Katrs sevi cienošs operteātris Eiropā ik sezonu papildina repertuāru ar mūsu laikabiedru darbiem. Tas palīdz uzturēt teātra organismu tonusā un veicina operas žanra attīstību, pieskaroties mūsdienu aktualitātēm. Berlīnes Valsts operā Unter den Linden 2024./2025. gada sezonas noslēgumā skanēja beļģu komponista Bernāra Fokrula un kanādiešu libretista Metjū Džoslina opera Kasandra. Tās pasaules pirmizrāde notika 2023. gada 10. septembrī Briseles Karaliskajā operā La Monnaie/De Munt. Šo Briselē tapušo Kasandras iestudējumu, ko veidojusi franču režisore un videomāksliniece Marija Eva Sinjerola, jūnijā un jūlijā varēja noskatīties Berlīnē. Pie diriģenta pults stājās vācu mūziķe Anja Bīlmaiere.
Skats no operas Kasandra iestudējuma, ko varēja redzēt Briselē un Berlīnē. Foto – Stefans Rabolds
Kasandra ir opera trīspadsmit ainās ar prologu. Tā skan angļu valodā un ilgst stundu un piecdesmit minūšu bez pārtraukuma. Sižetā ir apvienots mitoloģiskās varones Kasandras (serbu mecosoprāns Katarina Bradiča) un mūsdienu klimatoloģes un aktīvistes Sandras (amerikāņu soprāns Džesika Nailsa) stāsts. Sandra konstatē, ka nopietnas runas par klimata krīzi nevienu nespēj pārliecināt, tāpēc izvēlas citu – stand-up komēdijas – formātu, lai beidzot tiktu sadzirdēta. Taču, tāpat kā Kasandras pareģojumi, arī Sandras brīdinājumi netiek ņemti vērā. Sandras vecāki ir uzņēmēji, kurus interesē dabas resursu ieguve Antarktikā. Viņas līgavainis aktīvists Bleiks iet bojā riskantā misijā. Kasandras un Sandras ceļi krustojas neredzamā veidā, un viņas satiekas pašās beigās – brīdī, kas ir ārpus laika un telpas, – un uzklausa viena otru.
Operas Kasandra autoriem gandrīz izdodas izvairīties no moralizēšanas – palīdz humors un ironija, kas līdzsvaro vēstījuma traģiskumu. "Mēs vēlējāmies atstāt finālu atvērtu – šis tomēr nav darbs par cilvēkiem, kuri paredz sabrukumu," uzsver komponists Bernārs Fokruls. Libretists Metjū Džoslins piebilst: "Tā arī nav opera par klimata pārmaiņām. Kasandra pirmām kārtām ir traģēdija par to, ka cilvēki neklausās cits citā. Viedokļu apmaiņa – īpaši ar jauniem aktīvistiem –, cerams, var veicināt šādu atklātību. Lai gan viņi parasti savā cīņā dod priekšroku tiešai pieejai, tiešai komunikācijai, mēs uzskatām, ka arī mākslai var būt izšķiroša loma. Metaforiska pieeja ļauj uzrunāt cilvēkus, kurus citādi nevar sasniegt ar zinātniskiem apsvērumiem un politisku aktīvismu, un tā ļauj par šiem jautājumiem domāt poētiski."
Operas Kasandra autori – komponists Bernārs Fokruls (no labās) un libretists Metjū Džoslins. Foto – Jegors Jerohomovičs
Izrāde Kasandra ir iespaidīgs mūzikas teātra darbs. Tā režisore Marija Eva Sinjerola ir Latvijas Nacionālajā operā skatāmā Žorža Bizē Karmenas iestudējuma autore. Videoprojekcijas, kas veido svarīgu Kasandras vizuālā risinājuma daļu, ir tapušas Marijas Evas Sinjerolas sadarbībā ar mākslinieku Arti Dzērvi. Kasandras scenogrāfijas centrā ir simbolisks objekts, kas atgādina gan bišu stropu (bitēm operā ir īpaša loma), gan aisbergu, gan bibliotēku. "Tāpat kā operas galvenās varones, arī mēs esam kopējās vēstures nesēji un atbildīgi par nākamo paaudžu likteni," saka Marija Eva Sinjerola.
Komponists Bernārs Fokruls ir arī aktīvi koncertējošs ērģelnieks, turklāt viņš sevi ir pierādījis kā veiksmīgs svarīgu institūciju līderis – ilgus gadus viņš ir vadījis Briseles Karalisko operteātri La Monnaie un Ēksanprovansas festivālu. Pēc 19. jūnijā notikušās Kasandras pirmizrādes Berlīnē Bernārs Fokruls atbildēja uz KDi jautājumiem.
Kas padara šo darbu īpašu jūsu daiļradē?
Viss ir īpašs! Kasandra ir mana pirmā opera. Man sen bija sapnis sacerēt operu, taču tas nebija iespējams laikā, kad vadīju operteātri La Monnaie un Ēksanprovansas festivālu. Lai pievērstos operas komponēšanai, man bija jābūt brīvam no visiem citiem pienākumiem un jāatrod laiks. Pirms uzrakstīju šo operu, es komponēju mazās formas opusus un garākus darbus kamermūzikas sastāviem. Kasandra ir mans pirmais lieldarbs operas žanrā, un tajā ir iesaistīts liels orķestris. Mums ir ļoti labs solistu ansamblis. Iespējams, tas ir kaut kā jauna sākums manā daiļradē.
Jūs pats esat ērģelnieks un ilgus gadus bijāt operteātra un festivāla vadītājs. Jūs labi pārzināt operas vēsturi, un jums ir liela pieredze repertuāra veidošanā. Vai tas palīdzēja vai traucēja operas komponēšanā? Ar ko jūs vilina operas žanrs?
Jā, pēdējos trīsdesmit gados esmu iniciējis vairāk nekā trīsdesmit jaunu operu tapšanu. Vēl daudzas laikmetīgās operas pēc mana ierosinājuma tika atjaunotas un atgriezās repertuārā. Vienmēr esmu centies atbalstīt un izcelt mūsu laikabiedru darbus. Kad pats sāku tuvoties operas komponēšanai, es sekoju padomam, kuru biju sniedzis jaunajiem skaņražiem, proti, nekāpiet uzreiz uz lielās skatuves, dariet visu soli pa solim! Pēdējos desmit gados esmu sacerējis vairākus opusus, kuru vidū ir vokālie darbi, daži ir īsāki, daži – garāki. Tas bija labs veids, kā sagatavoties operas radīšanai. Man nebija ne jausmas, kāda tā varētu būt. Mēs ķērāmies pie darba drīz pēc Covid-19 pandēmijas sākuma – 2020. gada aprīlī. Tas bija labs laiks, lai koncentrētos, – nebija nekādu ceļojumu, un es strādāju mājās, izmantojot šo situāciju.
Kā radās ideja par operas tēmu?
Tā ir mana ideja. Es meklēju mitoloģisku sižetu, jo mīti joprojām ir aktuāli. Es pārlasīju senos darbus, piemēram, par Antigoni un Mēdeju, taču man nebija pārliecības, ka šie sižeti ir piemēroti man. Mani piesaistīja Kasandra – tas ir moderns tēls, kas mūs uzrunā ļoti tieši. Viņa vēršas pie mums. Man šķita diezgan dīvaini, ka Kasandrai ir veltīts tik maz operu. Nav nevienas baroka operas, kurā Kasandra ir galvenā varone. Protams, viņa ir viena no Hektora Berlioza meistardarba Trojieši varonēm. (Mūsdienu šveiciešu komponista Mīkaela Žarela monodrāma Kasandra (1994) stāstniecei, instrumentālajam ansamblim un elektronikai 23. jūlijā skanēja Zalcburgas festivālā – J. J.)
Es izjūtu spēcīgu saikni ar Kasandru. Ikviens no mums pazīst cilvēkus, kuri zina patiesību, kuriem ir fakti, kuri ir veikuši pētījumus, bet viņos neviens neieklausās. Viņi darbojas zinātnē, cilvēktiesību un klimata jomā, kā arī citās nozarēs. Tā ir liela traģēdija, ka šajos cilvēkos neieklausās, viņus nesaprot. Notiek tieši pretējais – strauji izplatās viltus ziņas. Kas gaida šo pasauli, ja viltus ziņas kļūst svarīgākas par patiesību?
Senais mīts, kas ir mūsu operas sižeta pamatā, skaidri parāda: fakts, ka Kasandrā neviens neieklausījās un nesaprata viņu, ir ne tikai viņas personiskā traģēdija, bet visu Trojas iedzīvotāju traģēdija. Viņi tika iznīcināti, jo neticēja Kasandras pareģojumiem. Tas ir vēstījums arī mūsu pasaulei. Mums ir jāieklausās citam citā. Mums ir jāuzticas tiem, kuri patiešām strādā un kuriem ir zināšanas un pieredze.
Operas sižeta centrā ir mitoloģiskā varone Kasandra (mecosoprāns Katarina Bradiča; no kreisās) un mūsdienu klimatoloģe un aktīviste Sandra (soprāns Džesika Nailsa). Foto – Stefans Rabolds
Jūsu operā ir divas galvenās varones. Kā jūs viņas raksturotu?
Viena ir mitoloģiska figūra, kas nāk no ļoti tālas zemes. Kasandra ir Priama un Hekabes meita, kuru Apollons ir apveltījis ar gaišreģes spējām. Operā ir vairākas aizkustinošas ainas, kurās viņa nav tikai upuris, jo Kasandra ir ļoti spēcīga. Mums ir arī jauna mūsdienu Kasandra – klimatoloģe Sandra. Viņa ir sabiedriski aktīva zinātniece un pētniece, kas cenšas piesaistīt cilvēku uzmanību un aktualizēt klimata problēmas savā stand-up izrādē, kurā izmanto humoru. Kasandra un Sandra operā satiekas tikai pašās beigās, un man šķiet, ka fināls ir ļoti emocionāls. Domāju, ka mums apkārt ir daudz Kasandru.
Vai jums ir kāds piemērs? Vai Grēta Tūnberga ir Kasandra?
Grēta ir ļoti labs piemērs. Gatavojoties operas radīšanai, mēs sadarbojāmies ar jaunajiem klimata aktīvistiem Briselē, viņi ir labi Grētas draugi, un viņiem ir domubiedri visā pasaulē. Pēdējos sešos septiņos gados esmu atklājis šo jauniešu dāsnumu un dziļo iesaistīšanos svarīgos procesos. Mums vajadzētu vairāk viņos ieklausīties. Viņi pašlaik ir grūtā situācijā, jo pasaule neattīstās pareizajā virzienā. Viņos neieklausās vai gandrīz neieklausās. Es jūtu lielu empātiju pret jauno paaudzi un visiem jautājumiem, kas to nodarbina. Vai mums vajadzētu laist pasaulē bērnus vai nevajadzētu, apzinoties, ka pasaule tuvojas galam? Kā rīkoties? Vai mums vajadzētu būt radikālākiem? Ir grūti atrast atbildes uz šiem jautājumiem.
Kāda, jūsuprāt, ir operas loma šodienas dzīvē? Vai opera var mainīt mūsu domāšanu?
Nebūsim naivi – opera nepārveidos pasauli. Tomēr, ja atskatāmies vēsturē un analizējam visus lielos izaicinājumus, ar kuriem ir saskārusies sabiedrība, ja domājam par renesansi, cilvēktiesību rašanos, apgaismību un tā tālāk, mēs konstatējam, ka šo procesu priekšnoteikums visos laikos ir bijusi ļoti spēcīga kultūras kustība. Mums tas ir nepieciešams arī šodien – svarīga ir ne tikai opera, bet visas mākslas jomas. Kultūra un māksla ir daļa no šī transformācijas procesa, kas ved kādā mums vēl nezināmā virzienā. Tāpēc manas cerības ir saistītas ar vizuālajiem māksliniekiem, ar teātra, dejas, mūzikas un literatūras pārstāvjiem – ceru, ka varbūt mēs atradīsim ceļu, kā radīt jauna veida empātiju, jauna veida jūtīgu attieksmi citam pret citu. Ceru, ka atradīsim ceļu uz mieru un konfliktu risināšanu, ka varēsim dzīvot, rūpējoties par līdzcilvēkiem un Zemi. Esmu pārsteigts, ka mākslinieku, kuri cenšas to panākt, ir daudz un viņu darbs ir vērsts tieši šajā virzienā. Es vēlos, lai mēs viņos vairāk ieklausītos.
Kā veidojās Kasandras skaņu pasaule? Kā jūs meklējāt stāstam atbilstošu muzikālo valodu?
To ir grūti formulēt, tas ir neapzināts process. Savā mūžā esmu dzirdējis daudz operu, koncertu un dziedātāju. Iespējams, savas operas rakstīšana bija veids, kā to visu izfiltrēt un radīt kaut ko tādu, kas ir gan jauns, gan pagātnes iedvesmots. Mums ir nepieciešama jaunrade, taču tā nav nošķirama no tradīcijas. Jaunrade palīdz izgaismot tradīciju, savukārt tradīcija stimulē jaunradi.
Kasandrā mitoloģisko pasauli uzbur skaņas, kuras iedvesmojis Klaudio Monteverdi laikmets un kuras, piemēram, izpilda pūšaminstrumenti. Mūsdienu ainas ir ritmiskākas. Saksofons iemieso Sandras līgavaiņa Bleika raksturu. Pat pēc nāves viņš ir klātesošs stāstā un partitūrā, jo mēs dzirdam saksofonu. Savukārt marimbas skanējums ir saistīts ar Sandras lekcijām.
Vai sagaidīsim jūsu otro operu?
Vēl ne, es rakstu citus darbus. Man ir pasūtījumi no Londonas simfoniskā orķestra un kolektīva Ensemble Modern, top arī dažas nelielas kompozīcijas. Vēlāk varbūt pienāks laiks nākamajai operai. Es ļoti aktīvi uzstājos kā ērģelnieks – tagad spēlēju vairāk koncertu nekā agrāk.