Īpaši Rīgai Daiga Grantiņa ir apkopojusi savā praksē izkopto skulpturālo leksiku un tai radnieciskos elementus, prezentējot vietai piesaistītus pārradītus un jaunradītus darbus. Lauka telpa piesaka virzību uz vairāk simbolisku autores daiļrades lasījumu, nomainot akcentus no procesā balstīta radošā darba uz tādu, kas sakņojas prāta fiksējumos jeb redzēšanā.
Šajā ekspozīcijā mākslinieces iztēles vīzijas izkārtojušās iedomātā diagonālā līnijā, kas apņem visu plašās telpas perimetru. Deviņu skulptūru-tipoloģiju turpinājumā tiek zīmēti, izzīmēti un ieklāti laukumi, iekustinot ritmu, izceļot objektu rakstus un to formu ornamentalitāti. Ar zāles centrā integrētu augšupvērstu tēlniecisko elementu – torni no ekspozīcijas Saules suns, kas tika prezentēta Latvijas paviljonā Venēcijas 58. starptautiskās mākslas izstādē 2019. gadā, – Grantiņa nododas telpiskā un tēlainā paplašinājuma iespējām.
Kā bezgalīgas kustības pinums Lauka telpa uzsūc radīšanas garu un savērpjas ar pieredzēto. Daudzveidīgo materiālu izmantojums un to kombinācijas uzrāda interesi saskarties un būvēt attiecības ar citādi neredzamo un neskaidro. Izstādes materialitāte izriet no formas un necaurredzamības apvienošanās metaforiskā un materiālā līmenī. Atsedzot lietu stāvokli, nevis to lietišķību, Lauka telpa ir strukturāla un caurlaidīga, telpa jūtu sfērā, telpa kā brīva forma.