Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies
Rīgā +22 °C
Daļēji apmācies
Pirmdiena, 24. jūnijs
Jānis

Uzticos sev brīdī, kad radu. Intervija ar dzejnieci Lindu Gabarajevu

"Man gandrīz vienmēr citu dzejā ir par daudz vārdu. Lūdzu, dodiet man telpu šajā dzejolī vienkārši paelpot," – Latvijas Literatūras gada balvas godalgotā debitante dzejniece un atdzejotāja Linda Gabarajeva dzejā meklē plašu apvārsni un noslēpumu, pie kura atgriezties.

Manas intereses ir ļoti plūstošas. Tāpēc man patīk strādāt ar dzeju. Man prātā rosās ļoti daudz lietu. Es tās visas nevarētu uzrakstīt prozā vai uzzīmēt, bet varu uzrakstīt dzejoļos. Dzejas forma ļauj ļoti daudz kam pieskarties – saka dzejniece Linda Gabarajeva. Viņas dzejas krājums Apļi Ojāra Vācieša prēmijai nu ir pievienojis arī Latvijas Literatūras gada balvu par spilgtāko debiju.

"Grūti noticēt, ka šis ir debijas krājums – tajā, šķiet, fokusēts ne vien pašas autores pasaules redzējums, bet arī gluži vai savdabīgs pārskats par to, kas vispār dzejā ir svarīgs un fascinējošs," – dzejas krājumu Apļi cildina žūrijas priekšsēdētāja Ieva Melgalve.

Linda Gabarajeva nesen ir piedzīvojusi vēl vienu debiju – janvārī izdevniecībā Liels un mazs iznāca viņas dzejoļi bērniem – Kosmoss ir virs bēniņiem. Grāmata veltīta piecgadīgajam dēliņam, kurš izgudrojis arī vairākus dzejoļu nosaukumus. "Rotaļu istaba, kurā es pati ieeju un varu ar bērniem paspēlēties," saka dzejniece. "Lindas dzejoļiem piemīt nesamīlināts īstums, intonāciju svaigums. Jūtams respekts pret bērnības absolūto eksistenciālo nopietnību, kuru nav iespējams aizvietot vai izdekorēt ar deminutīviem vai labi domātām pamācībām. Gabarajeva to nedara, viņas dzejoļos tēli un metaforas izaug no dzīves patiesības. Pasauli šajos dzejoļos var sataustīt, saost, saklausīt, sajust kā mazliet bīstamu piedzīvojumu kurā var doties, stingri satverot vecāku roku," – raksturo izdevēji.

Linda Gabarajeva, būdama 90. gadu bērns, uzskata, ka brīvā bērnība, kurā viņa varēja brīvi veidot attiecības ar cilvēkiem un pati kļūdīties, ir veidojusi milzīgo uzticēšanos sev: "Varbūt esmu nedroša attiecībās ar cilvēkiem un neticu, ka mans darbs kādam patīk, bet es uzticos sev tajā brīdī, kad radu. No otras puses – es negribētu, lai manam bērnam būtu tāda bērnība kā man. 90. gados bija lielas grūtības ar naudu, mana mamma ļoti daudz strādāja. Visi manā ģimenē ļoti daudz strādāja. Tā nav unikāla pieredze. Vecāki nebija spējīgi dot ļoti nedalītu uzmanību nevis tāpēc, ka viņi bija slikti, bet tāpēc, ka viņi bija labi vecāki."

Linda Gabarajeva, kura ir piederīga  trīsdesmitgadnieku paaudzei, ir ienākusi literatūrā ar ļoti interesantu un daudzveidīgu dzīves bagāžu. Viņai aiz muguras ir studiju gadi antropoloģijā (Mercer University, ASV) un teoloģijā (LU Teoloģijas fakultāte), mācības Latvijas Sporta peda ­ goģijas akadēmijā, kurā iegūts bakalaura grāds, LRS Literārās akadēmijas dzejas meistardarbnīca, bet patlaban viņa studē Latvijas Mākslas akadēmijas Grafikas no ­ daļas maģistrantūrā. Ar Lindas Gabarejavas domām un rakstības stilu ne tikai dzejā, bet arī publicistikā var iepazīties publikācijās žurnālos Strāva, Žoklis, Domuzīme un interneta žurnālos Punctum un Satori.

Debijas balva Lindu Gabarajevu nav neveselīgi sastindzinājusi zem atbildības nastas. Viņa turpina rakstīt, un daudz. Jau var nojaust otrā krājuma aprises. Pati saka – tas, ko raksta šobrīd, viņai patīk daudz labāk nekā Apļos lasāmais.

Esam atgriezušās "nozieguma vietā". Pirms nedēļas šeit, Āgenskalna tirgū, jūs saņēmāt Latvijas Literatūras gada balvu par debiju. Kā jūs tagad jūtaties?

Man bija ļoti liela cieņa pret cilvēkiem, laikabiedriem, kuri raksta un dziļi interesējas par literatūru. Es dzīvoju šajā vidē un lasu to visu, tāpēc man vienmēr ir bijis svarīgi, kā šie cilvēki redz manu darbu. Domājot par atzinību vispār, man svarīgāka ir profesionālā atzinība nekā tas, ka es kādam varbūt liekos jauks cilvēks. To es varu pietēlot, forši izteikties vai ko citu jauku izdarīt, bet rakstīšanas darbā es esmu tā, kas esmu. Gan intelektuāli, gan emocionāli. Tur ir visa mana dzīves pieredze. Tur ir visvisvairāk manis. Ja cilvēki, kuri dara kaut ko līdzīgu un kurus es ārkārtīgi cienu, novērtē manu darbu, man tas ir ļoti svarīgi.

Līdzšinējās intervijās esat stāstījusi, ka jums visu laiku ir sajūta, ka jūs tūlīt kāds sarās un pateiks – kur vispār esi ielīdusi! Vai saņemtais novērtējums ir spējis uzmundrināt un mazināt šādu pieticību?

Jā, ir labāk. Bija sajūta, ka cilvēki tiešām priecājas. Gan no kolēģiem, gan citiem cilvēkiem, ar kuriem neesmu tik tuvās attiecībās, bija atbalsta un prieka sajūta. Tas ir forši. Neiederības sajūta rodas no kaut kādas pusaudžu gadu pieredzes. Arī no tā, ka es ļoti vēlu ienācu literatūrā. Tusiņš man izpalika. Pieļauju, daudzi, kas sāk rakstīt pusaudžu vecumā, veido draudzības, cits citu pabalsta. Var otram parādīt tekstus un iet procesam cauri kopā. Man jaunībā tādas iespējas nebija.

Kā vieglatlēte esat bijusi Latvijas junioru izlasē, turpinājāt sportot un studēt arī Amerikā. Vai tā ir pāršķirta lapaspuse?

Es jau nebiju baigā zvaigzne, vienkārši šausmīgi nopietni tam piegāju. Tie bija daži gadi manā dzīvē. Būtībā vidusskolas laiks. Man liekas, ka tajā laikā manam ķermenim ārkārtīgi vajadzēja ļoti, ļoti intensīvu slodzi, lai tiktu galā ar visām emocijām. Šobrīd man vairs nav vajadzīga tik intensīva fiziskā slodze. Es pati ārkārtīgi priecājos, ka man ir sporta pieredze – ļoti mērķtiecīgi kaut ko darīt, par spīti sāpēm un grūtībām. Šobrīd tas vairāk ir kļuvis par vienkārši jocīgu faktu no manas dzīves.

Kāpēc jūs izlēmāt pārtraukt sportistes karjeru?

Tas pat īsti nebija lēmums. Man vairākkārt ir bijis tā, ka garīgā veselība kļūst šausmīgi nestabila un es vienkārši netiku galā. Sportu pametu tāpēc, ka man saasinājās garīgie traucējumi. Tā nebija izvēle. Ilgi pat nesapratu, kāpēc aizgāju no sporta. Kāpēc sāku sportot – tā arī nebija izvēle, tas bija intuitīvs lēmums, lai dabūtu sevi pie dzīvības un kaut kā atveseļotu. Man vajadzēja ļoti intensīvu atveseļošanās programmu, un sports to deva.

Vienmēr kopš bērnības esmu lasījusi. Mana vecāmamma ir bibliotekāre. Skolā un mājās mums vienmēr bija grāmatas. Nesen runāju ar savu latviešu valodas un literatūras skolotāju, un viņa teica, ka es 6. vai 7. klasē biju uzrakstījusi ludziņu. Interese jau bija.

Bet rakstīšana ir pašas izvēle?

Jā, bet rakstīšana atšķirībā no sporta man nav terapija.

Balvas saņemšanas ceremonijā pateicības runai atvēlētajā laikā galveno paldies teicāt jau pieminētajai skolotājai. Pastāstiet par savām attiecībām ar literatūru skolas laikā. Ko var izdarīt obligātā literatūra – atgrūst vai pievērst lasīšanai?

Godīgi sakot, no obligātās literatūras es neatceros nevienu grāmatu. Atceros, ka bija tās klades, kurās bija jāvelk kaut kādas līnijas. Bija kaut kāds ļoti jocīgs, nesaprotams veids, kā par tām grāmatām ir jāraksta. Tas man pilnībā ir izgājis no atmiņas. Man lielākā daļa skolas laika ir izgājusi no atmiņas. Tas, kas man palicis prātā, ir attiecības ar cilvēkiem. Pamatskolā bija brīdis, kad man bija ļoti sliktas attiecības ar klasesbiedriem. Būtībā mani diezgan smagi apcēla, izstūma, izsmēja. Tas bija brīdis, kad mana latviešu valodas skolotāja man ļoti palīdzēja, jo viņa bija arī mana audzinātāja. Nesen lasīju 6. klases dienasgrāmatu, kurā esmu rakstījusi, ka pēc stundām paliku ar viņu runāt un stāstīt, kā man iet. Viņa mani uzmundrināja. Ir ārkārtīgi svarīgi, ka ir kāds pieaugušais, uzticības persona, kurš ir gatavs ar bērnu vai jaunieti parunāt. Man tas bija ļoti svarīgi. Protams, pieaugušais nevar mainīt attiecības, kādas ir pusaudžiem. Tur jau viss ir iegājies.

Ko jums patika lasīt skolas laikā?

Esmu sapratusi, ka grūtākos brīžos parasti tveros pie bērnu literatūras. Viena no nozīmīgākajām grāmatām bērnu literatūrā man ir Harijs Poters. Man liekas, tā ir vienīgā grāmata, uz kuru es tiešā veidā atsaucos savos tekstos. Tas ir kaut kas ļoti personīgs, bet arī nepretenciozs. Man ir ļoti bail atsaukties uz labu literatūru, jo liekas, ka mani turēs aizdomās, ka es izliekos vai meloju. Bērnu literatūrā es jūtos droši. Man vienmēr ļoti ir patikusi Astrida Lindgrēne. Mans absolūtais favorīts bija Brāļi Lauvassirdis. Tad, kad bērnu periods beidzās, es ņēmu un lasīju visus padomju laikos izdotos romānus pēc kārtas, tos, kas mums visiem mājās bija.

Satori.lv ciklā Sarunas pie grāmatplaukta atzināties, ka neesat bibliotēkā atdevusi atpakaļ Simonas Veilas grāmatu, par ko esat samaksājusi milzīgu sodu. Kas tajā grāmatā bija jums tik vajadzīgs?

Simona Veila ir viens no svarīgākajiem cilvēkiem, kuras darbus esmu lasījusi. Viņa bija filozofe un mistiķe, viņai diezgan patika katolicisms, bet viņa nebija katoļu baznīcā. Tas, kas man viņā bija ļoti svarīgi, ir pilnīgs, pilnīgs godīgums. Kaut kas ļoti īpatnējs. Runājot par kaut ko ļoti personīgu, par sevi, viņa spēja izdarīt tā, ka tas kļuva par kaut ko daudz vairāk nekā vienkārši viena cilvēka sajūtas. Tur nav pilnīgi nekā, kas būtu paštīksmināšanās vai vēlme parādīt, cik viņa ir forša un gudra. Viņai bija ārkārtīgi spožs prāts, tas arī ļoti uzrunāja. Viņa runā par dziļām ciešanām, un tas bija laiks, kad arī man bija ārkārtīgi slikti. Atceros, ka paņēmu viņas grāmatu nosaukuma dēļ – Waiting for God. Tur ir ietverta doma par zināmu pasivitāti, nevis ka cilvēki aktīvi mēģina sevi "atkačāt" vai grābj un ķer visu, ko var, un kārtējo reizi saņemas. Viņas darbu caurstrāvo doma par gaidīšanu un klusumu. It kā pilnīga neaktivitāte, bet ļoti nospriegota.

Tieši viņas grāmata jums gluži personīgi esot ļāvusi piedzīvot mākslas dziedinošo spēku. Vai spējat iztēloties, ka arī jūsu dzeja kādam varētu būt dziedinoša?

Es nekad nespēju noticēt, ka vispār kāds lasa to, ko esmu uzrakstījusi. Tādā ziņā mani iepriecina un pārsteidz ļoti vērīgas recenzijas. Tas ir veids, kā varu paskatīties, kā kāds ir lasījis. Bet ko mana dzeja kādam varētu nozīmēt – tiešām nav ne jausmas.

Žurnālā Rīgas Laiks, sarunājoties ar dzejnieci un atdzejotāju Elvīru Blomu, jūs minat, ka attiecībā uz prozu var pajautāt, par ko tā būs, bet dzejai šāds jautājums neder. Ko var vaicāt dzejniekam par dzeju? Par estētiku? Nevis "ko", bet "kā"?

Kaut kādas tēmas, kas mani šobrīd interesē, es apjaušu. Mani ļoti interesē vēsture. Vienā brīdī sapratu, ka vajadzētu vairāk saprast un palasīt par literatūras pirmsākumiem. Tagad sistemātiski eju cauri lielajiem pamatdarbiem, lai saprastu, kā ir veidojies lauks, kurā arī es, mēs visi domājam un rakstām. Jūtu, ka tas, ko lasu, ļoti ietekmē to, ko es domāju. Tagad ir ļoti neparasts un sāpīgs laiks, sākot ar Ukrainu 2022. gadā. Protams, karš sākās agrāk, bet manā apziņā tas tomēr ienāca tikai tad. Tagad arī tas, kas notiek Gazā. Tas ļoti, ļoti ietekmē to, ko es domāju un rakstu. Nesen sāku klausīties audiogrāmatas. Tagad angļu valodā klausos pagājušogad iznākušo Emīlijas Vilsones Iliādas tulkojumu. Man tas ļoti patīk. Man liekas, ka tieši Iliādu vai Odiseju ir forši klausīties audiogrāmatā, jo arī vēsturiski šis teksts pirmām kārtām tika runāts. Emīlijas Vilsones atdzejojumā viscaur ir piecpēdu jambs, viņa to izvēlējusies kā vistuvāko formu, Rietumu pasaules analogu tam, kas Iliādas laikā varētu būt sešpēdu daktils. Tas liekas ļoti organiski. Klausos Iliādu, un tas ļoti sasaucas ar visu to, ko esmu domājusi pēdējos divus trīs gadus.

Jūsu debijas krājumā Apļi fascinē tieši šī pieslēgšanās pasaules kultūras telpai, erudīcija, mīlestība pret zināšanām, mākslu. Jaunie biežāk vērš savu mākslas radaru pret savu nabu, kas tiek pasludināta par pasaules centru. Jums tas nāca dabiski vai esat piestrādājusi, lai nepaliktu tikai savas personības visumā?

Tā ir absolūta pretreakcija tiem garajiem gadiem, kuros es nespēju interesēties ne par ko citu kā tikai par sevi. Ne jau visi jaunībā piedzīvo garīgu nestabilitāti, bet cilvēki, kas to piedzīvo, bieži vien ne par ko citu nespēj padomāt. Ir tik ārkārtīgi grūti būt ar sevi un sevī, ka visas domas nenovēršami fokusējas uz to – kā ar sevi tikt galā. Ir cilvēki, kas ieiet profesionālā sevis atveseļošanā, kaut kādā labbūtības kultā. Man dzīvē vienmēr ir bijuši ārkārtīgi lieli kontrasti – ir bijis tāds laiks, un tad atkal pilnīgi pretējs. Ļoti izbaudu, ka mani kaut kas interesē, jo ilgus gadus mani neinteresēja pilnīgi nekas. Iestājos Latvijas Universitātē antropologos, man bija deviņpadsmit gadu, biju tikko atbraukusi no Amerikas. Manus kursabiedrus reāli interesēja kaut kādas ciltis. Bet man nebija nekāda veida drošības būt pašai ar sevi. Nebija pamatmiera. Tas ir kā mazam bērnam – lai viņš spētu interesēties par pasauli, viņam ir jābūt fundamentālai drošības sajūtai. Man šķiet, ka cilvēkiem, kuri dzīvo ļoti lielā trauksmē, ir neiespējami darīt kaut ko citu, jo pirmām kārtām ir jāparūpējas par sevi. Cilvēki ir visādi, ir arī nobrieduši cilvēki, bet daudzos darbos var just, ka reāli viņu tik un tā interesē tikai viņš pats, ka visa erudīcija vai domāšana plašāk tik un tā ir vērsta uz to, lai parādītu, cik tas cilvēks ir gudrs.

Grāmatas redaktors Artis Ostups ievadā raksta: "Lindas Gabarajevas dzeju raksturo precīzs vērojums – jūtas un domas ir iemiesotas konkrētā, taustāmā realitātē. Tādā ziņā Gabarajeva turpina modernisma tradīciju, kurā idejas un lietas tika pasludinātas par vienotām. Uzskatāms ir Gabarajevas dzejas laikmetīgums – piesaiste vietām un cilvēkiem, piemēram, Kandavai, mammai un dēlam. Piesaiste tam, kas liek meklēt tīru valodu, jo uzspēlēta izteiksme būtu nodevība. Gabarajeva šo valodu ir atradusi pārsteidzoši ātri, un tās iedarbība uz lasītāju ir tūlītēja." Lūdzu, pakomentējiet šo viņa raksturojumu!

Man to ir grūti komentēt, tāpēc ka es pati savu darbu nevaru lasīt no malas. Tas droši vien ir saistīts ar gaumi un to, kas man vispār patīk dzejā. Man gandrīz vienmēr citu dzejā ir par daudz vārdu. Bieži vien man liekas – kāpēc jūs man to stāstāt? Lūdzu, dodiet man telpu vienkārši šajā dzejolī paelpot! Es cienu arī lielu precizitāti un spilgtus aprakstus, tas arī ir forši, bet droši vien tā dzeja, kas man tiešām ir svarīga, ir tā, kurā man ir telpa būt, kurā man nebaksta acī ar vārdiem. Es to uztveru kā cieņu pret lasītāju, ka autors mani ir ielaidis telpā, kurā man vispār ir vieta. Man tuvo autoru darbos vairāk ir neskaidrība un plašums. Pirmoreiz par šo plašumu sāku domāt, kad lasīju Hildu Dūlitlu, kuru arī biju atdzejojusi. Bija sajūta, ka ir milzīgs apvārsnis. Es stāvu, vienā pusē ir okeāns, un beidzot varu brīvi elpot. Viņai ļoti tuvi bija grieķi. Arī XX gadsimta dzejā vairāki autori ļoti labi man dod šo plašuma un klusuma sajūtu. Varbūt es tagad nonāku pretrunās, bet principā es nedomāju, kā manus dzejoļus lasīs. Man nešķiet, ka man kaut kas baigi ir jāpaskaidro vai jāpadara saprotamāks. Vai lasītājs šito sapratīs? Es vispār par to nedomāju. Esejas rakstot, vairāk domāju par to, ka ir kāda tēze, ko es aizstāvu, vai par to, ko vēlos pateikt cilvēkiem. Manas esejas vairāk ir par sociāli nozīmīgām tēmām. Dzejā es esmu pati ar sevi.

LALIGABA sauklis šogad bija sabalsošanās. Kuri ir jūsu gara brāļi un māsas pāri laikiem?

Es tieši tikko vienā drūmā momentā uzrakstīju diezgan garu dzejoli, kurā visus viņus piesaucu. Man ir ļoti, ļoti svarīgi, ka man ir šie pieturas punkti. Sāku ar Česlavu Milošu, kuru tajā brīdī lasīju, bet viņš nav mans pats tuvākais autors. Man ļoti tuvs ir grieķu dzejnieks Jannis Rics, kuru atdzejojis Knuts Skujenieks. Rics arī bija politieslodzītais, kurš ieslodzījumā rakstīja dzejoļus. Tāpēc man likās tik skaisti, ka tieši Knuts Skujenieks viņu ir atdzejojis. Viņu lasot, man ir absolūtā plašuma sajūta, ka šī ir pasaule, kurā es gribu dzīvot. Šeit es varu justies labi un brīvi. Tur vienmēr paliek kaut kāds noslēpums, pie kura es varu atgriezties. Tā nav kaut kāda ideja vai valodas spēle, kas mani pārsteidz – o, cik viņš ir gudrs. Nē, viņš atklāj kaut kādu noslēpumu, un es pie tā varu atgriezties atkal un atkal. Ilgu laiku man nozīmīgākais autors bija Tomass Stērnss Eliots. Pē­dējā laikā es no viņa mazliet attālinos. Biju ievērojusi, ka esmu no viņa kaut ko aizņēmusies. Tas jau man pašai likās aizdomīgi – tur es negribu braukt iekšā. Man ļoti tuva ir poļu dzejniece Vislava Šimborska, vispār poļi. Mums ir ārkārtīgi spēcīgi atdzejotāji no poļu valodas, tāpēc arī man poļu dzeja var būt tuva. Ļoti tuvs ir arī Ādams Zagajevskis. No Arta Ostupa uzzināju par argentīniešu dzejnieci Alehandru Pizarniku. Viņa spēj ietvert šo klusumu. Pizarnika ir dzejniece, kura spēj par ļoti drūmiem dvēseles stāvokļiem runāt ārkārtīgi pārliecinoši.

Esat piesaukusi arī Virdžīniju Vulfu. Mūsdienu rakstnieces un mākslinieces joprojām ļoti dzīvi sabalsojas un atrod sev ko svarīgu viņas 1929. gadā rakstīta - jā esejā Sava istaba. Ja jums būtu jāiztē - lojas un jāsalīdzina viena diena Vulfas un savā dzīvē?

Domāju, ka viņas laikā lielā mērā tas bija par materiālajiem un fiziskajiem apstākļiem, kādos sievietes dzīvoja. Nebija pieejama izglītība, tikai nesen bija atļauts sievietēm piedalīties vēlēšanās. Man šķiet, ka šobrīd tas ir saistīts ar kaut ko citu. Pie šīs domas nonācu ļoti pamazām. Vienā brīdī ievēroju, ka arī sievietes, kuras ir ārkārtīgi kvalificētas un zinošas, tomēr bieži šaubās un apšauba sevi. Nav tādas iznesības. Sievietes neaizņem telpu tā, kā to dara vīrieši. Man ļoti nepatīk vispārinājumi, un tas nav tā, kā es domāju, bet tomēr... Ne simtprocentīgi, ne vienmēr, bet bieži esmu novērojusi, ka tas ir atšķirīgais – vīrieši biežāk spēj atnākt, aizņemt telpu un pateikt – es te esmu un darīšu šitā un jums ir manī jāklausās, jo es zinu. Ekspertīzes jautājums. Esmu ievērojusi, ka dzejnieces daudz retāk raksta recenzijas un ieņem ekspertes lomu nekā dzejnieki vīrieši. Iespējams, kāds man nepiekritīs un teiks – varbūt dzejniecēm ir slinkums, varbūt viņas ir pārāk histēriskas, lai racionāli domātu, – bet es to tomēr esmu ievērojusi. Tāpēc man ir svarīgi atrast vēsturiskās sievietes, kuras ir spējušas aizņemt telpu. Es tūlīt beigšu maģistrantūru Mākslas akadēmijā un taisu darbu par Hildegardi no Bingenes. Viņa būtībā bija Leonardo da Vinči, tikai viduslaikos. Par viņu uzzināju ļoti nesen, pateicoties Annai Auziņai, kura mums mācīja feminisma vēsturi. Hildegarde bija brīnišķīga, fantastiska sieviete, mediķe, dzejniece, viņa saņēma mistiskas vīzijas no Dieva, viņa bija arī komponiste, kuras darbus joprojām atskaņo arī Latvijā. Man ir ārkārtīgi svarīgi atrast kaut kādā ziņā mātes. Man vienmēr ir licies, ka tikai es esmu tāda nepārliecināta, bet ievēroju līdzīgu mulsumu arī citās sievietēs. No vienas puses, man ārkārtīgi patīk tāda pazemība, bet reizēm man tomēr liekas, ka tās mums piemīt mazliet par daudz.

Kā to, jūsuprāt, mainīt?

Man personīgi ļoti svarīgs ir vecāku, pieredzējušu sieviešu piemērs. Es sāku rakstīt dzejnieces Mairas Asares dēļ. Tas bija ļoti nozīmīgi. Pēc tam vērsos arī pie vīriešiem dzejniekiem. Kad man bija 18 gadu, man bija ļoti sāpīga pieredze. Es tiešām ārkārtīgi ticēju, ka šis vecākais dzejnieks interesējas par maniem tekstiem, bet tad tas viss aizvirzījās intīmā gultnē. Es biju ļoti jauna un tiešām, tiešām nesapratu, kas tas ir. Man joprojām ir sajūta, ka mani neuztver nopietni tāpēc, ka esmu jauna sieviete un ka mani primāri redz kā sievieti.

Sāpīgi un pazemojoši.

Jā, tas ir sāpīgi. Man negribas veidot romantiskas attiecības ar saviem kolēģiem, man vienkārši gribas būt sadzirdētai. Man gribas veidot intelektuālas attiecības. Pagāja ļoti ilgs laiks, kamēr es varēju pārkāpt pāri pirmajai pieredzei. Joprojām daudz vieglāk un drošāk es jūtos ar sievietēm, pie kurām varu vērsties pēc padoma, nekā ar vīriešiem. Ir palikusi sajūta, ka pārpratīs. Man ir ļoti svarīgs atbalsts no citām sievietēm. Tam nav jābūt nekam pārspīlētam – ka mani paņem savā paspārnē –, bet kaut kam vienkāršam. Es to jūtu un ļoti novērtēju. Man liekas, ka mums ir ļoti forša, veselīga un atbalstoša literārā vide. Varbūt tajā nav tik viegli iekļūt, bet arī par ārstu nevar kļūt vienas dienas laikā. Tas ir normāli, ka ir jāraksta, jāpublicējas, jāmācās, un tikai tad tevi pieņem. Man šķiet, ka cilvēki ļoti atbalsta jaunos. Es to jūtu, un tas ir ļoti svarīgi.

Kā jūs tālāk iztēlojaties savu dzīvi literatūrā? Daudz šķēpu ir lauzts, vai rakstniekiem būtu jāsaņem alga vai stipendija, kas ļautu neiztērēt visu enerģiju citos maizes darbos.

Ir ļoti dažādi cilvēki. Ir cilvēki, kuriem ir ļoti grūti strādāt maizes darbu. Tas, ka viņi var rakstīt, ir ļoti vērtīgi un skaisti. Atbalsts ir nepieciešams noteikti. Man laikam nepietiek tikai ar dzejoļu rakstīšanu. Tad es no dzejas cenšos izspiest to, ko no tās nevajadzētu spiest ārā. Negribu, lai dzeja kļūtu par jomu, kurā es mēģinu izteikt kaut kādas savas pārspīlētās ambīcijas, "kačāties". Man liekas, ka man vajag kaut ko arī paralēli, lai būtu dzīvais materiāls, ar ko strādāt. Šobrīd man ļoti patīk tulkot un atdzejot. Cenšos mācīties grieķu valodu. Plānoju to mācīties arī nopietnāk, ne tikai pašmācības ceļā. Redzu, ka paralēli rakstīšanai es varētu tulkot. Man liekas, ka tas ir vislabākais, ko var darīt. Tas ir kā Prometejs, kurš cilvēkiem atnesa uguni. Ja kāds no nepazīstamas valodas un kultūras var kaut ko ienest mūsu kultūrā, man tas liekas pilnīgi svēts darbs. Mūsu tulkotāji rāda piemēru, ka viņi dzīvo tajā, ko viņi dara. Visspilgtākais piemērs ir Māra Poļakova, kura nebeidz runāt par lietām, kas viņai ir svarīgas. Viņa ienes ne tikai tekstu, bet arī kultūru un problemātiku. Tulkotājs ir kā dzīvais tilts starp kultūrām. Šobrīd man nedraud situācija, ka varētu palikt uz ielas, bet iepriekš esmu arī pārstrādājusies. Darīju diezgan grūtu darbu, paralēli rakstīju, mācījos, un man vēl ir mazs bērns. Daudzi izdeg.

Kādu nospiedumu jūsu dzīvē ir atstājis viesmīles periods?

Man joprojām rādās sapņi, kas vairāk līdzinās murgiem. Ir vairāki aspekti. Iemācījos ļoti brīvi runāt ar cilvēkiem un veidot small talk. Reizē arī noturēt sienu. Man bija ļoti grūti. Atceros, kad sāku strādāt kvalificētāku darbu – par terapeiti bērniem ar dažādiem attīstības traucējumiem, arī autismu, es to biju mācījusies –, biju pārsteigta, ka beidzot cilvēki pret mani izturas ar cieņu. Tas bija tāds pārsteigums – ka mani ņem nopietni. Strādājot apkalpojošajā sfērā, cilvēkus var redzēt no citas puses. Tie ir tie paši cilvēki, ar kuriem tagad satiekos. Man ir bijis tā, ka atceros, kā šis pats cilvēks ar mani runāja, kad biju bārmene, un kā viņš runā tagad, kad es arī skaitos viena no viņiem. Atceros arī cilvēkus, kas ar visiem runā vienādi. Tas man ļoti ir palicis atmiņā. Arvien vairāk un vairāk saprotu, ka neesmu pavisam normāla. Es šausmīgi spēcīgi jūtu cilvēku noskaņas un emocijas. Ļoti spoguļoju cilvēku emocijas. Tāpēc man ļoti grūti bija arī strādāt bārā.

Vai nākamajā dzejas grāmatā varbūt redzēsim jūsu pašas ilustrācijas?

Noteikti nē, jo tas, kā es rakstu un kā – zīmēju, ir divas atšķirīgas pasaules. Es nevarētu uzzīmēt tā, kā rakstu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja