Latvijas animācijas filmu režisori, studiju pārstāvji un citi nozares profesionāļi no 8. līdz 14. jūnijam piedalās vienā no nozīmīgākajiem animācijas forumiem pasaulē – Ansī Starptautiskajā animācijas filmu festivālā Francijā. Latvijas animācija Ansī būs pārstāvēta gan festivāla studentu filmu konkursā ar Andreja Brīvuļa īsfilmu Tīrība, gan citos festivāla programmas seansos, arī vērienīgajā filmu tirgū MIFA.
Par animācijas mākslas Meku dēvētais Ansī Starptautiskais animācijas filmu festivāls un tam paralēli notiekošais filmu tirgus MIFA (Marché international du film d’animation, šogad 10.–13. jūnijā) jau 66 gadus pulcē pasaules ievērojamākos animācijas jomas profesionāļus un pērn sasniedza apmeklējuma rekordu – festivāla norisēs piedalījās vairāk nekā 16 000 akreditētu nozares profesionāļu.
Šogad Ansī festivāla programmas atlasītas no 3900 filmām, ko iesniegušas 100 pasaules valstis. Jau vairākus gadus šajā nozīmīgajā forumā tiek pārstāvēta arī Latvijas animācija – gan ar filmām festivāla skatēs, gan ar Baltijas animācijas stendu filmu tirgū. Šogad Latvijas animāciju Ansī konkursa programmās pārstāvēs jaunā režisora Andreja Brīvuļa animācijas īsfilma Tīrība/Cleanliness, kas balstīta dzejnieka Kārļa Vērdiņa dzejolī ar šādu nosaukumu un, mijot humorpilnus mirkļus un rūgtas atklāsmes, atklāj kāda biroja darbinieka ikdienu. Kārļa Vērdiņa dzejoli angļu valodā atdzejojusi Ieva Lešinska. "Viņa intonācija vienmēr ir izteiksmīga un neizdibināma, tā ir reizē sirsnīga, zobgalīga un bezkaunīga, tā atsedz fundamentālu jautājumu klātbūtni triviālās sadzīves detaļās un laupa svētsvinību visgudrām frāzēm," – Kārļa Vērdiņa dzeju raksturojusi literatūrkritiķe Anda Baklāne. Šo tik pievilcīgo intonāciju ir saglabājusi arī Andreja Brīvuļa animācijas filma. Tā arī nepateiksi, par ko tā īsti ir – par jauno dušas želeju ar ābolu smaržu, iekāri, mīlestību vai atkarību.
Datoranimācijas tehnikā veidotā īsfilma, kas tapusi kā daļa no režisora studijām Latvijas Mākslas akadēmijā, tiks izrādīta četros seansos.
"Kārļa Vērdiņa dzejoļa Tīrība (krājums Pieaugušie) animācija ir pirmais darbs, kas nav gluži tehnisks, ar konkrētiem mācību uzdevumiem," atklāj Andrejs Brīvulis. Kadrs no īsfilmas
Latvijas animācijas filmas tiks demonstrētas arī ārpus konkursu skatēm. Programmā Ansī piedāvā, kas izceļ starptautiskā kino daudzveidību, piedāvājot animācijas pilnmetrāžas filmu izlasi no visas pasaules, iekļauta Reiņa Kalnaeļļa režisētā animācijas pasaka Telmas ideālā dzimenīte (2025, studija Rija). Krāsaino zīmuļu un datoranimācijas tehnikā veidotais darbs, kas seko pingvīnmeitenes Telmas piedzīvojumiem, šajā pavasarī tika izrādīts uz lielajiem ekrāniem Latvijas kinoteātros. Savukārt īpašā bezmaksas brīvdabas seansā festivāla viesiem un apmeklētājiem būs iespēja baudīt Ginta Zilbaloža pasaulslaveno filmu Straume (2024, Dream Well Studio), kas pērn Ansī saņēma četras balvas – gan žūrijas, gan skatītāju apbalvojumus.
Ansī filmu tirgū MIFA kopīgā stendā ar kolēģiem no Lietuvas un Igaunijas Latvijas animāciju reprezentēs plaša profesionāļu delegācija. Uz filmu tirgu devušies pārstāvji no Nacionālā kino centra un pazīstamām Latvijas animācijas studijām – Atom Art, Studija Kokles, Ego Media, Sunday Rebel Films u. c. –, lai klātienē attīstītu nākotnes profesionālo sadarbību un popularizētu vairākus topošos animācijas projektus: pilnmetrāžas filmas Laimīgie (režisors Edmunds Jansons), Ziemeļu zvaigzne (režisors Kārlis Vītols), Trakmakāns (režisore Ilze Burkovska-Jakobsena) un izglītojošo īsfilmu ciklu Urga, Jo un Po (režisori Ilze Lasmane-Brože un Raitis Kalniņš).
Dienu pirms došanās uz Ansī (5. jūnijā) KDi aicināja uz iepazīšanās interviju Andreju Brīvuli, kuram tobrīd visas domas vēl bija pie aizstāvamā diplomdarba – animācijas īsfilmas Rīgas līnijas Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā (katedra Kustība. Attēls. Skaņa).
Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi! Kā nonācāt līdz šim brīdim, kad braucat līdzi savai īsfilmai uz prestižo Ansī animācijas festivālu?
Jau pamatskolā sāku saprast, ka manas intereses vairāk saistās ar mākslu. Pēc tam iestājos Rīgas Dizaina mākslas vidusskolā koka izstrādājumu nodaļā. Tā bija pavisam cita tēma. Pēc tam vairāk interesēja kaut kas uz ilustrāciju pusi, un iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas Audiovizuālās mediju mākslas nodaļā. Kaut kad bērnībā biju taisījis stop motion un lego animācijas, bet principā kopš bērnības par animāciju biju aizmirsis un baigi par to nedomāju. Likās forša iespēja – ja šajā nodaļā pasniedz arī animāciju, tad pamācīšos. Tagad jau viss ir tā ievirzījies uz animācijas pusi, ka gandrīz vai veidojas karjera.
Būdams Rīgas Dizaina un mākslas vidusskolas skolēns Andrejs Brīvulis 2020. gadā piedalījās Arterritory izkrāsojamo zīmējumu ciklā Par labāku pasauli. Viņa komentārs darbam Atlass pat Zemi nenoturēs: "Ir pietiekami daudz cilvēku, kuriem liekas, ka kāds mistisks spēks vai vienkārši citi visu atrisinās, tomēr ceru, ka sāksim saprast, ka ikvienam jāpieliek sava roka, lai mērķi sasniegtu!"
Vai vēlaties profesionāli saistīties ar animācijas nozari?
Iespējams. Kā kurā brīdī. Mani interesē arī instalāciju veidošana, ilustrācijas un digitālās gleznas. Pamatā vienkārši ir vēlme stāstīt stāstus, vienalga, kādā medijā. Šobrīd animāciju esmu gandrīz vai jaunatklājis un jauniepazinis kā diezgan ērtu vizuālo valodu, kas patīkami padodas. Kārļa Vērdiņa dzejoļa animācija ir pirmais darbs, kas nav gluži tehnisks darbs ar konkrētiem mācību uzdevumiem. Agrākā vecumā es rakstīju stāstus uz lapām ar drukātiem burtiem, tāpat kā ir grāmatās. Biju iemācījies, kā saskavot, lai izskatītos pēc grāmatas.
Tik daudz jau ir uzrakstīts un uzfilmēts. Ko jūs gribat pateikt kā Andrejs Brīvulis? Kas jūs no visa pasaules milzuma saista un interesē?
Pats esmu novērojis savos darbos, un arī citi man to ir teikuši, – man sevi vairāk patīk uztvert kā mākslinieku, kurš ne tik daudz ieliek no sevis, bet vairāk ir neintruzīvs vērotājs. Es lietas parādu no sava skatpunkta. Skatoties uz saviem darbiem, man nešķiet, ka cilvēki varētu daudz par mani uzzināt. Darbs ir rezultāts kaut kādiem maniem vērojumiem.
Ja runājam par Tīrību, tās pamatā ir Kārļa Vērdiņa atklātība, nevis jūsējā?
(Smaida.)
Kā jūs izvēlējāties tieši šo dzejoli?
Šis arī bija uzdevums studiju ietvaros. Pie Maijas Kurševas mums vajadzēja brīvi izvēlēties vienu dzejoli un uztaisīt jebkāda medija darbu – varēja būt instalācija vai animācija, jebkas. Biju izskatījis daudzus dzejoļus. Vērdiņa dzejolis uzrunāja ar to, ka tas bija garāks nekā citi, tas deva iespēju dažādām interpretācijām un spēlēm. Tas ir netipiskāks dzejolis, drīzāk jau dzejproza. Mani vairāk piesaistīja stāstnieciskā puse. Tajā vairāk bija sižetisks stāsts, kam var iziet cauri.
Kas jūs šobrīd vairāk interesē – konkrētas tēmas vai eksperimenti ar vizuālo valodu?
Tagad esmu uztaisījis diplomdarbu kā animācijas īsfilmu ar nosaukumu Rīgas līnijas, kas izseko savstarpēji nesaistītiem tēliem un kāda dažādām stāstu līnijām ir mijiedarbība ar pilsētu. Šī stāsta pieredze radās pirms trim gadiem, strādājot par ēdienu kurjeru. Tas bija laiks, kad man likās, ka es pirmoreiz, braukājot uz dažādām adresēm, pa īstam esmu iepazinis Rīgu. Man radās izteiktāka vēlme identificēties ar savu pilsētu un pārraidīt šīs noskaņas. Šo animāciju esmu veidojis stilizētu, skičveidīgi zīmētu ar brīvām līnijām un krāsojumu, bet tajā pašā laikā arī pietiekami reālistiski. Vietas ir atpazīstamas.
Kāda atklājas Rīga ēdienkurjera acīm?
Man pārsteidzošākais bija tas, ka Rīga sevī slēpj daudzas vietas, par kurām ikdienā nemaz neiedomājies, ka tādas pastāv. Dažas ar ļoti specifisku spocīgu gaisotni, dažas atkal pārsteidzoši mierīgas un nošķirtas no pārējās pilsētas. Uz tādām vietām neiedomājies aizbraukt tāpat vien un nemaz nezini, ka vari tur iekļūt.
Vai ēdienu kurjera darbs ļāva iepazīties arī ar dažādiem cilvēku raksturiem?
It kā ne. Es strādāju tieši kovidlaikā, un noteikums bija, ka atbrauc, noliec somu un atkāpies. Daži vispār prasīja, lai atstāj un ej projām. Veidojot šo īsfilmu, domāju par to, ka agrāk vakariņu galdu dalīja kopā ar ģimeni vai saimi. Mūsdienās ar tehnoloģiju pakalpojumu iespējām tas savā ziņā ir izzudis. Pat ja tu negribi mājās gatavot, tev nav obligāti jāiet ārā un jāsēž ar svešiem cilvēkiem vienā telpā. Tu vari pasūtīt un sēdēt vienatnē. Rūpju saņēmēja un rūpju devēja lomas ir izveidojušās citādas: tās saista nepazīstamus cilvēkus. Bieži saka – mājās gatavots ēdiens garšo labāk. Mēģināju domāt plašākā kontekstā – vai visā pilsētā gatavots ēdiens var garšot labāk nekā citur? Kas veido to sajūtu? Idejas jau mēdz rasties visu laiku. Kad mēģināju pabeigt šo ideju, radās vēl viena. Sapratu, ka būs laikam jāiet arī uz maģistrantūru, lai to uztaisītu (smejas). Tā man ir diezgan nekonkrēta ideja. Zinu, ka tas būs par zvejnieka ikdienas rutīnu, kuru kaut kas izjauc. Mani piesaista ikdienišķas lietas, kas man kaut kāda iemesla dēļ liekas interesantas. Runājot par nākamā projekta ideju, mani vispār interesē jūra, transports un kuģi.
Kādā tehnikā ir veidota Tīrība?
Tā ir 2D planšetē zīmēta animācija. Mūsdienās, man liekas, ir mazinājusies stigma – ai, tas jau datorā sazīmēts, ko tad pats vispār esi darījis?! Bet tāpat katrs kadrs ir zīmēts individuāli.
Tikko esat aizstāvējis diplomdarbu Latvijas Mākslas akadēmijā. Kā jūs vērtējat izglītības kvalitāti? Vai saņēmāt nepieciešamo zināšanu bāzi, lai sāktu savu ceļu kā profesionāls mākslinieks?
Jā, man ir diezgan pozitīvas atsauksmes. Sazin, vai to vajadzētu skaļi teikt, bet ir problēmas ar tehniku, īpaši animācijai. Augšējā telpā, kur ir visas animācijai domātās planšetes un datori, man liekas, tā ir vismaz par desmit gadiem novecojusi tehnika. Ir ilgi runāts, ka vajadzētu jaunu tehniku, bet nevienam naudas jau nav, bet liela nauda ir kaut kādam lielam monitoram, kas nezin kāpēc vienu laiku bija uzstādīts ēdnīcā. Tehnikas zīmēšanai akadēmijā ir par maz. Es, par laimi, savu animāciju zīmēju iPad planšetdatorā. Tur ir pieejamas programmas, kas man ir ļoti iepatikušās. Līdz ar to varu nebūt piesaistīts konkrētai vietai, planšeti var viegli pārnēsāt. Visiem studentiem nav savas planšetes. Tas nozīmē, ka viņiem ir jānāk un jāstrādā šeit. Citreiz var gadīties, ka studentam nemaz neatrodas vieta, kur piesēsties pie datora, un tad ir grūtāk. Kopumā studiju procesu es vērtēju diezgan labi. Tas ir samērā intensīvs, bet pasniedzēji ir atsaucīgi un izpalīdzīgi. Daudz ko ir iemācījuši.
Ar kādām pārdomām un sajūtām jūs dodaties uz Ansī?
Droši vien tā pa īstam to aptveršu, esot uz vietas. Pamazām jau sāku to sajust – cilvēki kaut ko prasa un aicina uz intervijām (smejas). Man ir prieks, ka darbs ir pamanīts un novērtēts. Ceru, ka tas var mudināt arī citus studiju biedrus, kurus tas interesē, pie tā aktīvi strādāt un uz to virzīties. Animācijā vēl pietrūkst cilvēku.
Vai izjūtat sevi kā animācijas nozares daļu, kas kopš Ginta Zilbaloža triumfālajiem panākumiem ir kļuvusi tik saliedēta un arī starptautiski atbalstīta, vai vairāk kā jaunu mākslinieku, individuāla ceļa gājēju, kuru interesē darboties savā nodabā?
Pagaidām droši vien savā nodabā. Nākotnē gan jau varētu vairāk saistīties ar nozari. Varētu būt visādas potenciālas sadarbības. Ja nemaldos, Gints Zilbalodis šobrīd ir vienīgais jaunpienācējs, kurš animācijā ir ienācis šajā gadsimtā. Visi pārējie, kas nav studiju darbu autori, to dara jau kopš pagājušā gadsimta.
Vai šobrīd jūs sevi vairāk saredzat animācijas īsfilmās? Arī Tīrība ir tikai četras minūtes 35 sekundes gara.
Šobrīd droši vien jā. Protams, jūtu, ka daudzos gadījumos mani stāsti veidojas garāki. Absolvēšanas filma man ir sanākusi 10 minūtes gara. Sākumā, kad bija izveidots kadru plāns un ainas saliktas intuitīvā garumā, bija 18 minūtes. Vajadzēja īsināt, lai viss sanāktu. Idejas visu laiku rodas, es tās pierakstu. Jāskatās, kā izaugs nākamais stāsts. Es nemēdzu piesēsties un rakstīt scenāriju. Idejas man parādās diezgan ātri, ļauju tām organiski attīstīties. Diplomdarba filmas ideja man radās pirms trim gadiem, kad biju 1. kursa 2. semestra beigās. Pakonsultējos ar pasniedzēju Edmundu Jansonu, vai manai idejai vispār ir potenciāls un kā man turpināt par to tālāk domāt. Triju gadu laikā ik pa brīdim pierakstīju kaut kādas piezīmes un idejas. Pieļauju, ka ar nākamo ideju varētu būt līdzīgi.
Vai jūs būtu gatavs strādāt arī komandā?
Principā domāju, ka jā. Savā ziņā tas, protams, šķiet biedējoši. Komandas darbs ir vērtīga lieta, ko prast. Šobrīd, kad esi iegājis savā stilistikā, liekas, ka tu vienīgais vari uztaisīt tieši tā. Neesmu vēl iepazinis pietiekami daudz profesionāļu, kuri darbojas animācijā. Tāpēc tā droši vien ir tikai mana ilūzija, ka citi kaut ko nemācētu. Tā nav.
Ja jums būtu pašam jāuzraksta anotācija Tīrībai? Kā jūs pieteiktu skatītājiem savu animācijas darbu dažos teikumos?
Veidojot šo filmu, paralēli domāju par diplomdarba filmu un abās saskatu līdzību, ka tās ir kā novērojums par cita cilvēka dzīvi. Man patīk, ka stāsts ir tāds diezgan piezemēts un tīri ikdienišķs. Interesantumu piedod tas, kā uz to paskatās. Tur nav nekādu pamācību vai mega drāmas.
Vai Kārlis Vērdiņš ir redzējis Tīrību?
Jā. Mēs tikāmies, un es aicināju viņu ierunāt balsi, kas filmā skan. Vērdiņam likās diezgan forši, un viņa svētība ir saņemta (smejas).