Strādājot dažādos tēlotājas mākslas veidos – zīmējumā, grafikā, glezniecībā, fotogrāfijā un veidojot objektus, Leonards Laganovskis kā galveno instrumentu saziņā ar skatītāju izmanto tekstu. „Krāsai šajā gadījumā nav nozīmes, galvenais ir teksts. Jo kas tad bija vispirms? Vārds. Un šis princips joprojām paliek spēkā.” Teksts Laganovskim nav dekoratīvs paņēmiens. Teksts veido gan viņa mākslas dabu formu, gan saturu.
Leonarda Laganovska darbiem raksturīga reālistiska laikmeta dokumentalitāte, un tie ir nesaudzīgi aktuāli - sociālkritiski, pilni smalkas ironijas, vai asi vērsti pret politisko ideoloģiju. Laganovskis uzrunā mūsu kolektīvo atmiņu. Viņa darbi ir mīklas prātam, kas balstītas zinātnē, literatūrā, mākslā, atmiņās un asociācijās...
„Vēsture ir ļoti komplicēta. Valsts vēsture ir tāda, kāda tā ir, un es esmu tās sastāvdaļa. Es gribot negribot visos tajos cīniņos esmu iekšā. Un ir divi vedi, kā izteikt savu viedokli. Viens ir pie alus kausa kādu lamāt, otrs - piedalīties. Es kā mākslinieks uzskatu, ka mans pienākums piedalīties ir šādi - uz papīra vai audekla. Es neeju politikā, nerunāju kongresos un nedibinu partiju, bet daru šādu darbu. Uzzīmēju [...]”