Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Cukīni skumjās acis. Eiropas animācijas filmas veiksmes stāsts

Leļļu filmas Mana dzīve kā Cukīni autors Klods Barass stāsta, kā tapis 2016. gada oriģinālākais Eiropas animācijas darbs, kurš izvirzīts Oskaram

Iepazīstieties – tas ir Cukīni! Intervijas sākumā šveiciešu mākslinieks un režisors Klods Barass stāda man priekšā savas filmas galveno varoni – lelli, vārdā Cukīni –, kas sēž viņam klēpī. Cukīni skatās uz mani lielām, skumjām acīm. Šķiet, XXI gadsimtā uz kinoekrāna vēl nekad nav redzētas tik izteiksmīgas, sāpju un ilgu pilnas acis kā filmas Mana dzīve kā Cukīni/Ma vie de Courgette amizantajiem personāžiem.

Cukīni nav dārzenis, bet deviņus gadus vecs zēns, kurš pēc mātes alkoholiķes nāves nonāk bērnunamā. Viņš uzzina, kas ir uzticība un draudzība, atrod mīlestību un jaunu ģimeni. Zēna īstais vārds ir Ikars, taču visi viņu dēvē par Cukīni – šo iesauku izdomājusi viņa māte, un puikam tā patīk.

Mana dzīve kā Cukīni ir leļļu filma, Šveices un Francijas kopražojums, kuru var raksturot kā art house animācijas darbu. Pērn novembrī līdzās vēl divām filmām, kuras tika izvirzītas Eiropas Parlamenta kinobalvai Lux, tā tika demonstrēta vienā seansā Rīgas kinoteātrī Splendid Palace (balvu Lux ieguva vācu režisores Marenas Ādes Tonijs Erdmanis/Toni Erdmann).

Mana dzīve kā Cukīni ir visvairāk titulētā 2016. gada Eiropas animācijas filma. Sasniegumu saraksts ir garš, to vainago nominācija Oskaram. Pērn Mana dzīve kā Cukīni saņēma pasaulē nozīmīgākā Ansī Starptautiskā animācijas filmu festivāla galveno balvu un skatītāju simpātiju balvu. Sansebastjanas festivālā tā tika atzīta par labāko Eiropas filmu, Eiropas Kinoakadēmijas balvas pasniegšanas ceremonijā – par Eiropas labāko animācijas filmu.

Viens no filmas panākumu noslēpumiem ir lieliskais scenārijs, kuru uzrakstījusi franču režisore un scenāriste Selīna Siamā. "Pasakas mēdz būt skarbas un nežēlīgas, bet Mana dzīve kā Cukīni tāda nav. Tai piemīt apbrīnojams pieaugšanas stāsta spēks un maigums," saka Selīna Siamā.

Par šo darbu janvāra beigās Parīzē viņa pilnīgi negaidīti ieguva Limjēru balvu par labāko scenāriju, apsteidzot nopietnus konkurentus – tik ievērojamas spēlfilmas kā Pola Verhovena trilleris Viņa/Elle, Fransuā Ozona vēsturiskā drāma Francis/Frantz un Alēna Girodī sociālerotiskā mistērija Stāvi taisni/Rester Vertical. Limjēru balva ir "franču Zelta globuss" – tās laureātus nosaka Francijā strādājošie ārzemju kinokritiķi. Mana dzīve kā Cukīni ieguva Limjēru balvu arī kā gada labākā animācijas filma.

Kloda Barasa darbs izvirzīts Francijas augstākajam kino apbalvojumam Cēzars trijās kategorijās – uzvarētāji kļūs zināmi 24. janvārī. Divas dienas vēlāk režisors apmeklēs ASV Kinoakadēmijas balvas Oskars pasniegšanas ceremoniju Losandželoša. Tajā Cukīni izredzes nav lielas – visticamāk, smalki psiholoģiskā Eiropas filma zaudēs kādam lielbudžeta projektam, kā tas notika Holivudā akreditētās Ārzemju preses asociācijas piešķirtā Zelta globusa ceremonijā. Taču izvirzīšana Oskaram daudz ko maina filmas autora dzīvē – viņam būs vieglāk atrast atbalstu nākamajam projektam. Klods Barass stāsta, ka producentu Manai dzīvei kā Cukīni meklējis sešus gadus.   

Sešdesmit sešas minūtes garās filmas veidošana kopumā ilga četrus gadus. Filmēšanas process aizņēma astoņus mēnešus. Viens animators dienā filmēja trīs sekundes. Manas dzīves kā Cukīni budžets ir astoņi miljoni eiro. Šī ir Kloda Barasa pirmā pilnmetrāžas animācijas filma. Viņš ir vairāku īsmetrāžas darbu autors, populārākais no tiem ir Ģēnijs ravioli bundžā/Le génie de la boîte de raviolis (2006), kurš guvis vairākas prestižas balvas.

Mākslinieks un režisors Klods Barass joprojām aktīvi piedalās filmas publicitātes aktivitātēs. KDi saruna ar viņu notika janvārī Parīzē.

Cik ilgi tapa filma Mana dzīve kā Cukīni?

No brīža, kad tapa pirmie zīmējumi, līdz pirmizrādei pagāja desmit gadu. Vispirms es izlasīju Žila Parī romānu Cukīni autobiogrāfija – tas ir maigs, emocionāls un poētisks pieaugšanas stāsts. Sāku veidot skices – tas bija vairāk kā hobijs. Grāmatas iedvesmots, brīvajā laikā es kaut ko zīmēju savam priekam, paralēli uzņēmu animācijas īsfilmas.

Aptuveni sešus gadus meklēju producentu. Viņš mani iepazīstināja ar Selīnu Siamā, kura piekrita uzrakstīt scenāriju. Viņa izveidoja scenārija struktūru, kurā viss ir līdzsvarā – humors, emocionalitāte, piedzīvojumu gars un sociālais reālisms. Scenārijā ir ļoti delikāti izstrādāti varoņu raksturi un uzburti viņu pagātnes drūmie, traģiskie stāsti.

Bērnunama iemītniekus ierunājuši gados jauni neprofesionāli aktieri, jo es gribēju, lai viņi varētu saglabāt spontanitāti. Dialogi pārsvarā ir īsi, kodolīgi un dabiski. Es vēlējos, lai filmā starp runātajiem tekstiem būtu ieturētas pauzes, kuras dažreiz papildina, bet citreiz it kā ir pretrunā ar filmas darbību. Šīs pauzes atstāj telpu skatieniem, pieskārieniem un citām varoņu pārdzīvojumu neverbālajām izpausmēm.

Mana dzīve kā Cukīni ir filma par to, kas notiek varoņu iekšējā pasaulē. To vislabāk ilustrē nevis vārdi, bet sīki žesti, sejas izteiksme, acu kustība un brīži, kuros varoņi it kā sastingst un kaut ko gaida.

Cukīni ir ļoti simpātisks, savdabīgs varonis. Pastāstiet, kā radās viņa vizuālais tēls.

Es ilgi meklēju pareizo proporciju – es vēlējos, lai varoņiem būtu liela galva un acis un lai platleņķa kadros būtu redzamas viņu emocijas. Tajā pašā laikā ķermenim ir jābūt pietiekami mazam. Man bija svarīgi, lai varoņi varētu pielikt rokas priekšā acīm un lai rokas nevilktos pa zemi. Centos atrast figūriņas līdzsvaru. Īpaši rūpīgi tika veidotas varoņu milzīgās acis, jo tieši acis visprecīzāk atspoguļo viņu jūtas un izraisa skatītājos empātiju.  

Kad modeļi – skulptūru paraugi – bija gatavi, darbā iesaistījās tehniskā grupa, kura piedalījās leļļu izgatavošanā. Tika sagatavoti atsevišķi elementi – galva, mati, lūpas, acis, uzacis, rokas, kājas, apģērbu gabali –, kā arī visa nepieciešamā armatūra, figūriņas skelets.

Figūriņas augstums ir aptuveni 25 centimetri. Uzacis un lūpas pie lelles sejas tiek piestiprinātas ar magnētu. Viena lelle izmaksājusi 10 000 eiro. Leļļu ražošanā gada laikā piedalījās astoņi cilvēki. Mums ir 20 personāžu, taču tika izgatavotas 52 lelles, lai vienlaikus varētu uzņemt filmu 15 dažādās dekorācijās. Galveno varoni Cukīni tēlo deviņas lelles.

Vai jums bija konkrēti iedvesmas avoti?

Neapzināti mani iedvesmoja Tima Bērtona filmu estētika, savukārt apzināti – ievērojamā čehu animācijas meistara, ilustratora un režisora Jirži Trnkas (1912–1969) koka lelles. Pirms sešiem gadiem apmeklēju viņa izstādi Prāgā, tā atstāja dziļu iespaidu. Jirži Trnkas darinātās lelles ir ļoti krāsainas, ar lielām galvām.   

Maniem varoņiem ir izteiksmīgas acis, taču sejas vaibsti ir vienkāršoti – ko līdzīgu var saskatīt Āfrikas un Papua-Jaungvinejas tradicionālajā mākslā, kā arī art brut virziena darbos. Ja varoņiem ir šādas sejas, skatītājiem ir vieglāk projicēt uz personāžiem savas emocijas un identificēties ar viņiem.

Es uzskatu, ka animācijas filmas tēmām ir jābūt balstītām realitātē, taču varoņu izskatam nav jābūt reālistiskam – vizuāli tā varētu būt nobīdīta, pārveidota, estetizēta realitāte.

Mana dzīve kā Cukīni ir ļoti personisks un emocionāls stāsts. Vai izjūtat īpašu saikni ar saviem varoņiem?

Bērnībā mani iemācīja zīmēt tēvs, viņš bija zemnieks, taču nedēļas nogalēs pievērsās eļļas glezniecībai. Cik sevi atceros, es vienmēr esmu zīmējis. Arī Cukīni daudz zīmē – tā viņš stāsta savu dzīvesstāstu un pats cenšas saprast, kas ar viņu notiek.

Man bija laimīga bērnība, taču es biju liecinieks tam, ka ne visi mani vienaudži ir tikpat laimīgi. Es redzēju bērnus, pret kuriem slikti izturējās, taču tajā laikā es nespēju viņiem palīdzēt. Tas mani satrieca. Kad lasīju Žila Parī grāmatu, es atgriezos bērnības pārdzīvojumos un sapratu, ka man ir jāpalīdz šim vientuļajam cilvēkam. Jāpalīdz viņu izglābt.

Pateicoties grāmatai, es atcerējos sajūtas, kuras mani pārņēma, kad jaunībā pirmo reizi skatījos Fransuā Trifo filmu 400 sitienu/Les quatre cents coups (1958), japāņu anime seriālu Bērns bezpajumtnieks/Nobody’s Boy: Remi (1977–1978), filmu Heidi (1937) un pat Bembiju (1942).

Savā filmā es cenšos dalīties ar skatītājiem šajās brīnišķīgajās emocijās, kuras lielā mērā izveidojušas mani tādu, kāds es esmu. Mana dzīve kā Cukīni ir veltījums visiem bērniem, kuri cieš, kuriem sāp sirds, kuri jūtas vientuļi un nenovērtēti un tajā pašā laikā cenšas tikt galā ar savām traumām un dzīvot ar rētām dvēselē.

Parasti filmās bērnunams tiek rādīts kā nežēlīga vieta, kurā audzēkņi tiek pakļauti vardarbībai, turpretim lielā pasaule ārpus bērnunama durvīm šķietami iemieso brīvību. To mēs redzam gan 400 sitienos, gan Kristofa Baratjē Koristos/Les choristes (2004). Manā darbā viss ir otrādi: bērni cieš ārējā pasaulē, savukārt bērnunams kļūst par patvērumu, kurā tiek veidotas īstas attiecības, piedzimst draudzība un mīlestība. Tādējādi stāsts vienlaikus ir klasisks un moderns.

Kā, jūsuprāt, pietrūkst ģimenes filmu klāstā? Par ko ir jārunā šādās filmās?

Animācijas filmu jomā pietrūkst daudzveidības. Galvenokārt tiek piedāvāta izklaide. Tas ir kļuvis par sindromu – izklaidēt visiem spēkiem.

Mana teorija ir šāda – mēs apzināmies, ka nevaram nodrošināt saviem bērniem pārāk laimīgu un vieglu dzīvi mūsdienu pasaulē, mums pašiem no tā kļūst neērti, mums ir vainas apziņa, tāpēc cenšamies izklaidēt viņus pēc iespējas intensīvāk un nerunājam ar bērniem par nopietnām lietām. Tas nav labs risinājums.

Mums jāskatās uz to, kāda ir realitāte, un jārunā par to filmās, taču to vajadzētu darīt tā, lai parādītu, ka cerība tomēr ir un mēs daudz ko spējam mainīt uz labu. To es cenšos paust savā filmā. Tā ir domāta 8–12 gadus veciem skatītājiem. Viena no galvenajām tēmām ir vardarbība. Jautājums, kuru mēs uzdodam, – ja tu saskaries ar vardarbību, kā tu uz to reaģē? Var atbildēt ar vardarbību, bet tas tikai vairos ļaunuma koncentrāciju. Tev vienmēr ir iespēja pārraut vardarbības ķēdi.    

Bērni nepārtraukti saskaras ar vardarbību ikdienas dzīvē, tas izpaužas viņu attiecībās ar vienaudžiem. Mums viņiem jāpasaka: dažreiz vajag paiet malā un nav jāuzvedas agresīvi, ja kāds mēģina tevi izprovocēt vai aizskart, vajag atrast citu – prātīgāku – situācijas risinājumu.  

Vēl viena tēma ir seksualitāte. Filmas varonis Simons kādā brīdī saka: "Jā, maniem vecākiem ir filmas." Mēs saprotam, ka runa ir par pornofilmām. Bērni uzzina par seksualitāti caur pornogrāfiskiem materiāliem, kuri varētu būt viņu vecākiem vai kurus viņi paši atrod.

Bērni sagrābsta daudz informācijas, taču viņiem neviens neko nepaskaidro. Ja bērniem ir piekļuve pornogrāfijai, ko viņi ieraudzīs? Vardarbīgas izpausmes un spēles ar dominēšanu. Tāpēc ir svarīgi runāt par to ar bērniem. Ar humoru mēs varam paskaidrot, kas ir seksualitāte – divi cilvēki mīl viens otru, viņi grib bērniņu. Vai arī grib jauki pavadīt laiku!

 

 

 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Pjero, kurš nepārtrauca mūziku

Paradoksālais, ka visiem jauniešiem, ar kuriem strādāju kopā, esmu iemācījis to, ko pats nekad neesmu mācējis. Divdesmit gadu laikā ir izveidojusies mana skola. (..) Pietiekami oriģināla skola, kas n...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja