Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Ievas Iltneres laimīgās bērnības un ģimenes modelis

Ievas Iltneres māksla, kas pievēršas sievietes pasaulei un ir tās atspulgs, iekļauj gan tēva, gan mātes radošo darbību, veidojot vienu veselumu, nevis radikalizē kādu vienu atsevišķu aspektu

Ievas Iltneres izstādi Laimīgā bērnība atklāja 2004. gada decembrī Rīgas galerijā. Tajā bija redzamas sešas gleznas. Cikla pamatā bija zīmējumi, kas tapuši autores bērnībā, apmēram piecu gadu vecumā. Par izstādes centrālo darbu izvirzījās Nukleārais modelis.

Zinātnisko nosaukumu Ieva bija aizguvusi no antropologa Roberta Ķīļa tolaik paustās pārliecības, ka tradicionālā ģimene jeb nukleārais modelis, kuru veido vīrietis, sieviete un viņu kopīgie bērni, izzūdot uz neatgriešanos. Modelis esot radies XIX gadsimta kapitālisma ekonomikas iespaidā, kad kopdzīve bija izdzīvošanas jautājums. Bet nu zaļā gaisma dota tīklojumiem, ko veido nukleārās ģimenes atlūzas. Tētis esot loma, kuru var spēlēt cits "tētis". Plaši izplatīto irdeno sociālo struktūru veicina atkarība no jaunajām tehnoloģijām un to izraisītā nespēja tikt galā ar reālām attiecībām fiziskajā pasaulē, atgriešanās pie nomadisma un cerības uz gaišās nākotnes izredzēm.

"Ko var ieraudzīt Nukleārajā modelī?" vaicāju Franču liceja sākumskolas skolotājai Ingai Treicei, neizpaužot gleznas autora vārdu.

"Ģimenes centrā ir tēvs. Ļoti iegrimis darbā. Vislielākais starojums nāk no mātes, arī krēsls viņai vislielākais, vismīkstākais. Rokas mātei vērstas uz augšu, tās ir augšupceļošas. Māte ir pati garākā, vissvarīgākā, visizteiksmīgākā. Viņai ir kurpes, sakārtoti mati, bet tēvam tikai plankums galvas vietā. Mamma ir smaidīga, mutīte viņai ievilkta. Meitenes parasti saskata detaļas, piemēram, vāverīti zarā. Šajā gleznā redzama lampa, kas apgaismo visu telpu, un grāmatu plaukts.

Puikas turpretī redz lielās formās. Viņus interesē kara ainas ar ieročiem un sports. Zēni zīmē karavīrus, mašīnas, lokus, bultas, vigvamus, futbolu, hokeju, izmakšķerētās zivis. Viņiem patīk kosmoss, patīk iztēloties zvaigznes.

Meitenes bieži zīmē pilis un princeses, apģērbus. Dzīvnieki patīk visiem. Bērni zīmē kaķus un suņus – purniņš centrā, ķepas paslēptas. Stāstus par dzīvniekiem visi atceras.

Bērni parasti nekadrē, bet iezīmē visu tēlu. Te ir kadrētas durvis. Mazie bērni gleznas priekšplānā ir pagriezušies ar muguru viens pret otru. It kā ir kopā, bet skatās dažādos virzienos. Dvīņi? Meitenes neuzticas lielajiem. Klusi un ilgi perina domas pie sevis. Zēni sakaujas un ātri atrisina problēmu. Ar zēniem ir vieglāk. Tas, kurš spēlē klavieres, vēro abus mazos bērnus.

Visi redzami vienkopus. Te ir saskaņa. Pēc zīmējuma var pateikt, kāda ir ģimene. Vai bērns redz sevi blakus mātei vai tēvam. Ja tētis ir tālumā, viņu redz reti. Ja visi attēloti vienā rindā, tad visi ir vienlīdzīgi. Ļoti svarīgi ir mazie bērni, viņi ir pašā priekšā. Viņiem nav rotaļlietu.

Šo zīmējumu varētu būt zīmējusi meitene. Lai gan meitenes parasti zīmē krāsaini. Visgrūtāk ir uzzīmēt cilvēku. Stundās bieži prasa – skolotāj, vai var nezīmēt cilvēku? Bērni neizprot proporcijas. Ir bērni, kas nezīmē vispār vai zīmē pēc ilustrācijām, pārzīmē, jo tas palīdz strādāt. Tagad skolēni negribīgi strādā ar roku, jo tā paiet ilgāks laiks. Pieraduši pie datora taustiņiem, viņi zīmē saraustīti, līnija nav dominējoša, ar ko netiek galā, to noslēpj."

Visu cieņu skolotājas Ingas Treices profesionālismam! Atliek tikai nosaukt zīmējumā redzamo personu vārdus.

Ģimene un flīģelis

Pie rakstāmgalda papīros ieracies tētis ir gleznotājs, tobrīd LPSR Valsts Mākslas akadēmijas pasniedzējs Edgars Iltners (1925– 1983). Viņš gleznoja savā darbnīcā, nevis mājās. Mamma – tekstilmāksliniece Ērika Iltnere (1925–2011). Dvīnes sauc Daila un Zane (dz. 1961). Lielā māsa Ieva (dz. 1957) – arī citos bērnības zīmējumos viņa attēloja sevi lielu – pieskatīja mazās māsas.

Vēl šajā bērnības zīmējumā ir kāds būtisks elements, kas liecina par iztēli un vēlmēm. Tas ir flīģelis, kuru spēlē Ieva. Iltneriem tāds nekad nav piederējis. Alises ielā, kur ģimene dzīvoja, kad tapa zīmējums, mūzikas instrumentu nebija. Taču Alfrēda Kļaviņa gatavotās klavieres brūnā krāsā piederēja saimniekiem Ūnijas ielas mājā, kur vecāki īrēja 13 kvadrātmetru lielu istabu. Klavieres atradās otrajā stāvā milzīgā istabā, atceras Ieva. Toreiz mazās māsas vēl nebija dzimušas. Šīs klavieres neviens nespēlēja. Tas nemazināja instrumenta maģisko pievilcību.

Ērika Iltnere divus gadus studēja Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļā, iepazinās ar Edgaru un ziedojās ģimenei. Fabrikā Rīgas audums viņa zīmēja audumu apdrukas. Te Ieva varēja šķirstīt ārzemju modes žurnālus un vērot audumu paraugu kolekciju. Šaubu nav, ka Ievas lineārā un tonālajās attiecībās balstītā formālā izteiksme tuvāka mammas radošajai videi. Taču, raugoties no satura viedokļa, ģimenes sievietes – savu māti, skaisto sievu, dievinātās meitas – ar renesansisku precizitāti gleznoja Edgars Iltners. Viņa gleznas krasi sadalās divās daļās – cilvēciskajās un vispārcilvēciskajās, kurās padomju laikmets apliecināja, kurš tajā ir saimnieks. Būdams patriarhāls, Edgars Iltners negribēja, lai meitas studē mākslu. Ja citādi nevar, lai Ieva mācās par keramiķi!

Vienojošā sievišķība

Ievas Iltneres māksla, kas pievēršas sievietes pasaulei un ir tās atspulgs, iekļauj gan tēva, gan mātes radošo darbību, veidojot vienu veselumu, nevis radikalizē kādu vienu atsevišķu aspektu. Apvienošanā izpaužas sievišķība.

Filozofe Jūlija Kristeva literārā teksta tapšanas impulsus, to koncentrāciju un izplatību apzīmēja ar terminu "genoteksts" (genos – grieķu val. – izcelšanās). Izejot cauri laikmetīgajiem nosacījumiem, genoteksts uzstājīgi atgādina par savu esamību fenotekstā (phainō – grieķu val. – rādu). Fenoteksts paredz komunikāciju, autora pozīciju un adresātu. Tādējādi bērnības zīmējums, kas ir pielīdzināms pirmtekstam, profesionāla mākslinieka gleznā kā hrestomātisks paraugs uzskatāmi demonstrē abus līmeņus, ļaujot nepastarpinātā realitātes tvērumā izcelt simbolisko kodolu.

Fenotekstu lielā mērā veido skola. Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Dekoratoru nodaļa nostiprināja Ievas zīmēšanas talantu. Ieva piemin pedagogu Alfrēdu Baronu, kurš mācīja strādāt ar dažādiem materiāliem, imitēt koka šķiedru, marmoru, lietot šlagmetālu un zeltu. Kompozīciju pasniedza Jānis Borgs. Ērika Priedkalna stundās uz lieliem vatmaņa papīriem tika zīmēti burtu stili. Fotomācību pasniedza Gunārs Binde. Studijās LPSR Valsts Mākslas akadēmijā, "vīriešu bastionā" (I. Iltnere), tika pieprasīta reālistiska glezniecība. Ieva varēja gleznot arī tā, taču – pārvarot pretestību. Skatītājs to nemana. Viņas glezniecības patiesā suverenitāte izpaužas introspekcijā, intimitātē, grafisko struktūru izsmalcinātībā un daudzveidībā. Ahromātiskajā lieliskumā, kas rada atmosfēriskus, efemerus efektus.

Tukšās ligzdas sindroms

Nukleārais modelis ir apstiprinājums, ka bērni zīmē ar jēgu. Zīmējumiem piemīt noteikts vēstījums, konkrētība, izvērtējums un fantāzija. Tieši tas, ko varētu novēlēt formālismā iestigušai mākslai. Ne velti bērnu zīmējumi un tā sauktā primitīvā māksla, kā arī psihiski slimu cilvēku māksla būtiski atjaunoja un veidoja XX gadsimta modernisma valodu. Bet kādēļ savā bērnībā atgriežas Ieva Iltnere?

"Šī ideja mani vajāja, un vienīgā iespēja, kā no tās tikt vaļā, bija uztaisīt izstādi. Mani vecie attēli, viņi manī tā iesēdās... un bildes seko tikai tiem papīra gabaliņiem. Arī zīmējumu materialitāte spēlē savu lomu, es aizrāvos ar to, cik tie ir nobružājušies un nodzeltējuši. Varēja tos visus salikt pēc toņu gradācijām! Tu ieraugi to, kas tev ir paticis visu mūžu. (..) Tajā vecumā radīt netraucē nekādas pārdomas par formu," māksliniece stāstīja pēc izstādes (Mani ved vīzija. A. Kusmanes saruna ar I. Iltneri. Kultūras Forums, 2005. gada 7.–14. janvāris, 2. lpp.).

Kad notiek pirmstāvokļa, paradīzes situācijas atjaunošana? Rekolekcija, pārvaicāšana, izzināšana, noskaidrošana? Tā izpaužas krīzes brīžos, kad mainās lietu kārtība, kad pazūd "platforma". Redzēt zīmējumus, ko mīlošā mamma saglabājusi, ir par maz. Vajadzīgs spēcīgāks grūdiens. Pieļauju, ka cikla Laimīgā bērnība tapšanas laikā Ievas Iltneres dēli bija izauguši un nukleārā ģimene beidza pastāvēt, lai varētu rasties nākamās nukleārās ģimenes. Tuvojās vai bija jau iestājies tukšās ligzdas sindroms. Nekas vairs netraucēja pilnvērtīgi nodoties mākslai. Taču izrādās, ka ieradums plānot laiku, lai varētu gleznot vienu vai divas stundas dienā pēc tam, kad mājas darbi apdarīti, ir pat stimulējis mākslu. Ģimeniskās sievietes atšķirībā no vīriešiem ir izkopušas spēju darboties vairākos virzienos, domāt par savu mākslu un sekot notikumiem, kas skar tuviniekus.

Summā – svētki

Te nu ir svarīgi, ka Laimīgās bērnības ciklam pieder arī glezna Summa. Kā visaptverošs mierinājums gleznā parādās viesību galda klājums ar padomju klasiku. Galda vidū – pudele, baltmaizes batons un rupjmaizes ķieģelis, āboli, konfektes, cepumiņi. Tik daudz mīlestības un maiguma, apreibt var!

Atšķirībā no Nukleārā modeļa gleznas Summa lineārais zīmējums ir apmests otrādi, gaišas kontūras izceļas uz tumša fona. It kā būtu zīmēts ar krītiņu uz tumšas tāfeles. Zīmējums gaismojas, nāk ārā no plaknes, nevis atkāpjas dziļumā un pazūd starp grafiskiem trokšņiem. Šķiet, ka Summā mirdz zvaigžņotā debess un debess dakšiņa vibrē tur, kur šodien notiks brīnums. Gleznas motīva dzīvās variācijas Ievas Iltneres mājās atkārtojas ar apskaužamu regularitāti. Ievas vārdadiena sakrīt ar Ziemassvētkiem, tāpēc svētki dubultojas.

"Nezinu, vai Ziemassvētku laiks izstādei tika īpaši iecerēts vai vienkārši iekrita pēc galerijas darba plāna, taču rezultātā izdevusies nevainojami iedarbīga konceptuāla izstāde, kurā tāda kā mākslinieces privātā arheoloģija sasniedz katram (nu labi, kādam) subjektīvi svarīgu un plaši vispārināmu nozīmi," pēc izstādes rakstīja Ieva Lejasmeijere (Gleznas uzdod toni. Kultūras Forums, 2005. gada 7.–14. janvāris, 2. lpp.). "Profesionāli pārliecinoši atgriežoties pie bērnības izpausmēm, māksliniece, manuprāt, īsteno svētkus, atjaunojot pastāvēšanas sakrālo nozīmību, katru reizi pamācot, kādā veidā dievi un mītiskie senči radījuši cilvēku un iemācījuši viņiem dažādas sociāli nozīmīgas un praktiskas darbības," secināja kritiķe.

Ievas Iltneres gleznas stiprina ticību, ka, spītējot dzīves vētrās strandējošiem antropologiem, nukleārais modelis pastāv, pārvēršas paplašinātā ģimenē un laimīgā bērnība turpinās – nu jau mākslinieces trim mazmeitām. 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Jauna valdība Latvijā būs

Kopā nobalsojuši: 659

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Jaunā mākslinieka izdzīvošanas stratēģija

Jaunam un mobilam māksliniekam, kurš ir domājošs, aktīvs un kuram ir vismaz dažas labas idejas un kripatiņa veiksmes, mūsdienu pasaule piedāvā daudzas iespējas attīstīt savu radošo potenciālu un ...

Asaru lāstekas

Latvijā esot ātrākais internets pasaulē, un šis fakts labi sadzīvo ar īsāko atmiņu - šeit nav krogu kultūras ar vietām, ko atceras mūsu senči

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja