Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +1 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 12. decembris
Otīlija, Iveta

Paliec sveiks, Armīn!

Atvadvārdi Armīnam Lejiņam (18.08.1938.–10.08.2015.)

Tie, kas ilgojas dzirdēt lauvas rūcienus mūsu pliekanajā kino ainavā, sajust svaigu brāzmu latviskajās paugurainēs, Armīna Lejiņa prombūtni jūt jau labi sen. Jaunlatvijas kino sistēmā viņš sev vietu neredzēja. Dzīvoja prom no Rīgas - Līgatnē, Valmierā -, un mūsu kaislības, cīņas par knapajiem budžeta piešķīrumiem kārtējam kinoprojektam Armīnam šķita kā pērnējo lapu čaboņa, kad tās pārcilā vējš. Jāteic, ka arī jaunradusies producentu un izaugusī režisoru plejāde savu ieceru realizācijai nīgro Valmieras "lauvu" nemeklēja.

Tā aizmirstības tīkls pārklāj dzīves virsotnes. Tu esi ārā no aprites, lieks un nevajadzīgs. Bet Armīns negauduļoja, galvu nokāris. Tas viņam nepiemita ne mazākajā mērā. Domāju, ka viņa gars bija možs līdz pēdējam brīdim.

Bet kāpēc mēs viņu tagad pieminam? Tā nu tas iekārtots, ka jānotiek kaut kam ārkārtējam, lai kādu sendienu vārdu izrautu no aizmirstības. Diemžēl bieži tas notiek nāves gadījumā, kā tas ir arī šoreiz.

Tie, kas interesējas par nacionālo kultūru, droši vien ir dzirdējuši par tām pārmaiņām, kas latviešu dokumentālajā kino notika 60. gados, kad kinodokumentālisti izrādījās par vienu no aktīvākajiem mākslas atzariem, kas vistiešāk varēja uzrunāt sabiedrību un ar saviem formas meklējumiem izraisīja cieņu un interesi visā PSRS un arī aiz tās robežām. Tas bija Rīgas stils, ko vēlāk nosauca par latviešu poētisko kino. Rīdzinieki nāca klajā ar tai laikā pilnīgi neierastu subjektīvu skatījumu uz pasauli, kas normatīvās estētikas vietā ienesa jēgu polifoniju. Tie bija jauni, enerģijas un izdomas pilni cilvēki: režisori Uldis Brauns, Aivars Freimanis, Ivars Seleckis, Hercs Franks un scenārists Armīns Lejiņš. Pasaules dokumentālistikā nav nemaz tik daudz gadījumu, kad tieši scenārists tik būtiski ietekmē filmu stilistiku. Kā kinoklasikas pērles mūsu kultūrvainagā vienmēr zaigos ar Armīna Lejiņa līdzdalību uzņemtā Ulda Brauna triloģija Sākums (1961), Celtne (1962), Strādnieks (1963), Aivara Freimaņa Kuldīgas freskas (1966), Ivara Selecka Valmieras meitenes (1970).

Paralēli scenārista darbam Armīns aktīvi publicējās tā laika presē, vienmēr principiāli iestājoties par īstu dokumentālismu, bez teātra un liekulības, par īstu kino, kas nevis imitē dzīvi, bet rada savu pasauli. Latviešu kino tā visa viņam vienmēr bija par maz. Ja kinokritika kā analītiskas domāšanas veids šai zemītē nebūtu iznīkusi, Armīna Lejiņa spraunā prāta izlēcieni to lieliski kuplinātu.

Žēl gan, ka jānomirst, lai tevi atcerētos. Droši vien, guldot Armīnu Kocēnu kapos, tiks pieminēts viss labais, viss padarītais. Mēs noteikti braši saskandināsim, novēlot Armīnam vieglas smiltis. Bet pavisam labi būtu, ja kāds cienījams kultūrizdevējs laistu klajā Armīna Lejiņa, Sirmā lauvas, rūcienus - rakstu izlasi, nepublicētos darbus no personiskā arhīva un atmiņas, atmiņas, kuras tik ātri gaist. Tā būtu laba grāmata!

Paliec sveiks, Armīn! Piemiņai par Tevi nav jādzīvo kapos!

Izvadīšana sestdien, 15. augustā, plkst. 15 Valmieras Kocēnu kapos.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Nacionālie dārgumi drošībā(2)

Satriecoši un satraucoši – tā Pulka ielas 8 muzeju krātuvju kompleksa atklāšanas svinīgajā ceremonijā vakar, 11. decembrī, raksturoja Latvijas Nacionālā vēstures muzeja direktors Arnis Radiņš, kurš at...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja