Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Nulles zonas tuvumā

Šā gada Prickera balva – nozīmīgākā atzinība arhitektūrā – piešķirta japāņu arhitektam Aratam Isodzaki. Viņš ir spēcīgs arhitektūras teorētiķis un arhitektūras vēstures pārzinātājs, kurš gan pieder, gan nepieder pie Japānas pēckara modernās arhitektūras nozīmīgākā virziena metabolisma pārstāvjiem

Arhitektūra – tāpat kā universs – rodas no nekā, kļūst par kaut ko un galu galā atkal ir nekas, teicis Arata Isodzaki. Arhitekta personiskā pieredze ir pamats tik skaudram arhitektūras un universa raksturojumam. Viņš ir dzimis 1931. gadā turīga uzņēmēja un dzejnieka ģimenē Oitas pilsētā. Tā atrodas Japānas trešajā lielākajā salā. Pārticīgo un laimīgo bērnību nomainīja pusaudža gadi, kas sakrita ar Otrā pasaules kara laiku. Tā posts un sekas ir atstājuši paliekošu nospiedumu Aratas Isodzaki personībā. Viņa dzimtā pilsēta aviācijas uzlidojumos tika gandrīz pilnībā nopostīta. Pāri līcim pretī Oitai atrodas Hirosima, kur tika nomesta autombumba.

Arata Isodzaki atminas: "Es uzaugu nulles zonas tuvumā. Visapkārt bija drupas un nekā, ko varētu nosaukt par arhitektūru, – ne ēku un pat ne pilsētas. Man visapkārt bija tikai barakas un pagaidu mitekļi. Mana pirmā arhitektūras pieredze bija tāda, ka arhitektūras vispār nav. Es jau tad, pusaudža vecumā, sāku prātot, kā cilvēki varētu uzcelt ēkas un atjaunot pilsētas."

 

Drupas mūža garumā

Lai arī tradicionāli tiek uzskatīts, ka ēkas tiek būvētas ar domu, ka tām būs ilgs mūžs, Arata Isodzaki vienmēr prātā patur gan arhitektūras iespējamo īslaicīgumu, gan pasaules nepastāvību. Drupu tēls ir klātesošs arhitekta vizionārajos zīmējumos un arī uzceltajās ēkās. Arata Isodzaki reiz atzinies, ka nodegušu ēku drupas viņam ir acu priekšā katru reizi, kad viņš apsēžas pie baltas lapas, lai radītu kādas jaunas ēkas ieceri. Tādās reizēs vienīgais, ko viņš spēj uzzīmēt, ir sakusuši un nodrupuši ēku fragmenti, kas uz papīra kārtojas nejaušās kombinācijās. Arhitektam ir sērija ar zīmējumiem, kuros attēlotas mūsdienu pilsētas ar pussagruvušām ēkām, tukšas un pamestas. Nepabeigtības sajūtu var novērot arī daļā Aratas Isodzaki uzcelto ēku – tās šķiet pamatīgas un pat monumentālas, bet it kā atstātas pusceļā, ļaujot tās pabeigt vai nojaukt citiem.

Otrajā pasaules karā nopostītās pilsētas bija nepieciešams atjaunot. Aratas Isodzaki pirmie pastāvīgi projektētie darbi bija dzimtajā pilsētā XX gadsimta 60. gados. Pēc viņa projekta vispirms tika uzcelts Oitas Medicīnas centrs, dažus gadus vēlāk – Oitas prefektūras bibliotēka. Stilistiski tie ir pieskaitāmi betona brutālisma arhitektūrai. Īpaši Oitas Medicīnas centra ēka līdzinās milzīgai kara laika betona bumbu patvertnei vai citas planētas zemūdenei, kas uz betona kājām novietota sauszemē. Oitas bibliotēkas līnijas ir elegantākas un mierīgākas. Tā neatstāj tik dramatisku iespaidu.

Arata Isodzaki arī vēlāk ir strādājis situācijās, kad apkārtējā pasaule ir pārvērtusies par drupām. Viņš bija faktiskais līderis, kurš radīja plānu Skopjes pilsētas atjaunošanai Maķedonijā pēc 1965. gada zemestrīces, kas Skopjē iznīcināja 65 procentus ēku. Maķedonieši gan izvēlējās realizēt daudz tradicionālākās un pieticīgākās vietējo arhitektu ieceres. Pēc 2011. gada zemestrīces Klusajā okeānā un tai sekojošā postošā cunami Japānā Arata Isodzaki kopā ar mākslinieku Anišu Kapūru radīja piepūšamu koncertzāli, ko varēja pielāgot un pārvietot no vienas katastrofas izpostītās vietas uz citu.

 

Jārada cita pasaule

Pēc Otrā pasaules kara Arata Isodzaki nebija vienīgais ar tik dramatisku kara pieredzi. Gandrīz visa Japāna atradās tabula rasa situācijā, kad viss ir jāceļ no jauna un jārada cita – pēckara – pasaule. Šādā situācijā Japānā izveidojās viena no interesantākajām pēckara arhitektu apvienībām, kas attīstījās par atsevišķu arhitektūras virzienu – metabolismu. Tā pārstāvji savos projektos paredzēja nemitīgu un strauju pilsētu augšanu. Tās bija pilsētas, kas varēja atrasties gan gaisā uz milzīgiem, augstiem balstiem, gan arī ūdenī. Pilsētas un to ēkas sastāvēja no moduļiem, kurus varētu nomainīt, nemitīgi papildināt ar jauniem, lai turpinātu bezgalīgu izaugsmi. Šos arhitektu vērienīgos plānus atbalstīja Japānas valdība. Taču ieviešanu dzīvē apturēja XX gadsimta 70. gadu naftas krīze un tai sekojošā ekonomiskā lejupslīde, kā arī vilšanās, kas radās, iecerētajam saskaroties ar ikdienas realitāti.

Interesi par šo pēckara japāņu arhitektūru pirms dažiem gadiem atdzīvināja Rems Kolhāss. Viņš kopā ar mākslas izstāžu kuratoru Hansu Ulrihu Obristu uzrakstīja grāmatu par metabolismu Project Japan. Grāmatā viņi piedāvā detalizētu un kontekstuālu virziena rašanās un attīstības izpēti, kā arī intervijas ar japāņu arhitektiem metabolistiem. Pirmā intervija ir ar Aratu Isodzaki, savukārt attēlā ar visu metabolistu portretiem viņa portrets ir nodalīts ar pārtrauktu līniju. Arata Isodzaki it kā piederēja pie šī virziena un reizē palika atstatus no tā un to pārstāvošo arhitektu kopas.

 

Gaisa pilsēta

1954. gadā Arata Isodzaki absolvēja Tokijas Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultāti. Jau studiju laikā viņš sāka strādāt pie sava pasniedzēja japāņu arhitekta Kendzo Tanges. Metabolisma virziens radās tieši Kendzo Tanges darbnīcā un ar meistara atbalstu jauno arhitektu idejām – viņš deva iespējas uzstāties, veidot izstādes un gūt valdības atbalstu.

Arata Isodzaki metabolistu kopējo manifestu neparakstīja, bet apvienības izstādēs piedalījās. Viņa agrīnais vizionārais projekts – 1962. gadā radītās gaisa pilsētas – ir tipisks metabolisma piemērs. Vienā no gaisa pilsētas variantiem neraksturīgi metabolistiem Arata Isodzaki pieļāva iespēju pilsētas jaunajās struktūrās iekļaut arī veco būvju drupas. Jaunā pilsēta ir kā ķērpji vai sēnes, kas aug uz drupām, ieaužas un pārņem tās. Arata Isodzaki bija pret kādreiz celtā nojaukšanu. Viņa gaisa pilsētas visam vēsturiskajam un vecajam vienkārši pacēlās pāri. Arata Isodzaki ir atzinis, ka, piemēram, Tokija ir bezcerīga pilsēta. Viņš neredz iespēju sakārtot tās pilsētvidi. Arhitekta piedāvājums ir būvēt 30 metru virs pašreizējās apbūves. Ja kāds cits spēj tikt galā ar Tokiju zemes līmenī, lai to dara, Arata Isodzaki to pamet un ignorē.

Pašreizējās situācijas ņemšana vērā, drupu iekļaušana un paredzēšana, ka arī pašu celtais reiz varētu pārvērsties par drupām, bija būtiskākais, kas Aratu Isodzaki atšķīra no īstenajiem metabolistiem. Viņš intervijā Remam Kolhāsam stāsta: "Vienīgās šaubas par metabolistiem man bija par to, ka viņiem nebija ne mazākās skepses pret saviem utopiskajiem projektiem, viņi paredzēja tikai progresīvu attīstību. Manuprāt, metabolisti bija pārāk optimistiski. Viņi patiesi ticēja tehnoloģijām, masu produkcijai. Viņi ticēja sistemātiskai pilsētu infrastruktūrai un izaugsmei." 

Arata Isodzaki skeptisku attieksmi pret metabolistiem pauda jau XX gadsimta 60. gados gan savos rakstos, gan izstādēs. Reiz arhitektūras žurnāla The Japan Architect redaktors lūdza viņam uzrakstīt eseju, ko varētu publicēt kā galveno žurnāla ievadrakstu. Konkrētu tēmu redaktors nenorādīja. Arata Isodzaki uzrakstīja eseju ar fantastikas stāsta elementiem City Demolition Industry, Inc.

Kad žurnāla redaktors to izlasīja, viņš teica, ka nevarot to žurnālā publicēt. Eseju tomēr publicēja pašās žurnāla beigās starp reklāmu lapām. Šajā skandalozajā tekstā Arata Isodzaki raksta, ka pilsētas izdzīvo tikai tāpēc, ka arhitektu plāni netiek īstenoti. Kad vēlāk arhitekts veidoja savu eseju krājumu, City Demolition Industry, Inc. viņš iekļāva izdevumā kā pirmo un svarīgāko tekstu.

 

Kendzo Tanges smadzenes

Arata Isodzaki Kendzo Tanges studijā sāka strādāt kā praktikants, vēlāk kļuva par sadarbības partneri. Meistars un māceklis turpināja sadarbību arī tad, kad Arata Isodzaki 60. gadu sākumā nodibināja pats savu arhitektu biroju. Grāmatā Project Japan Arata Isodzaki ir nodēvēts par Kendzo Tanges smadzenēm.

1965. gadā Apvienoto Nāciju Organizācija rīkoja starptautisku ideju konkursu, kā atjaunot zemestrīcē cietušo Maķedonijas pilsētu Skopji. Konkursā piedalīties bija aicināts arī Kendzo Tange. Japāņu priekšlikums uzvarēja, un par tā izstrādes faktisko vadītāju kļuva Arata Isodzaki. Kendzo Tange aicināja bijušo studentu piedalīties arī vēl kāda cita ļoti nozīmīga projekta izstrādē. Tā bija pasaules izstādes Expo 70 centrālā būve un laukums Osakā. Expo 70 galvenā ēka ir būtiska atzīme Japānas modernās arhitektūras vēsturē. Tā liecina par modernisma un arī metabolistu arhitektūras norietu un pārmaiņām.

 

Austrumnieks Rietumos

Arata Isodzaki atzīst, ka viņu kā arhitektu ir veidojusi Rietumu kultūra un tās arhitektūras vēsture. Trīsdesmit gadu vecumā viņš apceļoja pasauli, iepazīstot arhitektūru Eiropā, zijā, Tuvajos Austrumos un ASV. Arata Isodzaki nav izveidojis tikai sev vien zīmīgu rokrakstu. Viņš apzināti ir nemitīgi mainīgs. Katrs projekts ir citāds, atbilstošs savam laikam, vietai un situācijai.

Viņa pirmais projekts ārpus Japānas ir Laikmetīgās mākslas muzejs Losandželosā XX gadsimta 80. gados. Arata Isodzaki saka – viņš gribēja radīt ēku mākslai, kas būtu pretēja Frenka Loida Raita Gugenheima Modernās mākslas muzejam Ņujorkā, kurā māksla ir izstādīta bez dienasgaismas klātbūtnes. Laikmetīgās mākslas muzejs Losandželosā līdzinās sarkanu bloku cietoksnim. Izstāžu zālēm dienasgaismu nodrošina uz jumta izbūvētās stikla piramīdas. Amerikāņu arhitektūras kritiķis Herberts Mašamps rakstīja, ka amerikāņu postmodernisti patvērumu meklē vēsturiskās arhitektūras citātos un parafrāzēs, bet Arata Isodzaki apzinās, ka mūsdienu pasaule ir zaudējusi ne tikai ticību nākotnei, bet arī pagātnes izpratni. Laikmetīgās mākslas muzejs Losandželosā Aratu Isodzaki padarīja par arhitektūras pasaules līgas spēlētāju un atnesa viņam starptautisku slavu.

Pēdējos gados Arata Isodzaki strādā arī Persijas līča naftas valstīs. Dohā Katarā pēc japāņu arhitekta projekta ir uzcelts konferenču un izstāžu centrs, kura fasādes balsts ir iespaidīga koka atveids. Kad Arata Isodzaki tika iepazīstināts ar Kataras šeihu, viņš parādīja savu darbu izlasi, kas izdota grāmatā. Šeiham īpaši patika arhitekta gaisa pilsētu projekti, un viņš norādīja, ka līdzīgas celtnes gribētu Katarā. Tagad Arata Isodzaki savas jaunības utopiskās vīzijas ir pārstrādājis Kataras Nacionālās bankas un Kataras Nacionālās bibliotēkas ēku projektos.

Atskatoties uz piecdesmit darba gadiem, arhitekts secina, ka lielākā daļa ieceru tā arī palikusi neīstenota, un piebilst: «Taču nerealizētajiem projektiem ir vairāk telpas.» Meistars atzīst, ka ēkas tiek aizmirstas ātrāk nekā idejas, kas palikušas uz papīra.

 

No Tokijas uz Okinavu

2019. gada Prickera balva Aratam Isodzaki svinīgi tiks pasniegta maijā Francijā, un arhitekts uzstāsies ar lekciju Parīzē. 1979. gadā Arata Isodzaki bija pirmās Prickera balvas žūrijas sastāvā. Kopš tā laika arhitektūras nozares prestižāko godalgu ir saņēmuši astoņi japāņu arhitekti. Par Aratu Isodzaki tiek teikts, ka viņš jau sen bija pelnījis Prickera balvu. Taču varbūt tieši šis "sen jau bija pelnījis" ir arguments, kāpēc pēc balvas žūrijas lēmuma paziņošanas nav vienprātīgas sajūsmas. Lai gan Arata Isodzaki joprojām projektē un viņa arhitektu birojam ir pārstāvniecības Ķīnā, Itālijā un Spānijā, viņš pieder pie arhitektu aizejošās paaudzes.

Prickera balva ir nevis apbalvojums par mūža ieguldījumu, bet gan par aktuālo darbību, lai ar naudas prēmiju stimulētu tās attīstību. Tiek uzskatīts, ka Arata Isodzaki reiz bija radikāls arhitekts, bet viņa izvēle apbalvojumam nav radikāla žūrijas izvēle. Prickera balvas žūrija ir atgriezusies pie ierastā apbalvojamo saraksta – cienījamiem sirmgalvjiem – un cildina arhitektūru kā atsevišķu ģēniju mākslu. Taču mūsdienu arhitektūra ir izteikti kolektīvs darbs, un pirms diviem gadiem to atzina arī Prickera balvas žūrija, apbalvojumu piešķirot spāņu arhitektu birojam RCR.

Otra lieta – Arata Isodzaki ir spēcīgs arhitektūras teorētiķis un arhitektūras vēstures pārzinātājs. Viņa lekcijas bieži ir nevis savu aktuālo vai pagājušo projektu prezentācijas, bet atskats pasaules arhitektūras vēsturē un pārspriedumi par to. Pat lielākie skeptiķi atzīst, ka Aratas Isodzaki vizionārie projekti un to zīmējumi ir arhitektūras domas vērtības, kas pelnījušas Prickera balvu. Tomēr bieži vien Aratas Isodzaki uzceltās ēkas nav neapšaubāmi veiksmes stāsti. Tās ir kļuvušas par pārāk burtisku viņa teoriju iemiesojumu.

2017. gadā Arata Isodzaki atdāvināja savu lielo grāmatu kolekciju un klusi pārcēlās uz dzīvi no Tokijas uz Okinavu it kā siltāka klimata dēļ. Viņš īrē dzīvokli neizteiksmīgas arhitektūras ēkā ar skaistu skatu uz jūru. Aratas Isodzaki kaimiņiem nav ne jausmas, ka viņi dzīvo blakus pasaulslavenam arhitektam. Taču Arata Isodzaki apgalvo, ka viņš nav devies pensijā: "Klusums ir lielākā greznība pasaulē. Klusums ir pauze starp divām skaņām."


Sadarbībā ar Ernesta Berņa un Oļega Fiļa labdarības fondu 

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Lieldienās parasti apēdu:

Kopā nobalsojuši: 1030

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Romāna Camera obscura recenzija. Klaunu spēles

Vladimirs Nabokovs romānā Camera obscura rāda ainu, kurā morāle, emocijas un skaidrais saprāts balansē kājām gaisā – veidā, kas draudīgi šūpojas starp nežēlīgu farsu un baisu klaunādi

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja