Kāda ir Gistava Flobēra romāna Bovarī kundze rezonanse mūsdienās? Vai Emma Bovarī ir feministe? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild nule pirmatskaņotā Arolda Nobena opera Bovarī. Darbs komponēts pēc Briseles Karaliskās operas La Monnaie/De Munt pasūtījuma. Pirmiestudējums tapis, sadarbojoties vairākām institūcijām – Karaliskajam flāmu teātrim (KVS) Briselē, Valonijas Nacionālajam teātrim Briselē un Katalonijas Nacionālajam teātrim Barselonā. Visas biļetes uz sešām izrādēm, kas notika no 12. līdz 19. aprīlim Valonijas Nacionālajā teātrī, bija pārdotas. Nākamgad opera Bovarī ceļos uz Barselonu.
Drāmas pulsācija
Jauno operu ir iestudējušas divas teātra pasaulē cienījamas personības – režisori Mīkaels De Koks (viņš ir libreta autors) un Karme Portačeli. Libreta pamatā ir viņu radītā Flobēra romāna Bovarī kundze adaptācija teātra skatuvei – modernā, minimālistiskā drāmas izrāde Bovarī Karaliskajā flāmu teātrī Briselē tika iestudēta 2021. gadā. Filmā to ir iemūžinājis slavenais kinorežisors Žako van Dormels (filmu Varonis Toto/Toto le héros, Astotā diena/Le huitieme jour, Misters Neviens/Mr. Nobody un Pavisam jaunā derība/Le tout nouveau testament autors), un šādā formātā darbs sasniedza plašu skatītāju loku pandēmijas laikā. Tāds ir bijis Emmas Bovarī ceļš līdz operas skatuvei. Jāpiebilst, ka Mīkaels De Koks ir KVS mākslinieciskais vadītājs un izpaužas arī kā dramaturgs un aktieris, savukārt Karme Portaseli vada Katalonijas Nacionālo teātri, viņa ir pieredzes bagāta režisore un aktiermākslas pasniedzēja.
Operas Bovarī pirmiestudējuma muzikālā vadība uzticēta Francijā strādājošajai brazīliešu diriģentei Deborai Valdmanei, kura pašlaik ir Aviņonas un Provansas Nacionālā orķestra muzikālā līdere. Sarunā ar KDi operas pirmizrādes vakarā diriģente pastāstīja, ka drīz plāno ierakstīt Lūcijas Garūtas skaņdarbus.
Operas Bovarī libretists un režisors Mīkaels De Koks (no kreisās), diriģente Debora Valdmane un komponists Arolds Nobens pēc operas pasaules pirmizrādes Briselē šā gada 12. aprīlī. Foto – Jegors Jerohomovičs
Operā Bovarī piedalās trīs solisti un koris. Titullomā kaislīgi un krāsaini iejūtas beļģu un albāņu soprāns Ana Nače. Galvenās varones vīru Šarlu Bovarī vokāli un aktieriski spoži spēlē krievu basbaritons Oļegs Volkovs. Pāra meitu Bertu, kurai izrādē ir īpaši atbildīgs uzdevums savienot XIX gadsimtā sakņoto sižetu ar mūsdienu aktīvismu, drosmīgi atveido beļģu mecosoprāns Blandīna Kulona.
Arolds Nobens (1978) ir beļģu komponists un pianists. Bovarī ir viņa trešais sadarbības projekts ar Briseles operteātri La Monnaie. Iepriekš ir tapusi kameropera À l’extrême bord du monde (2020), kas stāsta par Stefana un Lotes Cveigu mūža pēdējām dienām, un koncerts Beyond (2022), kas ir veltīts La Monnaie simfoniskā orķestra 250 gadu jubilejai. "Arolda Nobena mūzikā ir jūtama brīvība, svaigums un skaistums, tāpēc man ļoti gribētos to dziedāt vēl," komponista daiļradi raksturo Šarla Bovarī lomas tēlotājs Oļegs Volkovs.
Bovarī iestudējums ir laikmetīgs, lakonisks un poētisks. Arolda Nobena skaņu pasaule ļauj iemirdzēties Emmas Bovarī drāmai, kas arī šodien ir tikpat asa un revolucionāra kā XIX gadsimtā. Titulvarones monologos arvien paātrinātāk pulsē Flobēra romāna sirds – te ir sievietes ārlaulības sakari, apspiestas vēlmes, pašizpausmes meklējumi, īslaicīgi laimes mirkļi, ciešanas, vientulība un neizbēgama traģēdija finālā.
Fantāzija sagrauj pati sevi
Arolds Nobens smalki un melodiski ievilina klausītāju Bovarī kundzes privātajā kosmosā. Tajā ir liels diriģentes Deboras Valdmanes nopelns – viņa interpretē partitūru ar aizrautību un eleganci, skanējumā līdzsvarojot skaidrību un ekstātiskumu.
Mūzikā komponists respektē Flobēra oriģinālu. "Romānā ir uzsvērts, cik svarīga Emmai Bovarī ir Gaetāno Doniceti opera Lučija di Lammermūra. Emma redz sevi Lučijā, un Lučijas mīlestība pret Edgardo viņai ir ideālas mīlestības paraugs. Taču tā ir tikai fantāzija un ideāls," sarunā ar KDi atklāj komponists. "Grāmatā ir atsauce uz Lučijas pirmā cēliena āriju Regnava nel silenzio, tāpēc savā darbā vēlējos iekļaut šo muzikālo motīvu. Lučijas ārijas citāts manā operā ir saklausāms vīru kora dziedājumā. Vēlāk es šo motīvu pārveidoju tā, ka fantāzija sagrauj pati sevi. Šis motīvs simbolizē ilūzijas, un operas beigās, kad Emma Bovarī mirst, notiek motīvu pārveidošanās, jo varone piedzīvo ilūziju nāvi," turpina Bovarī autors.
"Opera Bovarī ir stāsts par ilūzijām un to zaudēšanu. Emmai ir bijis daudz sapņu, un visa viņas dzīve ir konfrontācija ar realitāti," saka komponists Arolds Nobens. Titullomu atveido soprāns Anna Nače. Foto – Pīters Klāss
Arolda Nobena mūzika operā ir skaista un pat grezna, taču viņš apgalvo: "Es nerakstu mūziku, lai tā būtu skaista. Es rakstu mūziku, kurā varu pietuvoties savai būtībai. Šai mūzikai ir jāaizkustina mani pašu, un man tajā ir jāsaskata jēga. Dažreiz, kad mēģinu rakstīt kaut ko pārāk intelektuālu, pārāk attālinātu no sevis, man nekas neizdodas. Bovarī partitūra personiski man ir ļoti tuva, tas ir mans skanējums – šajā mūzikā atļaujos būt tāds, kāds esmu, nevis kalpoju kādai lielai idejai vai koncepcijai."
Uz jautājumu, ar ko viņu saista Bovarī kundzes tēls, komponists atbild: "Mani saviļņo varones raksturs un viņas paradoksi. Viņa ir mīloša sieviete, viņa ilgojas. Viņa saskaras ar tādām pašām problēmām kā mēs visi, un galvenā no tām – kā aizpildīt savu eksistenciālo tukšumu. Bovarī ir ļoti sirsnīga sieviete, viņa cenšas būt patiesa un seko savai sirdsbalsij, bet viņa nevar būt tāda, kāda viņa ir, sabiedrības spiediena un savas situācijas, savas laulības dēļ. Emma ir nelaimīga ar savu vīru, bet viņa to nevarēja paredzēt agrāk. Precoties viņa vēl bija pārāk jauna un sapņaina, lai saprastu, ka šis vīrietis viņai neder. Opera Bovarī ir stāsts par ilūzijām un to zaudēšanu. Emmai ir bijis daudz sapņu, un visa viņas dzīve ir konfrontācija ar realitāti – mēs saprotam, ka tā nav Disneja pasaule. Varonei ir jāsadzīvo ar savām vēlmēm un ilgām, kurām nav lemts piepildīties. Tās nav alkas tikai pēc mīlestības, bet pēc pilnvērtīgas dzīves."
Arolda Nobena iecienītākās operas ir Bendžamina Britena Pīters Graimss, Riharda Štrausa Rožu kavalieris, Džordža Bendžamina Uzrakstīts uz ādas un Kaijas Sāriaho Nevainība. "Taču man patīk arī tik populāri darbi kā Džakomo Pučīni Toska un Džuzepes Verdi Traviata," viņš piebilst.
Aktīvisma manifests
"Kas ir šī sieviete – Emma Bovarī?" pēc 12. aprīlī Briselē notikušās pirmizrādes jautāju operas Bovarī libreta autoram un režisoram Mīkaelam De Kokam. "Libreta beigās ir teikts – Emma Bovarī ir jebkura sieviete, katra sieviete un visas sievietes. Protams, tas ir arī konkrēts personāžs – vienkārša sieviete, kura dzīvo XIX gadsimtā. Jautājums, ko mēģinām uzdot šajā jaundarbā, ir – kāda viņa būtu tagad. Patriarhātam gadsimtu garumā ir bijis daudz upuru – tās ir gan sievietes, gan vīrieši. Emmu Bovarī, viņas raksturu un priekšstatus par pasauli ir ietekmējuši visi romantiskie romāni, ko viņa ir lasījusi. Kas mums ir pieejams šodien? Pornogrāfija, iepazīšanās vietne Tinder un citi instrumenti... Mēs aizdomājamies, ko varam pavēstīt jaunajai paaudzei par attiecībām un uzvedību attiecībās. Ja vērojam jaunu cilvēku uzvedību, secinām, ka arī mūsdienās jauni vīrieši nereti apdraud sievietes. Viņi uzskata, ka vardarbība pret sievietēm ir pieņemama. Tas liecina, ka cīņai par sieviešu tiesībām un drošību ir jāturpinās. Mums ir jāaizstāv šīs tiesības. Šodien joprojām ir interesanti un svarīgi jautāt – ko nozīmē būt neatkarīgai sievietei sabiedrībā," saka Mīkaels De Koks.
Vai Emma Bovarī ir feministe? "Pieļauju, ka viņa savā laikā – XIX gadsimtā – vēl nesaprata šo jēdzienu. Emma cīnījās par savu brīvību un savos uzskatos bija radikāla – viņa drīzāk bija gatava nomirt nekā būt nebrīva. Romānā ir aspekts, kas pierāda Flobēra tālredzību, – tā ir kapitālisma priekšnojausma. Darbs ir publicēts 1856. gadā, industriālā revolūcija jau bija notikusi, taču Flobērs paredzēja kapitālisma rašanos. Emma Bovarī mēģina aizpildīt tukšumu savā dzīvē ar seksu un iepirkšanos. Šodien tas būtu kokaīns vai citas vielas. Viņa izjūt šo vajadzību, viņa nepārtraukti patērē. Viņa ir pirmā patērētāja literatūras vēsturē. Viņa izmēģina visu, ko var, shopping and fucking! Tas man atsauc atmiņā režisora Stīva Makvīna erotisko psiholoģisko drāmu Kauns/Shame (2001), kā arī dramaturģes Sāras Keinas un dziedātājas Eimijas Vainhausas mākslu un traģisko dzīvi. Tie ir cilvēki, kuri ir saskārušies ar vajadzību pastāvīgi aizpildīt tukšumu savā dvēselē," atbild režisors un libretists.
"Kamēr mēs nebūsim spējīgi savaldīt savas vēlmes, Bovarī kundze būs aktuāla. Varone cīnās par savu telpu, vēlāk par to savos darbos raksta Virdžīnija Vulfa. Tagad mēs runājam par poliamoriju jeb ētisko poligāmiju un daudz ko citu. Emma Bovarī jau XIX gadsimtā cīnījās par šo brīvību, par savu telpu. Tas viss joprojām ir aktuāli. Opera Bovarī ir mūsdienīga, jo mums ir jācenšas uzrunāt šodienas cilvēkus. Šī gluži nav romāna Bovarī kundze adaptācija. No 120 000 Flobēra vārdu mums libretā bija jāatstāj tikai trīs tūkstoši. Tā ir rediģēta versija un jauna interpretācija. Saīsināt romānu ir ļoti grūti, tāpēc bija jāpieņem stingri lēmumi. Sākumpunkts mūsu stāstam – tukšums un garlaicība, kas ir iestājusies varones dzīvē. Es neesmu pret tradicionālu skatījumu uz klasisku materiālu, taču šoreiz bija sajūta, ka mums ir jāizdara kaut kas vairāk. Centāmies iztēloties, kā Bovarī kundzi pārveidotu Sāra Keina," radošo procesu apraksta Mīkaels De Koks.
Emmas Bovarī meitai Bertai izrādē ir īpaši atbildīgs uzdevums savienot XIX gadsimtā sakņoto sižetu ar mūsdienu aktīvismu. Bertu atveido mecosoprāns Blandīna Kulona. Foto – Pīters Klāss
Operā Emma Bovarī adresē apsūdzības arī pašam Flobēram, pēc tam to dara viņas meita Berta. Izrādes fināls pārvēršas par feminisma un aktīvisma manifestu. Mīkaels De Koks vērš uzmanību uz to, ka Flobēra grāmata ir vīrieša projekcija: "Autors vīrietis raksta romānu, kurā sapņo par sievieti, kas grib gulēt ar visiem vīriešiem. Kāpēc Emma Bovarī ir kļuvusi tik ikoniska un populāra? Tāpēc, ka beigās viņa mirst. Rakstnieks domā, ka liek viņai mirt kā romantiskai varonei, taču īstenībā viņas nāvē nav nekādas romantikas: Flobērs iedod Emmai žurku indi – arsēnu –, un viņa mirst kā žurka. Romāna beigās varone tiek sodīta. Viņa nespēj aizbēgt un kļūt brīva, sabiedrība viņu atkal ievieto rāmī. Anna Kareņina arī cenšas aizbēgt. Viņa tiek sodīta, bet citādi. Šajās varonēs – Emmā Bovarī, Annā Kareņinā, kā arī Henrika Ibsena radītajā Norā un Hedā Gablerē – ir kaut kas līdzīgs. Viņas mūs uzrunā visos laikos."