Rīgas modes – izģērbs tevi ar acīm… – šādi vienā no saviem agrīnajiem hitiem dziedāja grupa Komjaunatne, kad pirmoreiz pēc britpopa cienītāja Jāņa Žildes ieteikuma aizgāju šos mūziķus paklausīties Kroga Aptieka pagrabā. Konstatēju, ka salīdzinājumi ar Pulp ir viegli pārspīlēti, bet cilvēkiem ir tāda daba – līdzko uzrodas kaut kas jauns un cerīgs, tā vērtību mēģināt celt, salīdzinot ar kādu jau zināmu etalonu. Ātri vien grupa Komjaunatne saprata, ka šāds no padomju okupācijas gadiem pasmelts nosaukums būs kā smagsvara sprungulis spieķos (iespējams, pašlaik tas traucē grupai Perestroika), un pārdēvēja sevi par Rīgas modēm. Kaut arī šāds nosaukums atgādina tos pašus laikus, tomēr vairs ne jauno komunisma cēlāju organizāciju, bet ļaužu mūžīgās ilgas izskatīties elegantāk, lai izceltos uz pelēkās masas fona ar kādu smalkāku, veikalos nenopērkamu apģērbu. Tā savulaik sauca ekskluzīvu apģērbu šūšanas namu okupētās Latvijas galvaspilsētas centrālajā ielā un arī krāsainu žurnālu ar apģērbu piegrieztnēm.
Frāzes, kas paliek atmiņā
Kad grupa pastāv jau vismaz desmit gadu un ierakstījusi vairāk nekā vienu plati, nosaukuma apspriešana parasti vairs nav aktuāla, bet gadījums ar Rīgas modēm ir īpašs vēl kāda iemesla dēļ. Gluži tāpat kā astoņdesmitajos gados aktuālās Losandželosas sintpopa grupas Berlin vai šī gadsimta Bostonas panku kabarē dueta The Dresden Dolls gadījumā, arī Rīgas modes var sniegt aplamu priekšstatu par tās ģeogrāfisko izcelsmi, jo apvienība ir radusies 2008. gadā Ogrē.
Grupas seja – vokālists un ģitārists Kalvis Bormanis – jau pirmajās intervijās darīja visiem zināmu, ka kolektīvs spēlē popmūziku, un tas notika laikā, kad šis termins mūzikas vidē bija kļuvis par tādu kā lamuvārdu. Tikpat kā neviens negribēja būt "popsa", par visām varītēm cenšoties iefiltrēties roka, indī vai alternatīvās mūzikas lauciņā, jo tas uzreiz izklausījās cienījamāk. Jaunizceptā popmūzikas grupa savos tekstos nereti iekļāva atmiņā paliekošas, lozungiem līdzīgas frāzes, ar kurām var identificēties ikviens, kurš savu īsto vietu dzīvē vēl meklē vai vismaz izliekas, ka to dara. Hiphopā bieži izmanto no senākiem ierakstiem izgrieztus fragmentus jeb semplus, savukārt Rīgas modes aizņemas un nospēlē vai nodzied kādas zīmīgas vai vienkārši pašiem tīkamas tekstuālas vai muzikālas frāzes, padarot tās par savu kompozīciju sastāvdaļām.
Par Kalvja Bormaņa vizītkarti kļuvusi arī pēdējās desmitgadēs iekštelpās ierobežotā smēķēšana uz skatuves, jo mēs taču visi atceramies, cik satriecoši labi izskatījās Deivids Bovijs, Niks Keivs un Seržs Gensbūrs, ietinušies no pašu plaušām, nevis speciāli šādam nolūkam izgatavotas mašīnas izpūstos un starmešu iekrāsotos, lēni gaistošos dūmos.
Grupa Rīgas modes joprojām esot kaut kur pa vidu starp popmūziku un pagrīdi – vēl nesen esot spēlējusi par alus kuponiem un par šādu koncertu tīri pieklājīgi piepildītā Palladium Rīga zālē varējusi vien sapņot. Aptuveni ar šādiem vārdiem starp koncerta ievaddaļas dziesmām visiem 25. aprīlī sanākušajiem sirsnīgi pateicas Kalvis Bormanis. Kaut pie Palladium ieejas pirms koncerta tik lielu rindu kā nesen uz metālistiem Satyricon un Behemoth neredz, patinot filmu atpakaļ, šķiet, tā vairs gluži nav, ka šīs grupas kājas vēl mirkst tā sauktajā pagrīdē, – lēni un neatlaidīgi mākslinieki tomēr ir izlauzušies no ierobežotā klausītāju loka. Jo vairāk nepazīstamu seju redzi koncertā, jo lielāks prieks par mūziķiem, kuriem ir izdevies tas, pēc kā viņi tiecas.
Sākumā skan dziesmas Kalifornija un Everybody Hurts no pēdējo gadu ražas, pēc tam Kalvis atšķir greatest hits sadaļu (Jauna draudzene tovakar kvalificējas pirmā), tālāk pieteikumos atkal un atkal dzird dīvaino "iet ārā", ar šādiem vārdiem tiek pieteikta kārtējā dziesma, nevis tiek ziņots par kādu, kurš patlaban iet ārā pastaigāties, piemēram, ar suni vai skudrlāci, ko par savu mājdzīvnieku bija izvēlējies Salvadors Dalī. Droši vien šāda forma pielīp no intensīvas angļu valodas lietošanas ikdienā, tomēr Kalvim piedot ļauj fakts, ka visas dziesmas ir latviešu valodā.
Dziesmas visām paaudzēm
Rīgas modes papildus visai asprātīgai un stilīgai kaut kur dzirdētā citēšanai aicina savos ierakstos iesaistīties arī viesus no dažādām scēnām un paaudzēm. Koncertā šoreiz tie ir trīs: ansis nobliež dziesmas Viņa ir ballītes uzlaboto repa partiju un vēl savu gabalu Rokas, bet sagaidīt vēl kaut ko bonusā (piemēram, nesen atdzimušo pirmo hitu Nedalāmā) no Ainara Mielava neizdodas – viņš pievienojas uz īsu brīdi, lai kopā ar Kalvi padziedātu savas ilggadējās grupas Jauns mēness dziesmas Tavs superveikals kaverversijā. Trešā viešņa ir Anete Stuce – sākotnējā grupas Rīgas modes taustiņinstrumentāliste, otrais vokāls un daile, kuras vietā pie taustiņdēļiem jau kādu laiku ir stājusies dziedošā Madara Gaile. Nesen viņas balsij ir pievienojusies Julianna Tīruma, kura ir dzirdama dziesmas Mīla uz mūžu un Palladium pirmatskaņotā gabala Dienas ierakstā. "Galīgais sūds nebija?" – pēc dziesmas Kalvis kā saviem draugiem pēc pirmatskaņojuma ar akustisko ģitāru pie ugunskura pajautā publikai, jo šo esot paredzēts izdot kā nākamo singlu. Domāts – darīts!
Par ansambļa pastāvīgo dalībnieci ir kļuvusi Katrīne Sabīne Kalniņa (Aston Kais, DZ, NSR), kuras saksofons krietni bagātina grupas skanējumu, un nu jau grupa Rīgas modes izklausās stipri radniecīgāka pagājušā gadsimta austrāliešu popzvaigznēm INXS – Rīgas modes labprāt atgādina arī citus, bez kuru esamības tepat uz šīs zemes mūsu skaņu pasaule būtu nabagāka. Kalvis Bormanis ir kā zirneklis jeb sūklis, kurš nemitīgi meklē un atrod jaunas atsauces, ko apspēlēt. Protams, ar savas milzīgās ierakstu kolekcijas klāstu un erudīciju daudz var palīdzēt grupas bundzinieks Mareks Ameriks, kurš ir džeza ierakstu kompānijas Jersika Records vadītājs, kā arī grupas Satellites LV ritma pavēlnieks un vinildīdžejs. Basists Andris Apīnis un ģitārists Reinis Papulis vismaz pēdējos gados citos sastāvos spēlējam nav manīti, un viņi ir kā divi šaha torņi, uz kuriem vienmēr var paļauties, ka visas dziesmu dzīvības procesu nodrošināšanai nepieciešamās lietas būs savās vietās, brīžiem abi paspīd arī ar solopartijām. Protams, pašu sabūvētās, sakarinātās, citu pie citas stiprinātās skaņu virtenes nots notī pārzina tikai grupa, un saspēles prasmes mūziķi ir attīstījuši līdz tādam līmenim, ka brīžiem ar pašu rokām nepietiek, un ar vēl vienu ģitāru, paslēpies aiz Reiņa muguras, Palladium piespēlēja Patriks Piternieks.
Katram grupas cienītājam gan jau ir sava personīgā koncerta kulminācija, bet, ja palaimējās ar atrašanās vietu tuvāk Palladium zāles centram koncerta viducī, varēja izbaudīt uz saliekamām metāla kāpnēm sēdošā Kalvja vienatnē ar akustisko ģitāru izpildīto šo rindu autora mīļāko jaunākā grupas albuma dziesmu Lovembris – asprātīgas vārdu spēles ir vēl viena grupas vizītkarte, un vismaz pagaidām mūziķi prot ar tām nepārspīlēt un neiebraukt auzās, kas šo visu varētu pārvērst par televīzijas šovam līdzīgu cirku. Skaists žests ir koncerta noslēgumā izpildītā grupas Martas asinis dziesma – tas ir atgādinājums, ka Martas asinīm tieši 25. aprīlī ir iznācis jauns albums.
Jau pēc koncerta Rīgas modes atzīst, ka tie laiki, kad arī es mūziķus pirmoreiz dzirdēju Krogā Aptieka, viņiem pašiem ir spilgtā atmiņā, tāpēc tos grēks nepieminēt, ieskaitot alus talonus, kuru vienmēr pietrūka, bet tagad dažam labam tos pat vairs nevajag. Tā arī līdz galam nenoticēju Kalvim, kad viņš pēc koncerta bez mazākajiem dikcijas traucējumiem taisnojās, ka tajā plastmasas pudelē, no kuras viņš koncerta laikā kaut ko malkoja, neesot bijis parasts minerālūdens, bet kāds īpašs dzēriens, kā jau tas rokenrola bohēmā piedienas.
Grupas Rīgas modes rokenrols ir dzīvs, un tiecos piekrist daudziem, ka šis ir bijis kolektīva līdz šim jaudīgākais koncerts, kura apspriešanai vēl ilgi nevarēs pielikt punktu. Nākamais notiks 16. maijā Vecrīgas klubā Depo – vienā no tām mazajām, iemīļotajām vietām, kurā Rīgas modes un citas grupas ir sākušas savu ceļu. Pēc tam – uzstāšanās Latvijas Kultūras akadēmijas Valpurģu naktī 23. maijā un grupas uznāciens līdz šim vislielākās auditorijas priekšā Mežaparka estrādē 4. Lielā latviešu mūzikas koncerta iesildītāju statusā 31. maijā.