasti izprotam Endrū Loida-Vebera stila mūziklus, kuros visi nepārtraukti dzied un kuri ir vairāk piemēroti tieši teātrim. Kino šādu mūziklu ir bijis salīdzinoši maz, un tie paši nav bijuši pārāk veiksmīgi, piemēram, Nožēlojamie, Operas spoks un Kaķi.

Kino ir svarīgs dialogs, pirms varoņi sāk dziedāt, jo formula ir tāda: kad tu nevari izteikt savas emocijas vārdos, tu sāc dziedāt. Kad tu nevari izdziedāt savas emocijas mūzikā, tu sāc dejot. Kino ir nepieciešama šī dabiskā attīstība atšķirībā no teātra vai operas iestudējumiem, kuru apmeklētāji ir pieraduši pie noteiktiem noteikumiem un pieņem tos. Interesanti, ka pēdējā laikā arī Holivuda nemārketē mūziklus kā mūziklus, piemēram, Vonkas gadījumā tas vispār netika izcelts.

Lai neatbaidītu!

Tas ir dīvaini, jo mūzikla žanrs piedzīvo renesansi kino un televīzijā, it sevišķi televīzijā seriāli ar mūzikla elementiem ir ļoti pieprasīti.

Par ko būs jūsu kinomūzikls Līgava?

Es to saucu par mūsdienu Rīgas mūziklu. Tā ir mana mīlas dziesma Rīgas naktīm un vietām, jo Rīga ir maģiska pilsēta.

Vai ir kādi konkrēti termiņi filmēšanas sākšanai?

Viss ir atkarīgs no finansējuma un fortūnas, bet zinu, ka tas agrāk vai vēlāk notiks. Cerams, agrāk, nevis vēlāk. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja