Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus

Nafta ir melna, karote – balta. Saruna ar režisori Lailu Pakalniņu

Citu darbu vidū Nacionālā kino centra organizētajā 4. maija Latvijas filmu maratonā būs skatāma režisores Lailas Pakalniņas dokumentālā filma Karote (2019), kas vēsta par plastmasas karotes dzīves ciklu no zemes dzīlēs iegūtas naftas līdz ēdvietām, kur tās mūžs ilgst vien dažas minūtes.

"Parasti manu dokumentālo filmu idejas rodas kā vizuāli tēli, bet šoreiz bija citādi – man piezvanīja kolēģis no Igaunijas, kurš tikko bija atbraucis no Āfrikas, un teica: "Šausmas, cik daudz visapkārt atkritumu! Tev ir jātaisa darbs par plastmasu!" Es atbildēju: "Jā, jā", skaidri zinot, ka netaisīšu filmu ne par kādu plastmasu. Pēc kāda brīža viņš man atzvanīja un piebilda: "Uztaisi tādu, kādu tikai tu vari uztaisīt,"" sarunā ar KDi stāsta Laila Pakalniņa, kurai ilggadējā montāžas režisora Kaspara Kallasa neatlaidīgais mudinājums ir kļuvis par sākumpunktu darba radīšanas procesā.

 

Bez aizkadra teksta

Kopā ar operatoru Gintu Bērziņu režisore ir dokumentējusi naftas ieguvi un pārstrādi plastmasā, kurai jau vēlāk tiek piešķirta karotes forma. Tā ir melnbalta ("nafta ir melna, karote – balta") dokumentālā filma ar statiskiem kadriem bez diktora ierunāta aizkadra teksta. "Mani nekādā ziņā neinteresēja veidot šo darbu kā televīzijas sižetu vai mācību filmu, kurā tiek ļoti detalizēti izskaidrots, kā rodas karote, jo šim nolūkam daudz piemērotāka būtu animācijas filma – daudz kas no karotes tapšanas ir ķīmiski procesi, daudz kas notiek cauruļvados," atzīst Laila Pakalniņa. Viņas filmā daudz kas ir nojaušams, nevis saskatāms.

Filmā ir aptverta plaša ģeogrāfija, lai vēl vairāk izceltu kontrastu starp karotes tapšanu un tās izmantošanu. Tā ir uzņemta Latvijā, Lietuvā, Norvēģijā, Ķīnā, Honkongā un Azerbaidžānā. "Mēs saskārāmies ar diviem sarežģījumiem: ar ierobežotu finansējumu un nepieciešamo atļauju iegūšanu, lai varētu filmēt visās izvēlētajās vietās, – tiklīdz objekts ir saistīts ar naftu, tūlīt parādās problēmas, jo tiem nav vajadzīga nekāda reklāma," akcentē režisore. Šo problēmu viņai ir palīdzējuši atrisināt izvēlētie kopproducenti no Lietuvas un Norvēģijas – šīs valstis darbā pārstāv attiecīgi arī montāžas režisore (Silvija Vilkaite) un komponiste (Malika Makoufa Rasmusena).

Karotes pirmizrāde notika 2019. gada Karlovi Varu Starptautiskajā kinofestivālā Čehijā un kopš tā brīža ir tikusi izrādīta Čīlē, Argentīnā, Meksikā, ASV, Luksemburgā, Grieķijā un Ķīnā. Irānā notiekošajā starptautiskajā festivālā Cinema Verite filma ir saņēmusi speciālbalvu. Pašlaik tā ir skatāma septiņās tiešsaistes platformās pasaulē.

 

Lidostas putnubiedēkļi

Runājot par aktuālajiem projektiem, Laila Pakalniņa atklāj, ka raksta scenāriju savai nākamajai pilnmetrāžas spēlfilmai ar "nedaudz jocīgu" nosaukumu Es domāju par kaķi, kas, tāpat kā Karote, tiks radīta ciešā sadarbībā ar operatoru Gintu Bērziņu. Viens no viņa iepriekšējiem darbiem ir kļuvis par iedvesmu šim projektam. "Veidojot režisores Madaras Dišleres spēlfilmu Paradīze ‘89, radošā grupa meklēja padomju laika mēbeles un atrada tās izmestas ārā pie miskastēm. Tur mētājās maisiņš ar 60.–70. gados izfotografētām fotofilmiņām. Gints dažus kadrus ieskenēja. Tie bija tik fantastiski, ka iedvesmoja mūs sākt domāt par jaunu filmu," saka režisore.

Paralēli šim procesam Laila Pakalniņa kopā ar operatoru Māri Maskalānu studijā VFS Films ir sākusi dokumentālās filmas Putnubiedēkļi uzņemšanu (4. maija Latvijas filmu maratonā tiks demonstrēts arī viņu slavenais kopdarbs Leiputrija, 2004). Tas būs stāsts par Mareku un viņa kolēģiem, kuri strādā Rīgas lidostā par putnu un dzīvnieku kontroles speciālistiem un rūpējas, lai tie nesastaptos ar lidmašīnām, – reizēm darbiniekiem ir jātrencas pa pļavu mašīnā pakaļ zaķim, reizēm jāatdarina satraukti kaiju ķērcieni un jādara vēl citas tamlīdzīgas lietas.

"Šī dokumentālā filma būtībā ir par dialogu, kas cilvēkam ir jāveido ar dabu tāpēc, ka viņš ir aizņēmis daļu no tās, uzbūvējot lidostu un skrejceļu, kur paceļas un nolaižas lidmašīnas un sadursme ar putniem un dzīvniekiem var izrādīties traģiska," norāda Laila Pakalniņa. Šā darba veidošana būs ilgstošs process, lai sakrātu nepieciešamo materiālu, ko samontēt vienotā veselumā. "Cilvēkus var nofilmēt jebkurā brīdī, bet dzīvnieki un putni ir pacietīgi jāgaida, un varētu būt pat tādas dienas, kad neizdodas nofilmēt neko," uzsver režisore. Šo filmu viņa cer pabeigt līdz 2022. gada beigām.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja