Tomēr ir iespējams apstāties un, ieskaujot sevi ar daudziem lieciniekiem kā ar spoguļiem, veikt izpēti – fiksēt šo visdažādākajās formās un izpausmēs šausminošo, savaldīt tā pirmatnējo, postošo dabu.
Šādu mēģinājumu, fiksēt biedējošā telpu, ir radījuši divi mākslinieki – Zoja Golubeva un Deniss Evins. Atšķiras viņu rokraksti un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi: no digitālajām tehnoloģijām un datoratkritumiem, caur atdzīvojušos mehānismu spoguļilūzijām līdz Denisa vientuļajiem tējas sēņu indivīdiem, kuri sapņo atrast veidu, kā vēstīt par savu vientulību. Zojas audekli, kas skatītāju atsauc pie klasiskās Eiropas baroka glezniecības tradīcijas, stāsta par izmisumu, vientulību un cilvēka personības iekšējās tumsas šausmām.
Izstādes tapšanas procesā parādījās vēl viena dalībniece – Daba. Tās klātbūtne pašiem autoriem bija negaidīta, jo visa mākslas vēsture ir pieradusi uz to tiekties – uz tās nesasniedzamo un neizdibināmo, savas vienaldzības ideālu. Taču te pēkšņi, bez skaidrojuma, Daba kļuva par līdzautori un pati apmeklēja māksliniekus: tās kompozīcijas, kas izauga no meža sēņu organiskajām struktūrām, mākslinieces audeklos atklāja neskaitāmus spilgtus tēlus – teju portretus, kurus Zoja vēlāk atšifrēja, atpazīstot tuvas un sen aizmirstas savas pagātnes sižetu šķautnes.
Abu autoru darbi būs maksimāli atvērti pašu skatītāju stāstiem. Izstāde aicina apmeklēt savas bailes un sadzirdēt svešās – rūgtumu, trauslumu – un pamēģināt iztēloties: kā ir tad, kad trauksme atkāpjas? Kas paveras mūsu skatienam atbrīvotajā telpā? Vai tie vēl esam mēs, šķīrušies no savām šausmām? Vai tie esam mēs – jau mazliet piemirsuši, kā galvā skan pirmais tuvojošās panikas vēstnesis?
Un šajā brīdī, pēc mūsdienu mākslas žanra likuma, kura spēks un vājums slēpjas izstādes telpā, parādās kurators. Viņš atnāk, pārskata apkārtni un, noplātot rokas, klusē – bez izsmalcinātu izteicienu plūsmas un burtu augstprātības, bez nodrāztiem citātiem no reiz moderniem, bet tagad sen jau nelasītiem postmoderna meistariem – iluzionistiem, un aiziet. Patiesībā arī viņam ir bail. Taču viņš atzīst, ka vienīgais līdzeklis pret paniku nav teksts un nav saruna, bet gan divu cilvēku – skatītāja un autora – satikšanās. Tāpēc, nepiedāvājot apmeklētājiem nevienam nevajadzīgas špikeru lapiņas, viņš, pārvarot teksta tukšumu, piedāvā autoriem sevi pašu kopā ar savām bailēm, lai kādreiz atkal sāktu rakstīt.
Mēs vienojāmies, ka mūsu izstāde ir par satikšanos. Plaukstām augšup. Ar acīm, kas plaši aizvērtas bailēs un baudā. Taču jāatceras: tā ir arī jūsu izstāde. Neaizmirstiet – jūs, pēc noklusējuma, esat līdzautori mūsu šķietami tik pļāpīgajā, bet gandrīz bezskaņu laikā.
Kurators: Deniss Hanovs