Jūnija sākumā prestižajā Traibekas Filmu festivālā Ņujorkā programmā Escape from Tribeca pasaules pirmizrādi piedzīvos brāļu Raita un Laura Ābeļu pilnmetrāžas animācijas spēlfilma Dieva suns/Dog of God, kas veidota reti izmantotajā rotoskopijas tehnikā. Stāsta darbība noris 1692. gada rudenī Livonijā, tagadējās Mālpils apkārtnē Zaubē. Kad tiek nozagta baznīcas relikvija, sākas raganu medības un ciemā ierodas dieva suns, kas cilvēkiem atnes noslēpumainu dāvanu no elles.
Filmas scenārija autori ir Ivo Briedis, brāļi Ābeles un galvenais animācijas mākslinieks Harijs Grundmanis. Radošo komandu papildina galvenais animators Aigars Gercāns un kinooperators Mārcis Ābele. Aktieru ansambli veido Jurģis Spulenieks, Regnārs Vaivars, Einars Repše, Agate Krista un Kristians Kareļins. Filmas producenti ir Raitis Ābele, Kristele Pudāne (Tritone Studio, Latvija) un Džovanni Labadesa (Lumiere Lab, ASV). Dieva suni kinoteātros Latvijā plānots izrādīt šā gada rudenī.
Filma Dieva suns Traibekas Filmu festivālā Ņujorkā tiks demonstrēta 6., 7. un 8. jūnijā. Kinoteātros Latvijā to plānots izrādīt rudenī
Brāļu Ābeļu iepriekšējo darbu vidū ir īsfilma Kastrāts kuilis (2014), pilnmetrāžas filmas Baltu ciltis (2018) un Nemierīgie prāti (2022). Tikko Nacionālais kino centrs ir piešķīris finansējumu viņu nākamajam projektam, trillerim Sātans un Vāgners. "Kāpjam pa karjeras kāpnēm – no pagrīdes vilkačiem līdz Vāgneram," saka Raitis Ābele. Kopā ar brāli iecerētais kinodarbs būs stāsts par 1837. gada Rīgu, kur azartiskā virpulī satiekas komponists Rihards Vāgners, masonu ložas noslēpumi, vēstures fakti un interpretācijas. Pēdējie divi lielumi raksturo arī Dieva suni.
Kādas jums ir attiecības ar Ņujorku?
Raitis Ābele. Es esmu studējis Ņujorkas Filmu akadēmijā (2011). Tā būs mana atgriešanās.
Lauris Ābele. Es nekad neesmu bijis Amerikā. Ļoti atšķirīga pieredze.
Raitis. Lauris iepriekš neticēja, ka Amerika vispār eksistē (smejas).
Lauris. Mums ir draugs Olivers, kurš uzskata, ka Amerika vispār neeksistē un ka cilvēkiem ir samaksāts, lai viņi ar fotogrāfijām un video radītu ilūziju par šo zemi.
Daudziem priekšstati par Ameriku ir veidojušies tieši no kino.
Raitis. Kino bieži vien tiek rādīts, ka Ņujorkā ziemas laikā cilvēki džemperos ar šallēm ap kaklu sarunājas uz ielām, turpretī realitātē ir mīnus piecpadsmit grādu ar sniegu un stipru vēju. Interesanti, ka Ņujorka ilglaicīgi tika filmēta Losandželosas paviljonos un tikai vēlāk atgriezās Austrumkrastā (pirmās Amerikas filmas ir uzņemtas tieši Ņujorkā – I. A.).
Lauris. Ņujorka mūsu dzīvē diezgan daudz ko mainīja. Kad Raitis studēja Amerikā, viņš bija kļuvis par Bronksas leduslāci, un pēc Raita atgriešanās Latvijā mēs abi sākām ziemas peldes viņa Ņujorkā pavadītā laika ietekmē. Raitim tur joprojām ir vairāki draugi. Redzēs, vai arī šoreiz tev kāds uzrakstīs. Pēc Kastrāta kuiļa uzvaras Tamperes īsfilmu festivālā Raiti kā savu bijušo studentu apsveica Ņujorkas Filmu akadēmijas vadītājs.
Raitis. Ņujorkas Filmu akadēmija ir pārcēlusies uz citu vietu. Pa šiem četrpadsmit gadiem daudz kas ir mainījies, bet labi, ka atgādināji. Vajadzēs viņu ielūgt uz Dieva suņa pirmizrādi Ņujorkā.
Lauris. Uzaicinājums uz Traibekas festivālu bija negaidīts. Mūsu stratēģija bija piedalīties dažādos žanra kino forumos un festivālos. Eiropā vienmēr ir dominējis arthouse kino, bet šobrīd notiek pievēršanās arī žanra kino. Mums bija iespēja paviesoties Briseles Starptautiskajā Fantastikas filmu festivālā. Tā bija jautra pieredze. Pavisam citāda atmosfēra nekā tad, kad ar Nemierīgajiem prātiem bijām Itālijā, kur ir gados vecāki mākslas baudītāji. Uz žanra kino iet daudz plašāka publika.
Raitis. Uz žanra kino festivāliem cilvēki iet kā uz popmūzikas vai rokmūzikas koncertiem – fanu krekliņos un ar citiem atribūtiem.
Lauris. Turklāt žanra kino ir dažāds, sākot no nopietnām filmām un beidzot ar pilnīgi vājprātīgām B klases komēdijām.
Raitis. Esmu dzirdējis viedokli: žanra kino ir kontrabandas prece – veids, kā tu vari nodot sev svarīgu vēstījumu plašākai auditorijai, kas citkārt neaizietu uz tavu kino, tāpēc ka tas būtu pārāk nopietni vai lēni, kā mēdz raksturot arthouse filmas.
Kāds ir jūsu vēstījums?
Raitis. Ar žanra kino palīdzību mēs iepakojam Livonijas vēsturi filmā par vilkačiem, kas nav tie paši vilkači, kuri ir redzami Holivudas kinodarbos. Mūsējie ir vairāk saistīti ar pagānisko mitoloģiju un kultūru.
Lauris. Mūsu filmas vēstījums ir balstīts zināmākajā vilkaču prāvā Ziemeļeiropā jeb Tīsa pratināšanā. Kad mēs sākām pētīt šo lietu, pat nenojautām par antropologu milzīgo interesi par šo tēmu. Viņi diskutē, vai Tīss bija viltvārdis vai arī pārstāvēja pirmskristietības pasaules skatījumu, kas saslēdzas ar itāļu benandantu teikto. Vai tā ir sakritība vai pēctecība?
Raitis. Centrā ir stāsts par kādu astoņdesmit divus gadus vecu vīru, kurš tiesas laikā sevi drosmīgi pasludināja par vilkaci jeb dieva suni, stāstot par savām cīņām pret raganām un burvjiem elles dziļumos. Ja vilkači uzvar, raža būs laba. Ja zaudē – slikta. Tas izklausās pēc sena auglības kulta izpausmes, kas kā mutvārdu tradīcija gājusi cauri laikiem.
Vai ar benandantiem vēl ir kādas līdzības?
Lauris. Rīgā ir saglabājušās ziņas, ka jauns puisis ir saplosījis govi un teicis, ka zem tās vēdera bijis paslēpies sarkans taurenis, kas mūsu platuma grādos tika uzskatīts par raganu. Tādas pašas krāsas mitoloģiskās būtnes ir bijušas arī Itālijas ziemeļaustrumos. Kopumā eksistē vairākas līdzības, kas pārsteidz pētniekus.
Raitis. Ar Dieva suni mēs iedodam citu skatījumu uz vilkačiem, šajā gadījumā ievērojama Amerikas festivāla publikai, kurai ir citi priekšstati par tiem. Jau tagad mums raksta daudz žurnālistu, kuri vēlas sarunāt intervijas. Papildu interese par latviešu animāciju ir Ginta Zilbaloža Straumes dēļ.
Lauris. Viennozīmīgi. Pagājušajā gadā mēs bijām Starptautiskajā Animācijas festivālā Ansī, kur Straume bija konkursa galvenajā konkursā (Dieva suns piedalījās šī festivāla filmu tirgū – I. A.). Mēs secinājām, ka animācijas interesentiem Gints pēc Kannām bija kļuvis par rokzvaigzni. Mēs pat netikām uz viņa filmas seansu. Uz to bija dzīvā rinda, kas noslēdzās tieši mūsu deguna priekšā.
Straume ir izgaismojusi mūsu reģionu, līdz ar to mēs esam kļuvuši interesanti, bet Dieva suņa gadījumā mēs ejam drusku citu ceļu. Traibekas festivāls ir raksturojis mūsu filmu kā...
Raitis. ...most wild and unique (pašu mežonīgāko un unikālāko – I. A.). Tā ir iespēja filmai, kas nav domāta plašākai auditorijai atšķirībā no Straumes – jo Dieva suns ir pietiekami dīvaina filma –, uzrunāt plašāku auditoriju. Starp citu, tikko interneta vietne Cineuropa ir publicējusi rakstu par Traibekas festivālu un sadaļā par programmu Escape from Tribeca ir izcēlusi tieši mūsu filmu – ir pagājis tikai gads, un Latvijas animācija piesaka sevi ar jaunu darbu, tas nozīmē, ka šeit kaut kas notiek, un skatījumā no malas mēs nepārstāvam tikai Latviju, bet visu Baltiju. Arī lietuvieši un igauņi ir teikuši, ka jūt pilnīgi citu attieksmi pret sevi pēc Oskariem.
Vai Livonijas un vilkaču tēma izriet no jūsu Baltu ciltīm?
Lauris. Pirms daudziem gadiem es veidoju savu Latvijas Kultūras akadēmijas diplomdarbu pēc Ralfa Kokina grāmatas Kurzemes vilkaču nostāsti par mežstrādnieci, kura satiek tumšos tēlus. Autoram patika. Savukārt pēc Baltu ciltīm pie mums pienāca Ivo Briedis un teica: jūs esat vienīgie, kuri varētu realizēt uz ekrāna manu scenāriju par vilkačiem, kas ilgu laiku nostāvējis atvilktnē. Ņemiet un dariet! Sākumā mēs saņēmām finansējumu projekta attīstībai, bet nedabūjām naudu filmēšanas sākšanai (nedaudz pietrūka) un izlēmām pretendēt uz Eiropas finansējumu pandēmijas izraisītās krīzes seku mazināšanai kino.
Raitis. Es tajā brīdī strādāju ar Straumi.
Lauris. Viņa vārds ir titros!
Raitis. Es palīdzēju savākt komandu, jo mēs (Tritone Studio – I. A.) tikko bijām pabeiguši darbu ar režisores Ilzes Burkovskas-Jakobsenas Manu mīļāko karu. Esot šajā animācijas pasaulē, mums ienāca prātā doma: mēs varētu veidot Dieva suni kā animācijas filmu. Mūsu draugs mākslinieks Harijs Grundmanis mums pievienojās un iesaistījās scenārija pārrakstīšanā, jo Ivo variants bija orientēts vairāk uz dialogiem un mazāk uz vizuālo pusi. Lauris. Ivo bija rakstījis tā, lai šo scenāriju varētu nofilmēt kā spēlfilmu.
Raitis. Lai arī saka – jūties brīvi, kad raksti –, bet tu saproti, ka filma taps Latvijā, nevis kādā citā valstī ar Gredzenu pavēlnieka budžetu. Savukārt animācijā tu vari visu. Mēs esam saglabājuši Ivo scenārija sižeta skeletu un varoņus, bet izveidojuši savu aranžējumu ar nopietnākām un nešpetnākām notīm.
Jūs bieži lietojat vārdu "nešpetns". Vai varētu to atšifrēt jūsu kinodarba kontekstā?
Lauris. Man šķiet, ka "nešpetns" ir piemērots vārds, kā pateikt, ka skatītājs tiks nedaudz paķircināts un provocēts, bet ne tik brutālā un asiņainā veidā, kā tas notiek vienā no pēdējiem rotoskopijas piemēriem Nakts mugurkauls/The Spine of Night (2021). Mūsu filmā ir kaut kas no latvju nerātnajām dainām, kuras arī var raksturot kā nešpetnas.
Raitis. Latvju nerātnās dainas, kas notiek vācu barona guļamistabā.
Lauris. Kā atzīmējis filosofs Mišels Fuko: mūsdienās mēs pārspīlēti uztveram seksualitāti. Kādreiz viss bija daudz brīvāk. To var spriest arī pēc latvju nerātnajām dainām. Mūsu filmā ir dažādi jociņi. Ceru, ka skatītājs skatīsies un tiks izklaidēts.
To var spriest arī pēc senajiem grieķiem un romiešiem.
Raitis. Vācu barona māja ir pilna ar seno grieķu un romiešu vāzēm, ko rotā daiļrunīgi zīmējumi.
Kāda ir rotoskopijas priekšrocība salīdzinājumā ar klasisko animāciju?
Lauris. Mēs sakām, ka mums ir animācija ar īstu aktierspēli. Ja tu veido klasisko animāciju, tev ir jāiedzīvina tēli, bet šajā gadījumā tev jau ir, kā aktieris runā.
Raitis. Kā viņš kustas.
Lauris. Mēs filmējām aktierus uz zilā fona un pēc tam pārzīmējām viņus ar visām aktieru paustajām emocijām.
Raitis. Visi dialogi ir ierakstīti uzņemšanas laukumā un veidojušies savstarpējā saspēlē, nevis ierunāti studijā, turklāt rotoskopija ir lētāks izteiksmes veids, un galu galā filmu uzņemšanas procesu mēs pārzinām labāk nekā animācijas filmu veidošanu...
Lauris. ...strādāšanu ar aktieriem, nevis ar izdomātiem tēliem kā klasiskajā animācijā, kurā pat traktoriem tiek iedota dvēsele – priecīgs brauc uz darbu un noguris brauc mājās.
Raitis. Vienu brīdi mēs apsvērām domu, ka daļa no Dieva suņa būs kā spēlfilma un daļa – kā animācija.
Animācijas spēlfilma Dieva suns ir veidota rotoskopijas tehnikā. No sākuma aktieri izspēlē stāstu uz zilā fona, un pēc tam viņi tiek pārzīmēti un iekomponēti animācijas pasaulē. Attēlos – filmas tapšanas process. Publicitātes foto
Kā režisora Roberta Zemeka filmā Kurš iegāza trusīti Rodžeru?
Raitis. Apmēram tā, taču darba procesā mēs sapratām, ka ir pietiekami veiksmīgi un varam iet rotoskopijā pilnībā. Tas mums bija jauns izaicinājums, jo katra mūsu filma ir veidota kā sava atšķirīga pasaule.
Vai jūs varētu vairāk pastāstīt par procesu?
Lauris. Pirms filmēšanas sākšanas kopā ar Hariju izveidojām kustīgu melnbaltu skiču komiksu ar pašu ierunātām balsīm un skatījāmies, vai kaut kas nav par garlaicīgu vai vispār neiederas, jo ierobežotā budžeta apstākļos mēs nevarējām...
Raitis. ...darīt neko lieku.
Lauris. Pēc tam izmest ārā jau uzfilmēto vai piefilmēt vēl kaut ko klāt. Mums bija jābūt efektīviem.
Raitis. Izdzēsām tikai vienu ainu, kurā paši bijām nofilmējušies. Mēs novērtējām, ka tur bija slikta aktierspēle (smejas). Tas nav liels zaudējums. Filmējām Rīgas Mākslas un mediju tehnikumā, kur Lauris strādā par pasniedzēju. Tas panāca mums pretī un ļāva strādāt vasaras brīvlaikā. Pēc tam darbu pārņēma Harijs un animators Aigars Gercāns, ar kuru esam strādājuši Tritone Studio kopš 2009. gada un saprotamies no pusvārda, un citi mākslinieki. Viņa sieva Inga Tabaka mums animēja kaķi...
Lauris. ...bet tas ir pilnīgi cits kaķis nekā Straumes kaķis.
Raitis. Mūsu filmas veidošanā iesaistījās arī septiņi Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma studenti un veica nepieciešamos animācijas labošanas darbus. Viņiem bija iespēja gūt praksi un nedaudz arī piepelnīties. Vienam mēneša beigās sanāca 1300 eiro, otram – 30 eiro. Tu uzreiz saproti, kurš būs animators un kurš darīs kaut ko citu, jo tas nav tikai naudas, bet arī motivācijas un attieksmes jautājums.
Lauris. Daudzi no viņiem ir ļoti talantīgi. Viens no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma absolventiem – Kristaps Blumbergs – ir piedalījies arī Straumes veidošanā.
Vai jūs pētījāt citus rotoskopijas kinodarbus?
Lauris. Rotoskopijas tehnikā ir veidota Sniegbaltīte un septiņi rūķīši (1937), un tā izmantota arī citos Volta Disneja kinodarbos. Mēs galveno uzmanību pievērsām tam, kas izklausās pēc erotiskajām filmām un kas saucas adult animation jeb pieaugušo animācija. Šādu filmu nemaz nav tik daudz, tās var saskaitīt uz abu roku pirkstiem. No tām var pieminēt Uguni un ledu/Fire and Ice (1983) un Gredzenu pavēlnieku/The Lord of the Rings (1978). Mēs pētījām, kas ir izdarīts un no kā mēs varētu ietekmēties.
Raitis. Vai no kā varētu izvairīties.
Jūs pieminējāt kustīgo melnbalto komiksu, lai izvairītos no lieka darba darīšanas. Vai to varētu izmantot arī spēlfilmu veidošanā? No vairākiem režisoriem ir dzirdēts, ka montāžas procesā daudz kas paliek pāri.
Raitis. Esmu bijis meistarklasē pie režisora Sergeja Dvorcevoja, kuram ir filma Tulpe (2008). To viņš uzņēma ar rokas kameru kā sava veida skici un jau pēc tam pārfilmēja kopā ar radošo un tehnisko grupu. Līdzīgi ir darījis arī režisors Alehandro Gonsaless Injarritu pirms Atriebēja/The Revenant (2015), kas ir veidots tā sauktajā magic hour.
Lauris. Tas ir laiks pirms saullēkta un pēc saulrieta.
Raitis. Viņiem vajadzēja precīzi zināt, kā filmēt, jo improvizācijai nebija laika. Savukārt jaunā seriāla American Primeval (2025) radītājs Pīters Bergs stāstīja, ka viņam patīk izbaudīt to, kas konkrētajā brīdī norisinās uzņemšanas laukumā, un līdz galam nezināt, kā kas notiks. Man patīk zināt un jau pēc tam ļauties brīvībai.
Kā džeza mūzikā.
Raitis. Ja zini sistēmu, tu drīksti to jaukt. Arī Paolo Sorrentīno ir viens no tādiem režisoriem, kuram uzņemšanas laukumā pēkšņi ienāk prātā doma par futbola spēli starp mūķenēm, kas ir viena no spilgtākajām ainām viņa seriālā Jaunais pāvests/The Young Pope (2016).
Aktuāla tēma.
Lauris. Jā, jā, visi tagad vēlreiz skatīsies Jauno pāvestu.
Ja aktieri tiek pārzīmēti, kādi ir viņu izvēles nosacījumi? Pēc faktūras?
Raitis. Mēs visus aktierus nedaudz modificējām pirms filmēšanas, piemēram, pielīmējām milzīgākas ausis vai izcēlām kādu grumbu, kas uz uzņemšanas laukuma izskatījās diezgan jancīgi.
Lauris. Ja cilvēks paliek tāds, kāds viņš ir, animācijā viņš nav pārāk izteiksmīgs, tāpēc mums vajadzēja pastiprināt cilvēku vizuālās īpašības.
Tāpat kā karikatūrā. Kā izvēlējāties vilkaci?
Raitis. Uz vilkača lomu pretendēja augumā raženais Kristians Kareļins, kuram provēs pielikām grūtnieces vēderu, kas tika izmantots vienā no režisores Lindas Oltes kinoprojektiem.
Lauris. Pēkšņi redzam, ka viņš ir vācu barons! Gājām arī pie aktiera Jura Strengas, pārzīmējām viņu un skatījāmies, kāds būtu vilkacis animācijas stilā. Mums bija ideja, kādam viņam ir jābūt, bet tādu mums ilglaicīgi neizdevās atrast, bet tad es aizgāju uz seriāla Kolektīvs (2023) pirmizrādi. Režisors Čižiks (Aivars Čivželis) savā īsfilmā Maukurs un zivs bija nofilmējis Einaru Repši.
Raitis. Lauris man raksta īsziņu: varbūt man viņu uzrunāt galvenajai lomai? Es atbildu: jā, ej klāt. Viņš raksta: tā būs neparasta saruna – bijušajam Latvijas Bankas prezidentam jautāt, vai jūs negribētu būt vilkacis.
Lauris. Viņš piekrita.
Raitis. Viņš atnāca uz aktieru atlasi solīds, ģērbies uzvalkā. Pēc stīvā sākuma sekoja aina, kurā viņš ir vilks un es esmu suns. Es saku: Repšes kungs, vajadzētu novilkt kreklu. Vai tiešām jānoģērbjas? Mēs novilkām un sākām riet viens uz otru. Pēc tās reizes viss aizgāja pareizajā virzienā.
Lauris. Tas bija tas trakums, kas mums bija vajadzīgs. Mani pārsteidza Einara Repšes darba ētika.
Raitis. Viņš vaicāja, vai ir kāda literatūra, ko vajadzētu izlasīt, atnāca uz uzņemšanas laukumu ar izpildītu mājas darbu, uzreiz iekāpa vilkača lomā un neizkāpa no tās līdz filmēšanas beigām.
Vai šajā stāstā par Livoniju un vilkačiem ir arī kaut kas no šodienas?
Raitis. Sabiedrības nošķirtība pašreizējā ekonomiskajā situācijā, kad plaisa starp dažādām grupām kļūst arvien izteiktāka.
Lauris. Vai raganu medības, kad cilvēki sāk rādīt uz kādu un mesties virsū bez jebkādiem pierādījumiem.
Raitis. Interesanti, ka Traibekas filmu festivāls ir izcēlis tieši šo sižeta līniju Dieva suņa pieteikumā.
Lauris. Vai arī nepieciešamība pēc jaunām vēsmām sastāvējušā ūdenī jeb eksistējošajā kārtībā. Negribas teikt priekšā, lai skatītāji varētu brīvi interpretēt, bet, protams, mūsu filma ir mūsdienu sabiedrības spogulis.