Patīkami ķerties šim kinematogrāfiskajam vērsītim pie ragiem — režisora autodidakta Edvīna Šnores idejiski iespaidīgajai un profesionālā ziņā teju perfektajai pirmajai (!) dokfilmai Padomju stāsts/The Soviet story! Paralēli kritiskajam apskatam — arī divi personiskas pieredzes uzzibsnījumi.
Atkāpe
Studiju gados literatūras teorijas lekcijās pie ievērojamā krievu strukturālista, t.s. Lotmana skolas adepta Marka Poļakova ar izbrīnu konstatējām, ka mūsu tik kulturālajam, džentlmeniski ieturētajam pasniedzējam (piemēram, viņa mierīgā ieturētība izpaudās mūžīgā rituālā lekciju laikā — ārkārtā labas, smaržīgas tabakas pīpes pakšķināšanā auditorijā, par spīti dekāna — vienlaikus marksisma pedagoga — aizliegumam, un studentiem šāda varas ignorance sagādāja slepenu, disidentisku prieku!) ir dziļi subjektīva attieksme pret divām pasaules literatūras autoritātēm, turklāt abiem Nobela prēmijas laureātiem. "Dzīvniecisks", zvērojošs naids pret angļu dramaturgu, "milzīgo PSRS draugu" Bernardu Šovu un iecietīga, pat varētu teikt — līdzjūtības pilna ironija un nožēla pret norvēģi Knutu Hamsunu.
Abi, kā zināms (tagad), savā laikā sadarbojušies ar pasaules diviem galvenajiem totalitārisma režīmiem — Hamsuns ar nacionālsociālistiem, Šovs pamanījās "šaut pa abi gaņģi" — savā kazlēna jeb Kirhenšteina balstiņā blēt apoloģijas ij naciķiem, ij staļinistiem. Bet Poļakovs viņus kā cilvēkus, ne viņu sociālpolitiskos uzskatus, nodalīja — jo uzskatīja Hamsuna gadījumu par traumētas (slimas) psihes izpausmi, savukārt Šova simpātijas "rasu tīrības" teorijas piekritējiem Eiropā esot bijušas spoža intelektuāļa apzināta izvēle un piesliešanās stiprākajam. Tomēr Poļakovs nevarēja ciest dubultstandartus — un, lai gan abus atzina par izciliem literātiem, kā personības viņš tos sauca vienā vārdā — govņuki/sūdabrāļi. Noziedznieki. Un nesaprata, kādēļ Šovs PSRS bija viens no visvairāk iestudētajiem aizrobežas literātiem, bet Hamsuns un viņa darbi — aizliegto autoru sarakstā. Vai varbūt pārāk labi saprata, jo joprojām dzīvoja sistēmā un valstī, kur šādi, brīžam pat izsmalcināti, dubultstandarti bija viens no ideoloģijas un politikas balstiem.
Filma liecina
Lūk, ko demonstrē filma: padomju oficieru brāļošanās ar SS spici — hronikās fiksētās 30.gadu ainas ar pieņemšanu un uzdzīvi Berlīnē, "sevišķi slepeni" dokumenti par PSRS apmācīto gestapo oficieru kursiem, padomju jau 20.gados aizsāktā gulaga jeb "pilsoņu — kriminālo elementu nomitināšanas" sistēma — Gebelsa izvēlēts modelis topošajām nacistu koncentrācijas nometnēm, 1938./39. gados PSRS īstenotā ebreju — bēgļu no Vācijas režīma "atpakaļnodošana" tieši gestapo, padomjzemes rietumos Ukrainā valda bads, bet Krievijas labības eksports nemazinās, vēl vairāk — tas pieaug attiecībā uz "draudzīgo Vāciju", PSRS ārlietu ministra Molotova frāze 1940. (!) gadā "cīnīties pret nacismu ir noziegums" ...
Minētajam piemēram ar Šovu un dubultstandartiem arī ir vistiešākais sakars ar filmu Padomju stāsts. Domāju, daudziem varbūt šokējošākais atklājums filmā būs nevis daudzie regulārie kadri ar izģindušu līķu simtiem (tūkstošiem, miljoniem — Padomju stāstā minētie cipari: Krievijas vadoņu sarīkotā akcija Ukrainā, kad "golodomorā" jeb badā mērdēšanā vien 1933.gadā tika iznīcināti septiņi miljoni, padomju tīrīšanās no 1937. līdz 1941.gadam — 11 miljoni, 30 000 poļu oficieru Katiņā...), kas, protams, kā ietekmīgs vizuāls kairinātājs "sit pa nerviem" cilvēkam ar normālu psihi, bet gan sirsnīgā britu sirmgalvja dramaturga runas filmējums, kur viņš gandrīz burtiski aicina sekot Kārļa Marksa 1880.gadā publicētajām idejām, ka "šķiras un rases, kas izrādās vājas jaunajiem dzīves noteikumiem, ir jānoslauka no ceļa. Tās jāsoda revolucionārajā holokaustā". Arī dramaturgs tiešā tekstā aicina iznīcināt "vājos un netīros".
Un, diemžēl, pārāk novēlotā rietumnieku atskārsme, ka tieši Marksa pirmoreiz postulētā ideja par "rasu tīrību" hronoloģiski pirmoreiz tika masveidā uzsākta valstī, kuras mērķis, kā padomju dziesmā smejas, bija "būt priekšgalā visai planētai". Šnore vairākkārt norāda uz savas filmas skaidro, nepārprotamo, bez aplinkiem pildāmo morālo uzdevumu: nacionālsociālisms Vācijā un sociālisms/komunisms Padomju Krievijā (jeb fašisms— hitlerisms un ļeņinisms—staļinisms) ir ABSOLŪTI IDENTAS "jaunā cilvēka un jauna tipa sabiedriskās iekārtas", te nekādu diskusiju vai pat ciniski kuriozu "režīma mocekļu" uzskaitījuma/statistikas atšķirību dalīšanas (kuram vairāk miljonu — tas lielāks noziedznieks?) vairs nevar būt. Un koķetēšana ar rietumu politiķu (par "parastajiem cilvēkiem" es nerunāju) neizlēmību, salīdzinot abas "nogalināšanas industrijas", kas paceltas valsts ideoloģijas, valsts eksistences jēgas kārtā, pati būtu jāuzskata par noziegumu.
Kas satracina?
Tieši šīs bezkompromisu autorpozīcijas dēļ, šķiet, sekoja tik histēriski neadekvāta reakcija Krievijas masu medijos un (!) pat no Latvijas eiroparlamentāriešu "Ždanokas spārna". Ko citu gaidījāt? Protams, ka ar PSRS asiņainā terora režīma nostalģijas slimos tracina visi autoritatīvie eksperti, kas skaidri un gaiši pasaka: abu valstu — Hitlera Vācijas un Ļeņina+Staļina Krievijas — vadības veiktā vēsturiski vēl nebijuša mēroga sabiedrības inženierija (salīdzinoši ar gēnu inženieriju) ir pilnīgi identas. Sīka nianse — ja Vācijas specifika bija cīņa ar āriešu rasei svešajiem, tad Padomju Krievijā ienaidnieks un svešais bija vispirms pašu tauta(-as) un tikai tad svešie no okupētajām teritorijām.
Tomēr, esmu dziļi pārliecināts, ka Šnores filmai kā spēcīgam propagandas darbam piemīt vēl kāda, drusku apslēpta "pievienotā vērtība". Proti — Padomju stāsts liek aizdomāties, ka realitātē "nāves ideoloģija" kā valsts galvenais koncepts Krievijā joprojām eksistē, iespējams, pat zemdegās (jo oficiāli nav noformulēta) pieņemas spēkā. Kā gan citādi lai uztver valsts bijušā prezidenta Putina frāzi par "močīšanu atejā", Hodorkovska politisko paraugprāvu, 2,8 miljonus ieslodzīto, ksenofobijas vilni, kam atklāti simpatizē legāli politiski spēki (Valsts domē, kuras priekšsēdētājs ir bijušais čekists — eksprezidents). Nāves kultūras tradīcijas ir dziļākas un neiznīdējamākas, kā mums gribētos domāt. Kamēr Krievija pati neatzīs savus noziegumus pret cilvēci, bet vienīgi turpinās žvadzināt uzvaras pār fašismu un tautas — atbrīvotājas medāļus. Ne velti Padomju stāstā pieminēts Hruščovs — bet ne kā 1957.gada "Staļina personības kulta atmaskotājs", bet gan kā valsts politbiroja loceklis, kurš paģērē palielināt iznīcināmo ienaidnieku kvotas.
To, ka Šnore kā režisors — manipulators (atzīstamā nozīmē) vēršas ne tikai pie vēsturiskās taisnības revīzijas, ko vajadzētu veikt katram Eiropas cilvēkam, bet met tiltu uz tagadni/nākotni, uzskatāmi rāda 2006.gada Uzvaras svētku militārā parāde Maskavas Sarkanajā laukumā ar daudzajiem rietumu valstsvīriem (režisors gan taktiski no filmā tverto viesu listes "svītrojis" Latvijas prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu, kura pati pieteicās doties uz šo farsu). Un analoģijas ar svētkiem Sarkanajā laukumā toreiz — kad Vācija un PK parakstīja savstarpējās neuzbrukšanas paktu (atturēšos no bezkaunības vērtēt divu paranoidālo tirānu Hitlera—Staļina attiecības kā "uzmešanas" rotaļu).
Mākslinieciskais un vēsture
Ak, jā, ja runā par mākslinieciskā elementa klātbūtni Padomju stāstā. Pārsteidz perfekcionisms foto un kinodokumentu montāžā un kompjūterapstrādē (telpiskuma imitācija, momentuzņēmumu "atdzīvošanās"), vien dažviet būtu vēlama redzamo kadru atšifrēšana (kas, kur, kad notiek). Tomēr, manuprāt, visspilgtāk režīmu identiskumu rāda to simboliskie atribūti — un režisora savāktā burtiski vienādā uzskatāmā aģitācija no Vācijas un PSRS ir lielisks paralēlmontāžas apliecinājums, kur dokuments pārvar propagandisko mērķi un kļūst par iedarbīgu pārlaicīgu mākslas tēlu, kas rosina fantāziju.
Tādēļ izskaņā otrs atmiņas uzzibsnījums. Arī tas saistīts ar manām Maskavas universitātēm. Ļeņingradas blokādi izcietusī ebrejiete Elza Perela, kas mācīja aktieriem un teātra zinātniekiem angļu valodu, bija, kā krievi dēvē, īsts "božij oduvančik" — tāda mīlīga dievgosniņa. Visiem likās, ka aiz tīkliņcepurītē slēptās sirmās galvas dus viens labestīgs cilvēks, kas brīnumainā kārtā izglābies no elles. Taču miniatūrā kundzīte, kas šad tad blēņojās ar Belomorkanal "papirantiem", mēdza iekrist vēstures muklājā un izmest, piemēram, šādu frāzi:"Bērniņi, nu kā es varu mīlēt padomju varu, ja manas mātes brāli, kurā es biju iemīlējusies bez prāta, krievi nošāva Katiņā"? Tā es pirmoreiz dzirdēju par Katiņu un poļu nācijas zieda — augstākās virsniecības — iznīcināšanu. Dievs dod Latvijas valstī bērniem cilvēciski gudrus vēstures skolotājus! Dod, Dievs, man skaidru atmiņu, neaizmirst divu Maskavas ebreju — Poļakova un Perelas — dzīvās vēstures liecības par valsti, kura uzbūvēta uz miljonu nāves un kurā pilsoņu iznīcināšana ir norma. Kad filmā padomju traktors ar buldozeršķipeli stumj bedrē līķu kaudzi, sajēdz, cik plānprātīgi skan intelektuāļa Šova runa: "iznīcināt citādos". Vēl āprātīgāk ir to dzirdēt Latvijas šodienā, ja kas.