Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

IeIelikt sirdi melnos kartupeļos

Mākslinieks Viktors Timofejevs nesen bija viens no izstādes Baltie klīdēji dalībniekiem un atgriežas pie skatītājiem ar izstādi Kāpnes uz meloni Laikmetīgās mākslas centrā kim?

Viktors Timofejevs ir viens no tiem māksliniekiem, kura mītnes zemi ir grūtāk noteikt nekā izcelsmes valsti – tā bija un paliks Latvija. Viņa darbi Latvijā ir apskatāmi laiku pa laikam, toties pamanāmi – pirms nedēļas noslēdzās ar ABLV Charitable Foundation atbalstu rīkotā starptautiskā grupas izstāde Baltie klīdēji, kurā Timofejeva instalācijai bija atvēlēta atsevišķa telpa. Izstādes kurators Kaspars Groševs turpina sarunu ar mākslinieku laikā, kad durvis jau vērusi viņa personālizstāde Laikmetīgās mākslas centrā kim?. Autora paralēlo darbošanos gan tradicionālajos, gan digitālajos medijos noteiktā rakursā izgaismo blakus skatāmā grupas izstāde Virtualitātes un realitātes, ko organizējis RIXC.

Vilnis Vējš, rakstu sērijas redaktors

 

Pirms kādiem sešiem septiņiem gadiem nejauši pamanīju, ka Rīgas mākslas telpā notiks Berlīnē dzīvojošā latviešu mākslinieka Viktora Timofejeva izstāde (Fourests, 2011 – red.). Veikli uzmetis acis bildēm, es neko daudz vairāk arī nedomāju. Pāris gadu vēlāk Viktors man atrakstīja piedāvājumu satikties un kopā taisīt mūziku. Turpmākos gadus ik pa laikam manīju viņu piedalāmies izstādēs dažādās pasaules vietās. Tas ļāva vismaz attālināti sekot viņa darbībai. Dažkārt satikāmies, piemēram, Šordičā, un iedzērām lētu indiešu alu. Viktora pirmā izstāde Laikmetīgās mākslas centrā kim? pārsteidza ar distopisku datorspēli, kurā vienmēr jūties kā zaudētājs, kurš nesaprot, kas ar viņu atgadījies. Turpmākos gadus Viktora izstādes vienmēr pārsteidza ar kaut ko jaunu – digitālām instalācijām, asu troksni, niansētiem zīmējumiem, virtuālo realitāti un internetā klejojošām mīklām. Pēc četru gadu žonglēšanas beidzot iznāca mūsu muzikālais kopdarbs Zolitūde, ar ko bijām sākuši sarunu.

Viktors pameta Rīgu kopā ar ģimeni 1996. gadā, lai sāktu jaunu dzīvi Ņujorkā, tomēr pēdējos desmit gadus viņš pārvietojas Eiropas robežās. Nupat ieguvis maģistra grādu Pīta Zvarta institūtā Roterdamā, viņš atkal domā par došanos tālāk.

Vai tu šobrīd esi Roterdamā?

Jā, nesen pabeidzu četras gleznas izstādei Laikmetīgās mākslas centrā kim? un tagad veicu visu programmēšanu kustīgajai spēlei, kuru arī rādīšu. Pēdējās četras nedēļas esmu darbojies bez apstājas, tāpēc jūtos ļoti noguris. Tu esi mainījis dzīvesvietas diezgan bieži pēdējo desmit gadu laikā.

Vai Ņujorka ir tā vieta, ko vari saukt par mājām?

Nezinu. Man šķiet, mājas – tas ir sarežģīti. Es nezinu, ko varu dēvēt par mājām, izņemot varbūt savus darbus. Bet es noteikti zinu, ko nevaru saukt par mājām. Piemēram, es noteikti Roterdamu nesaucu par mājām, lai arī šeit dzīvoju.

Vai tev nešķiet, ka šī sajūta, dzīvojot bez piederības noteiktai vietai, izpaužas tavos darbos? Tajos bieži parādās pamestas vietas, urbānie džungļi, kuros dzīvas būtnes izskatās pazudušas savās gaitās.

Man šķiet, tas nepārtraukti ietekmē prāta stāvokli. No praktiskās puses tas dod darbiem arī interesantu dimensiju. Daudz pārvietojoties, vieglākais ir strādāt datorā. Vienlaikus es arī izjūtu nepieciešamību radīt kaut ko uz papīra vai audekla. Tas viss kļūst sarežģītāk, ja nepārtraukti jāpārceļas, – es vairs netaisu skulptūras, jo visu laiku ir sajūta, ka drīz būs jāpārvācas citur. Tā ir kā nepārtraukta nepastāvība. No konceptuālās puses gan, manuprāt, šī ilgošanās un veltīgā pakaļdzīšanās noteikti izpaužas darbu tematikā.

Vai tev ir sajūta par spriedzi starp tiem taviem darbiem, kas ir uz papīra vai audekla, un programmētajiem? Vai starp tiem ir pretrunas, vai arī tie drīzāk turpina viens otru?

Katrai lietai ir sava medija specifika. Tas, kas man patīk gleznās vai zīmējumos, ir fakts, ka beigu beigās ir kaut kas, kas eksistē pasaulē. To nevar teikt par programmētajiem darbiem, jo cietais disks var nomirt un viss var pazust, kā tas man nesen atgadījās. Tajā pašā laikā ir arī pozitīvie aspekti – gaisīgums ārpus fiziskā veidola un tā tālāk. Man šķiet, tikai pēdējā laikā esmu sācis ar abiem medijiem strādāt vienlaicīgi. Agrāk es kādu brīdi darīju vienu lietu kādu gadu un tad pilnībā pārslēdzos uz otru, un tad atkal pārslēdzos. Tagad man ir izstādes, kurās mēģinu abas lietas saplūdināt tādos veidos, kas man šķiet interesanti. Tas nozīmē, ka vienu brīdi es gleznoju, bet nākamajā dienā rakstu kodu, un abi šie procesi barojas un papildina viens otru radoši, pat ja viena lieta ir kā bēgšana no otras. Es pieļauju, ka tās arī apmierina dažādas vajadzības, dažādas manu smadzeņu daļas. Esmu atklājis – ja kaut kas ir manā prātā, man vajag pie tā ķerties ar visu sirdi, pat ja tas nozīmē pavadīt divpadsmit mēnešus, lai radītu internetā balstītu galvas mežģi (selekthor.net).

Kā tu jaunajā personālizstādē apvieno gleznotos un programmētos darbus? Vai tie ir saistīti?

Es mēģinu panākt, lai telpa drīzāk kļūtu par vidi, gandrīz kā skatuves uzvedumā. Lai gleznas pie sienām nebūtu kā apgalvojumi, bet dzīvotu citā, fiktīvā vietā. Telpā ir arī daudz krēslu un divi ekrāni, lai sajūta būtu drīzāk mājīga vai arī tai būtu nezināma, bet specifiska nozīme. Patiesībā izstādē redzamos darbus es sāku gleznot, kamēr rakstīju tekstu, kas ir daļa no mana maģistra darba un kas kļuva par sākumpunktu programmētajai digitālajai videi. Arī teksts būs pieejams izstādē. Kopumā izstādes darbi ir saistīti ar manām pārdomām par mākslīgas apziņas radīšanu, par tās absurdumu – par ētisko pusi, piemēram. Tas, protams, zināmā mērā mani noveda eksistenciālā caurumā un lika domāt, kādēļ es daru to, ko daru. Laiks, kurā es strādāju pie izstādes, kļuva par introspektīvu periodu manā dzīvē. Tāpēc izstādē ir autobiogrāfiska enerģija, pat ja tā ir netieši klātesoša. Sākotnēji es neradīju gleznas, lai izstādītu tās ar noteiktu programmu, bet laika gaitā atradu interesantas paralēles, tādēļ rādu tās kopā – lai redzētu, kas notiks. Piemēram, visās gleznās ir apspēlēti uztveres elementi – redze, dzirde, tauste. Šie ievades rīki tiek atspoguļoti arī programmā, kurā atklājas horeogrāfija; tajā iesaistīti četri tēli – likumi kļūst neskaidri, bet tos var atšifrēt pēc vizuālām cēloņu un seku attiecībām. Tās gan dažkārt ir nejaušas, un dažkārt to nav vispār.

Man tavos darbos īpaša šķiet estētikas izjūta – ļoti unikāla un vietām grūti atšķetināma. Dažkārt ir sajūta, ka 90. gadu kiberpanki sēž tumšā pagrabā, programmē un ielaužas valdības datubāzēs, bet kāds fonā uz sienas pūš grafiti. Tajā pašā laikā tā ir tikai neliela daļa no tā, ko es jūtu. Vienlaikus ir arī ļoti savdabīgs jūklis no lietām, kas spēj būt gan tumšas, gan banālas, bet tevis radītā kombinācijā turas kopā. Vai tu vari aprakstīt, no kurienes nāk tavas estētiskās iedvesmas?

Ir liels sajaukums. Laika gaitā mana estētika ir attīstījusies veidos, kurus neesmu izskaitļojis vai kontrolējis. Lietas vienkārši nāk klāt, un dažus mēnešus vēlāk seko akcija, atbildot pašam uz savu leksiku. Bieži es atklāju, ka fokusējos uz sevī noslēgtu motīvu atkārtošanos. Man palīdz, ja kādā mirklī noslēdzu dažus parametrus, lai pilnībā fokusētos. Darot kaut ko tādu, pēc kāda laika rodas neizbēgams pārbaudījums – vēlēšanās sākt kaut ko pilnīgi citu, lai atbrīvotos no šiem parametriem. Man šķiet, es mēģinu to darīt katru gadu.

Pašā sākumā bija lietas, kas man ir apkārt, un tādas, kas mani iedvesmojušas: mākslas vēsture, arhitektūra, klišejas par citplanētiešiem, zinātniskā fantastika, tīņu dienu zīmējumi. Jebkas, kas nāk ārā, bez jebkādiem "mākslas filtriem". Un tad kādā brīdī man vajadzēja to pārtraukt un pārbaudīt, kāpēc es atkal atgriežos pie tās pašas leksikas. Sāku domāt par citām formām, krāsām, lietām, kas man šķiet neērtas, un redzēt, vai varu tās absorbēt savā pasaulē ar varu. Atklāju, ka tad sāk notikt kaut kas interesants, – sāku veidot pasauli, kas ir kļuvusi plurālistiska. Es kļuvu atkarīgs no vēlmes ik pēc laika sevi izaicināt – piesavināties jaunas formas. Mana leksika aug. Tā ir darbība un pretdarbība.

Pirms dažām dienām lasīju nelielu grāmatiņu Bailes, indeksējot X failus, kuru sarakstījuši Nora Kāna un Stīvens Voriks un kura stāsta par to, kā pirms 11. septembra un pēc aukstā kara X faili aizstāja bailes no aizrobežu ienaidniekiem – tās sāka mājot mūsu dzīvokļos, mūsu pilsētās un ciemos, uzglūnot no katra stūra. Man ir sajūta, ka arī tavos darbos ir zināmas "iekšzemes bailes" – kaut kas, kas biedē no iekšpuses un nāk no tā laika. Mani interesē, vai tavus darbus ir ietekmējuši tīņu gadi deviņdesmitajos.

Es domāju, ka visi mani darbi joprojām balstās tajos pašos iemeslos, kas lika man pievērsties mākslai. Es biju apsēsts ar Egonu Šīli pēc tam, kad biju guvis traumu skeitojot un vairs nevarēju to darīt. Manā personībā un sirdī bija tukšums, kuru vajadzēja aizpildīt, un tā es atklāju vācu un austriešu ekspresionismu un vēlāk mākslas vēsturi kopumā. Man tiešām liekas, ka esmu veicis apzinātas darbības, lai no tā visa attālinātos, bet sākotnējās iedvesmas mani joprojām tur īsā pavadiņā, jo es joprojām nevaru skeitot un mākslas radīšanā rodu mierinājumu, pat zināmu apsēstību.

Es sēžu tavā mājaslapā un apbrīnoju nenormālo daudzumu lietu, ko pēdējos gados esi radījis. Tieši tas ir interesanti – var redzēt progresu un evolūciju.

Man nešķiet, ka tas noteikti ir labi. Darbi, kas ir gandrīz kā dienasgrāmata, nenozīmē, ka tie ir labi. Atskatoties esmu atklājis, ka tad, kad jūtos priecīgs, mani darbi nav tik interesanti. Es sāku pievērsties lietām, kas nav tik aizraujošas, piemēram, 3D sudoku spēlēm vai marsiešu ekspedīcijām virtuālajā realitātē. Man šķiet, ka tur nav ielikts tik daudz kā tad, kad nejūtos labi. Protams, ir tāda klišeja. Es tiešām negribu dzīvot sačakarētu dzīvi tikai tāpēc, lai varētu radīt mākslu. Redzēs, kā to atrisināšu. Bet, ja vien neprogresēju kādā jomā, piemēram, jaunā programmā vai jaunu formu zīmēšanā, man ir sajūta, ka strādāt ir bezjēdzīgi. Tāpēc es kļūstu atkarīgs no progresa. Es arī pārāk nefiltrēju savus darbus – vienkārši radu kaut ko un rādu. Strādāju pie kaut kā tik ilgi, līdz ir sajūta, ka nav citu veidu, kā to varētu izdarīt. Tam vienkārši tā ir jābūt.

Tā šķiet pazīstama pieeja. Bet, protams, ir arī daudzi mākslinieki, kas ļoti uzmanās no liekām kustībām, lai nekļūdītos un nesabojātu savu karjeru vai tamlīdzīgi, un galu galā viņu darbi kļūst sausi un garlaicīgi. Tavos darbos var redzēt pretrunas un konfliktus.

Jā, nav stagnācijas. Piemēram, kādu laiku es biju ļoti apsēsts ar perspektīvas zīmēšanu. Tad kādā brīdī sāku justies pārāk komfortabli un paļauties uz to par daudz tā vietā, lai uzdotu sev jautājumus, tāpēc man kļuva garlaicīgi un vajadzēja atrast jaunus izaicinājumus, virzienus. Šķiet, to var teikt arī par izstādēm – pēc tam kad esmu ielicis visu savu sirdi gleznu izstādē, visloģiskākais ir darīt kaut ko pavisam pretēju un uztaisīt izstādi par melniem kartupeļiem (tas tā arī notika).

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja