Intas Celmiņas iemīļotākais motīvs ir mūzika, ko viņa salīdzinājusi ar krāsu mākslu: “Ja mūziku uztver ar dzirdi, un tās skaņas, kas nonāk apziņā, ir pilnīgi abstraktas, tad tikpat viegli var vērot arī krāsu salikumus, tūdaļ nemeklējot skaidrību sižetā. Jābauda un jāgaida, līdz skaņu vai krāsu vijumi radīs atbalsi sajūtās un atklās mākslinieka ideju”. Inta Celmiņa pēta iespējas audeklos attēlot skaņas iespaidu gan ar mūziku saistītās tēmās, gan ainavu motīvos, gleznojot mūziķus un diskutējot ar viņiem par klasiskās mūzikas un vizuālās mākslas sociāliem uzdevumiem un kompozicionālām kopsakarībām.
Mākslinieces 70. gadu kompozīcijas balstītas uz laukumu kontrastiem, uz tumša fona izceļot pelēkbaltos akcentus, taču pamazām rokraksts pietuvojas trauksmainajiem mūzikas ritmiem. 90. gados reizē ar triepiena ekspresiju glezniecība ieguvusi lielāku formu nosacījumu un spēcīgu krāsaino laukumu ekspresiju. Intas Celmiņas ieceres izriet no atziņas: “Pateikt nepasakāmo. Ir iespaidi no dabas, ir skices ar formas meklējumiem un mēģinājumi sadalīt tēmu sastāvdaļās, lai beidzot parādītu to vienā veselumā.”