Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā -2 °C
Apmācies
Svētdiena, 4. decembris
Baiba, Barba, Barbara

Zem krītošiem kastaņiem. Intervija ar grupas The Coco’nuts dziedātāju Mariju Valmieru

Iznākot The Coco’nuts trešajam albumam, grupas dziedātāja Marija Valmiera gatavojas gala eksāmeniem Mūzikas akadēmijas džeza vokālistos un atzīstas Pēterim Vaskam nepatikā pret operas vokāliem.

Metoties mūzikā iekšā ar vieglumu, ko neiegrožo ar priekšzināšanām bruņota pārliecība, kā darīt pavisam noteikti nevajadzētu, nereti izdodas sasniegt rezultātus, kas klausītājus uzrunā ar svaigumu. Un šis svaigums rodas no tā, ka cilvēki paši saviem spēkiem, balstoties uz tīri intuitīvām sajūtām, uzbūvē mūziku, kādu viņiem gribētos spēlēt. Grupa The Coco’nuts darbojas jau desmit gadu un tieši tā arī sākusi, kad Marijai Valmierai (toreiz Bročai) vidusskolas pēdējās klasēs kļuvis skaidrs, ka viņa grib izveidot grupu, kurā pati dziedātu, bet ne skatuves pieredzes, ne mūzikas teorijas zināšanu, ne draugu mūziķu apkārt nav bijis. Kopā ar Emīlu un Edgaru Kauperiem gājusi Rīgas snovborda skolā, jo vēlējusies kļūt par profesionālu snovbordisti, bet runājuši arī par mūziku, līdz gan abiem puikām, gan Marijai parādījušās savas grupas.

"Sākotnēji iztēlojos, ka būšu kā Nora Džonsa – tāda maiga dziedātāja. Savu krūšu reģistru, kas ir mans tagadējais skanējums, atklāju 2012. gadā kādā ģitāristu sesijā, kur biju pieteikusies kā vokāliste. Tur dziedāju vienu Frenka Zapas dziesmu, un mani mikrofonā nedzirdēja. Puiši saka: vai tu nevari dziedāt skaļāk? Es nemācēju, tomēr saņēmos un atklāju savu krūšu reģistru, ko vēlāk izkopu un joprojām izkopju. Mani vokālā tehnika vispār neinteresē, bet patīk pašai pētīt, ko mans ķermenis dara un var, apzināties tos muskulīšus. Ģitārai ir ladas – tās ir tehniskas lietas, ko var redzēt, un par tām var pastāstīt, bet, vokālu mācoties, tu vari tikai tēlaini paskaidrot, kas tev tur ir – tādi un tādi muskuļi iekšā – un kas notiek dziļi, dziļi zem ādas, un kā tu tos sajūti, atrodi, apzinies – tas viss man ir tik interesanti!" stāsta Marija, kad esam iekārtojušies pie galdiņa, padarot sevi par diezgan drošu mērķi krītošajiem kastaņiem un sarkandzeltenajām lapām kafejnīcas Gauja iekšpagalmā.

Nejaušības vai laimīgas sakritības Marijai pirms desmit gadiem pamazām piespēlēja cilvēkus, kuri izrādījās īstie, un daļa no viņiem ir līdzās joprojām: bekvokāliste Monta Kurme, kura veido arī klipus, kontrabasists Toms Valmiers, ģitārists un vokālists Pēteris Narubins un bundzinieks Artūrs Strautmanis. The Coco’nuts sākotnējais flautists, progroka klasiķu Jethro Tull Īana Andersona iedvesmotais Jāzeps Podnieks, nu kļuvis par kinorežisoru, grupā vairs nav arī taustiņinstrumentālistes un otras bekvokālistes Ineses Bērziņas, kura sākumā bija arī Marijas vokālā pedagoģe, bet pēdējos gados ir pievienojies saksofonists Benijs no Austrālijas. Tikko grupa ir izdevusi savu trešo albumu Forward Back, ar kura desmit dziesmām Marija ir ļoti apmierināta un saka – albums sanācis tāds kodolīgāks, skaidrāks un konkrētāks par visiem iepriekšējiem.

Prezentācijas koncertā Tallinas kvartāla zālē Tu jau zini kur, virs skatuves iekārts, šūpojās pamatīgs, no finiera plāksnes izgriezts The Coco’nuts logo, kas varētu pretendēt uz iespaidīgākā koncertu scenogrāfijas elementa statusu šīgada Latvijas koncertdzīvē un ko grupai ierosināju izmantot visos, arī mazajos klubu koncertos, ne vien šajā īpašajā. Toms Valmiers ir koktēlnieks un, arī iepriekšējiem albumiem iznākot, savus darbus rādījis, rīkojot izstādes, bet pērn Tallinas Mūzikas nedēļas norises vietās bija atrodami miniatūri grupas logo kā oriģinālas koka vizītkartes, ko patīkami paņemt kā suvenīru, kurā iededzinātais, ar telefonu nolasāmais QR kods uzreiz aizved uz grupas mūziku vietnē Spotify.

Mēģinot, kā jau ierasts, The Coco’nuts mūziku ielikt kāda žanra rāmī, piemēram, ierakstu balvas Zelta mikrofons gada kopsavilkumos parasti nav skaidrs, kur grupa iederas. Marija bijusi ļoti pārsteigta, ka apvienības 2016. gada albums Amid Opposites ielikts džeza nominācijā, – tas licies nepareizi. Dzirdot mūziķus pirmoreiz, varbūt patiešām var rasties iespaids, ka tā ir mūzikas studentu izveidota grupa, lai piepelnītos, spēlējot džeziņa kaverus ballītēs, jo dziesmas patiešām šķiet kaut kur jau dzirdētas, tomēr tā ir oriģinālmūzika, ko sākumā būvējuši paši bez priekšzināšanām, kā nu spējuši. Nu jau Marija pēc vairākiem neveiksmīgiem iestāšanās mēģinājumiem mācās Latvijas Mūzikas akadēmijas džeza vokālistu pēdējā kursā. "Skaņdarbs, ko es plānoju noslēguma eksāmenā spēlēt ar Tomu un ko kopā uzrakstījām, galīgi nav džezs, bet man ir tāds priekšmets kā kompozīcija, un, ja aranžē džeza stilā, var tam pieskaitīt. Es to drīzāk pēc formas sauktu par populāro mūziku. Mums džeza cilvēki saka: tas nav džezs. Populārās mūzikas cilvēki sala – nav pops, tad vēl pasaka, ka šis nav arī indie... Kas tad tas ir? Tā ir mūzika! Man vislabāk patiktu, ja to sauktu par indie mūziku, kam ir dažāda veida ietekmes, jo indie jau ir independent, bet arī to esam ielikuši kaut kādā vienā rāmī, kas tad atkal vairs nav independent, bet kaut kas konkrēts."

Tāpat tas, ko izprot ar alternatīvu, sen izplūdis un vairs neko nenozīmē. Žanri ir zaudējuši savu nozīmi.

Kļūst arvien grūtāk noteikt, un varbūt tas nav vajadzīgs. Varbūt pēc trīsdesmit, četrdesmit vai piecdesmit gadiem kāds varēs pateikt, kas šodien bija tas vai šitas.

Šodien taču var uzreiz uzklikšķināt un dzirdēt, kā tas izklausās, – vārdisku raksturojumu nevajag. Paklausies un saproti, vai tas tevi interesē vai ne. Līdzīgi kā tēlainie vides vai dabas apraksti tekstos, kā strautiņš čalo vai priežu zari slejas mākoņos, izpaliek – katrs var nofilmēt vai nofotografēt un aizsūtīt: izskatās, lūk, šādi.

Jā, tas ierobežo fantāzijā un iztēlē. Parāda tev, piemēram, paraugu un pasaka: es gribu šitā, bet citādi. Tā, man liekas, šobrīd notiek arī ar dziesmu rakstīšanu populārajā mūzikā. Es biju vienā nometnē Riga Live – man tas bija tāds kultūršoks, jo vienkārši nezināju, kā tas notiek. Piemēram, ir jāuzraksta dziesma, lūk, šādā stilā vai žanrā. Vajag kaut ko šādu, bet tomēr taisām to autentisku, oriģinālu. Tā ir ar visu. Neko jaunu nevar izdomāt, tikai padarīt to citādu. Bet tā laikam ir bijis vienmēr.

Vienkārši jātaisa, kā gribas, un tad lai citi mokās ar klasifikāciju, nevis viņu ērtības labad rāmis ir vispirms. Arī tavu draugu grupu Alejas nekur īsti nevar ieklasificēt, kaut mūzika ir brīnišķīga. Aleju dalībnieks Reinis Žodžiks esot arī vienu jūsu dziesmu producējis.

Jā, viņš izglāba dziesmu Mūsu zeme. Pēteris (Narubins, The Coco’nuts ģitārists – U. R.) uzrakstīja ārkārtīgi skaistu tekstu un melodiju dziesmai, it kā pabeidzām, bet nebijām mierā, kāda tā ir. Un tad Artūrs, mūsu bundzinieks, aizsūtīja Reinim, un viņi kopā ar Pēteri tur sasemploja, izveidoja citu formu, bet izmantoja tikai to, kas mums bija ierakstā, neko klāt neliekot. Šķiet, ka viņiem izdevās.

Dziesmu Manis vairs nav aizsūtījām Gatim Zaķim, lai piedāvātu producēt. Viņš vairākas reizes atvēris e-pastu, bet tā arī nekas nenotika.

Varbūt vienkārši nebija laika. Bieži vien ir tā, ka, ja tev ienāk prātā kaut kas, ko gribi izdarīt, tas ir jādara uzreiz, nevis jāatliek, jo tad tas brīdis var arī nepienākt.

Jā, lai gan dažreiz man ir teksts, ko esmu uzrakstījusi ļoti sen, un ir licies, ka tam nav vietas šobrīd, bet pēc gadiem ar The Coco’nuts kaut ko spēlējam, džemojam, prātojam, un tad uzreiz saproti – šis teksts tur būs tieši laikā. Mūsu meitiņa jau māk teikt: "mammu, mammu", un es ne vienmēr gribu atsaukties, esmu pamanījusi, ka arī mana mamma, kad saucu, ne vienmēr atbild. Mēs ar Tomu jau esam uzrakstījuši nelielu fragmentu dziesmai Mamma neatsaucas, un ļoti ceru, ka to arī pabeigsim.

Bija tā pierasts, ka esi Broča, bet tagad – Marija Valmiera.

Bija mazliet bēdīgi šķirties no Bročas – tas uzvārds, kas man no tēva, tāds gruntīgs, spēcīgs, bet arī jaunais man patīk. Ja es eju, tad pēc pilnas programmas, un arī nejutu sevī tik lielu atpazīstamību, lai nemainītu uzvārdu.

Vai šis bija gadījums, kad satuvina mūzika? Cilvēki taču nevar sadzīvot zem viena jumta, ja ir dažādas muzikālās domāšanas.

Es nezinu. Gan jau var, bet, ja abi ir mūziķi, tas varbūt ir grūtāk.

Jums abiem tagad ir otra grupa Kalnejas. Kad tevi dzirdēju festivālā Gaviles 2018. gadā Spīķeru koncertzālē, uzreiz sajutu, ka tava jaudīgā balss folkmūzikai ļoti labi der.

Toms kādreiz dzīvoja daudzstāvu mājā, kurā tika izmantots tikai viens dzīvoklis, bet pārējā māja tukša. Tajā kāpņu telpā ir ļoti skaista akustika, un bija nogurums no tā, ka The Coco’nuts ir daudz cilvēku, visu laiku kaut kas notiek, un mēs pavadījām laiku tai kāpņu telpā, kur viņš spēlēja kontrabasu, bet es sēdēju blakus un dziedāju vokalīzes, vienkārši izpaudos tādā tīri dvēseliskā sajūtā bez apzināta mērķa izveidot sastāvu un dziesmas. Vienkārši atpūsties, izbaudīt, sajust, aptvert.

Pēteris, kurš man mūzikā ir iemācījis visu, arī spēlē folkmūziku ar Tomu postfolkloras grupā Dārdi, kas izdevusi vienu albumu. Ļoti forša mūzika, un esmu dusmīga, ka viņi to nedara vairāk, jo dzīvo katrs savos laukos, audzina bērnus, bet tā mūzika ir superīga. Tur ir cilvēki no folkloras kopām, Pēteris, kam patīk blūzs un džezs, un Toms, kas vispār ir kosmoss. Es diezgan daudz laika pavadīju, braucot viņiem līdzi uz koncertiem, ieinteresējos par folkmūziku, un, kad dzirdu no folkloras kopām to patieso vēstījumu, asaras riešas acīs un es to sajūtu kā savas senās saknes. Ne no vienas citas mūzikas man tā nav kā no latviešu folkloras. Tad ar Tomu sākām eksperimentēt, ņēmām kaut kādas tautasdziesmas un tekstus, kas patīk, un likām kopā. Pirmais koncerts mums divatā bija mazā bārā Bismarka brokastis, kura vairs nav. Tad izdomājām, ka varbūt vijoli vajadzētu, Toma draugs Reinis pazina Spāri Vītolu (abi no grupas Alejas – U. R.), un piedāvājām viņai. Sākām muzicēt kopā, un Kalnejas tā arī ir palikusi uz sajūtām un entuziasmu balstīta grupa.

Mums ir vēl viens alter ego – grupa Āboli un bumbieri, ar ko spēlējam balles, taču tikai to, kas man patīk, – Eimiju Vainhausu, Mungo Jerry, Imantu Kalniņu, Noru Bumbieri... Tagad izdots The Coco’nuts albums, un vairāk pievērsīsimies Kalnejām.

Asnatei Rancānei un Staņislavam Judinam bija izcils folkdziesmu un kontrabasa sintēzes albums.

Tas bija kārtējais fenomens – mēs jau kādu laiku ar Tomu divatā darbojāmies un domājām: re, kā darām kaut ko tādu, kā vēl neviens, un tad Staņislavs ar Asnati izdeva savu albumu. Re, kā! "Kokonatiem" sākumā bija dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem, kuras tā arī neierakstījām, bet fonds Viegli jau ir paspējis ierakstīt dziesmas ar tiem pašiem vārdiem, kaut mūsu versijas bija vēl pirms tam. Tādas sajūtas, ka viss ir kosmosā un gaida, kurš pirmais paņems.

Akadēmiskā dziedāšana gan mani joprojām nesaista – tā kaut kādā ziņā neliekas dabiska un pareiza, jo balss tiek pārāk pārveidota. Man nesen bija tāds gadījums – satiku Pēteri Vasku trolejbusā, ar kuru parasti nebraucu. Viņa mūzika man ļoti patīk, tieši instrumentālā. Un iekāpj Pēteris Vasks kopā ar puisi, kuru es pazīstu. Šie apsēžas man tieši blakus, es klausos viņu sarunu, mazliet iesaistos, saku, ka mācos džeza vokālu. Biju pārsteigta, kad Pēteris Vasks teica, ka viņam džeza mūzika liekas tāda bāru un izklaides mūzika. Sabēdājos mazliet, bet, kad sarunā aizgājām līdz operai, man bija kauns teikt, ka nepatīk, tomēr saņēmos un pateicu, ka nepatīk tieši vokālais izpildījums operā. Tagad šokā bija Vasks: kā, tas taču ir tik skaisti! Tad es saņēmos un teicu tā: man tas vairāk kā vokālistei šķiet tehniski nepatīkams tembrs ausīm. Un tad viņš bija saprotošāks – ka tas nav par mūziku, bet tīri subjektīvi. Droši vien viņa dzīvē tas bija pavisam parasts trolejbusa brauciens.

Kas zina – varbūt kādu dienu? Agrāk es arī neēdu papriku un olīvas, bet tagad ēdu. Pagaidām, kad radio sāk skanēt kaut kas no operas, es pārslēdzu staciju.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja