Laika ziņas
Šodien
Migla

Tā ir saskare ar trauslumu. Intervija ar muzikoloģi Ilzi Šarkovsku-Liepiņu

"Ceru, ka galvenais ir izdarīts – varam palūkoties uz mūzikas dzīves norisēm Latvijā sistematizēti un Eiropas renesanses mūzikas kontekstā," uzsver muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa.

Dienasgaismu ieraudzījusi monogrāfija Latvijas mūzika renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti. Tās autore ir mākslas doktore, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta pētniece, muzikoloģe Ilze Šarkovska-Liepiņa. Grāmata turpina institūta autoru monogrāfiju sēriju Latvijas mūzikas vēsture no sākumiem līdz 21. gadsimtam.

Ilzes Šarkovskas-Liepiņas grāmata ir veltīta renesanses laikmeta skaņumākslas mantojumam. Fundamentālajā pētījumā, kura saturs blīvi koncentrēts ļoti sīku burtiņu drukā, aplūkota mūzikas dzīve un jaunrade Baltijas reģiona zemju, īpaši Vācijas, kontekstā. Te aprakstītas ziemeļu renesanses izpausmes mūzikā, reformācijas rosinātā dziesmu jaunrade, komponistu devums tālaika populārākajos žanros (mesa, motete, pasija, daudzbalsīgā dziesma), mūzikas dzīves norises un to ietekme sabiedrībā. Monogrāfija tapusi, autorei pārstrādājot un būtiski papildinot 1997. gadā aizstāvēto doktora disertāciju Latvijas mūzikas kultūra 15.–16. gadsimtā Eiropas mūzikas kontekstā.

Nule iznākušās grāmatas pamatā ir tava 1997. gadā aizstāvētā doktora disertācija. Kāpēc tā izdota tikai tagad – pēc 23 gadiem?

Nu jau tas ir cits darbs, lai arī tajā ir izmantoti daudzi disertācijas avoti un atziņas, kā arī pamatstruktūra. 90. gados vēl šķita pierādāmas Latvijas profesionālās mūzikas kultūras pirmsākumu saknes un piederība Rietumu mūzikas kultūrai. Tāpat šķita būtiski palūkoties iespējami objektīvi uz vācbaltiešu (faktiski – starptautiski ļoti dažādas cilmes) kultūras daļu. Daudz kam toreiz Latvijas mūzikas vēstures kontekstā pieskāros pirmoreiz – Burkarda Valdisa, Paula Bucēna un daudzu citu devums, pat šo personu vārdi bija atklājums. Tālaika pieticīgajos apstākļos avoti nebija tik plaši pieejami, kā tas ir tagad, kad daudzi materiāli ir digitalizēti, kad ir iespējams saņemt Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) un citu institūciju atbalstu pētniecības braucieniem, konferencēm un iesaistīšanās starptautiskās pētniecības darba grupās ir samērā viegla un pašsaprotama. Arī laikmetīgās zinātnes pienesums un līmenis pa šiem gadiem ir krietni audzis. Toreiz mani pētniecības braucieni aprobežojās ar Igaunijas un Krievijas (Sanktpēterburgas) krātuvēm, bet mēģinājumi ieskatīties citos resursos aprobežojās ar DOS vidē atrastām informācijas drumslām internetā – ļoti fragmentārām un nepilnīgām. Ja atceries – DOS bija raksturīgs melns ekrāns ar zaļiem vai dzelteniem burtiņiem.

Aizstāvot disertāciju, apzinājos, ka lielā mērā vēl balstos uz vācbaltiešu pētniecisko pieredzi, jo daudz ko neesmu turējusi rokās un daudz ko nav bijis iespējams aplūkot tuvplānā un detalizēti. Ceru, ka galvenais ir izdarīts – varam palūkoties uz mūzikas dzīves norisēm Latvijā sistematizēti un Eiropas renesanses mūzikas kontekstā.

Kad disertācija bija pabeigta un jaunākā meita mazliet paaugusies, metos gluži citā jomā, veidojot Latvijas Mūzikas informācijas centru un Latvijas komponistu un darbu datubāzi, ļaujoties starptautisko izstāžu stihijai un citām interesantām, dinamiskām lietām. Kad 2000. gadu sākumā parādījās muzikoloģes Zanes Gailītes grāmata, kas veltīta Rīgas mūzikas dzīvei, man likās, ka nav vērts vairs atgriezties. Tomēr vēlāk domas mainīju – mūsu pieejas atšķiras. Man bija svarīgi ne tikai veidot stāstu, bet skatīt mūzikas materiālu plašākās kopsakarībās, laikmeta stilu, žanru, plašāku vēsturisko norišu mijiedarbībā. Biju jau ieguldījusi lielu darbu, bet nu tam pievienojās iespējas braukt un pētīt materiālus Volfenbitelē, Berlīnē, Gdaņskā, Stokholmā, Upsālā. Kā palīgs tam pievienojās plaši digitālie resursi un jauni atklājumi un atziņas, ko veikuši un pauduši dažādu nozaru kolēģi, ne tikai muzikologi.

Vai šis apjomīgais, avotiem un kontekstiem bagātais pētījums ir tavs mūža darbs? 

Tā gan varētu izskatīties, tomēr man negribētos tā domāt – pārāk daudz man dažādu interešu un vēlmju. Tomēr jau šobrīd man ir sajūta un vēlme pētīt aprakstītos materiālus vēl dziļāk – tik daudz vēl ir minējumu, tik daudz vēl analītiskā darba iespēju!

Kurus uzskati par saviem galvenajiem ceļabiedriem gājumā uz grāmatu?

Man ir bijuši daudzi. Pirmais – Dzintars Kļaviņš. Pretrunīga personība, pret kuru latviešu muzikoloģijā ir neviennozīmīga attieksme un par kuras saistību ar sovjetiskā okupācijas laika drošības iestādēm tiek izteikti nepārprotami minējumi. Laiks un dokumentu pētniecība rādīs. Dzintars Kļaviņš allaž mēdza aizraut ar negaidītu domu gaitu, bārstot ideju impulsus un iedvesmojot, manuprāt, gana daudzus jaunos. Viņa ietekmē tapa mans diplomdarbs Bēthovena laikmets Latvijas mūzikas kultūrā, arī interesi par agrāku laikposmu mūziku Latvijā līdz ar atsevišķām literatūras norādēm guvu tieši no viņa.

Tomēr vislielāko "indes devu"  savulaik dabūju no Dārziņskolas vēstures skolotāja Marģera Vestermaņa, kura šarmantā personība, vēstures izpratne un spēja ieinteresēt savaldzināja neatgriezeniski. Vēlākos laikos par ceļabiedriem tapa daudzi, ar kuriem biju saskarē mūsu kopīgajā interesē par seno mūziku. Solvita Sējāne un kaismīgais senās mūzikas entuziasts (es teiktu – detektīvs) Pols Medžviks. Mani kolēģi un skolotāji Mūzikas akadēmijā profesori Jānis Torgāns un Lolita Fūrmane. Mani Latvijas Universitātes institūta kolēģi literatūrzinātniece Māra Grudule un Arnolds Klotiņš, kura izveidotajā sērijā Latvijas mūzikas vēsture no sākumiem līdz 21. gadsimtam iznākusi mana grāmata. Institūta rosinošajā gaisotnē un pateicoties valsts pētījumu programmas Letonika finansējumam, bija iespējams strādāt jaunā līmenī. Visbeidzot maratona noslēguma stadijā tās ir bijušas brīnišķīgās redaktores Ināra Jakubone un Baiba Jaunslaviete.

Kas šajā darbā bija sarežģītākais, nogurdinošākais, un kur ir aizraujošā daļa, mednieces dzinulis?

Dzinulis ir brīžam iracionāls. Kaut kas apsēstībai līdzīgs. Šos stāvokļus un sajūtas var, protams, racionalizēt, pamatot, formulēt, ietērpt birokratizētai zinātnei pieņemamos formulējumos, taču to es nedarīšu – teikšu, ka man vienkārši ir interesanti. Medības ir aizraujošākā daļa. Kopsakarību meklēšana – interesantākā. Nogurdinošākās ir detaļas. Kaitinošākais – sistematizētu paleogrāfijas zināšanu trūkums, daudzie jautājumi saistībā ar senvācu valodu un tās dialektiem, viduslaiku latīņu valodas lietojumu – tie joprojām vēl turpina urdīt –, kā arī neskaitāmie pierakstu un drukas varianti, pareizrakstības nianses, hronoloģijas un gadskaitļu versijas.

Vai šī ir tava detektīvmāksla muzikoloģijā? Kur un kā dzinies pakaļ laikmeta liecībām? Kā nojauti, kur tās meklēt?

Kaut kādā ziņā tas tiešām līdzinās detektīva darbam, vismaz sākumā noteikti. Katrs nākamais solis dod tiešu vai netiešu norādi par tālāko, parāda pavedienus, kurus tu pamani vai ne. Drumslas, kuras kārto vienā ainavā, izceļot, tavuprāt, svarīgāko.

Kāda nozīme tavā dzīvē un pētnieces ikdienā ir pārsteidzošām, taču likumsakarīgām nejaušībām?

Nejaušību nav nemaz tik daudz, ja lielās līnijās seko kādam plānam. Tieši tad arī satiec īstos cilvēkus, atrodi īstos materiālus. Dažkārt kaut ko nepamani, palaid garām. Taču tad kādā brīdī, varbūt pat pēc gadu desmitiem tev tik un tā tiek parādīta īstā taka vai ceļazīme.

Kuras pētāmo gadsimtu personības un atklājumi bijuši visspilgtākie, pārsteidzošākie, iedvesmojošākie?

Tādu ir gana daudz. Vissaistošākā personība ir Burkards Valdiss – tāds universālais kareivis. Renesansiski daudzpusīgs cilvēks, kurš personificē atdzimšanas laikmetu Livonijā. Franciskāņu mūks, tad kaismīgs reformators, kas konvertējies ticībā un sekularizējies kā amatnieks un tirgotājs. Ceļotājs. Romu un visu Eiropu redzējis. Cietumos Daugavgrīvā, vēlāk Bauskā, Cēsīs un Vīlandē pasēdējis. Lai kliedētu drūmās domas, ieslodzījumā vāciskojis psalmus un sacerējis meldijas, kas vēlāk tika nodrukātas Vācijā. Labi izglītots un uzskatāms kaut kādā ziņā par avantūristu, kurš savā dzīvē izmēģinājis visu ko, ieskaitot alvas kausu izgatavošanu, dzeju, dramaturģiju, naudas ekspertīzi un mūziku.

Kolorīta personība ir reformācijas laika stoiskā mūķene Anna Netkena, kuras leģendu apvītais dzīvesgājums atstājis skaistu notogrāfisko liecību viņas lūgšanu grāmatā. Tā atrodas Upsālas Universitātes bibliotēkā. Pauls Bucēns, kura mūziku šodien iepazīstam vien ar dažu restaurētu nošu materiālu starpniecību, taču avoti liecina, ka šis Livonijā ieceļojušais komponists, mūzikas dzīves organizētājs un skolotājs grasījies izdot pāri par krietnu simtu lielu skaņdarbu krājumu. Turpat blakus – anonīmi vai pusanonīmi mūziķi, par kuru dzīvi un darbību avoti atspoguļo vien atsevišķas kolorītas detaļas.

Ko nozīmē fiziski pieskarties senai liecībai?

Putekļus. Reizēm – gandrīz drūpošu, irstošu papīru. Pelējumu. Īpatnēju smaržu, kas katrreiz mazliet atšķiras. Ķirmju izdobtus tuneļus un caurumus. Ādas vāku faktūras un papīra šķiedru negludumus. Rokrakstu atšķirības. Pirkstu nospiedumu apzīmogotas lappuses. Nesalasāmas piezīmes rokrakstos, svītrojumus, piezīmes uz lappušu malām. Arī salasāmas. Zīmējums, kuru ieraugot tu iekšēji gavilē. Izbalējušas, bet reizēm pārsteidzoši košas krāsas. Un tad manuskripta lasītāju listē, kur jāieraksta savs vārds, tu ieraugi Heralda Biezā 50. gados atstātu autogrāfu. 

Tā ir saskare ar trauslumu. Pieskaršanās rezultātā rokas pamazām pievelkas ar tādu kā putekļu kārtu. Tie varot izraisīt pamatīgu alerģiju. Tu to jūti, taču vēl jo vairāk negribi atlaisties. Tu liec grāmatu uz īpašiem porolona paliktņiem, kā grāmatzīmi vai atsvaru izmanto smagu, ar samtu apvilktu grāmatzīmes čūsku. Katrā krātuvē šie palīglīdzekļi un nosacījumi gan atšķiras.

Bet sākumā ir neziņa, jo ir vienkārši jāsagaida, kad atnesīs sējumus. Šīs gaidas ir vilinošas.

Vai grāmatā aprakstīto personību vidū ir kāds, par kura dzīvi un darbu varētu un būtu vērts uzrakstīt aizraujošu romānu?

Par Burkardu Valdisu ir rakstījis jau Marģeris Zariņš, savai fantāzijai ļaujot plašu lidojumu, savukārt Annai Netkenai ir veltīts Astrīdas Beināres kultūrvēsturiskais romāns Rīgas Dievmātes klosteris, pēc kura tapusi filma. Karu un nemieru plosītais laikmets un tā personāži noteikti varētu kļūt par visai pateicīgu vielu beletristiskiem, vizuāliem, skaniskiem eksperimentiem. Tas būtu ļoti laikmetīgi!

Vai gribētos pašai padzīvot tajos gadsimtos, uz savas ādas izjust notikumus un vidi, ko esi aprakstījusi grāmatā?

Nu nē. Cilvēka mūža vidējais ilgums tolaik bija zem četrdesmit gadu vecuma, iedzīvotāju vidū plosījās slimības un dzīvi postīja kari, XVI gadsimtā sākās mazais ledus laikmets, kas ilga līdz XIX gadsimta pirmajai pusei... Novērtēju mūsu laika priekšrocības, jo īpaši tāpēc, ka nojaušu, kāda dzīve ir bijusi mūsu senčiem. To var iztēloties, kaut vai ielūkojoties Bauskas pils cietuma bedrē un pārstaigājot pils zāles... Šāda veida romantiskā pasaulsizjūta vai vēlme izdzīvot priekšteču dzīvi man nepiemīt.

Ja būtu filmā jāataino tā laika dzīve Rīgā, kur, kā izteicies, "vārījās radošā doma", un citur Livonijas valstī, kas tur būtu redzams?

Skaļi burzguļojoši ļaudis, osta, cilvēku, lopu un dažādu preču smārds, valodu mistrs. Kad attapu, cik ļoti kultūras ziņā daudzveidīgs un neviendabīgs bijis Baltijas jūras reģions, man vairs nelikās Latvijas vēstures ritējums tik traģisks, kādu to domāju agrāk, jo dažādu kultūru saskarsme, arī konflikti notika it visur Eiropā, arī Baltijas jūras reģionā.

Ideoloģiski tā bija lielā sadursme starp pagānisko pasauli un Rietumu kristīgo civilizāciju, kuras ietvaros notika izvēle par labu tolaik progresīvākam domāšanas un dzīves modelim.

Baltijas tautību un valodu daudzums – sorbi, kašubi, poļi, lietuvieši, lībieši, dažādu vācu zemju valodas, prūšu (jātvingu, galindu un citu), lietuviešu, igauņu, kursenieku, kuršu, flāmu, dāņu, zviedru un krievu mēle – ir bijis visai dinamisks fons arī mūzikā notiekošajam. Tolaik cilvēki vispār ārkārtīgi daudz ceļoja. Visu Eiropu pirms reformācijas klāja klosteru tīkls, un ordeņu brāļi ceļoja no vienas mītnes vietas uz otru, pārvezdami sev līdzi arī grāmatas un dalīdamies ar informāciju, veicot izglītības, savā ziņā arī universitāšu funkciju. Mūzikai šajā vidē bija visai liela nozīme ne tikai kā liturģijas sastāvdaļai, bet arī kā vienai no matemātikas jomām. Un kur tad vēl tirgotāji!

Tātad – osta. Baznīcas un klosteri – ar mūku un garīdznieku ikdienu, svētku procesijām. Pilsētas svētki un gadatirgi. Kāzas. Ceļojošie āksti, kumēdiņu rādītāji, dziesminieki. Un turpat pa vidu – latviski, lībiski runājošo pamatiedzīvotāju kopienas, amatu brālības, draudzes. Bet vēl jau bija arī dzīve ārpus Rīgas – Vācu Livonijas ordeņa pilīs kā bruņinieku citadelēs. Un nemitīgi karagājieni. Šajā kopainā dumpnieciski košāko gleznu veido reformācija, kurā piedalījās gan pilsētas vācu, gan nevācu iedzīvotāji. Ar svētbilžu grautiņiem un kalendāra nemieriem. Un tai sekojošā pretreformācija.

Taču šīs kopainas kvalitatīvā puse būtu pakāpeniskā dzīves sekularizācija jeb laicīgošanās, kas gadsimta mērogā izvērsās par globālu pārvērtību, ko varbūt varētu salīdzināt ar perestroikas rezultātā notikušajām pārvērtībām bijušajās padomju bloka valstīs.

Kā īsti Rīgā vārījās radošā doma?

Tur, kur notika intensīva tirdzniecība, kur krustojās ceļi, tur koncentrējās arī ideju apmaiņa, kas rosināja jaunradi. Ne jau velti Rīga kļuva par vienu no pirmajām reformācijas citadelēm – agrāk nekā daža laba pilsēta Vācijā. Tāpēc te raisījās arī lokāla dziesmu jaunrade, kas fiksēta arī Rīgas vācu un vēlāk arī latviešu dziesmu grāmatās – gan Valdiss, gan arī Andreass Knopkens ir bijuši ievērojami šīs tradīcijas pārstāvji. Mūziķi Rīgā galvenokārt bijuši ieceļotāji. Tāds bija, piemēram, Bucēns, kurš strādāja sava laika tipiskākajos mūzikas žanros, rakstot daudzbalsīgas mesas, motetes, pasijas, vācu dziesmas un citus sacerējumus.

Viduslaiku mūki, kuri grāmatas pacietīgi pārrakstīja ar roku, varētu tikai apskaust mūsu gadsimta jauno tehnoloģiju – datoru, interneta, vebkameru, digitalizācijas – sniegtās iespējas?

Viņi neizturētu mūsu dzīves ritmu un fragmentētas, saskaldītas uztveres nepieciešamību. Mūzikai tolaik bija krietni nozīmīgāka loma nekā mūsdienās, jo tā neskanēja visur un pastāvīgi, bet bija notikums, kurš lika koncentrēt uz sevi daudz lielāku uzmanību. Tālaika cilvēkam cita cilvēka radītā skaņa bija īpašs signāls – vai tā būtu balss vai instruments.

Mūsdienu skaniski pārsātinātajā vidē šī nozīme lielā mērā ir nivelējusies – atliek vien iedomāties jebkuru dzīves situāciju, kurā ir fona mūzika, austiņās skan kaut kas cits, bet garāmbraucošā mašīna translē vēl kaut ko. Koncentrēšanās uz kaut ko vienu nu izšķīdusi un sadalījusies daudzos virzienos, kļuvusi krietni īsāka, ātrāka, paviršāka.

Kāds bija XV–XVI gadsimta latvietis? Vilkatis ar rata liru? Zemnieks? Zemākās kārtas pilsētnieks?

Gan vilkatis ar rata liru, gan zemnieks, gan pilsētas amatnieks. Gan brīvais cilvēks, kurš saņēmis lēni un kuram bijušas tiesības nēsāt ieročus, tāpat arī mūks un jezuīts. Protams, izcelsme, izglītības iespējas un valodas piederība viņu izstūma no kristianizētās, latinizētās elites vidus, taču dažkārt darbojās arī sociālie lifti, kā to apliecina, piemēram, jezuītu prakse, kad, sākot no XVI gadsimta beigām, mācībām tika atlasīti audzēkņi no vietējo ļaužu – latviešu – vidus. Tāds ir bijis arī Georgs Elgers, pirmās latviešu katoļu dziesmu grāmatas sastādītājs, kurš tiek uzskatīts par latviskas izcelsmes garīgās elites pārstāvi.

Ej nu zini, vai tiešām mūziķi instrumentālisti bijuši vien starptautiski izceļojušies sveštautieši. Šajā laikā no Eiropas ienāk un latviešu vidē tiek adaptētas vijoles. Arī dūdas nav tikai latviešu tautas instruments, bet plaši Eiropā izplatīts skaļš un jaudīgs uzjautrinātājs kāzās un biedētājs karalaukā. Un tur nu atkal ārzemniekiem līdzās maršēja arī vietējās cilmes karavīri. Ja jau grāmatu teksti tulkoti latviski, šiem iedzīvotājiem ir svarīga vieta sabiedrībā. Nacionālo rakstu valodu radīšana, turklāt līdz ar nošu pierakstu ir spilgta un nepārprotama renesanses zīme.

Vai mūziķis to laiku Latvijā – proti, Livonijā – bija sabiedrībā gana svarīgs un cienījams cilvēks? Un kāds ir mūziķa statuss un nozīme šodienas Latvijā?

Kalpotājs palika kalpotājs – vai viņš signalizēja gulētiešanas stundas baznīcas tornī vai piedalījās galma ceremonijās Kurzemes hercoga galmā. Sabiedrības subordinācijā viscienījamākais no mūziķiem bija kantors – skolotājs un pilsētas mūzikas dzīves veidotājs. Gana cienījams elites pārstāvis, bet naudas ziņā pilnīgi atkarīgs no pilsētas tēvu dāsnuma vai skopuma. Augsts amats bija galma mūzikas direktors vai ērģelnieks. Harolds – arī tam vēl bija cienīgas funkcijas ar atrašanos tuvu augstākajām amatpersonām. Pilsētas mūziķus algojušas gan amatpersonas, gan augstākā garīdzniecība. Sabiedrības hierarhijā mūzu kalpi atradās kaut kur pie "astotā galda". Ne jau nu pie hercoga vai rātskunga labās rokas.

Šodien tomēr ir citādi, lai arī finansiālā atkarība allaž ir bijusi visai sāpīgs jautājums. Tomēr jāatceras, ka sakārtota mūzikas vide un darbība šajā jomā ir svarīga ekonomikas sastāvdaļa, jo mūzikas industrijas procesi ir viena no ekonomiskās dzīves jomām. Turklāt cilvēku ekonomiskā darbība ir atkarīga no dzīves kvalitātes, un viens no tās būtiskākajiem aspektiem ir pilnvērtīga kultūras infrastruktūra. Mūziķi nav liekēži, bet dzīves kvalitātes rādītājs un faktors. Garīgās veselības, estētiskā komforta nodrošinātājs un tāpēc lielā mērā arī ekonomikas virzītājs, jo neviens vēl nav atcēlis cilvēka vēlmi strādāt un dzīvot sakārtotā un estētiskā vidē. Vismaz Latvijā noteikti ne.

Vai fundamentālie pētījumi humanitārajās zinātnēs, mākslā saņem finansiālo atbalstu? Ir sajūta, ka tie valstij ir vajadzīgi?

Šķiet reizēm, ka īpaši vairs ne. Vismaz, kas attiecas uz mūziku un teātri. Jā, zinātnē, arī humanitārajās jomās, katrā laikā ir savas modes lietas, modes tēmas, terminoloģija un zinātniskais žargons. Stratēģiski, manuprāt, pašlaik nevienu īpaši neinteresē, ka mums kā nācijai nav latviešu mūzikas vēstures grāmatas vai vairāku tās sējumu. Diemžēl tas interesē vienīgi šauru mūziķu kopienu. Līdz šim valsts programma Letonika deva brīnišķīgu iespēju.

Pašlaik humanitārajās zinātnēs kā finansējuma saņēmēji dominē lielākoties interdisciplināri vai ļoti šauri fokusēti, dažkārt tematiski margināli pētījumi, kā arī digitālās humanitārās zinātnes, bet no vajadzību lauka tiek izslēgti fundamentāli, vispusīgi vēstures pētījumi. Iespējams, šīs idejas būs jāīsteno ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu. Šādā ceļā droši vien taps arī grāmata par XVIII gadsimta mūziku Latvijā, pie kuras jau esmu sākusi strādāt. Grāmata Latvijas mūzika renesansē: priekšvēstneši, briedums, konteksti izdota ar VKKF un Pasaules Brīvo latviešu apvienības Kultūras fonda atbalstu.

Kā darbi sokas šajā dīvainajā, koronavīrusa apzīmogotajā laikā?

Dzīvoju Aizkrauklē. Nav tālu no Rīgas, taču, ja jābrauc uz Rīgu ik dienas, kaut kādā brīdī kļūst grūti... Pašlaik tā ir mana mazā paradīze – ar dārzu un tuvējo Daugavu. Sākoties pandēmijai un ierobežojumiem, jutu atvieglojumu, bija jau sācies atvaļinājums. Pēc tam iestājās apmulsums un kaut kas līdzīgs šokam, kaut kas starp absolūto mieru un izmisumu. Tad sekoja lēmums izbaudīt šo situāciju līdz mielēm. Sāku justies kā renesanses laikmeta cilvēks. Nekur vairs nav jāskrien, var rimti sakārtot domas, un tad atskārtu, ka nav vairs iespējams koncentrēties un kaut ko mērķtiecīgi darīt. Lasīju interviju ar Melnā gulbja teorijas autoru Nasimu Talebu, viņš pieļauj, ka pandēmijas rezultātā liela daļa cilvēku pametīs lielās pilsētas, pārcelsies uz laukiem un maziem miestiem drošības apsvērumu dēļ un tieksies pēc augstākas dzīves kvalitātes. Izrādās, ka es to jau esmu izdarījusi laikus. 

 

lze Šarkovska-Liepiņa

  • Pēc studijām Jāzepa Vītola Latvijas Valsts konservatorijā (tagad Mūzikas akadēmijā) strādājusi par redaktori kultūras periodikā
  • Bijusi Latvijas Mūzikas informācijas centra pirmā direktore
  • Administrējusi valstiski nozīmīgas mūzikas nozares programmas un projektus – Latvijas mūzika pasaulē: piedalīšanās starptautiskās mūzikas industrijas izstādēs, digitālais projekts Latviešu komponistu datubāze/katalogs 2002–2006, Latviešu simfoniskās mūzikas katalogs u. c.
  • Vadījusi Mūzikas akadēmijas Zinātniskās pētniecības centru (2006–2008, 2014–2017), lasījusi studiju kursus Latvijas mūzikas vēsturē un mūzikas komunikācijā
  • Daudzu Latvijas mūzikas vēsturei veltītu rakstu, mūzikas dzīves apskatu, recenziju, eseju autore, kā arī vairāku grāmatu sastādītāja un autore. To vidū ir komponista Jāzepa Vītola jubilejai veltītais izdevums Jāzepam Vītolam – 150. Mūzikas akadēmijas raksti XII (2015), kolektīvā monogrāfija Latviešu mūzikas kods. Versijas par mūziku gadsimtu mijā (2014), Latviešu simfoniskās mūzikas katalogs 1880–2018 (2009)
  • Kā līdzautore piedalījusies vairāku nozīmīgu grāmatu nodaļu veidošanā, to vidū ir Latvija: kultūru migrācija (2019), Latvijas Radio koris: fakti, atmiņas, attēli (2017), Latviešu folkloristika starpkaru periodā (2014), Mūzika okupācijā. Latvijas mūzikas dzīve un jaunrade 1940–1945 (2011)

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Man rudenī jābūt vienai(6)

Kādudien pamanīju ko neparastu. Biju sācis runāties ar personām, ar kurām vēl nesen pārāk dziļās diskusijās nemēdzu ieslīgt. Nē, runa nav par manu kaķi Borisu, ar to es sarunājos vienā laidā, un v...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja