Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Pirmsnāves kabarē

Tik drosmīgu Riharda Štrausa Salomes interpretāciju var atļauties tikai tāds režisors kā Kšištofs Varlikovskis un tikai tāds teātris kā Bavārijas Valsts opera Minhenē

Uz poļu režisora Kšištofa Varlikovska izrādēm skatītājiem ir jānāk labi sagatavotiem. Mākslinieka daiļrades cienītāji zina: katru reizi jūs gaida intelektuāls, filosofisks, rēbuss, kuru var atminēt, ja spējat nolasīt daudzas kultūratsauces un citātus. Var, protams, neko nezināt un neapgrūtināt sevi ar Kšištofa Varlikovska sastādīto teatrālo "sudoku", taču konteksta pārzināšana bagātina pieredzi un pastiprina katarses sajūtu.

Pirms Kšištofa Varlikovska Bavārijas Valsts operā Minhenē veidotā Riharda Štrausa Salomes jauniestudējuma apmeklējuma būtu ieteicams noskatīties trīs klasiskas filmas: Vitorio de Sikas Finci-Kontīni dārzu/Il giardino dei Finzi-Contini (1970), Liliānas Kavāni Nakts portjē/Il portiere di notte (1974) un Džozefa Louzija Kleina kungu/Monsieur Klein (1976). Kšištofa Varlikovska domu gājiens ir skaidrs, vai ne? Var nojaust, ka runa būs par holokaustu. Turklāt šī ir viena no galvenajām tēmām režisora daiļradē.  

Satraukuma koncepcija

Riharda Štrausa Salomē ir izmantots Oskara Vailda franču valodā rakstītās lugas tulkojums vācu valodā. Kšištofs Varlikovskis atgādina: Oskara Vailda drāmas pamatā ir erotisks biblisks trilleris, kas risinās vienā vakarā, telpa paliek nemainīga, laiks plūst lineāri. "Šajā darbā ir visas klasiskās traģēdijas pazīmes," viņš piebilst. "Salome nav stipra varone. Tieši pretēji – viņa ir ļoti atkarīga no savas apkārtējās pasaules un ierobežojumiem, ko tā uzliek. Salome iederas demonizētu sieviešu tēlu tradīcijā – no Lilitas līdz Lulu."

Salome ir ļoti jauna, viņai ir ap piecpadsmit gadiem. Kšištofs Varlikovskis apgalvo, ka varones vecums padara operas iestudēšanu īpaši sarežģītu: "Lomas atveidotājai ir jāizskatās jaunai un jābūt spējīgai radīt brīnumu – dziedāt šo mūziku. Salome ir nevaldāma meitene. Viņa uznāk uz skatuves dusmu pārņemta. Salome vairs nespēj samierināties ar izaicinošajiem patēva Hēroda skatieniem. Viņa vairs nespēj izturēt latentās seksualitātes spiedienu ģimenē. Viņa vairs nevēlas ciest savas mātes un patēva liekulīgo attiecību dēļ. Hērods diezgan atklāti demonstrē mīlestību pret Salomi. Viņas māte to ignorē un izliekas neredzam. Taču Salomē ir svarīgs ne tikai tas saturs, kas ir pašā mākslas darbā, sākot ar Oskaru Vaildu un beidzot ar Rihardu Štrausu, bet arī kristietības un visa XX gadsimta vēstures konteksts, kas būtiski ietekmē šā darba uztveri un interpretāciju."

Mūsdienu publiku teātrī vairs nekas nespēj šokēt, un Kšištofs Varlikovskis Salomē atrod visspēcīgāko sāpju punktu. "Tas, kas mūs aizķer šajā operā, un tas, kam mums ir jāliek justies neērti, slēpjas darba kontekstā. Salome iegūst īpašu nozīmīgumu, ja tiek skatīta caur Otrā pasaules kara un holokausta prizmu. Klausoties Salomi, visi pamana jezgu, ko saceļ pieci jūdi. Klausītāji, iespējams, ir pieraduši pie antisemītiskām piezīmēm citos darbos, taču Salomē tās ir uzkrītošas. Iestudējot šo operu, ir jādomā, kurā laiktelpā risinās darbība. Salomē nav politiska vēstījuma, tāpēc mums ir jāatgriežas pie neērtības sajūtas, satraukuma koncepcijas. Tā mēs nonākam ebreju pasaulē." Jāatceras arī Riharda Štrausa biogrāfijas fakti un tas, kā viņš, izmantojot savu statusu sabiedrībā, mēģināja pasargāt no vajāšanas sava dēla sievu ebrejieti un mazbērnus.

Alēna Delona ēna

Oriģinālā versijā Salomes darbība notiek Jūdejas valdnieka Hēroda pilī Jeruzalemē mūsu ēras 30. gados. Kšištofa Varlikovska versijā notikumi attīstās Otrā pasaules kara laikā, operas varoņi ir ebreji. Viņi slēpjas kāda bagāta, ietekmīga vīra (Salomes patēvs Jūdejas tetrarhs Hērods) savrupmājā, viņam ir līdzekļi un "administratīvais resurss", lai to organizētu. Hērods cer, ka viņam izdosies glābt gan savas ģimenes locekļu, gan citu cilvēku dzīvību. Visi ir pulcējušies slēgtā telpā, no kuras nav izejas. Aiz durvīm – briesmas un bojāeja.

Nonākot tik ekstrēmā situācijā, cilvēki ļaujas savām fantāzijām, kaislībām un apslēptajām vēlmēm. Citādi nav iespējams izskaidrot varoņu rīcību. Viņi apzinās, ka ir nolemti iznīcībai, un sarīko pēdējo balli – Salomes balli. Viņi izspēlē kabarē stila lugu, kurā laimīgas beigas nav iespējamas. Īsi pirms pasaules gala dzīve vairs nav neko vērta, tagad var spēlēt uz nebēdu. Kāda nozīme ir patiesībai, zināšanām, vēsturei un mītiem? Ja blakus ir līķis, jūs to ignorējat. Dāma var pieprasīt kāda vīrieša galvu, un viņa to saņems – tāpat mēs visi drīz mirsim. Tā Kšištofs Varlikovskis ieskicē sava uzveduma ideju.

Izrāde sākas negaidīti – ar ironisku, antisemītisku kabarē ainu. Salomei pievienotajā skatuviskajā prologā ierakstā skan dziesma Nun will die Sonn’ so hell aufgehn no Gustava Mālera vokālā cikla Dziesmas par mirušajiem bērniem (tas pabeigts 1904. gadā; Salomes pirmizrāde notika gadu vēlāk). Šis pantomīmas skats ir precīzs citāts no iepriekš minētās Džozefa Louzija mistiskās krimināldrāmas Kleina kungs ar Alēnu Delonu galvenajā lomā. Filmas darbība notiek nacistu okupētajā Parīzē 1942. gadā (tas ir arī Kšištofa Varlikovska izrādes darbības laiks). Alēns Delons atveido labi situētu francūzi mākslas dīleri Robēru Kleinu, kurš, izmantojot Francijā pieņemtos ebrejus diskriminējošos likumus, iepērk no viņiem mākslas darbus par ļoti izdevīgām cenām. Pēkšņi viņš uzzina, ka Parīzē dzīvo arī cits Robērs Kleins, ebrejs, un Alēna Delona varonis tiek ierauts bīstamā identitātes spēlē. Filma ir būtiska, jo tapusi laikā, kad Francijā nebija pieņemts runāt par holokaustu un kolaboracionismu.  

Baseins bibliotēkā

Kšištofa Varlikovska iestudējumā ir izmantots tas pats Mālera dziesmas ieraksts, kas skan filmā (spēlē Vīnes filharmoniķi maestro Bruno Valtera vadībā, dzied Ketlīna Ferjere; 1949. gada ieskaņojums). Prologs nosaka Salomes estētisko virzienu un noformējumu, kuru ir ietekmējis Kleina kunga vizuālais stils. Tā izklaidējas cilvēki Hēroda mājā – izspēlē kabarē ainiņas. Viņi ātri noņem parūkas un mākslīgos degunus, kad pie durvīm atskan klauvējieni, kas neliecina neko labu. Izrādes telpa ir milzīga bibliotēka, daži plaukti ir sabrukuši zem grāmatu smaguma. Scenogrāfijā ir jūtama mākslinieku Anzelma Kīfera un Kristiāna Boltanska monumentālo, holokausta iedvesmoto instalāciju ietekme.

Kšištofa Varlikovska darbos nav nejaušu elementu, katrai vizuālajai un dramatiskajai detaļai ir sava vēsture un izskaidrojums. Scenogrāfijā ir iekodēts atgādinājums par Polijas pilsētā Ļubļinā 1930. gadā atvērtās ješivas bibliotēku. Savulaik šī ješiva ir bijusi lielākais Toras studiju centrs pasaulē. Kara laikā nacisti iznīcināja ēkas interjeru un sadedzināja bibliotēku un svētos rakstus pilsētas centrā. Ebreji raudāja tik skaļi, ka policijai viņi bija jāapklusina.

Visu Kšištofa Varlikovska izrāžu scenogrāfe un kostīmu māksliniece Malgožata Ščensņaka norāda, ka skatuves telpas radīšanā ir iedvesmojusies no Palermo redzētās itāļu augstmaņa, literatūrzinātnieka un rakstnieka, romāna Gepards autora Džuzepes Tomazi di Lampedūzas pilī iekārtotās bibliotēkas. Izrādes dramatiskākajos brīžos bibliotēka sadalās uz pusēm un skatuve pārvēršas par tukšu baseinu. Kāpēc? Tāpēc, ka nacisti bija pārveidojuši par peldbaseinu Poznaņas Jauno sinagogu. Baseins tur darbojās līdz 2011. gadam.   

Anna Franka visu redz

Kšištofa Varlikovska Salome ir vācu soprāns Marlisa Pētersena, kura debitē šajā lomā. Viņu gribas dēvēt par aktrisi, nevis dziedātāju. Ilgus gadus Marlisas Pētersenas vizītkarte bija Albāna Berga operas Lulu titulloma, no kuras Marlisa Pētersena ir atvadījusies. Viņa ir fiziski aktīva skatuves māksliniece, un viņai ir skaists augums – Salomei tas ir svarīgi! Šajā izrādē, kurā ebreji, glābjoties no nāves, izspēlē Salomi, lai kaut nedaudz aizmirstos, galvenā varone nav gluži 15 gadu veca meitene – viņa ir profesionāla liktenīgā sieviete, kura ir gan nežēlīga, gan bailīga, gan dziļi traumēta. Instinktu līmenī viņā tomēr saglabājies kaut kas bērnišķīgs – tik daiļrunīga ir aina, kurā Salome, šī nobriedusī, labi koptā sieviete augstpapēžu kurpēs, mēģina paslēpties zem liela galda.

Salome, protams, izmanto savu neapturamo seksapīlu. Var saprast Hēroda sardzes priekšnieka Narabota (slovāku tenors Pavols Bresliks) vēlmi iegūt Salomi. Kad viņa atklāj jūtas pravietim Johanānam (vācu baritons Volfgangs Kohs), Narabots skauj Salomi cieši klāt, erotiski glāsta, skūpsta viņas slaidās kājas un seksuāli masē pēdas. Sieviete gūst baudu un gandrīz nepretojas – varbūt Narabota vietā viņa iedomājas Johanānu. Narabots izdzer indi un nomirst. Viņa ķermenis paliek uz skatuves līdz izrādes beigām.

Despotiskais Jūdejas ķēniņš Hērods (austriešu tenors Volfgangs Ablingers-Šperhake) iestudējumā ir ortodoksālais ebrejs, kurš stingri ievēro visus jūdu ticības rituālus, taču viņš nav dekadences un histērijas saēsts nelietis. Iespējams, vairāk no visiem šajā mājā ieslēgtajiem Hērods nojauš traģiskā fināla neizbēgamību. Viņa sieva Hērodeja (vācu mecosoprāns Mihaela Šustere) ir efektīga dāma monstrs. Visu šajā disfunkcionālajā ģimenē notiekošo uzmanīgi vēro kāda maza meitene. Pēc tam viņa apsēžas uz sola skatuves dziļumā un kaut ko pieraksta kladītē. Vai tā ir Salome bērnībā vai tomēr Anna Franka?

Infernālā plastika

Operas Salome kulminācija ir titulvarones Septiņu plīvuru deja, kuru viņa izpilda sava patēva priekam. Tā sākas kā kāzu rituāls – Salome ir līgava, viņas dejas partneris ir nāve ar veca vīrieša ķermeni (lomu atveido vācu dejotājs seniors Pēters Jolešs; viņa juteklisko, infernālo plastiskumu var apskaust trīs reizes jaunāki baleta mākslinieki). Nāve kārdina un pavedina Salomi, kuras kājas griež gaisu kā likteņšķēres. Deja notiek tukšā baseinā (horeogrāfs Klods Bardujs), un skatuvi pārklāj videoanimācija (videomākslinieks Kamils Polaks, gaismu māksliniece Felisa Rosa). Mēs kā kaleidoskopā redzam vienradzi, lauvu, lāci, trušus un citus dzīvniekus, mistiskas radības, reliģiskus, astroloģiskus un folkloras simbolus. Jo intensīvāka kļūst Salomes deja, jo krāšņāki kļūst tēli.    

Šī ir vēl viena nozīmīga kultūrvēsturiska atsauce – visi tēli ir aizgūti no oriģināliem gleznojumiem, kas rotāja XVII gadsimta vidū celtās Hodorovas sinagogas interjeru (tie atgādina austrumniecisku paklāju zīmējumus). Tā bija viena no vecākajām koka sinagogām Galīcijā, Otrā pasaules kara laikā nacisti to izpostīja. Pašlaik Hodorova ir Ukrainas pilsēta.

Pēc virtuozi izpildītās dejas Salome pieprasa Hērodam Johanāna galvu. Salome brīnās, ka slepkavības laikā pravietis neizdveš ne skaņas: "Es kliegtu un pretotos, bet kāpēc viņš nekliedz?" Salome saņem cinka kasti un ir pārliecināta, ka viņas prasība ir izpildīta. "Tu esi redzējis savu Dievu, bet mani tā arī neesi ieraudzījis. Ja tu mani ieraudzītu, tu mani iemīlētu," Salome dzied Johanānam. Finālā Kšištofs Varlikovskis iekļauj citātu no filmas Nakts portjē, kurā holokausta traumas mijas ar sadomazohisma fantāzijām.

Pie durvīm atkal klauvē

Ar kultūrvēstures un mākslas atsaucēm žonglē daudzi režisori, taču Kšištofs Varlikovskis spēj tās izmantot visgudrāk un visprecīzāk, tās ir loģiski ieaustas viņa izrāžu biezajā intelektuāli filosofiskajā audeklā. Režisora iestudējumiem piemīt kinomākslai raksturīgā vizuālā perfekcija. Viņa skatuves darbiem ir izkopts ekstravagants stils. Kšištofs Varlikovskis panāk maksimālu teatralitātes koncentrāciju, savelk varoņu jūtas un attiecības ciešā mezglā un pārraida tiešas, provokatīvas idejas.

Kšištofa Varlikovska izrādē nav nocirstās galvas – tā nav vajadzīga, jo nāve visu laiku ir tepat. Nogurušais, nomocītais Johanāns arī ir tepat blakus, dzīvs, nervozi smēķē pie bibliotēkas plaukta... Salome joprojām izliekas, ka kastē ir viņa galva, viņa dzied par asins garšu, par mīlas garšu. Viņu izgaismo uz skatuves novietotais prožektors. Hēroda mājas teātra izrāde ir gandrīz galā. Pie durvīm atkal klauvē. Mirušais Narabots veikli pieceļas, cilvēki slēptuvē aktivizējas, sastājas pa pāriem, apkampjas, savējais pie savējā. Kad vairs nav šaubu, ka māja ir ielenkta, viņi sinhroni iedzer indi. Dzīva paliek tikai Salome, viņu tūlīt sagūstīs gestapo. Tas ir sods, kas viņai būs jāizcieš.

Sāpes ar mirdzumu

Kšištofs Varlikovskis iestudējis Salomi kopā ar publikas dievināto maestro Kirilu Petrenko, kurš ir Bavārijas Valsts operas muzikālais vadītājs. Uz viņa diriģētajām izrādēm Minhenē biļetes vienmēr ir pārdotas. 2019./2020. gada sezonā Kirils Petrenko kļūs par Berlīnes filharmonijas orķestra galveno diriģentu. Klausītāju apsēstība ar Kirilu Petrenko ir saprotama, mūzikas mīļotāji zina – ja gribat dzirdēt kādu darbu kā pirmo reizi mūžā, ir jāapmeklē Kirila Petrenko diriģētās izrādes un koncerti.

Diskrētais mūziķis, kurš nesniedz intervijas, neiziet sabiedrībā un neapmeklē pirmizrādes ballītes, katru partitūru pasniedz kā jaunatklājumu. Kirila Petrenko diriģētā Salome ir spriedzes un sāpju, dzidruma un asuma pilna, tajā pašā laikā mirdzoša un eleganta, tā nevienu brīdi nekļūst sentimentāla un neieslīgst pašmērķīgā eksotiskā skaistumā.

Kšištofa Varlikovska stihija ir teātris, un Salomi viņš uzved drīzāk kā drāmas, nevis operas izrādi. Viņam ir laime strādāt ar dziedošiem aktieriem, kuri prot pasniegt tekstu tik meistarīgi, ka ir saprotams katrs izdziedātais vārds. "Kā vienmēr Riharda Štrausa operās, visskaistāko mūziku komponists ir uzrakstījis baritonam," uzskata pravieša Johanāna lomas atveidotājs Volfgangs Kohs. "Savās vēstulēs Štrauss minējis, ka Salomē nav neviena pozitīva varoņa un vissliktākais ir Johanāns. Viņš ir reliģisks fanātiķis, fundamentālists," stāsta Volfgangs Kohs.

Tiešraide no Minhenes

Titulvarones tēlotāja Marlisa Pētersena saka: "Salomes loma vienmēr ir bijusi mans sapnis. Man gribas iegremdēties Salomes psihē. Kāpēc un kā viņa ir izveidojusies par šādu cilvēku? Kāpēc lai kāds vēlētos pieprasīt cilvēka galvu sudraba traukā? Es vēlos ieiet šajā tēlā, izgaismot to no iekšpuses un, iespējams, sajust to, ko jūt šī jaunā meitene. Atveidojot šādu lomu, ir jāsaglabā līdzsvars starp veselīgu dziedāšanu un varenu ekspresiju tēlošanā. Tas ir jādara prasmīgi, lai parādītu rakstura intensitāti, bet netraumētu un nepārslogotu balsi."

Dziedātāja uzsver, ka viņas varones rīcības pamatā ir alkas būt mīlētai, Salomei pietrūkst siltu apskāvienu: "Visi uz viņu tikai skatās, visi tikai vēro, bet neviens pa īstam viņu neredz un nesaprot. Salome no tā ļoti cieš, un viņas mūžīgās, nepiepildāmās ilgas ir dzirdamas partitūrā – tāpēc mūzika ir tik grezna, kaut gan situācija, kurā nonāk varoņi, ir šausmu piepildīta." Publika apbalvo Marlisu Pētersenu ar visskaļākajām ovācijām.

Operas pirmizrāde notika 27. jūnijā. Salome atklāja Bavārijas Valsts operas ikgadējo Minhenes Operas festivālu, kas ilgs līdz 31. jūlijam. Tajā notiks vēl viena pirmizrāde – Georga Frīdriha Hendeļa Agripīna diriģenta Aivora Boltona un režisora Berija Koska iestudējumā. Festivāla programmā – labākās operas un baleta repertuāra izrādes. Kamermūzikas koncertos uzmirdzēs zvaigznes – basbaritons Brīns Tervels, soprāns Anna Ņetrebko, mecosoprāns Anne Sofija fon Otere, soprāns Marlisa Pētersena un baritons Kristiāns Gerhāers.

Sestdien, 6. jūlijā, Salome tiešraidē no Minhenes tiks demonstrēta teātra mājaslapā (www.staatsoper.tv; sākums plkst. 21 pēc Latvijas laika). No 7. jūlija plkst. 13 izrādes ierakstu varēs noskatīties straumēšanas režīmā, tas būs pieejams 24 stundas. Ar šo iestudējumu Bavārijas Valsts opera nostiprina savu statusu kā viens no izcilākajiem, drosmīgākajiem teātriem pasaulē.

Salome
Diriģents Kirils Petrenko, režisors Kšištofs Varlikovskis
Bavārijas Valsts operā Minhenē 6., 10. jūlijā, 5., 9., 13. oktobrī
www.staatsoper.de

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja