Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Intervija ar mūziķi Eviju Vēberi. Kukaiņiem un zemes bitēm

Man ļoti patīk Latvijas tumsa! Dziesminiece Evija Vēbere savā albumā Sirdsbūt piedāvā paviesoties pasaulē, kura eksistē tikai iztēlē

Līdzīgi kā ļoti karstā laikā ir veldzējoši iegremdēties ledusaukstā avotā vai sāls diētas laikā slepus iemest mutē kādu no visdziļākās slēptuves izvilktu konfekti, ar ko vajadzētu būt pietiekami, arī klausīties Evijas Vēberes mūzikā nevarētu ilgi. Kā jau viņas nesen iznākušā albuma Sirdsbūt pirmā dziesma stāsta: "Viņi dzīvoja tik brīnišķīgā pasakā..." Klausīšanās šajās dziesmās patiešām atgādina paviesošanos pasaku valstībā, un tur der iegriezties, bet palikt uz dzīvi – diez vai. Jo, kas zina, varbūt tad nāktos pašam pārvērsties par rūķi, runājošu vaboli vai pat pelēko akmeni no Ernesta Birznieka-Upīša stāstiem...

Evija patiešām ir atradusi perfektāko savas īpašās – nevainīgi trauslās, vienlaikus gan biklās, gan trauksmainās un vokālās pedagoģijas standartu it kā neskartās – balss izmantojumu, arī ar pašas radītajiem instrumentālajiem pavadījumiem papildinot to noskaņu, kādai līdzīga latviešu populārajā (pavisam nosacīti) mūzikā nekad nav panākta. Ja arī kāds šajā virzienā ir gājis, tad tomēr kaut kādu, iespējams, matemātisku aizspriedumu dēļ – ne līdz galam. Šķiet, ja tauriņš runātu ar saviem spārniem, tāpat kā mēs ar lūpām, tas dziedātu Evijas balsī. Bet tauriņš vēcina spārnus tikpat kā bez mums sadzirdamas skaņas, un tāda radījuma, ar kuru mums asociētos tas viss, ko dzirdam, klausoties Sirdsbūt, visticamāk, nemaz nav.

"Kukaiņiem un zemes bitēm/Mīlniekiem un visādiem citiem..." – dzied Evija līdz šim pazīstamākajā albuma dziesmā, un šie "visādi citi" var būt jebkas, ko mēs iedomājamies, tāpat kā jebkas, ko mēs nemaz nespējam iedomāties. Starp citu, par iepriekšminētajiem "vokālās pedagoģijas standartiem" – Evija ar tiem ir labi pazīstama, jo studējusi džeza nodaļā Prinča Klausa konservatorijā Nīderlandē un tagad strādā par vokālo pedagoģi Ventspils Mūzikas vidusskolā.

Kad pirmo reizi satiku Eviju pēc viņas grupas Howling Owl (duets ar studiju biedru Nīderlandē – bundzinieku Lavu Kovaču) koncerta Nabaklab, kur tā iesildīja slaveno lautistu Jozefu van Visemu, biju pārsteigts, ka viņa runā tādā pašā balsī, kādā dzied. Tātad tas, kas dzirdams dziesmās, nav iestudēts skatuves tēls, kā varētu domāt, bet dabas dota dāvana, kāda sastopama reti.

Apburošs ir viņas kopdarbs Tāltālu aiz laika ar atjaunoto grupu Aurora mūsdienu mūzikā ietērptās Aspazijas dzejas izlasē Pretējības (2015). Evija uzstājusies koncertos un ierakstos gan viena, gan kopā ar citiem mūziķiem – Rūdolfu Macatu un Ivaru Arutjunjanu, Imantu Daksi un citiem. Viņa izpelnījusies ovācijas Piena svētkos un festivālā Positivus, piedaloties Jāņa Šipkēvica veidotajā Imanta Kalniņa mūzikai veltītajā programmā ImKa. Shipsea. Nepāriet. Latvijas valsts nākamās simtgades pirmajā koncertā Mīlestības vārdā. 18+ laukumā pie Latvijas Nacionālās bibliotēkas 19. novembrī Evija dziedāja Kalniņa Svētku dienu un Ivara Vīgnera Ar mīlestības pinekļiem.

Sarunājam ar Eviju tikties kādā rudens rītā kafejnīcā Leningrad, kas ir līdzās viņas Rīgas mājvietai, bet vēl ir par agru, un jau pēc mirkļa iekārtojamies turpat netālu ar Atkinsona kafijas krūzēm rokās. Tieši pašlaik ielās redzamas afišas ar šādu uzvārdu un pazīstamo seju. Mēs smejoties spriežam, kāpēc gan lai slavenais aktieris brīvajā laikā nevarētu grauzdēt pupiņas, ja jau Blur basists ir sierdaris un Tool solists – vīndaris? Evija vēl piebilst, ka arī tepat Latvijā ģitārists Māris Plūme, kurš bijis pasniedzējs Ventspils Mūzikas vidusskolā, kad viņa tur mācījusies, ir sidrdaris.

Un Ainars Mielavs audzē mellenes.

Ou! Tiešām? Tas labi iet kopā – Mielavs un mellenes.

Mēģināju šorīt pēdējo reizi noklausīties tavu albumu, bet bandcamp vairs neļauj.

Pēdējo reizi?

Nu, pirms šīs intervijas, es domāju.

Jā, viņi to sirsniņu met ārā, un tad tā salūst. Tas man ļoti patīk bandcamp, ka sirsniņa sašķīst. Es arī esmu bijusi to sirsniņu lauzēja diezgan daudz reižu. Man iznāks kasete, uz kuras nebūs nekādas informācijas. Kasete liekas tik ļoti ārpus laika, ka negribas to piesiet kaut kam, liekot virsū 2018. gadu, – nevaru racionāli izskaidrot, kāpēc, bet man tas liekas nepareizi. Es nejūtu laika robežu – kasete it kā ir kaut kas vecs, bet tajā pašā laikā tāds, kas tikai vēl būs. Arī mans ieraksts ir kā piedzīvojums, kurā laiks pazūd. Kad biju maziņa, man bija Lindas Leen kasete Let’s Go Insane, ko ļoti mīlēju.

Tas ir viņas pirmais albums. 2000. gads. Linda teica, ka viņai pašai arī joprojām patīk.

Skaists albums! Man ļoti patika Linda Leen. Arī Popielā es viņu attēloju, kad man bija astoņi vai deviņi gadi. Biju savākusi visus savas klases zēnus – es biju Linda Leen, un viņiem bija jādejo. Nebija tā, ka viņiem patiktu, bet viņi piedalījās.

Kad tu apjauti, ka mūzikā gribi kaut ko darīt? Agri?

Jā. Ļoti. Kopš sevi atceros. Jau trīs četros gadiņos teicu, ka būšu dziedātāja, kad izaugšu liela, ka tā būs mana profesija.

Vai tas, kā tu to tolaik iztēlojies, bija ļoti tālu no tā, ko dari tagad?

Protams! Augot Kuldīgā nemūziķu ģimenē un patērējot tikai to mūziku un informāciju, kas ir televīzijā un radio, man likās, ka Eirovīzija ir augstākais punkts, kur mūziķis var sevi atrast, jo tas bija viss, ko zināju. Kaut kas mani vilka tajā virzienā, un es gāju mūzikas vidusskolā, bet nebiju labas mūzikas samīļota visu cauru bērnību.

Te nu mēs esam nonākuši līdz akmenim mediju lauciņā – Eirovīzija tik ļoti popularizēta, ka bērniem varēja rasties priekšstats, ka mūzikā nekā dižāka nav.

Domāju, ka noteikti, un arī tagad ir ļoti daudz jaunu cilvēciņu, kuriem liekas – ja tu kaut ko proti, X faktors ir tava vieta!

Nesen sapratu, ka viss, ko iedomājamies, uzreiz ir un tā reālais piepildījums nemaz nav vajadzīgs, jo galvā tas jau ir ticis izdzīvots vislabākajā veidā, kāds iespējams. Mums viss jau ir, nekā netrūkst.

Netrūkst. Lielākoties mēs, man šķiet, jau arī dzīvojam savās fantāzijās.

Protams, un kaut kas ir jādara tikai tad, ja to gribas.

Vai arī nav. Nezinu. Jo koks, kad aug, arī nedomā: man jāaug! Vai, ja es saplēšu te pirkstu, brūcīte arī vienkārši sadzīst un nedomā: vai, man jāsadzīst, man jāsadzīst – kaut kas jādara, jo nevaru taču šitā palikt…

Vai kaut kam ir jānotiek īstenībā tikai tāpēc, lai pierādītu citiem, ka tas ar tevi ir noticis?

Tas ir tāds apburtais loks. Tu gribi būt pilnīgi neviena neskarts un tajā pašā laikā vēlies, lai tavu radīto pasauli kāds izdzīvo. Interesanti, kad es pirmo reizi paaicināju Gati (albuma Sirdsbūt miksa veidotājs Gatis Zaķis – U. R.) pie sevis, lai atskaņotu viņam ierakstu un to pārrunātu, teicu, ka tā mūzika tāda īpatnēja, jo man vajag tā, lai es pati sevi pārsteigtu, lai man būtu interesanti, kad to klausos. Gatis sacīja: nuja, bet tu jau vari sevi pārsteigt tikai ar sev zināmiem paņēmieniem. Tas ir baigi interesanti! Es meklēju to nezināmo, bet it kā jau zinu to.

Tad jau varētu sākt izdot sēriju Mūzika, kas vienmēr sagādās pārsteigumu, kam noteikti būtu liels pieprasījums.

Jā, tas ir labs koncepts. Arī sērija Kaut kas, kas sagādā prieku vai Tas, kas nes skumjas, vai arī Kaut kas nedzirdēts.

Taču ir lietas, kas nebeidz pārsteigt. Nesen Tērstonam Mūram, kurš ir autoritāte daudziem ģitāristiem un šogad viesojās Skaņu mežā, jautāju, vai viņu kaut kas mūzikā vēl spēj pārsteigt. Mūrs atbildēja, ka vienmēr atrod jaunus pārsteigumus sava elka – džeza ģitārista Sonija Šeroka – ierakstos.

Es arī mīlu tos ierakstus, pie kuriem var atgriezties.

Vai tev ir arī tā, ka kaut ko zināmu iedomājies un uzreiz to dzirdi?

Jā, varu iedomāties Radiohead un uzreiz dzirdēt to savā galvā. Tā es varu izdarīt, ja tu tā to domā. Bet, katru reizi no jauna uzliekot, piemēram, Kid A, ko esmu dzirdējusi daudzreiz, šā vai tā man liekas, ka kaut ko tur jau esmu aizmirsusi. Tas ir tāpat kā ar gadalaikiem – man katru gadu ir sajūta, ka piedzīvoju tos no jauna, jo kaut ko esmu nedaudz jau aizmirsusi. Pienāk rudens, un man ir sajūta: ak tad šitāds ir tas rudens. Un tad nāk tumšā ziema, un tu esi tai tumsā. Tad nāk pavasaris, un tu atceries – ak šitāda ir tā sajūta, kad tu nāc no tās tumsas ārā, – un tad ir vasaras enerģija, ko esi ziemas tumsā jau galīgi aizmirsis.

Tāpat ir ar ierakstiem, kuros ir tik daudz lietu, ka ausis var pieslēgties katru reizi citādi. Vakar braucu autobusā no Ventspils – biju ļoti sagurusi, smakoja pēc desām vai sviestmaizēm, un izdomāju, ka gribu pirmoreiz noklausīties Sirdsbūt straumēšanas platformā Spotify. Tā bija jauna pieredze, jo situācija pavisam cita, bet nebija vairs tās pasakas, jo es vienkārši gribēju nomukt no tā autobusa.

Ja tava mūzika būtu radusies pirms simt gadiem – balss ir balss, tā skanētu jebkurā laikā, trompete arī, bet kur atrastu pārējās skaņas, ja nebūtu tavu deviņu sintezatoru?

Dabā, es domāju, varētu atrast ļoti daudz ko. Es bieži klausos visādās skaņās. Un ne tikai dabā: Andrejostā varu apsēsties un klausīties visu – tur tādas simfonijas skan! Protams, putni, vakara stundās kaijas, ūdens, ko vējš kustina, un arī industriālās skaņas – blīkšķi ar milzīgo reverbu, kas atskan plašumā virs ūdens, kas arī to skaņu it kā paildzina. Visur var saklausīt mūziku. Pat šeit cilvēku intonācijās var saklausīt tik daudz melodiju, un tempā, kā viņi runā, un tembrā – saksofonists varētu vienkārši sēdēt, spēlēt līdzi viņiem, un to pēc tam varētu klausīties kā skaņdarbu. Vasarā laukos sienāžu simfonija mani saviļņo – esmu jūtīga pret skaņu. Cienu arī klusumu arvien vairāk – aizbraucot uz Kuldīgu, sajūta, ka ej gulēt klusumā. Relatīvā klusumā. Mazpilsētas klusumā. Bet tikai tad, ja esi bijis arī skaļā vietā.

Mūziku arī patīk klausīties?

Noteikti esmu mūzikas patērētāja. Mums mājās ir laba skaņu sistēma, un tas ir vilinoši, ka visam vari piekļūt sekundes laikā. Gribi paklausīties Čaikovski – lūdzu. Pēc tam, piemēram, Entoniju Brekstonu, un uzreiz klausies.

Jā, agrāk, ja kaut ko naktī pēkšņi gribēji paklausīties, bija jāgaida rīts, kad tiks atvērts mūzikas veikals, un tad vēl jāiet skatīties, vai tas, ko gribi, tur vispār ir...

Esam izlutināti. Laiks, kurā dzīvojam, ir interesants. Pat randiņā vairs nav jāflirtē. Viss notiek telefonā. Cilvēki alkst tos like, kas izstaro dopamīnu, bet patiesībā tas izraisa arvien lielāku vientulību. Tu telefonā centies pēc iespējas vairāk kādam patikt, bet kļūsti vientuļāks. Tur notiek tāda kā līguma noslēgšana ar… Es nezinu, ar ko. Savā ceturtdaļdzīvītē esmu redzējusi tādas pārmaiņas, kas notikušas! Visi telefoni un internets. Es taču neizaugu ar to visu.

Kad pirmajiem klasesbiedriem parādījās telefoni – jūs līdz trijiem naktī ne jau sarakstāties, bet ko jūs darāt – pīkstināties. Tu piezvani, lai atskan viens pīkšķis, noliec zem segas – rīt uz skolu jāiet, bet bija interesanti, nezin kāpēc. Un, kad klasesbiedrs tev atpīkstina atpakaļ, jūties tik priecīgs! Varbūt ir kāds puisis, kuram tu nevari saņemties uzpīkstināt – pusstundu domā, pīkstināt vai ne, tad uzpīkstini un gaidi, vai viņš atpīkstinās vai ne. Kaut kā tik naivi, bet skaisti! Un tā līdz četriem rītā, pēc tam ej saguris uz skolu. Ko var darīt? Kāpēc negulēji? Pīkstinājos visu nakti, hi-hi-hi… Tas bija tik forši!

Tu pati ar savu mūziku esi uzbūvējusi pasauli, kas ieved citā realitātē, kur kaut kas lido, ņirb, kustas. Multenes jeb animācija ir ļoti pateicīgs žanrs, lai tajā veidotu klipus tavām dziesmām, – tu vari uzzīmēt tādus varoņus, kādu nemaz nav, jo man šķiet, ka tieši tādas būtnes tur darbojas.

Jā, un viņiem katram var būt sava balss un sava valoda, komunikācijas veids. Tā man arī radās pirmais zvēriņš. Man likās, ka tajā ierakstā tiešām dzirdu, ka tās skaņas es varu iztēloties ar dzīvām būtnēm, kas komunicē tajā valodā. Es jūtu emociju – reizēm, kad skan trompete, tas ir aizvainojums vai dusmas, un man liekas, ka to var vizualizēt, radīt kaut kādas jaunas būtnes… Tagad ir baltais kaķlapsis, kuram ir tās kosmiskās acis… Doma ir tāda, ka tā ir pasaulīga valoda un viņš ir pilnīgi tīrs, mierpilns un kluss, bet gribas arī tādus zvērus ar spārniem, kaut kādus uguns vai ūdens putnus, gribas visas tās stihijas kopā savienot. Burvju pasauli, kurā ir kaut kas cilvēcisks, bet zvēri apkārt. Es to iztēlojos kā veselu pasauli – no zvēriem varētu izveidot, piemēram, datorspēli. Tāds ir mans mazais sapnis. Tajā pasaulē ir ļoti skaisti.

Ja tu uztaisītu to pasauli tik skaistu, vai cilvēki vēl gribētu iet īstā mežā un pļavā?

Tā pasaule nebūtu dabiska – tur dzīvotu reālajā pasaulē nepieredzēti kustonīši, jo iztēlei nav robežu. Silvas Stirnas gleznā, kuras fragments redzams arī uz vāka, ir lidonīši no Mēness ar ūdensspārniem – tādu arī nemaz nav.

Tu man reiz stāstīji, ka Nīderlandē dažiem pasniedzējiem bijis grūti pieņemt to, kā tu dziedi.

Cilvēki ir dažādi. Skolā tu mācies džezu kā valodu, un tā bija dažiem pasniedzējiem, kuri tādi tradicionālāki, un viņiem bija redzējums, kā jāskan džeza tradīcijai, kas ir ļoti pareizi. Domāju, ka viņu doma bija tāda: iemācies to vērtību un tad lido tālāk. Ir cilvēki, kuri uzskata, ka sākumā jāiemācās likumi, lai tos pārkāptu. Nezinu, vai es tam piekrītu. Tu savāc kaut kādu bagāžu un pieredzi, iemācies, kā ar to rīkoties, un tie ir tavi instrumenti. Tu esi domājis, štukojis, sapratis, kas tev varbūt nodara pāri un kas ne. Tā tu izveido savu raksturu…

Mūzikā ir bijis ceļš, un tie jau ir gadi, kopš to taku eju, un ir bijis visādi – tu sēdi un domā daudz par kaut ko. Ir bijis, ka tu sasities, liekas, ka nekad nepiecelsies. Ir bijis, ka piecelies un liekas, ka vari visu, – ir bijuši visādi brīži. Ar Howling Owl mēs daudz spēlējām, un, kad sastopies ar biznesa pasaules cilvēkiem, saproti, kā tas uz tevi iedarbojas. Bija brīži, kad man fiziski slikta dūša kļuva, cik ļoti man nepatika tas, kas notiek, – tas bija kaut kādā t. s. showcase priekšnesumā, kur cilvēku acīs mūzikai ir pavisam cita nozīme. OK, tu visu laiku mācies, lai saprastu, kas tev ir pretdabiski, un izdari secinājumus. Vāc kā tāds zvēriņš mežā sev visādus čiekuriņus, riekstiņus, sakrāj un, kad tev tie ir, zini, kā pārziemot.

Pēc tam kad pārziemo, izdomā, ko darīt tālāk. Varbūt augstāk kokā jākāpj? Visu laiku kaut ko štuko, rušinies. Tas ir mans dzīvesveids. Ja ilgi esmu bijusi ārpus sava muzikālā lauka, man sākas liela nepārliecinātība par sevi, kļūst bail no visa. Es sāku diskutēt ar cilvēkiem, liekas, ka kaut kas ir jāaizstāv, kaut kāds konflikts sāk veidoties, un es palieku sabijusies. Visa ir par daudz. Nav vairs skaidrs, kāpēc, uz kuru pusi...

Ja viss ir skaidrs, tad arī vairs nav interesanti.

Jā. Laikam tas īstais vārds ir nepārliecinātība. Tas ir tad, ja man nav bijis laika saslēgties ar lauku, kuru es izzinu. Man patīk būt vienai un radīt mūziku. Man patīk arī ar citiem spēlēt, bet tieši vienai būt un ar jaunu mantiņu spēlēties – tas process mani ļoti sazemē. Lai kaut kas jauns rastos, lai kaut kas jauns piedzimtu, ir jābūt tukšumam. Tev jānonāk līdz tam tukšumam, kas reizēm ir biedējošs, tāpat kā augsnītei – lai kaut kas jauns izaugtu, tā ir jāizravē, tur jābūt pilnīgi tukšai vietai, lai kaut ko jaunu iesētu, un tad paiet laiks, kamēr izaug. Tas ir smags process. Tāpēc ir tādi vārdi, ka uzzied kalnu kristāls, bet bērns nepiedzimst ar smaidu. Lai būtu priecīgi, ir jābūt bēdīgi. Par to visu tas stāsts.

Lai ilgotos pēc siltajām zemēm, ir jāpadzīvo Latvijas ziemā.

Man ļoti patīk Latvijas tumsa! Īstenībā visu šo albumu es rakstīju tumšā ziemā. Man ziemas tumsa ir kā pretpols vasarai, kad notiek socializēšanās. Ziemā tu nolien savā alā un pēti visādas lietas. Pati savā sūrumā un tukšumā, kad liekas, ka nekā nav.

Ir taču arī grāmatas ne par ko, kas ir labi uzrakstītas.

Tas gan. Cilvēki par savām sajūtām raksta visu laiku. It sevišķi mūzikā. Kādam, piemēram, salauzta sirds. Svarīgi, kā to izdara. Sirdsbūt neizklausās gluži pēc mīlestības albuma, taču dvēseliskais ir pamats visam, kas tajā notiek. Ne vienmēr mēs esam skaistas būtnes.

Tev uz skatuves ir tādas kā lampiņas pie acīm. Izskatās iespaidīgi, bet nemaz ne draudīgi, kā parasti šādos gadījumos.

Tās ir LED gaismiņas virs skropstām, kas arī ir kustonīši. Tās kustas un rezonē. Man cilvēki bieži prasa, kā es vispār kaut ko varu redzēt, jo no malas izskatās, ka man vienkārši ir gaismas bumbas acu vietā, bet tās vispār nemaz netraucē. Liekas, ka tās ir tik spilgtas, ka žilbina, bet nežilbina. Tās mani atbrīvo arī muzikāli. Es it kā paslēpjos un jūtos brīvi.

Skropstas vienlaikus rūpējas par manu drošību – komforta zonu – un ir tiešais ceļš starp mani un klausītāju. Ja uz skatuves būtu krāsainas ņirbošas projekcijas, tās atņemtu iztēles iespēju, jo tev acu priekšā jau viss ir, bet, ja ir tikai lampiņas acīs un nav cita apgaismojuma, mana mūzika ir galvenais, nevis tikai pavadījums tam, ko redzi. Vizuālā barjera ir nost, un paliek tikai skaņu pasaule. Tā es to jūtu.

Top komentāri

Kuldīdzniece
K
Protu šūt un griezt ar nazi, varētu pamēģināt strādāt par ārstu.
lustīgais nerris uz tirgus plača
l
Nupat atskārtu, ko atgādina Evijas Vēberes priekšā nesums, ko daži te raksturo kā "oriģinālu, atšķirīgu, alternatīvu" - Kristiāna Brektes sabraukto kaķīšu fotogrāfiju klājienu, ko arī daži raksturoja kā "oriģinālu, atšķirīgu, alternatīvu"...
Skaisle Jātaļniece
S
dziesmas vēl bija pusē, kad mēs no koncerta devāmies prom. Man absolūti nav iebildumi pret eksperimentiem, pret atšķirīgo utt. , paklausos trokšņu mūziku, par koku operu no sajūsmas gandrīz noģību utt. utjrpj, bet domāju, ka vēberveidīgiem eksperimentētājiem nav un nebija vieta valsts simtgades koncertā. Mēs nebijām pelnījuši kaut ko tik ekscentrisku, lai neteiktu perversu. Mana pārliecība, ka te ir runa tikai un vienīgi par korupciju kultūrā. Ja koncerta izmaksas patiešām bija 200 000 eur, tad tomēr vajadzēja taisīt iepirkuma konkursu nevis kā tagad, viens no simtgades naudas dalītājiem šo naudu paņēma sev, savai un savu draugu gaumei un uz kritiku atbild, ka mēs sabiedrība esam atpalikuši un neiecietīgi un kādi tik vēl dumji un slikti. Protams, naudai ir vara - kam tā ir tas var bez argumentiem nabagus nospārdīt, lai mācās klusēt. Kā sākās nesmuki, tā tagad beidzās nesmuki šī naudas notrallināšana
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Elēģija(11)

…mutautiņš slapjš no sprediķa par cilvēcības valodu, par iekļaujošo bezsētu mīlestību pret cietumniekiem un izkropļotiem dzīvu vecāku bāreņiem…

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja