Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +1 °C
Skaidrs
Piektdiena, 10. aprīlis
Anita, Anitra, Zīle, Annika

Putenis ar klātbūtnes efektu

Britu režisora Sema Mendesa vēstures drāma 1917 ir nominēta desmit Oskariem un salīdzināma ar pašmāju hitu Dvēseļu putenis.

Ir vairāki iemesli, kālab būtu vērts pievērst uzmanību britu režisora Sema Mendesa filmai 1917. Aktuālākais – filmas desmit nomināciju ASV Kinoakadēmijas balvai Oskars, kuru vidū – labākā filma, labākā režija, labākais oriģinālais scenārijs, labākais operatora darbs, labākais kostīmu mākslinieka, labākais mākslinieka darbs, labākie specefekti un mūzika, labākais skaņas mikss un labākā skaņas montāža. Tā, šķiet, neizlaidu nevienu – izcilība daudzos un dažādos profesionālos aspektos. Otrs, ne mazāk svarīgs iemesls – Sems Mendess savulaik bija viens no XX gadsimta izskaņas interesantākajiem režisoriem, kurš ASV Kinoakadēmijas labvēlību izbaudīja ar filmu Amerikāņu skaistums/American Beauty (1999) – traģikomisku Amerikas provinces un pusmūža drāmu, kurā galveno lomu nospēlēja nu jau #MeToo atklāsmju iznīcinātais Kevins Speisijs.

 

Kameras horeogrāfija

Amerikāņu skaistums gadsimtu mijā saņēma piecus Oskarus. Pēcāk Sema Mendesa darbi, par spīti to profesionalitātei un rafinētībai, pie Oskariem tomēr vairs netika. Režisora kontā ir divas izcilas Džeimsa Bonda filmas – Operācija Skyfall/Skyfall (2012) un Spektrs/Spectre (2015), pēdējos gados viņš daudz darbojies kvalitatīvu seriālu producēšanā. Visu cieņu, bet Sems Mendess sen bija pelnījis filmu, kas atjaunotu viņa kā starptautiski nozīmīga režisora un autora statusu.

Par tādu filmu kļuvis 1917, kura ideju viņš guvis, klausoties sava vectēva stāstus par Pirmajā pasaules karā pieredzēto. Arī filmas izskaņas titros varam lasīt veltījumu kaprālim Alfredam H. Mendesam – režisora vectēvam Pirmā pasaules kara laikā bija 17 gadu. Viņa pieredze britu armijā ir kļuvusi par ierosmi filmas scenārija autoriem Semam Mendesam un Kristijai Vilsonei-Kērnsai. Trešais iemesls, kālab 1917 ir vērts redzēt, ir lokālais konteksts. Arī Latvijas auditorijas rekordu uzstādītājs – Dvēseļu putenis – ir stāsts par to pašu laiku un līdzīgiem varoņiem – jauniem puišiem Pirmā pasaules kara šausmās. 

Nedomāju, ka būtu jēgpilni detalizēti salīdzināt abas filmas – tās atšķiras gan producēšanas mēroga, gan industrijas konteksta ziņā. Dvēseļu puteņa budžets – orientējoši divi miljoni, 1917 budžets – ap 100 miljoniem. Viens ir britu režisora veidots, Holivudas finansēts darbs, otra ir Eiropas filma, kas tapusi mazā valstī, ar visām no šī fakta izrietošajām sekām un izaicinājumiem. Tomēr abas filmas vieno operatora darba izcilība (Dvēseļu puteņa operators ir Valdis Celmiņš). Operatora darba virtuozitāte, kameras horeogrāfija, kas iztamborēta kopā ar režisoru, ir tas īpašais un unikālais komponents, kas 1917 padara par notikumu.

 

Empātijas pa stiprināšana

1917 operatora vārds – Rodžers Dīkinss – profesionāļu vidū komentārus neprasa. Viņš ir viens no izcilākajiem Holivudas operatoriem un britu kinematogrāfistiem, kurš daudz strādājis kopā ar brāļiem Koeniem (uzņēmis teju visas viņu filmas), M. Naitu Šjamalanu, Mārtinu Skorsēzi, Semu Mendesu (ieskaitot Džeimsa Bonda filmas) u. c. Rodžers Dīkinss savu pirmo Oskaru kā labākais operators saņēma ar četrpadsmito piegājienu. Jā, tieši tik reižu viņš bija nominēts Oskaram, līdz to saņēma 2018. gadā par filmu Pa asmeni skrejošais 2049/Blade Runner 2049. Domājams, ka šī gada Oskara nominācija atnesīs Rodžeram Dīkinsam otru pelnīto zelta vīriņu.

Filma 1917 ir konceptuāls darbs, un operatora realizētajai kameras horeogrāfijai šajā koncepcijā ir vislielākā nozīme. Filma ir veidota kā viena nepārtraukta epizode, izvairoties no vides un mizanscēnas radīšanas ar montāžas palīdzību, kā tas ierasts klasiskajā kinovalodā. Kamera, sekojot filmas varoņiem, panāk nepārtrauktības un klātbūtnes efektu. Protams, rūdīta acs filmas gaitā var pamanīt ne vienu vien slēptu montāžas vietu, pamatā brīžos, kad filmas varoņi maina vidi, iziet no slēgtas telpas atklātā laukā u. tml. Tomēr šo slēpto montāžas vietu ir samērā maz, un tās ir tikpat izmanīgi noslēptas kā Alfreda Hičkoka trillerī Virve/Rope (1948) – arī šī filma savulaik tika plaši reklamēta kā unikāla, kas uzņemta vienā elpas vilcienā, bez montāžas.

Režisors Sems Mendess savu izvēli veidot filmu kā vienu kadru, kā garu nepārtrauktu epizodi, kas ļauj skatītājam bez apstājas, maksimāli pietuvināti sekot filmas galvenajiem varoņiem, motivējis ar vēlmi pastiprināt publikas empātiju. Mēs dodamies kopā ar diviem britu armijas ierindniekiem pildīt īpašu uzdevumu – pāriet neitrālo joslu, nonākt vāciešu ieņemtā Francijas pilsētā un pēcāk atrast noteiktu britu armijas pulku, lai nodotu svarīgu vēsti – atcelt plānoto uzbrukumu, lai neiekristu vācu armijas izliktajās lamatās un izvairītos no sadursmes ar pārspēku.

 

Divi puiši ceļā

Filmas sižeta centrā ir divi jauni puiši Skofīlds (Džordžs Makejs) un Bleiks (Dīns Čārlzs Čepmens), kuri izraudzīti šai svarīgajai misijai. Bleikam ir īpaša motivācija sasniegt mērķi – apdraudētajā pulkā dien viņa vecākais brālis. Un tā viņi sāk ceļu – pāri neitrālajai joslai, pāri līķiem, pinoties dzeloņdrātīs, piedzīvojot sprādzienus un uzbrukumus. Nāve viņus pārbauda ik uz soļa. Savukārt mēs, skatītāji, sekojam līdzi norisēm, esot maksimāli tuvu varoņiem viņu pārbaudījumos. Turklāt, kā jau tas pieņemts klasiskajā Holivudā, varoņiem ir jānokļūst galā konkrētā laikā.

Mēģinājumu process, izplānojot abu varoņu gājiena maršrutu, izmēģinot kameras kustības un, protams, radot kara saārdīto vidi, bijis darbs pusgada garumā. Šo titānisko pūliņu rezultātā pat profesionālim, kurš filmas skatās ar vēlmi saprast, "kā tas ir uztaisīts", skatoties 1917, ne vienmēr būs atbilde.

Novērtējot filmas koncepciju un operatora darba virtuozitāti, pieķēru sevi pie nejaukas domas, ka 1917 paradoksālā veidā atgādina videospēli – tās dramaturģija ir būvēta, konfrontējot varoni/varoņus ar dažādiem traucējošiem, viņus apdraudošiem elementiem un šķēršļiem – sprādzieniem, mīnām, lidmašīnām, sagrautiem tiltiem. Te no jebkuras vietas var iznirt kāds draudīgs stāvs, piemēram, vācu karavīrs vai snaiperis un apdraudēt varoni. Un skatītājs varonim ir cieši blakus, pateicoties kameras pietuvinājumam un mobilitātei, izmantojot garos, sarežģītos sekošanas kadrus.

Reiz Holivudā ambiciozs aktieris Roberts Montgomerijs nolēma režisēt un uzņēma vienu no dīvainākajām filmām Holivudas vēsturē Lēdija ezerā/Lady in the Lake (1946), kuras darbība ir veidota no varoņa subjektīvā skatpunkta. Efekts bija savāds – par spīti tam, ka mēs, skatītāji, šķietami ieraugām pasauli ar galvenā varoņa acīm, par pašu varoni varēja uzzināt daudz mazāk nekā filmās, kas veidotas, izmantojot tradicionālo pieeju mizanscēnas konstruēšanai. Kālab šī atkāpe? Kad skatāmies 1917, laiku pa laikam pārņem pārdomas par tehnisko paņēmienu neparedzēto ierobežotību, kas rada nejēdzīgu asociāciju ar videospēli. Proti, pasauli, kas ir konstruēta asu pārdzīvojumu gūšanai, nevis varoņu atklāsmei. Par spīti tam, ka Sema Mendesa mērķis bija pilnīgi cits – empātija.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja